“Mēs nepieņemsim sasteigtus lēmumus”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” vakar, 19.septembrī

Intervija Latvijas Radio 19. septembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu šīsdienas saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu notiek ierakstā, šoreiz tāpēc, ka premjers ir devies ārpus Rīgas. Lieta, kam pievērsa uzmanību masu mediji, bija mediķu streiks vai, drīzāk varbūt, protesta akcija. Jūs esat runājuši un meklējuši kopsaucēju ar medicīnas darbiniekiem, šobrīd īsti nevar saprast — viena daļa tā kā būtu apmierināta, viena daļa tā kā gaida, kas notiks ar nākamo Saeimu, viena daļa prasa vēl no jums. Kāpēc, jūsuprāt, tā?

Andris Bērziņš: — Es gribu teikt, ka nav īstas kārtības ar visu šo administrēšanu, nav sakārtotības. Kā jau es teicu, veselības aprūpē šā gada budžetā tika iedoti vislielākie resursi — 21,4 miljoni latu papildus —, un nekas netraucēja ministrijai jau pašā gada sākumā nākt klajā ar ļoti konkrētiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par veselības aprūpes finansēšanu, lai tā nauda aizietu tieši tiem virzieniem, kuriem jāaiziet. Šeit es domāju, ka varbūt nevajadzētu sīkāku dalījumu, bet pateikt, ka, lūk, darba algas daļa ir tik un tik liela — tas nu gan būtu jāizdara. Man bieži uzdod jautājumu — kāpēc, teiksim, Igaunijā ir lielākas algas nekā Latvijā? Ja mēs salīdzinām iekšzemes kopproduktu (un te es gribu teikt — iekšzemes kopproduktu, ne tā, kā rēķina dažkārt viens otrs skaitītājs, bet tā, kā tas ir jārēķina, kur kopumā tiek sarēķināta gan tā nauda, ko dod valsts, gan tā nauda, kas atnāk no apdrošināšanas, gan tā nauda, kas atnāk no pašvaldību budžetiem, gan tā nauda, kas atnāk no pacientu iemaksām kopā), tad Latvijā mēs veselībai 6,3 procentus no iekšzemes kopprodukta, no visas kopējās valsts naudas atdodam. Un, piemēram, Lietuvā un Igaunijā šis skaitlis ir nedaudz maziņāks. Kā var būt tā — pie mazāka kopējā proporcionālā finansējuma lielākas algas? Tā ka tur vienkārši…

— Kur tad tā nauda aiziet, jūs zināt?

A.Bērziņš: — Nu, tā nauda aiziet acīmredzot tehnoloģiju iegādei un dažādām citām noteikti vajadzīgām lietām, nepieciešamajiem iepirkumiem un tā tālāk, taču nedrīkst aizmirst cilvēkus — nedrīkst aizmirst gan ārstus, gan medicīnas māsas, citādi būs tā, kā bija pagājušajā gadā iepriekšējā streikā — valdība atrada, iedeva nepieciešamos resursus, izdarīja grozījumus budžetā, bet finālā nauda nenonāca līdz konkrētajai māsiņai, un es dzirdēju pārmetumus — sak, valdība mūs atkal ir piekrāpusi, valdība mums nav iedevusi naudu.

Un tad mēs staigājam, taisnojamies — nauda, kas bija paredzēta, visa ir iedota, tā ir aizgājusi uz slimokasi, un ejiet pie slimokases vai pie sava konkrētā slimnīcas direktora un jautājiet, kāpēc jums tā nauda nav iedota aldziņā, kāpēc jūs to nesajūtat makā.

— Ja jau mums medicīnai vairāk naudas, bet algām mazāk, tādā gadījumā kvalitātei vai tehnoloģijām būtu jābūt labākām nekā Lietuvā, Igaunijā. Vai mums tā ir?

A.Bērziņš: — Man nav tādas analīzes, taču mēs faktiski nevaram teikt, ka mums dakteri būtu slikti un ka kvalitāte būtu slikta. Iedomājieties — sirds pārstādīšanas operāciju profesors Lācis izdarīja, absolūti unikālu operāciju Latvijā, ļoti daudzas un dažādas sarežģītas operācijas Latvijā pašlaik izdara, piemēram, arī kaulu smadzenes pārstāda, tādas lietas, ko agrāk šeit nekad nav darījuši, un tehnoloģija iet uz augšu, mainās, tā ka šeit vienkārši ir jāatrod saprātīgā robeža starp algu pieaugumu un tehnoloģisko pārapbruņošanos.

— Pagājušo reizi, kad mēs runājām par to, ka nauda tiek iedota, un jūs teicāt — nu, jāpaskatās, kur tā nauda īsti ir palikusi, — vai jums ir skaidrība un drošība, ka tā nauda ir aizgājusi vismaz labiem mērķiem?

A.Bērziņš: — Jā, nav nekāda pamata teikt, ka kāda nauda būtu kaut kur izkrāpta vai aizgājusi kur citur, es tā nevaru apgalvot. Protams, katru gadu beidzot, attiecīgās aģentūras sagatavo savus gada pārskatus, tie tiek auditēti, un tad var pilnīgi precīzi pateikt. Taču es redzu, ka šī nauda tiek sadalīta ļoti daudzajām veselības aprūpes iestādēm, struktūrvienībām un tā tālāk, un šodien nav pamata teikt, ka nauda būtu kaut kur pazudusi.

— Tātad tagad tā nākamā nauda, kas atkal tiks dota papildus klāt, tiks iezīmēta?

A.Bērziņš: — Faktiski ir divas naudas — ir viena nauda, kas bija veselības aprūpes aģentūras rezerves fondā, par to pašlaik Ministru kabinets ir lēmis, tā veido lielāko daļu; un otra daļa ir tā, kas mums vēl šā gada grozījumos jāiedod kā papildu resurss. Valdība ir lēmusi, ka tos 1,3 — ja es pareizi atceros šo skaitli — miljonus valdība atradīs un iedos veselības aprūpei vēlreiz papildus. Taču mēs tajā pašā sēdē arī nolēmām, ka izdarīsim to, ko Labklājības ministrija līdz šim nebija izdarījusi, — uzdevām Labklājības ministrijai sagatavot veselības aprūpes finansēšanas noteikumus, kur paredzējām iezīmēt to naudu kā darba algu, lai to var izlietot tikai un vienīgi darba algai. Šie noteikumi ir pašlaik uzsaukti valsts sekretāru sanāksmē, tie vēl nav nonākuši līdz Ministru kabinetam; mums tie ir līdz 1.oktobrim jāpieņem, lai jau oktobrī dakteri un vidējais medicīniskais personāls varētu saņemt jau tādas algas, kā mēs par to esam vienojušies. Un abas veselības darbinieku arodbiedrības ir parakstījušas nodomprotokolu jeb vienošanās protokolu ar labklājības ministru.

— Medicīnas jautājums, medicīnas darbinieku algas un vispār finansējums būs prioritāte arī turpmāk nākotnē?

A.Bērziņš: — Tam ir jābūt prioritātei, un tas būs — valdība arī par to ir lēmusi.

— Viens no pacientiem pastāvīgi piketē pret algu palielināšanu tāpēc, ka, pēc viņa vārdiem, tur nav kaut kas kārtībā, un tur bija runa arī par algu maksāšanu aploksnēs. Te es pievēršos pie problēmas, ka ārstam faktiski nevar pārmest tad, ja viņš ņem naudu aploksnē, jo īstenībā pat Krimināllikums neļauj to klasificēt kā kukuļņemšanu, jo viņš nav amatpersona. Vai šim jautājumam arī būtu jāpievērš uzmanība valdībai vai politiķiem?

A.Bērziņš: — Es domāju, tīri politiski ir jāsaka tā — noziegums ir prasīt pacientam kaut kādu samaksu vai naudu, pirms ārsts veic kādu manipulāciju, — tas ir sodāms pārkāpums, un par šādām lietām ārstus vajadzētu sodīt. Kas attiecas uz to, ka pēc tam tiek izteikta kāda pateicība — tad es stipri šaubos, vai ar likuma bardzību mēs šo problēmu kā tādu atrisināsim. Mēs nevaram aizliegt nevienam atnest, teiksim, šokolādes konfekšu kasti savai jaukajai dakterītei vai māsiņai, tā būtu bezjēdzīga cīņa. No otras puses, protams, sakārtojot savā veidā darba samaksas sistēmu, mēs varam nodrošināt to, ka šis kārdinājums varbūt kādam veikt kādas nelikumīgas darbības vai izspiest no pacientiem kādas samaksas būs mazāks.

— Bet jūs domājat, ka tomēr Krimināllikumā būtu jānosaka tas, ka arī pirms ārstēšanas prasīt naudu nevajadzētu?

A.Bērziņš: — Tas jau ir vispārējās ētikas jautājums. Es nedomāju, ka tam vajadzētu būt Krimināllikumā — tas būtu jautājums, par kuru faktiski vajadzētu Labklājības ministrijai kopā ar profesionālajām organizācijām ļoti nopietni diskutēt un konceptuāli virzīt uz Ministru kabinetu. Es nedomāju, ka šeit ir kādi ļoti ātri un vienkārši risinājumi.

— Māju privatizācija, kas arī nonākusi uzmanības degpunktā. Kā es saprotu, Žurnālistu savienība aicinās jūs Žurnālistu namu neprivatizēt, un jautājums ir vispār par to, kāpēc tad namu privatizācija ir šobrīd tik aktuāla.

A.Bērziņš: — Nu, es tiešām nezinu, es varu tikai pateikt: tās ir pilnīgas aplamības, ka Ministru kabinets būtu taisījies ko tamlīdzīgu privatizēt. Es to nekad nepieļaušu. Otrkārt, es tiešām nezinu argumentāciju, kādēļ Ekonomikas ministrija ir iesniegusi šādus dokumentus Ministru kabinetā, uzsaukusi valsts sekretāru sanāksmē. Es pat šodien konstatēju, ka arī formālā pazīme, piemēram, ka kāds būtu iesniedzis iesniegumu, teiksim, attiecībā uz Ārstu biedrības māju, neeksistē. Ārstu biedrībai, piemēram, šī māja ir nodota lietošanā līgumiskās attiecībās līdz brīdim, kamēr tur ir Ārstu biedrība, un Ārstu biedrība nedrīkst ar šo māju neko citu darīt, tur var atrasties tikai un vienīgi Ārstu biedrība. Un tā nav iesniegusi nekādu prasību par privatizāciju vai izteikusi vēlmi privatizēt — vismaz tā man šodien mācēja teikt... Bet es gribu teikt, ka visiem ir jābūt pilnīgi mierīgiem, nebūs nekādas šāda veida privatizācijas, vispār mēs nepieņemsim nekādus sasteigtus lēmumus, jo pieņemt sasteigtus lēmumus, teiksim, periodā, kad mainās Saeima un līdz ar to arī valdība, — tas nav pareizi no valsts attīstības un ilgtermiņa stabilitātes viedokļa.

— Jūs jautāsit Ekonomikas ministrijai, kāpēc pēkšņi tur tāda ideja radusies?

A.Bērziņš: — Gan jau ekonomikas ministrs pats pastāstīs. Šis dokuments ir pagaidām tādā sākotnējā apritē. Tātad Ekonomikas ministrija, ministrs vai kāds cits cilvēks to ir parakstījis, es neesmu vēl skatījies šo dokumentu, bet katrā gadījumā tas ir ļoti, ļoti tālu no Kabineta. Es pašlaik esmu spiests komentēt to, ko faktiski man jautāja šie žurnālisti — es šo dokumentu neesmu analizējis, un nav mans pienākums pašlaik to analizēt. Pēc kārtības ir tā, ka visi dokumenti tanī brīdī, kad tiek iesniegti Valsts kancelejā vai uzsaukti sekretāru sanāksmē, ir visiem Latvijas pilsoņiem pieejami internetā, un tā ir tā labā lieta — katrs var uzdot jautājumu, kāpēc tur ir tas vai tas. Un no laika sprīža, kamēr tas ir uzsaukts valsts sekretāru sanāksmē, līdz brīdim, kamēr nonāk Ministru kabinetā, parasti paiet pusotrs, divi mēneši, ja tas nav kāds īpaši steidzīgs un ja kāds no ministriem nerosina to izskatīt kā Kabineta lietu. Tā ka droši vien šāds jautājums jau nemaz līdz Ministru kabinetam šīs valdības laikā nonākt nevar.

— Fišlera kunga vizīte Latvijā, solījumi vai tomēr “nesolījumi” zemniekiem. Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka komisārs bija ļoti, ļoti saprotošs un ļoti dinamisks. Viņš ļoti labi saprot, ir iedziļinājies lietās, jautājumos, un viņš pateica vairākas lietas. Pirmais — viņš pateica sekojošo: ka viņi pagaidām nenāks ne ar kādiem jauniem priekšlikumiem un grozījumiem līdz brīdim, kamēr oktobra beigās esošās dalībvalstis nesanāks un neizlems šo jautājumu principā. Ko tas nozīmē Latvijai? Tas nozīmē, ka pašlaik jāliek lietā pilnīgi visi ārpolitiskie spēki un jāmēģina atkal no jauna vest sarunas, diskutēt ar visiem Eiropas Savienības dalībvalstu vadītājiem, konkrēti ar zemkopības ministriem, mēģināt noskaņot viņus uz pozitīvu attieksmi pret Latvijas priekšlikumu un — varētu teikt — arī Baltijas priekšlikumu kontekstā. Faktiski trīs Baltijas zemkopības ministri jau šādu pozīciju ir pauduši. Un es jau vakar ar zemkopības ministru Slakteri par to runāju. Mēs vienojāmies, ka Slaktera kungs nosūtīs vēlreiz šīs pozīcijas skaidrojumu saviem kolēģiem pašreizējās Eiropas Savienības dalībvalstīs un ka arī es nosūtīšu speciālus lūgumus saviem kolēģiem visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, lūgsim arī Ārlietu ministriju ļoti, ļoti stipri pastrādāt šajā virzienā. Šajā saimnieciskajā jautājumā ir ļoti svarīgi tas, kā nostrādās mūsu ārlietu resors un kā tas varēs ietekmēt, lai šie skaitļi, fakti, kurus mēs minam, nonāktu dzirdīgās ausīs. Jo komisārs pats teica, ka viņi ir fleksibli; it īpaši fleksibli, es saprotu, viņi ir uz ražošanas kvotām, kur mums tiešām ir argumenti. Mēs savas nacionālās intereses aizstāvējām un aizstāvēsim.

— Runājot par tiešo maksājumu lietām — ir parādījušās presē bažas par to, ka varētu būtiski nemainīties Eiropas Komisijas nostāja. Vai jums ir tādas bažas?

A.Bērziņš: — Nē, ir vienkārši jāsaprot lielā loģika, un lielā loģika ir šāda: Eiropas Komisija apstiprināja savu budžetu līdz 2006.gada beigām, ir apstiprināts Eiropas Komisijas budžets. Uz to brīdi bija domāts, ka paplašināšanai varētu tikt uzaicinātas astoņas valstis — ar šādu aprēķinu faktiski šis budžets tika apstiprināts. Tagad izrādās, ka paplašināšanai būs gatavas veselas divpadsmit valstis, un divpadsmit valstis, es pieņemu, varētu tikt uzaicinātas. Tātad tā nauda, kas bija paredzēta astoņām valstīm, tagad jāsadala starp divpadsmit, un te ir tas pamats, kādēļ šie tiešie maksājumi ir, iespējams, mazāki. Otra lieta. Argumenti, ko viņi saka, ir šādi: pat mūsu samazinātie tiešie maksājumi, vienalga, ir 4,2 reizes vairāk Latvijas gadījumā, nekā šodien jūs, Latvijas valdība, atbilstoši likumam dodat tiešajās dotācijās zemniekiem, — 4,2 reizes vairāk. Mēs sakām — jā, bet tā nebūs vienlīdzīga attieksme pret zemniekiem tur un pret zemniekiem te. Viņi saka — jā, bet acīmredzot mums jārunā par kādu pārejas periodu, kā pakāpeniski šie tiešie maksājumi izaugs, un tas droši vien notiks pēc tam, kad jau būs pieņemts jaunais Eiropas Savienības budžets. Tātad mums ir jārēķinās ar to, kādā situācijā ir viņi šobrīd, jo pārskatīt budžetu droši vien nav iespējams budžeta perioda vidū.

— Tas varētu būt kompromiss?

A.Bērziņš: — Nu, droši vien kompromiss... nu jā. Ir grūti... Es faktiski gribētu atturēties pašlaik no sava viedokļa par iespējamo kompromisu. Papriekš būtu jāsagaida Eiropas Savienības dalībvalstu galīgais lēmums par to, kāds tad būs sarunu rāmis diskusijām, un tad ļoti nopietni jāmetas iekšā tajā diskusiju procesā, kurš faktiski notiks otrajā, trešajā, ceturtajā nedēļā novembrī. Jo Dānijas vēlēšanas ir tieši šajā laikā, šajās trīs nedēļās, pietiekami īsā laikā, panākt šo kompromisu, panākt, lai jaunās kandidātvalstis piekrīt tiem priekšlikumiem, kurus sniedz Eiropas Savienība. Tas nozīmē, ka tur būs jābūt ļoti profesionāliem, kvalificētiem cilvēkiem, kuri zinās, ko darīt, kā darīt, un arī zinās tos cilvēkus, ar kuriem ir jārunā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā