Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr. 128., 10.09.2002.; “LV” Nr.134, 19.09.2002.

Zvejnieku kolhoza “Carnikava” kolhoznieku prasība noteikt PSRS armijas statusu Latvijas Republikā

LR Augstākajai Padomei Nr.01.02–09/1586

PSRS Aizsardzības ministrijai Carnikavas zvejnieku kolhozs “Carnikava”

Baltijas kara apgabalam 09.11.90.

Sakarā ar saņemto informāciju oktobrī notikusi slepena kara daļas dislocēšanās (apmēram 700 karavīri) Carnikavas ciemata teritorijā, piejūras parka robežās, kas ir pretrunā ar dabas aizsardzības likumdošanu.

Z/k “Carnikava” kolhoznieki izsaka savu protestu par iepriekšminēto Baltijas kara apgabala rīcību. Šādas darbības ir pretrunā ar spēkā esošo MP lēmumu Nr.46 “Par pasākumiem iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanai”, turklāt stingri limitētās pārtikas apgādes apstākļos minētā nepamatotā karadaļas dislocēšanās un attiecīgais cilvēku pieplūdums šajā kara daļā, kas atrodas Carnikavas ciematā, radīs vēl lielāku deficītu Carnikavas iedzīvotāju apgādē.

Pieprasām Baltijas kara apgabala vadībai sniegt izsmeļošu informāciju par iepriekšminēto faktu ar attiecīgiem izskaidrojumiem.

Uzskatām, ka republikas AP steidzami jānosaka PSRS armijas statuss Latvijas Republikā, lai novērstu turpmāku neregulējamu karaspēka daļu iebraukšanu Latvijas Republikā, kā arī dislocēto karaspēka daļu pārvietošanos republikas teritorijā.

Pieņemts vienbalsīgi z/k “Carnikava” pilnvaroto sapulcē 1990.gada 26.oktobrī.

Kolhoza priekšsēdētāja v.i. I.Voits

LVA, 290.f., 11.apr., 466.l., 105.lp. Oriģināls

Izvilkums no PSRS ārējo ekonomisko sakaru ministra K.Katuševa un PSRS aizsardzības ministra pirmā vietnieka A.Kočetova informācijas par karaspēka izvešanu no Čehoslovākijas, Ungārijas un Vācijas

PSRS Ministru Padomei

Uz 1990.gada 11.novembra Nr.1 1990.g. 11.decembrī

Izpildot Vissavienības — republikāniskās valūtas komitejas uzdevumu, informējam:

1. Karaspēka izvešana no Austrumeiropas valstīm tiek plānota — no Čehoslovākijas un Ungārijas 1990.—1991.gadā (105,5 tūkst.cilvēku) un no Vācijas 1990.—1994.gadā (370 tūkst.cilvēku).

Pavisam tiks izvesti 475,5 tūkst.cilvēku (no tiem 121,5 tūkst.virsnieku un praporščiku), tajā skaitā uz teritorijām:

KPFSR — 238,9 tūkst.cilvēku, no tiem 64,3 tūkst.virsnieku un praporščiku, tajā skaitā no Vācijas 190,2 tūkst.cilvēku, no tiem 54,1 tūkst.virsnieku un praporščiku;

UPSR — 156,5 tūkst.cilvēku, no tiem 38,1 tūkst.virsnieku un praporščiku, tajā skaitā no Vācijas 129,4 tūkst.cilvēku, no tiem 31,1 tūkst.virsnieku un praporščiku;

BPSR — 55,7 tūkst.cilvēku, no tiem 13,1 tūkst.virsnieku un praporščiku, tajā skaitā no Vācijas 33,8 tūkst.cilvēku, no tiem 8,4 tūkst.virsnieku un praporščiku;

Uz. PSR — 16,8 tūkst.cilvēku, no tiem 3,9 tūkst.virsnieku un praporščiku, tajā skaitā no Vācijas 13,1 tūkst.cilvēku, no tiem 2,4 tūkst.cilvēku un praporščiku;

Kaz.PSR — 5,6 tūkst.cilvēku, no tiem 1,3 tūkst.virsnieku un praporščiku, tajā skaitā no Vācijas 3,5 tūkst.cilvēku, no tiem 0,8 tūkst.virsnieku un praporščiku;

Gruz.PSR — 1,6 tūkst.cilvēku, no tiem 0,6 tūkst.virsnieku un praporščiku;

Az.PSR – 0,4 tūkst.cilvēku, no tiem 0,2 tūkst.virsnieku un praporščiku. (..)

PSRS ārējo ekonomisko sakaru ministrs K.Katuševs

PSRS aizsardzības ministra pirmais vietnieks A.Kočetovs

LVA, 270.f., 9.apr., 260.l., 1., 2., 3.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Atzīmes dokumentā:

I.Godmanis iepazīstināts. 10.01.91.

10.01.91. A.Bunka

I. Belousova ziņojums par Skrundas radiolokācijas staciju

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājam Slepeni

biedram A. Gorbunovam

Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētājam

biedram I. Godmanim

Cienījamie Anatolij Valerjanovič un Ivar Teodorovič!

Š.g. 16. oktobrī Kuldīgas tautas deputātu padome pieņēma lēmumu par šā rajona teritorijā izvietotās radiolokācijas stacijas (RLS), kura ietilpst raķešu uzbrukuma valstij brīdinājuma sistēmā, funkcionēšanas pārtraukšanu ar š.g. 20. novembri, kā arī par šajā pašā rajonā jaunas RLS Celtniecības tālāko darbu pārtraukšanu, kura aizstātu darbojošos.

Šīs RLS, tāpat kā tām līdzīgās, kuras izvietotas PSRS teritorijas perifērijā (saskaņā ar līgumu par pretraķešu aizsardzību ar ASV), ir paredzētas, lai kontrolētu kosmisko telpu vienā no bīstamajiem virzieniem un nodrošina ar informāciju stratēģiskās sistēmas, kuras ir nepieciešamas, lai stabilizētu militāri—politisko stāvokli pasaulē. Minētās sistēmas veic kosmiskās telpas globālo kontroli ar mērķi savlaicīgi atklāt visus kosmiskos objektus (tajā skaitā arī ballistiskās raķetes), ļauj operatīvi novērtēt raķešu–kosmisko situāciju, lai valsts vadība pieņemtu attiecīgus militāri politiskus lēmumus un veicina katastrofas novēršanu, kura saistīta ar pasaules esošo kodolraķešu potenciālu.

Ņemot vērā tādu RLS lomu valsts aizsardzībā, lēmumu par to izveidošanu (vai darba pārtraukšanu) pieņem PSRS prezidents un PSRS valdība, kuri atbild par valsts aizsardzības organizāciju, stāvokli un uzturēšanu nepieciešamā līmenī.

Par problēmām, kas rodas ar raķešu uzbrukuma brīdinājuma sistēmas informācijas lauka sagraušanu, kuras rada tajā skaitā arī augstāk minēto RLS funkcionēšanas pārtraukšanas draudi, tika paziņots PSRS prezidentam biedram M. Gorbačovam, kurš piekrita nepieciešamībai šo jautājumu izskatīt Aizsardzības padomē 1991. gada 1. ceturksnī.

Tā kā galvenais oficiālais iemesls, lai Kuldīgas rajona padome pieņemtu lēmumu par radiolokāciju staciju slēgšanu, bija bažas par to iespējamo ietekmi uz iedzīvotāju veselību un apkārtējo vidi, ir jāatzīmē, ka RLS elektromagnētiskās plūsmas jauda tuvākajās apdzīvotajās vietās ir ievērojami zemāka par mūsu valstī noteiktajiem pieļaujamajiem līmeņiem, kuri savukārt ir būtiski zemāki par citās valstīs noteiktajiem. Reizē ar to, PSRS Ministru Padome š.g. novembrī izveidos valdības komisiju ar Latvijas Republikas sabiedrības, zinātnieku un speciālistu, kā arī PSRS Zinātņu akadēmijas, PSRS Valsts dabas komitejas, PSRS Valsts izglītības komitejas, PSRS Veselības aizsardzības ministrijas, kā arī citu resoru zinātnieku un speciālistu piedalīšanos, lai objektīvi izanalizētu un novērtētu stāvokli šo staciju rajonā un sagatavotu materiālus, kuri ir nepieciešami tālāko lēmumu pieņemšanai.

Lai izvairītos no saspīlējuma tālākas uzkurināšanas ap minētajām RLS un konfrontācijas ar karaspēka daļām, kuras šajās stacijās pilda kaujas dežūru, uzskatu par lietderīgu līdz tam, kamēr šīs problēmas tiks izskatītas pie PSRS prezidenta, ar Jūsu lēmumu apturēt Kuldīgas Tautas deputātu padomes minētā lēmuma darbību.

I. Belousovs

LVA, 270.f,, 9. apr., 248.l., 86., 87.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Atzīmes dokumentā:

Pie lietas Nr. 75 12.12.90.

Jēkabpils rajona Krustpils ciema Tautas deputātu padomes izpildu komitejas ziņojums par PSRS Bruņoto spēku karaspēka daļu izturēšanos

Nr. 35

Jēkabpils rajona Krustpils ciema

Tautas deputātu padomes izpildu komiteja

21.11.90.

Krustpils pagastā, pēc rajona zemes ierīkotāja datiem, armija aizņem 622 ha zemes. Pagastu izpildu komitejas teritorijas kartē armijas aizņemtā platība ir izdalīta kā valsts rezerves zeme bez platības apjoma. Arī dabā nav nekādu robežlīniju, tā ka nav iespējams noteikt, cik armija izmanto viņai atļauto zemes platību un cik nelikumīgi. Viņu aizņemtā teritorija ir iežogota, bet visapkārt žogam 50 m no žoga ir izliktas brīdinošas plāksnītes (zapretnaja zona— aizliegtā zona — J.R.), kuru robežu nedrīkst pārkāpt.

Stipri tiek piesārņota Bobrovas upīte ar notekūdeņiem, kuri izplūst no armijas teritorijas un ieplūst upītē. Tāpat tiek piesārņots gaiss ar lidmašīnu un dažādas citas tehnikas izplūdes gāzēm. Nepiedodami stipri tiek traucēta apkārtējo iedzīvotāju dzīve. Lidmašīnas lidojuma laikā ir tik šausmīgs troksnis, ka istabā savā starpā nevar normāli sarunāties, tāpat nav iespējams skatīties televizoru, klausīties radioaparatūru. No gaisa vibrācijas apmetums birst no griestiem, uz skapja vai bufetes uzliktie priekšmeti atrodas uz grīdas, bieži saplīst loga stikli.

Visnekaunīgākais solis bija tas, ka armija par savu apmācības poligonu izvēlējās pagasta centra mežu. Tajā ir sarakti dažnedažādi pazemes bunkuri, kuros notiek kareivju mācības.

Vēl bez žēlastības tiek izbraukti vietējie ceļi, par kuriem nepārtraukti brauc karaspēka jaudīgā tehnika. Tiek braukts arī pāri laukiem. (..)

Izpildu komitejas priekšsēdētājs A. Kalniņš

LVA, 290.f., 11. apr., 463.l., 90.lp. Oriģināls

Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja I. Godmaņa ziņojums PSRS prezidentam M. Gorbačovam par atvaļināto virsnieku skaitu un stāvokli Latvijā

Slepeni, Nr. 8/24s

PSRS prezidentam M. Gorbačovam LR Ministru Padome

1991. gada 10. jūnijā

Latvijas Republikas Ministru Padome ir izskatījusi valdības 1991. gada 28. marta telegrammu Nr. 13 un paziņo sekojošo.

Pēckara gados, galvenokārt Rīgā, tika izvietoti vairāk nekā 55 000 atvaļināto virsnieku vai kopā ar ģimenes locekļiem apmēram 180 tūkst. cilvēku, kuriem ar Latvijas Republiku nebija nekādu sociālo un ekonomisko sakaru.

Nepamatoti lielās migrācijas rezultātā, neraugoties uz intensīvo dzīvokļu celtniecību, vidējā republikas iedzīvotāju nodrošinātība ar dzīvojamo platību, salīdzinot ar pirmskara laiku, samazinājās. Atbraucēji daudz ātrāk uzlabo savus dzīvokļa apstākļus: saskaņā ar pēdējās tautas skaitīšanas datiem, 79% tādu ģimeņu jau ir nodrošināti ar atsevišķiem dzīvokļiem un, tieši otrādi, tikai 57% pamatiedzīvotāju ģimenes. Tas saasina starpnacionālās attiecības un draud ar sociāliem konfliktiem, lai arī republikas valdība iestājas par sociālā taisnīguma principa ievērošanu, sadalot dzīvokļus, saskaņojot militāro resursu un vietējo iedzīvotāju intereses.

Uz 1991. gada 1. janvāri republikā dzīvokļu apstākļu uzlabošanas uzskaitē ir 170 tūkst. ģimeņu.

1986. — 1990. gadā PSRS kara resora vajadzībām republikas teritorijā ir uzcelts dzīvokļu fonds ar 583 tūkst. kv. m platību (10 700 dzīvokļi), kas ir vidēji 23% no dzīvokļu fonda, kurš šajā laikā ir uzcelts uz Latvijas Republikas Ministru Padomes līdzekļu rēķina.

PSRS Aizsardzības ministrijas sistēmas kopējais dzīvokļu fonds republikas teritorijā ir 2 milj. kv.m kopējās platības jeb 3,9% no visa republikas dzīvokļa fonda, neskaitot dzīvokļus, kurus armijas resoriem dzīvokļu fondā ir piešķīrušas vietējās pašpārvaldes, taču līdz šim nekas nav izdarīts, lai uzlabotu šā fonda pareizu izmantošanu.

Šajā sakarā republikas valdība 1990. gada 19.oktobrī pieņēma lēmumu Nr. 174 “Par dzīvojamo namu celtniecību republikā sakarā ar ārkārtējo ekoloģisko situāciju”, kurā noteica zemes gabalu piešķiršanas kārtību jauno dzīvojamo namu celtniecībai Rīgā un Rīgas rajonā, pārtrauca dzīvokļu piešķiršanu, kuri uzcelti par republikas līdzekļiem un ar republikas celtniecības jaudām militārajam resoram, kā arī pārtrauca tā līdzekļu pieņemšanu dalībai dzīvokļu celtniecībā pilsētās.

Valdība uzskata, ka jauno dzīvojamo namu celtniecība militārajam resoram ir jāveic tikai karaspēka daļu teritorijā un tikai kā dienesta dzīvokļu fonds.

Tajā pašā laikā PSRS Aizsardzības ministrija pieprasa, lai 1991. —1995. gadā republikā militārajam resoram vēl tiktu uzcelti 253 tūkst. kv.m dzīvojamās platības. Šis lūgums ir nepamatots, nepieņemams un saņēma atteikumu.

Latvijas valdības 1991. gada 18. janvārī pieņemtais lēmums Nr. 21 “Par PSRS militārpersonu un viņu ģimenes locekļu pierakstīšanas kārtību” reglamentē tikai pierakstīšanās jautājumus. Šā lēmuma pieņemšanu noteica tas apstāklis, ka ievērojamam daudzumam militārpersonu un viņu ģimenes locekļu republikas teritorijā vispār nebija pieraksta un pierakstīšanās iespēja viņiem tika piešķirta uz minētā lēmuma pamata.

Pierakstāmo militārpersonu un viņu ģimenes locekļu galējais skaits tiek noteikts, vadoties no šā kontingenta reālā daudzuma dislokācijas vietās pēc stāvokļa uz 1991. gada 18. janvāri.

Minētais lēmums ir kompromiss starp Latvijas valdību un Baltijas kara apgabalu laika posmā līdz PSRS Bruņoto spēku statusa noteikšanai republikas teritorijā, kā arī labas gribas izpausme no Latvijas Republikas puses attiecībā pret militārpersonām, kurām pagaidu pieraksts dod nepieciešamās sociālās un ekonomiskās tiesības uz viņu dienesta laiku Latvijā.

Latvijas Republikas Ministru Padomei kā pilnvarotajai pārstāvēt Latvijas tautas intereses ir tiesības noteikt pilsoņu pierakstīšanās un pārvietošanās kārtību republikas teritorijā. Tas nav arī pretrunā ar PSRS Konstitūciju, kura neizslēdz republikas suverenitāti. Jebkādas izmaiņas militārpersonu izvietošanā pa republikas reģioniem ir jāveic tikai pēc saskaņošanas starp Latvijas Republikas Ministru Padomi un Baltijas kara apgabalu, ņemot vērā ekoloģisko situāciju un konkrēto rajonu sociāli ekonomiskās iespējas.

Lai nodrošinātu latviešu nācijas izdzīvošanu tās vēsturiskajā teritorijā, regulētu un strauji ierobežotu iedzīvotāju nepamatotās migrācijas procesus, Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 1. martā pieņēma lēmumu, ka priekšrocības dzīvokļu apstākļu uzlabošanā var būt tikai tām militārpersonām, kuras līdz iesaukšanai PSRS Bruņotajos spēkos vai izbraukšanai uz darbu dzīvoja vai bija pastāvīgi pierakstītas Latvijas Republikā vai kurām ir radinieciski sakari, kādi ir noteikti ar republikas likumdošanas aktiem.

Latvijas Republikas Ministru Padome, pieņemot augstāk minēto lēmumu, vadījās no Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 1. martā pieņemtā lēmuma.

Minēto lēmumu pieņemšanu noteica ārkārtīgi smagā sociāli ekonomiskā infrastruktūra un ekoloģiskā situācija, sakarā ar to republikas parlamentam un valdībai ir stingri jāierobežo jaunu iedzīvotāju iebraukšana uz pastāvīgu dzīvošanu, vienlaicīgi uzskatot, ka militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem pēc atvaļināšanas vai ieskaitīšanas rezervē ir jāatgriežas tajos PSRS reģionos, no kuriem tās bija iesauktas armijā, lai netiktu pārkāpa iedzīvotāju bilance šajos reģionos.

Saprotot problēmas sarežģītību par rezervē atvaļināto militārpersonu izvietošanu, tiekoties ar PSRS Aizsardzības ministrijas vadību, republikas vadītāji deva piekrišanu republikas celtniecības organizācijām piedalīties dzīvokļu celtniecībā ārpus republikas robežām rezervē atvaļinātajām militārpersonām, un šī iniciatīva tika atbalstīta. Taču vēl līdz šim laikam mēs no Aizsardzības ministrijas konkrētus priekšlikumus neesam saņēmuši.

Augstāk minēto problēmu regulēšanā kardināls risinājums tiks panākts, tikai izlemjot jautājumu par PSRS Bruņoto spēku statusu Latvijas Republikā.

Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs I.Godmanis

LVA, 270.f., 9.apr., 262.l., 81., 82., 83.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas

Rīgā 1991. gada 29. augustā

Pamatojoties uz 1990. gada 4. maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, uzskatot, ka neatkarīgas valsts statuss nav savienojams ar citas valsts bruņoto spēku atrašanos Latvijas Republikas teritorijā, novērtējot PSRS Bruņoto spēku atrašanos Latvijas Republikas teritorijā par vienu no pēdējām 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa noziedzīgā pakta seku paliekām Eiropā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Pieprasīt Padomju Savienībai, lai tā pilnīgi izved no Latvijas Republikas teritorijas PSRS sauszemes karaspēka, jūras kara flotes, gaisa karaspēku, raķešu karaspēku un visu citu ieroču šķiru daļas.

2. PSRS Bruņoto spēku izvešanas termiņi un kārtība, kā arī mantiskie un ieroču jautājumi saskaņojami ar Latvijas Republiku.

3. Griezties pie Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes un Francijas Republikas valdībām ar lūgumu atbalstīt Latvijas Republikas prasību par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas teritorijas.

4. Aicināt Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis atbalstīt Latvijas Republikas taisnīgo prasību par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas teritorijas.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs

Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991. gada 12. septembrī, Nr. 35/36(3475—3476), 1672.lpp.