ATSAUCĒ IETVERT:
Mājokļi veco līdz ar cilvēkiem. Cik būvējam jaunus?. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.09.2002., Nr. 136 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66726
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Mājokļi veco līdz ar cilvēkiem. Cik būvējam jaunus?
Oļģerts Krastiņš, profesors, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”
Bērnībā dzirdēju vienkāršu tautas sakāmvārdu, varbūt lūgšanu: “…lai būtu maizīte, ko ēst, un jumts virs galvas”. Nav svarīgi, vai lūgšana nāk no kristīgās ticības vai senlatviešu dzīves gudrībām. Tas liecina, ka cilvēki vienmēr novērtējuši mājokļa lielo nozīmi viņu dzīvē.
Zinātniskā statistiskā skaidrojumā “Mājoklis (dzīvojamā vienība) … ir telpas vai telpa ar atsevišķu ieeju, norobežota no citām dzīvojamām vienībām un piemērota vienas mājsaimniecības apdzīvošanai. Tā var būt ģimenes māja, dzīvoklis u.tml. Mājokļiem (dzīvojamai vienībai) ir noteikta adrese”. (“Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”, — R.: CSP, 2002.,–281.lpp.)
Daudz krāšņāk to redz dzejnieks: “Ja cilvēks apmetas kādā zemes stūrī uz dzīvi, viņš, papildinādams zemes auglību, papildinās arī pats… Ikviena … mājvieta nav tikai ļaužu patvērums vien. Ap viņu salasās ne tikai putni un dzīvnieki, bet arī pa pasaules telpu klīstošie gari še nolaižas, ieraudzījuši ēku pelēkās muguras, jo Dievs nespētu savu vientulību panest, ja Viņam nebūtu par ko gādāt. Tāpēc ikviena māja nav vienīgi mūra, akmens vai koka mākslīgs kopojums, tā pārvēršas Dieva pirmā patversmē, un tikai no tās Viņš iet uz baznīcu” (Ed. Virza. Straumēni. — R.: 1936.— 48.lpp.).
Diemžēl, ņemot vērā mūsdienu cilvēku prakticismu un arī laikraksta specifiku, mēs nevarēsim doties tālāk pa dzejnieka ierādīto taku, kaut gan tas būtu ļoti skaisti. Šoreiz paliksim zinātniska pētījuma ietvaros.
Reizē ar tautu skaitīja mājokļus
2000.gada tautas skaitīšana, kas notika 31.martā, paredzēja saskaitīt un raksturot ne vien Latvijas iedzīvotājus, bet arī viņu mājokļus. Par mājokli skaitīšanas programma paredzēja ievākt plašu informāciju: mājokļa tips, piederība, istabu skaits, platība, labiekārtotība, apkures veids, ēkas uzcelšanas periods, dzīvojamās ēkas tips, ēkas ārsienu materiāls (Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”, — R.: CSP, 2002.— 286.lpp.) Šajos jautājumos iegūtos datus dažādi kombinējot ar datiem par pašiem iedzīvotājiem, varam izveidot ārkārtīgi plašu analītisku materiālu, no kura tikai neliela daļa ir ietverta minētajā statistikas datu krājumā.
Tautas skaitīšanas programmā bija paredzēti septiņi mājokļa tipi (individuāla māja, individuālas mājas daļa, atsevišķs dzīvoklis, komunālais dzīvoklis, istaba dienesta viesnīcā, no privātpersonas īrēta istaba vai cits tips, cita veida mājoklis).
Tautas skaitīšanas programmā bija paredzēti septiņi mājokļa tipi (individuāla māja, individuālas mājas daļa, atsevišķs dzīvoklis, komunālais dzīvoklis, istaba dienesta viesnīcā, no privātpersonas īrēta istaba vai cits tips, cita veida mājoklis), taču atbildes uz tālākajiem jautājumiem deva tikai tās mājsaimniecības (to pārstāvji), kas dzīvoja pirmo piecu tipu mājokļos. Tādēļ un citu iemeslu dēļ atbildes uz tautas skaitīšanas programmas jautājumiem, kas raksturo mājokļus, deva 2136 tūkst. iedzīvotāju jeb 89,8% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Statistikas teorijā to sauc par galvenā masīva novērojumu.
Izrādījās, ka 29,1% no iedzīvotājiem apdzīvo individuālu ģimenes māju vai tās daļu, 68,6% dzīvo atsevišķos dzīvokļos, bet tikai 1,2% — vēl komunālajos dzīvokļos. Ģimenes mājas vairāk izplatītas laukos un piepilsētu zonās, bet dzīvokļi daudzdzīvokļu namos — pilsētās, īpaši lielajās.
Jau minētajā oficiālajā statistikas datu krājumā ir pamanīts, ka “…pēdējā desmitgadē jaunu mājokļu būvniecība ir būtiski samazinājusies” (232.lpp.). Daļēji to attaisno iedzīvotāju skaita samazināšanās valstī. Taču tikai daļēji. Šķiet, ka dzīvojamo māju un namu nepietiekama atjaunošana valstī ir viena no centrālajām problēmām, kuru izgaismo skaitīšanas dati un kurai līdz šim nepievērš vajadzīgo uzmanību. Tai veltīsim šī raksta pārējo daļu.
Nami un mājas nevar būt mūžīgas
Katrs nams un māja, tāpat kā cilvēks, ir unikāls. Tas atšķiras ar projektu, celtniecības darbu izpildes kvalitāti, draudzīgu vai nedraudzīgu vidi (gruntsūdeņi u.c.), ekspluatācijas kultūru utt. Tādēļ principā katrai būvei var noteikt sagaidāmo (projekta) kalpošanas ilgumu, pēc kādiem gadu desmitiem — atlikušo mūža ilgumu u.t.t. Tādi aprēķini droši vien ir apdrošināšanas sabiedrībām, taču vai nu par atsevišķiem objektiem, vai tipveida būvēm. Plašāki statistiski vispārinājumi par Latvijas (pilsētu, lauku) mājokļu vidējo mūža ilgumu, cik mums zināms, nav veikti. Toties tautas skaitīšana dod samērā ticamus un precīzus datus par mājokļu uzcelšanas periodu un līdz ar to arī par to mājokļu vecumu, kuros dzīvojam.
Ap 11% valsts iedzīvotāju dzīvo vēl pirms Pirmā pasaules kara celtajos mājokļos. Te ietilpst, no vienas puses, fundamentāli celtie nami Rīgas bulvāru rajonā un tā tuvumā, kuros pēc kapitālremonta vai restaurācijas atrodas vieni no dārgākajiem dzīvokļiem Rīgā un valstī. No otras puses, šeit nonāk arī grūstošas lauku viensētas, kuru īpašnieki nespēj uzcelt jaunu mūsdienām atbilstošu mājokli. Tādēļ stāvoklis pilsētās un laukos būtu jāaplūko atsevišķi.
Vairāk nekā 14% valsts iedzīvotāju dzīvo no 1919. līdz 1945. gadam uzceltajos mājokļos, un tas atspoguļo Latvijas pirmās neatkarības perioda panākumu. Sevišķi strauja celtniecība notika divdesmitajos gados laukos tā laika agrārās reformas ietvaros. Pagājušā gadsimta 20.— 30. gados Latvijas laukos tika uzcelts 87 tūkstoši dzīvojamo ēku, turklāt valsts sniedza lielu atbalstu celtniecībai (“Latvijas agrārā reforma”. — R.: Zemkopības ministrija, 1930.— 674.u.c.lpp.).
Visraksturīgākie (modālie) Latvijas iedzīvotāju mājokļi ir laikā no 1971. līdz 1990.gadam celtie dzīvokļi daudzstāvu paneļu mājās. Šajā laikā uzceltajos mājokļos dzīvo ap 44% valsts iedzīvotāju, laukos — 36% , pilsētās — pat 49%.
Tajā laikā, daļēji lai veicinātu starprepubliku iedzīvotāju migrāciju uz “perspektīvajām” pilsētām, dzīvojamo ēku celtniecība tika ne vien pasludināta, bet arī realizēta kā valdības prioritārs uzdevums.
Presē vairākkārt izskanējusi kritika par šī perioda namu (neskaitot pēc specprojektiem būvētos) zemo kvalitāti, slikto siltumizolāciju, īso projekta kalpošanas laiku u.c. Autors, pāris gadus padzīvojis šādā paneļu namā, vēl nevar aizmirst gandrīz neesošo skaņu izolāciju. Ja virs griestiem paskraida bērns, nerunājot nemaz par pasākumiem ar alkoholisko dzērienu lietošanu, tu jūties kā bungu iekšpusē. Par atpūtu nevar būt ne runas. Tomēr tas bija nopietns dzīvokļu problēmas risinājums, sasteigts, ar trūkumiem, tomēr …
Turpmāk — vēl
1. tabula
Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc viņu mājokļu uzcelšanas laika
(procentos no iedzīvotāju skaita, kas tautas skaitīšanā deva atbildi par savu mājokli)
|
Iedzīvotāju skaits, tūkst. |
Tai skaitā dzīvo mājokļos, kas uzcelti periodā (procentos) |
Pēdējos divos piecu gadu periodos |
||||||||
|
līdz 1918. |
1919– 1945 |
1946– 1960 |
1961– 1970 |
1971– 1980 |
1981– 1990 |
1991– 2000 |
1991– 1995 |
1996– 2000 |
||
|
Republikas pilsētas |
999,7 |
12.2 |
8.2 |
9,0 |
20,3 |
24,3 |
22,5 |
3,8 |
3,5 |
0,3 |
|
Rajonu pilsētas |
450,1 |
6,9 |
11,6 |
10,1 |
17,0 |
25,5 |
23,6 |
5,1 |
4,0 |
1,1 |
|
Pagasti |
670,2 |
11,4 |
25,3 |
11,2 |
12,1 |
15,4 |
20,3 |
4,1 |
3,1 |
1,0 |
|
Latvijā |
2120,0 |
10,8 |
14,3 |
9,9 |
17,0 |
21,7 |
22,0 |
4,0 |
3,3 |
0,7 |
Ar 2000. gadu šeit un turpmāk tabulās un tekstā saprotam šī gada daļu līdz tautas skaitīšanai, tātad līdz 31. martam.
Aprēķināts pēc “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, R.: CSP, 2002., 251.–263. lpp.
2. tabula
Latvijas Republikas pilsētu iedzīvotāju sadalījums pēc viņu mājokļu uzcelšanas perioda
|
Iedzīvotāju skaits, tūkst. |
Tai skaitā dzīvo mājokļos, kas uzcelti periodā (procentos) |
Pēdējos divos piecu gadu periodos |
||||||||
|
līdz 1918. |
1919– 1945 |
1946– 1960 |
1961– 1970 |
1971– 1980 |
1981– 1990 |
1991– 2000 |
1991– 1995 |
1996– 2000 |
||
|
Rēzekne |
35,1 |
1,9 |
7,2 |
15,2 |
20,5 |
20,9 |
27,3 |
7,0 |
6,5 |
0,5 |
|
Daugavpils |
101,2 |
4,6 |
5,9 |
14,2 |
19,6 |
20,2 |
29,0 |
6,3 |
6,0 |
0,4 |
|
Liepāja |
80,0 |
13,1 |
7,1 |
8,5 |
18,2 |
24,8 |
23,7 |
4,5 |
4,3 |
0,3 |
|
Jelgava |
57,9 |
3,2 |
7,9 |
11,5 |
22,7 |
27,7 |
22,6 |
4,3 |
3,8 |
0,5 |
|
Jūrmala |
47,7 |
9,6 |
17,1 |
7,8 |
16,6 |
23,3 |
21,6 |
4,0 |
3,2 |
0,8 |
|
Ventspils |
40,1 |
8,8 |
6,8 |
10,5 |
24,9 |
24,8 |
20,7 |
3,4 |
3,1 |
0,3 |
|
Rīga |
637,6 |
15,1 |
8,2 |
7,7 |
20,4 |
24,7 |
21,2 |
2,6 |
2,3 |
0,3 |
|
Kopā republikas pilsētās |
999,7 |
12,2 |
8,2 |
9,0 |
20,3 |
24,3 |
22,5 |
3,8 |
3,5 |
0,3 |
Pilsētas sakārtotas 9 ailēs rādītāju dilstošā secībā.
Aprēķināts pēc “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, R.: CSP, 2002., 251. lpp.
3. tabula
Latvijas rajonu iedzīvotāju sadalījums pēc viņu mājokļu uzcelšanas perioda
|
Rajons |
Iedzīvotāju skaits, tūkst. |
Tai skaitā dzīvo mājokļos, kas uzcelti periodā (procentos) |
Pēdējos divos piecu gadu periodos | ||||||||
|
līdz 1918. |
1919– 1945 |
1946– 1960 |
1961– 1970 |
1971– 1980 |
1981– 1990 |
1991– 2000 |
1991– 1995 |
1996– 2000 |
|||
|
Rīgas |
133,7 |
4,3 |
10,6 |
6,6 |
17,3 |
28,9 |
25,2 |
6,7 |
4,6 |
2,1 |
|
|
Valkas |
32,0 |
15,2 |
24,5 |
10,4 |
11,5 |
14,7 |
17,6 |
5,5 |
4,7 |
0,9 |
|
|
Valmieras |
56,7 |
11,2 |
18,9 |
7,0 |
14,5 |
20,7 |
22,2 |
5,5 |
4,6 |
0,9 |
|
|
Ogres |
58,2 |
4,4 |
14,8 |
6,2 |
15,4 |
28,9 |
24,9 |
5,2 |
3,4 |
1,9 |
|
|
Dobeles |
37,1 |
8,4 |
18,1 |
11,8 |
15,3 |
21,7 |
19,5 |
5,2 |
4,4 |
0,8 |
|
|
Bauskas |
49,1 |
10,5 |
18,0 |
8,3 |
14,7 |
20,2 |
23,2 |
5,1 |
4,1 |
0,9 |
|
|
Tukuma |
51,1 |
14,1 |
20,3 |
9,2 |
13,6 |
17,8 |
20,1 |
4,8 |
3,5 |
1,3 |
|
|
Ventspils |
‘13,7 |
10,8 |
28,4 |
6,8 |
10,2 |
16,7 |
22,1 |
4,7 |
3,8 |
0,8 |
|
|
Saldus |
36,1 |
8,4 |
17,5 |
11,4 |
15,1 |
19,9 |
22,8 |
4,6 |
3,9 |
0,7 |
|
|
Krāslavas |
34,8 |
5,2 |
23,7 |
15,2 |
13,5 |
16,3 |
21,6 |
4,6 |
3,3 |
1,2 |
|
|
Jelgavas |
34,1 |
9,9 |
19,4 |
11,5 |
12,4 |
17,9 |
24,2 |
4,5 |
3,3 |
1,2 |
|
|
Gulbenes |
26,5 |
13,5 |
23,5 |
10,9 |
11,1 |
17,4 |
19,0 |
4,4 |
4,0 |
0,4 |
|
|
Cēsu |
55,9 |
20,8 |
19,3 |
7,4 |
15,4 |
13,9 |
18,9 |
4,1 |
3,4 |
0,7 |
|
|
Limbažu |
37,9 |
16,4 |
23,7 |
8,6 |
12,6 |
17,6 |
16,8 |
4,1 |
2,8 |
1,3 |
|
|
Daugavpils |
38,7 |
6,3 |
26,2 |
15,7 |
13,4 |
14,6 |
19,5 |
4,1 |
3,3 |
0,7 |
|
|
Talsu |
46,2 |
13,4 |
23,8 |
9,3 |
13,5 |
17,0 |
18,7 |
4,1 |
3,3 |
0,8 |
|
|
Preiļu |
39,1 |
3,6 |
19,9 |
15,8 |
14,2 |
18,5 |
23,9 |
4,0 |
3,5 |
0,5 |
|
|
Jēkabpils |
51,4 |
8,1 |
19,5 |
9,9 |
12,9 |
20,8 |
25,1 |
3,8 |
3,2 |
0,6 |
|
|
Alūksnes |
24,9 |
10,5 |
26,5 |
12,9 |
12,9 |
11,5 |
21,6 |
3,7 |
2,9 |
0,8 |
|
|
Rēzeknes |
39,8 |
5,1 |
24,6 |
20,9 |
12,5 |
14,0 |
19,2 |
3,6 |
2,8 |
0,8 |
|
|
Balvu |
28,5 |
5,1 |
23,8 |
18,1 |
13,6 |
16,7 |
19,0 |
3,6 |
2,8 |
0,8 |
|
|
Kuldīgas |
35,4 |
15,7 |
20,8 |
9,1 |
12,3 |
17,5 |
21,3 |
3,4 |
2,6 |
0,7 |
|
|
Ludzas |
33,1 |
4,8 |
22,2 |
20,0 |
12,3 |
15,9 |
21,6 |
3,2 |
2,6 |
0,6 |
|
|
Aizkraukles |
39,2 |
9,4 |
20,1 |
8,2 |
15,6 |
20,6 |
22,8 |
3,2 |
2,3 |
0,9 |
|
|
Madonas |
43,2 |
13,0 |
20,2 |
12,1 |
14,0 |
18,3 |
19,2 |
3,0 |
2,3 |
0,8 |
|
|
Liepājas |
43,8 |
11,3 |
22,6 |
14,7 |
13,1 |
14,9 |
20,8 |
2,7 |
2,1 |
0,6 |
|
|
Kopā rajonos |
1120,4 |
9,6 |
19,8 |
10,8 |
14,1 |
19,4 |
21,6 |
4,5 |
3,5 |
1,0 |
|
Rajoni sakārtoti 9 ailēs rādītāju dilstošā secībā.
Aprēķināts pēc “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, R.: CSP, 2002., 251.–263.lpp.