Par mūsdienīgu zemkopības biznesu

Bauskas rajona Viesturu pagasta lielsaimnieks Raimonds Kazbuķis:

Man ir vācu kombains “John Deere”. Dienā nokuļam 15 līdz 20 hektāru kviešu. Par ražu šogad nevar sūdzēties - astoņas tonnas no hektāra. Tas ir vācu zemnieku līmenis! Pērn no hektāra novācām piecas tonnas. Arī labi, jo krievu laikā knapi trīs vācām. Taču lipekļa šogad nav. Katru gadu lipeklis bija 28, 29 procenti, taču šogad nekā. Bet “Rīgas dzirnavnieks” tik vicina karogu - bāzes lipekļa saturam jābūt 25 procenti! Kad redzēja, ka nav, kas ved labību, nolaida līdz 23 procentiem. Ar mazāku procentu viņi nepieņem. Kooperatīvs “Latrapsis”, kurā esmu arī es, aizveda graudu paraugus uz Somiju. Tur tos atzina par superklases graudiem, bet Latvijā mums skandina - slikti. Taču nav nozīmes lamāties ar “Rīgas dzirnavnieku”. Vedu graudus uz “Bauskas klēti” un “Dobeles dzirnavnieku”. Tie gan maksā mazliet mazāk nekā rīdzinieki - 58 un 60 latus par tonnu kviešu. Normāla cena. Ja maksātu vairāk, leiši vestu iekšā savus graudus un izkropļotu tirgu.

Šogad graudi nemaz nav jāžāvē. Kalti nemaz neesam iekurinājuši, graudus tikai tīrām un uzreiz vedam nodot. Man ir veca, Brjanskā izgatavota kalte. Iekārtu atradu Dobelē, kur tā daudzus gadus bija nostāvējusi dīkā. Laba somu kalte maksā divpadsmit līdz piecpadsmit tūkstošus latu. Cik izmaksāja šī? Vienu rokasspiedienu - zēni priecājās, ka to savācu.

Zemnieki nav bagāti, bet, teiksim, pārtikuši. Kaut gan vasarā bankas kontā nav naudas, esam sapirkuši tehniku, paēduši. Nodokļus maksājam. Es apsaimniekoju 500 hektāru. No tiem divi simti ir īpašumā, pārējo nomāju. Gribētu šo zemi nopirkt, ņemtu kredītu, bet īpašnieki, ārzemju latvieši, nesteidzas ar pārdošanu, jo tēva jūtas neļaujot. Kādas tēva jūtas! Viņi gaida, kad cena kāps. Nomas maksa ir no 25 līdz 35 latiem par hektāru, jo gabals tuvāk pie ceļa, jo vairāk. Brīvas zemes tuvumā nav, tad jābrauc tālāk, un to es negribu. Labāk ceļu ražību. Nē, nelietošu vairāk ķimikāliju, nu, varbūt mazliet… Daudz var izdarīt, uzlabojot zemes apstrādi.

Te bija nemeliorēts, aizaudzis ar krūmiem. 1989. gadā sāku saimniekot - paņēmu 50 hektāru zemes un uztaisīju kūti, tad māju. Pusi no ieguldījuma tolaik atmaksāja valsts. Par pajām no padomju saimniecības dabūju traktoru, vecu ņivu, no draugiem Latgalē atdzinu vēl šādu tādu tehniku un iesēju cukurbietes un graudus. Pirmo ražu novācu ar sovhoza tehniku, kam maksāju par tehnikas izmantošanu. Tad 1990. gadā Vācijā nopirku lietotu divrindu cukurbiešu kombainu. Tas nokalpoja četrus gadus, kamēr tiku pie jauna. Vācijā, arī Zviedrijā lauksaimniecības tehnika ir visaugstākajā līmenī, bet Vācijā ir lielāka izvēle tieši cukurbiešu lietās. Šogad trijatā nopirkām sešrindu “Holmer” cukurbiešu kombainu. Tagad štukojam, kā iegrāmatot pirkumu, jo likumdošana kooperācijas jautājumā nav sakārtota, kaut visi tikai skandina: kooperējieties, kooperējieties! Piektais “Holmer” Latvijā maksā pāri par 100 000 latu. Vācietis vēl brauks apmācīt mūs, kā ar to strādāt. Diennaktī ar “Holmer” var novākt 20 hektāru biešu. Vajag vismaz 500 hektāru biešu, lai noslogotu tādu milzi, kura bunkurā satilpst 16 tonnas. Pirksim vēl vienu tās pašas markas kombainu. Tad ar vienu vāksim bietes, ar otru vedīsim malā.

Man pieder četras smagās automašīnas, astoņi traktori, ir piekabes, inventārs. Ārzemju tehnikai arī vajag mazāk degvielas. “John Deere” viena hektāra uzaršanai patērē 15 līdz 18 litru degvielas, bet krievu traktoram vajadzēja 40 litru. No astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā ar “Deere” var kvalitatīvi uzart desmit vienpadsmit hektāru. Gribu pirkt otru “John Deere” traktoru, tādu ar 160 zirgspēku jaudu. Pirkšu arī kompaktoru zemes apstrādei.

Saimniekam jāzina, ko viņš grib, jāiepazīstas ar tehnoloģijām. Savus laukus un darbus varu noskaitīt no galvas. Katru rītu ceļos piecos sešos. Vakarā eju gulēt vienpadsmitos divpadsmitos, toties dienas vidū paguļu kādu stundiņu. Pusastoņos sadalu darbus strādniekiem. Viņiem ir mobilie telefoni, visu laiku varam sazināties. Par sarunām piemaksāju pie algas. Man ir savi izcenojumi. Rēķinu, ka gadā labam strādniekam uz rokas jāsaņem trīs tūkstoši latu, citādi viņš aizies, un labu strādnieku, kam var uzticēt šitādu tehniku, grūti dabūt. Traktorā nekāpju, ar jaunajiem nemaz nemāku braukt, varu vēl kaut ko sabojāt. Saimniekam ir cits uzdevums - jāskatās, lai nav veltīgi strādāts, lai nepietrūkst naudas, lai var nopirkt tehniku un saimniecība iet uz priekšu. Gadā nopelnu četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošus latu. Šogad apgrozījums būs ap 150 000 latu.

Man ir labas mašīnas - “Volvo”, “Honda”, džipiņš. Japānītis nav slikts, kamēr jauns, gadā noskrējis 30 000 kilometru. Dēls mācās “Turībā” biznesa vadību, trešajā kursā. Gan jau kādā robā ielīdīs, jo lauki viņam nepatīk, viņš te neko nedara. Un pareizi - ja nav intereses, laukos nav ko rādīties. Šī ir ražojoša saimniecība. Ja nevarēsim, pārdosim fermu, rēķinu, ka saimniecība ar visu tehniku ir 200 000 latu vērta, un nopirksim mājiņu kaut kur piepilsētā. Bet es vēl gadus divdesmit domāju raut.

Lauksaimniecība ir bizness. Kaimiņš stāsta - iztērēju tik un ieņemu tik. Saku viņam: “Klausies, baigi maz ieņem. Nekritizēju tevi, bet tavu darbu. Ja nevari iegūt ražu, tiec vaļā no saimniecības, kamēr neesi zem ūdens.” Viņš, tāpat kā daudzi, pārvērtē savas spējas. Mēs sovhozā baigi godīgi sadalījām zemi un tehniku. Cits paņēma desmit, divdesmit hektāru, cits - piecdesmit. Bija tādi, kas atteicās jau pirmajā gadā, bet daži vilka. No mūsu bijušās saimniecības tikai mēs trīs dzīvojam normāli - es, agronoms un viens no mehanizatoriem. Dīvaini, bet ir saimnieki, kuriem joprojām nav kur glabāt graudus. Ko tu darīji 12 gadu, ja šķūnīti neuzcēli! Ja neesi attapies, izputi vai dzīvo sliktāk.

Labi gan, ka stāsimies Eiropas Savienībā. Esmu par. Vēl gan jāpastrīdas par kvotām. Redz, Eiropas Savienība mums atvēlējusi saražot 52 000 tonnu cukura. Tas ir par 14 000 tonnu mazāk, nekā ražojam patlaban. Vispār Latvijā patērējam ap 90 000 tonnu cukura - starpību ieved. Patlaban dibinām Cukurbiešu audzētāju asociāciju, skaidrosim savu nostāju Zemkopības ministrijā, prasīsim, lai ļauj ražot vairāk. Ministrijas cilvēki visus skaitļus gan zina labāk nekā mēs.

“KAPITĀLS”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti