Vladimirs Makarovs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules sammita, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Par pasaules ilgtspējīgas attīstības nepieciešamību un iespējamiem draudiem, kas jānovērš, globālā līmenī pasaules valstu vadības pārstāvji pirmo reizi vienojās 1972. gadā Grū Hārlemas Bruntlanes vadītajā ANO Vides un attīstības komisijas darba beigu dokumentā “Mūsu kopīgā nākotne”. Tad arī tika formulēts ilgtspējīgas attīstības jēdziens, ar to saprotot cilvēces ilglaicīgas darbības politikas koncepciju. Tā ir vienošanās, programma un rīcība, kā attīstīt sabiedrības dzīvi saskaņā ar dabas likumiem un vienlīdzīgu resursu sadali. Vienkāršoti šo jēdzienu var skaidrot kā attīstību, kas ļauj dzīvot mums šodien, nerada risku un neliedz iespējas dzīvot un attīstīties nākamajām paaudzēm.

1992.gadā pasaules līdzsvarotas attīstības tēma kļuva par pamatu ANO konferencei Riodežaneiro. Toreiz tika izstrādāti un noteikti ilgtspējīgas attīstības mērķi: ekonomisko, ekoloģisko un sociālo sistēmu harmonija; dabas resursu saglabāšana un saprātīga izmantošana; cilvēkiem garantēta drošība un veselība. Tika pieņemti daudzi nozīmīgi dokumenti.

Ir pagājuši vēl desmit gadi, un Johannesburgā nupat beidzās ANO rīkotā pasaules valstu galotņu tikšanās “Rio+10”. Uz to pasaules valstu valdības, starptautiskās institūcijas un nevalstiskās organizācijas devās ar darbības novērtējumu — kas sasniegts, kādas ir problēmas, un ko darīt turpmāk. Šīs tikšanās mērķis nebija izstrādāt un pieņemt jaunas konvencijas. Dienvidāfrikas Republikā, Johannesburgā, bija arī Latvijas delegācija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Vladimira Makarova vadībā.

— Pirms došanās uz Johannesburgu jūs uzsvērāt, ka Latvijas dalība liela mēroga pasākumos vienmēr tiek rūpīgi izvērtēta un ikvienā sanāksmē var ko iegūt. Kādus ieguvumus varat minēt, no Johannesburgas atgriežoties?

— Ieguvums neapšaubāmi ir Latvijas tēla veidošana. Pirmkārt, šobrīd mūsu valsts ir prezidējošā HELKOM komisijā, arī starpvalstu sadarbības programmā “Baltic Agenda 21”. Tas ļāva Latvijai pietiekami spilgti prezentēt reģionālo sadarbības modeli. Īpaši labs piemērs tas bija valstīm, kas vēl tikai meklē savstarpējas sadarbības modeli un saredz to vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības jautājumu risināšanā.

Jāmin arī Latvijas ieguldījums bioloģiskās daudzveidības programmu un projektu realizācijā. Latvija ir aktīva ilgtspējīgas attīstības plānošanas jautājumos, vides aizsardzības pasākumos, Latvija ir aktīva videi draudzīgu pasākumu ieviešanā. Manuprāt, tas nav noliedzams.

Otrkārt, vēlētos minēt tiešos kontaktus ar dažādu valstu politiķiem un pārstāvjiem, kas veidojās diskusijās. Tie dos savu ieguldījumu turpmāko iespējamo kopprojektu veidošanā. Mums ir ļoti nozīmīgi divpusējie sadarbības kontakti. Pēc tam kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti un pavērsies iespējas saņemt finansu resursus vides aizsardzības programmu realizācijā, būtiski būs nepārtraukt divpusējos sadarbības projektus starp Latviju un Skandināvijas valstīm, Latviju un Vāciju. Domāju, valdošais uzskats, ka, iestājoties ES, atbalsts nebūs vajadzīgs, nav drošs. Mēs nevaram gaidīt lielu atbalstu no ES dabas, vides aizsardzības, būvniecības projektu realizācijā, kur tieši divpusējā sadarbība būs svarīgākā un nepieciešamākā.

Tāpat, man šķiet, Latvijas pieredze ir unikāla arī tajā ziņā, ka mēs esam valsts, kas mainījusi ekonomisko struktūru no komandējošās ekonomikas uz brīva tirgus ekonomiku.

— Latvija uz šo pasaules valstu vadītāju sanāksmi devās ar vairākiem jauniem ilgtspējīgas attīstības dokumentiem. Kāda bija šo dokumentu loma Johannesburgā, un kā tie darbosies turpmāk Latvijā?

— Apmēram gada laikā Latvijai ir jāizstrādā un jāapstiprina savs vides politikas plāns, kas atspoguļos valsts aktivitātes turpmākajiem 10 gadiem. Iepriekšējais plāns bija apstiprināts 1995. gadā, un pasaules sabiedriskā doma par videi draudzīgas saimniekošanas politikas veidošanu pa šo laiku ir daudz tālāk attīstījusies, nekā tas formulēts dokumentā. Izstrādātas Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes, nacionālais ziņojums “Rio+10”, kas tiks iekļauti Latvijas vides politikas plānā, īpaši respektējot Latvijas uzņemšanu ES. Var teikt, ka ES pozīcija Johannesburgā bija daudz striktāka un precīzāk definēta nekā paša sammita rezultāti. ES vairāk prasīja, lai dokumentos parādās konkrēti mērķi, konkrēti atskaites mehānismi.

Tādēļ varu piekrist tiem, kas apgalvoja, ka iepriekšējie 10 gadi bija pasaules valstu vadītāju tikšanās laiks. Kopā sanāca un par globāliem, tomēr tajā pašā laikā katram indivīdam būtiskiem jautājumiem diskutēja desmitiem tūkstošu cilvēku. Nākamie desmit gadi varētu būt šo grandiozo plānu ieviešanas laiks.

— Neapšaubāmi, pateikt to ir vieglāk nekā darīt.

— Sabiedrība sāk nogurt no gudrām politiskām runām. Johannesburgā bija skaidri jūtama skepse, ko varētu definēt tā: cik ilgi mēs runāsim? Vairāk bija jūtama pārliecība, ka jāstrādā konkrētā vadlīniju virzienā, ņemot vērā attiecīgā reģiona būtiskās iezīmes. Šo pārliecību, vairākkārt uzstājoties, akcentēju arī es. Mēs nevaram visu pasauli nepārtraukti skatīt tikai kā vienotu veselumu, ignorējot atšķirības. Ir jāstrādā un jāplāno tā, lai piedāvātie vides aizsardzības pasākumi būtu efektīvi un piemēroti attiecīgās valsts ekonomiskajam līmenim. Johannesburgas sammits iezīmējās ar to, ka ieskanējās pragmatisma nots.

— Cik Latvija ir ekonomiski attīstīta tehnoloģiju ieviešanā?

— Jaunu un modernu tehnoloģiju Latvijā parādās arvien vairāk. Diemžēl varam vērot, ka vides sektorā, inženierzinātnēs mums sāk pietrūkt izglītotu cilvēku, kas spētu piedāvāto tehnoloģiju projektus ieviest un turpmāk apsaimniekot. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks izstrādāt izglītības standartus darbam vairākos tautsaimniecības sektoros.

— Johannesburgas sammitā tika panākta vienošanās, ka ir jāpalielina tīra dzeramā ūdens pieejamība pasaules iedzīvotājiem. Kā ir ar tīru dzeramo ūdeni Latvijā?

—Zinu, ka ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir pieejams augstas kvalitātes dzeramais ūdens. Daļēji ir atrisināts jautājums par ūdens atbilstību ES standartiem ūdens ņemšanas vietās. Ūdenssaimniecība Latvijā daudzviet ir pat vairāk nekā 100 gadus veca. Novecojušais un aizsērējušais ūdensvads neļauj nodrošināt augstas kvalitātes dzeramo ūdeni. Tādēļ runāt par kvalitatīvu dzeramo ūdeni Latvijā nevar. Esam apņēmušies līdz 2008.gadam sakārtot ūdenssaimniecību valsts lielajās pilsētās. Pārējā valsts teritorijā to paveikt iecerēts līdz 2015.gadam. Protams, ir jāsamēro savas ambīcijas ar finansiālajām iespējām. Neaizmirstot faktu, ka mums nākotnē būs pieejams ES reģionālais fonds, no kura varēs finansēt mazus projektus, šobrīd tiek akceptēti vairāki pilotprojekti, kurus nākotnē varēsim izmantot savā “rokasgrāmatā” kā vadlīnijas. Latvijā vairākās pilsētās ir uzsākta ūdenssaimniecības sakārtošana, un, piemēram, Madonā, Liepājā un vēl citās pilsētās dzeramais ūdens tā ņemšanas vietās atbilst ES kvalitātei. Var jau to uztvert kā kuriozu, bet pēc vairāku ūdens attīrīšanas un atdzelžošanas iekārtu nodošanas ekspluatācijā iedzīvotāji satraukti zvanīja un bija nobažījušies par to, vai ūdens ir dzerams vai nav sazāļots. Jo beidzot bija iespēja vannā redzēt savas kājas.

— Atgriežoties vēlreiz pie Latvijas izstrādātajiem dokumentiem, īpaši pie Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm, kā jūs komentētu Latvijas nevalstiskā sektora izteikumu par šī dokumenta sasteigto sagatavošanas procesu?

— Šajā jautājumā es vēlētos runāt tikai par to, ciktāl ir mana kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra atbildība. Kad es uzņēmos veikt šā ministra pienākumus, Latvijai vēl nebija pat atvērta vides aizsardzības sadaļa sarunās ar ES. Mūsu kaimiņi — lietuvieši un igauņi — bija mūs apsteiguši. Aktīvi strādājot Apvienoto Nāciju konvenciju darbā, esam paveikuši daudz. Šobrīd viena no sarežģītākajām sarunu sadaļām ar ES — par vides aizsardzību — Latvijai nav slēgta. 2000. un 2001.gadi bija ļoti koncentrēti ES likumu normu pārņemšanā un ieviešanā Latvijas likumdošanā. Tas bija pietiekami sarežģīti, bet mēs gan bijām spiesti, gan spējām piesaistīt nevalstisko un uzņēmējdarbības sektorus šīs likumdošanas izstrādē. Ir arī rezultāti. Par daudzām lietām uzņēmēji vairs nebrīnās, jo paši līdzdarbojušies to izstrādē. Līdz ar to Latvijai bija otrais labākais rezultāts pēc piešķirto pārejas periodu skaita ES sarunu vides sadaļā. Faktiski tā ir ES atļauja ieviest kādu likumdošanas normu vēlāk nekā citās kandidātvalstīs. Tajā brīdī, kad mēs konstatējām rezultātus pēc saviem pirmajiem soļiem ES virzienā, bija pavērta iespēja Latvijā ienākt ES ISPA fondam.

2001.gada otrajā pusē mēs sākām strādāt pie Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm un nacionālā ziņojuma. Varbūt par kļūdu var uzskatīt to, ka negaidījām kādu, kas nāks ar jaunām versijām. Ministrija izmantoja dažādus valdībā akceptētus dokumentus un paņēma no tiem modernāko un aktuālāko. Ja pie tā būtu sākts strādāt jau pēc Rio konferences, protams, politika būtu citāda.

Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka šobrīd Latvijai ir pieņemtas ļoti daudzas nacionālās programmas, stratēģijas, kā arī nacionālās attīstības plāns. Šie dokumenti kā kopsaucēji ir ietverti Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs.

— Kā jūs kā Latvijas valsts delegācijas vadītājs vērtējat Johannesburgas sammita norisi?

— Pasākumos, kur piedalās vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, valstis ar visdažādākajām pretrunām un pretenzijām, cerēt uz ļoti pragmatisku gala dokumentu ir neiespējami. Var runāt tikai par to, vai akceptētais dokuments konkrētai valstij ir pieņemams vai nav.

Izsaku pārliecību, ka nākotnē ANO ir jāmaina šādu grandiozu tikšanos stratēģija un izvirzītie mērķi. Ir naivi cerēt, ka valstis ar pilnīgi pretējiem uzskatiem nonāks pie kopsaucēja. Taču Johannesburgā, piemēram, Krievija premjera Mihaila Kasjanova kunga personā paziņoja, ka ir gatava ratificēt Kioto protokolu. Līdz ar to šis protokols stāsies spēkā, un tas būs viens no šī sammita sasniegumiem. ES salīdzinoši stingrā pozīcija un gatavība investēt lielus resursus — līdz 0,7% no nacionālā kopprodukta — jaunattīstības valstīs arī uzskatāma par ievērojamu rezultātu.

Ir jāsāk domāt, kā realizēt politisko mērķi — uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kam nav pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens. Arī Latvijai jādomā, kā to var izmantot savā labā. Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmējiem jābūt gataviem ar savu darbaspēku un intelektu piedalīties starptautiskos projektu konkursos.

Ja sekosim norādei, ka nākamie 10 gadi ir akciju laiks izvirzīto mērķu ieviešanai, nākotnē varēs atzīt, ka Johannesburgas sammits ir bijis lietderīgs.

— Aizbraucot jūs minējāt, ka pasaulē kļūst populāra reģionālās attīstības ideoloģija. Jums bija vēlme sammitā tikties ar konkrētām valstīm un runāt par konkrētām programmām. Vai tas ir izdevies?

—Jā un nē. Samērā asās un garās diskusijas darba grupās vai atsevišķos sektoros liedza divpusēju sarunu iespēju. Būtībā vairāk notika strīdi par politikas dokumentu tēzēm un mēģinājumi saprast, kāpēc kāda valsts ieņem konkrēto pozīciju, nevis mēģinājumi panākt noteiktu vienošanos. Tās valstis, kas bija Latvijas interešu lokā, šajā sammitā vairāk domāja par reveransiem jaunattīstības zemēm, nevis Latvijai. Mūs viņi gluži vienkārši pie jaunattīstības valstīm vairs nepieskaita. Tomēr vēlos minēt sarunas ar Zviedrijas, Dānijas, Somijas un dažu NVS valstu politiķiem. Tās ļaus nākotnē Latvijai saglabāt pietiekami labas sadarbības iespējas un atvest uz Latviju zināmus finansu resursus kādu programmu un projektu realizācijā.

Jebkurā gadījumā šā gada oktobrī Latvijā būs vairākas reģionālas tikšanās par bioloģiskās daudzveidības jautājumiem un problēmām. Tāpat dabas aizsardzības sektorā ir pamats cerēt uz finansējuma ienākšanu ar projektu starpniecību.

— Latvijā ir izveidota Nacionālā ilgtspējīgas attīstības padome, un ir plānots, ka tajā darbosies arī nevalstiskais sektors un uzņēmējdarbības puse. Tā ir demokrātijas iezīme — sabiedrības iesaistīšana nozīmīgu dokumentu izstrādē un lēmumu pieņemšanā. Tomēr Johannesburgas sammitā jaunattīstības valstu grupa kopā ar nevalstiskajām organizācijām (NVO) asi kritizēja šādas tendences nostiprināšanu pasaulē. Tika norādīts, ka tādējādi valdības grasās norobežoties no atbildības. Cik aktuāli tas ir Latvijā?

—Ir jānorāda, ka Johannesburgas sammita laikā NVO sektors tika asi kritizēts par to, ka ir tikai cīņā saucējs un nekārtību norādītājs. Arī ES komisāre vides jautājumos Margarita Valstroma uzsvēra nepieciešamību paaugstināt nevalstiskā sektora kapacitāti un atbildību.

No vienas puses, sabiedrības līdzdalība ir ļoti nepieciešama, bet man īsti nav saprotams, ko nozīmē izvairīšanās no atbildības. Katram ir sava atbildības daļa, tai skaitā arī valstu valdībām un indivīdiem, tos pārstāvošām organizācijām. Tikai savstarpējā dialogā ir iespējams panākt kādu pozitīvu rezultātu. Es neuzskatu, ka NVO loma ir tikai destruktīva pozīcija.

Latvijā, manuprāt, ir izveidota pietiekami veiksmīga sistēma, kā NVO ar projektu starpniecību iegūst grantus Vides aizsardzības fondā. Tāpat ministrijā atbalsta dažādu projektu izstrādi “Life”programmā un citos starptautiskos fondos. Ja ir vēlme un kapacitāte, ir arī iespējas. No ministrijas viedokļa mēs vēlētos sadarboties ar plašāku vides nevalstisko organizāciju loku. Un vēl, protams, vēlamies, lai dialogā aktīvāk iesaistītos uzņēmēji, īpaši no ražošanas sektora. Ceru, ka vēl šogad izdosies panākt grozījumus likumdošanā, lai konsultatīvajā padomē darbotos dažādi sabiedrības pārstāvji. Tas veicinās dialogu, ne “bumbiņas mētāšanu”. Manuprāt, nevalstiskajam sektoram jau šobrīd jādomā par kopsaucēju meklēšanu un to pārstāvju izvirzīšanu darbam padomē, kas spētu vislabāk pārstāvēt šo organizāciju viedokli. Es nedomāju, ka nevalstiskā sektora uzdevums ir tikai dažādu akciju rīkošana. Šo uzdevumu es saprotu drīzāk kā savlaicīgu brīdinājumu, ja valsts sektora izstrādātajās iniciatīvās pamanītas kādas kļūdas.

Latvijā ir jādomā arī par nevalstiskā sektora kapacitātes celšanu. Latvijas valsts pārvaldē ir veiktas zināmas investīcijas, lai tajā strādātu augstas klases profesionāli speciālisti. Arī NVO sektoram būtu nepieciešams finansējums grantu veidā, kas veicinātu šo organizāciju pārstāvju spēju un zināšanu pieaugumu.

— Jūs minējāt, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības veicināšanas iespējas saredzat dažādos projektos. Kādus soļus Latvija vēl var spert, lai apliecinātu savu atbalstu pasaules nostādnēm ilgtspējīgas attīstības virzienā?

— Manuprāt, ir jāveido spraigāks dialogs starpsektoru saskares punktos. Šajos procesos no vairākām ministrijām — Ekonomikas, Satiksmes, Labklājības — būtu sagaidāma aktīvāka līdzdalība. Četru ministriju kopējs un koordinēts darbs dotu daudz labākus rezultātus. Turklāt nepieciešama izpratne par to, kā intereses tiek pārstāvētas, un spēja redzēt tālāk par savas nozares robežām. Es ļoti ceru, ka, iedzīvinot ilgtspējīgas attīstības ideju mūsu valstī, šāds modelis tiks pieņemts un pareizi izprasts.

— Nedaudz pievēršoties nesenajām sabiedriskajām aktivitātēm — nupat valstī bija izsludināta “Zaļā punkta” nedēļa. Kāda ir valsts politika šajā jautājumā?

— SIA “Zaļais punkts” patiesībā ir mūsu ministrijas auklējums. Runājot par ideoloģiju, jāatzīmē, ka iniciatīva par nodokļu atlaidi uzņēmumiem, kas nodarbojas ar izmantotā iepakojuma otrreizēju pārstrādi, pieder Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM). Ministrija ir iepriecināta un atbalsta šo uzņēmēju dibināto SIA “Zaļais punkts”, un ir gatava arī turpmāk sadarboties. Tas nozīmē arī to, ka pastāv līgums starp “Zaļo punktu” un VARAM. Mēs esam ieinteresēti veicināt iniciatīvu maksimāli likt lietā bezatkritumu tehnoloģijas un izmantot esošos resursus. “Zaļā punkta” aktivitātes mudina iedzīvotājus uzsākt sadzīves atkritumu šķirošanu un arī rosina uzņēmējus domāt par atkritumu pārstrādi kādā citā produktā. Tā, piemēram, reāls projekts ir “PET” pudeļu pārstrāde bruģakmenī.

— Ko vēlaties vēl piebilst par Johannesburgas sammitu?

—Var atzīt, ka Johannesburgā Latvijas puses pārstāvjiem bija iespējas pietiekami plaši paust savu viedokli. Es, piemēram, runāju piecās oficiālās tikšanās. Uzstājās arī citi delegācijas pārstāvji, un tas ļāva Latvijas vārdam izskanēt plašāk.

Līdzās šai publicitātei ievērojams ieguvums ir interese par mūsu pieredzi. Pie mums vērsās citu valstu pārstāvji ar konkrētiem jautājumiem par starptautiskā finansējuma piesaisti. “Kā jūs panācāt, ka Latvijā sāka darboties Pasaules dabas fonda projekts?” — tas bija viens no mums biežāk uzdotajiem jautājumiem. Tas nozīmē, ka mūsu ideja par pieredzes popularizēšanu citām valstīm, ir vērtīga.

— Kādas valstis lūdza šādu informāciju?

— Tās bija gan Austrumeiropas valstis, gan arī Āfrikas valstis. Man tas šķiet pozitīvi — interesenti to ir ievērojuši un vēlas noskaidrot mūsu panākumu ķīlu.

Latvijai kā suverēnai valstij ar savu seju ir būtiski apzināties, ka dalība starptautiskos forumos būs aktuāla arī turpmāk. Tam būs jāparedz arī atbilstoši līdzekļi. Latvijai ir jāpiedalās šādās sanāksmēs, lai mācītos. Šādas tikšanās vienmēr sniedz iespējas. Arī plaši piedāvātais diskusiju loks ļauj prasmīgam meklētājam atrast savai valstij piemērotāko. Un Latvijas delegācija Johannesburgā ar daudzpusīgo pārstāvju loku šādu iespēju deva. Sammitā mēs rūpīgi plānojām savu piedalīšanos tajā vai citā darba grupā vai sanāksmē. Jāatzīmē arī Latvijas pārstāvniecības ANO darbinieku atbalsts. Konkrēti tas bija Kārkliņa kungs, viņš, labi pārzinot ANO kārtības rulli, veiksmīgi ieteica dalību atsevišķās tikšanās reizēs, piemēram, ES kandidātvalstu grupā.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore