Ar kopīgu mērķi un skatu nākotnē

Jānis Brizga, Vides aizsardzības kluba nodaļas vadītājs, delegācijas loceklis ANO sammitā, — “Latvijas Vēstnesim”

“Latvijas Vēstnesī” Nr. 137., 25.09.2002., lasītājiem bija iespēja iepazīties ar Latvijas Republikas delegācijas vadītāja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Vladimira Makarova redzējumu par ANO rīkoto Johannesburgas pasaules valstu galotņu tikšanos “Rio+10”.

Uz šo tikšanos kopā ar pasaules valstu valdību vadītājiem un starptautiskajām institūcijām devās arī nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji, lai piedalītos attiecīgu darba grupu darbā, paustu savu viedokli un būtu līdzās šo pasaulei nozīmīgo tālākas attīstības nostādņu apspriešanā. Dienvidāfrikas Republikā, Johannesburgā, pabija arī Latvijas NVO Vides aizsardzības kluba (VAK) nodaļas “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga.

Neapšaubāmi, valsts pārvaldes un sabiedrības grupas pārstāvošo organizāciju intereses, uzdevumi un iespējas nav vienādojamas. Tomēr atšķirīgus viedokļus nereti vieno kopīgs mērķis. Pasaules ilgtspējīgas attīstības virzienā raugās katrs par nākotni domājošs cilvēks neatkarīgi no ieņemamā amata, sociālā stāvokļa vai politiskās piederības.

— Jūs bijāt Latvijas delegācijas sastāvā un piedalījāties ANO rīkotajā pasaules valstu vadītāju saietā, pārstāvot nevalstisko sektoru.

— ANO rīkotajā saietā “Rio+10” man bija iespēja strādāt NVO sektora darba grupās. Viens no pasākuma pamatuzdevumiem bija izstrādāt “Agenda 21” ieviešanas programmu. Tas nozīmē gan noteiktu mērķu izvirzīšanu, gan atbildīgo, gan finansu līdzekļu noteikšanu. Pieredze liecina, ka 1992.gadā Riodežaneiro noteiktais tomēr nav virzījies ilgtspējīgas attīstības virzienā. Tam ir daudz piemēru, varbūt minēšu vienu no Latvijas pieredzes. Saskaņā ar “Agenda 21” pašvaldībām visā pasaulē, arī Latvijā, bija jāizstrādā pašvaldības teritorijas attīstības programmas. Cik pašvaldībās mūsu valstī šādas programmas ir? Šoreiz par pašvaldībām tika pieņemta jauna koncepcija: “ Pietiek plānot, ir jārīkojas!” Turpmāk vairs nebūs programmas “Local Agenda 21”, tās vietā darbosies programma “Local Action”. Otrs piemērs plašākā kontekstā.

“Agenda 21” viens no mērķiem bija pasaules attīstītajām valstīm novirzīt palīdzības sniegšanai jaunattīstības valstīm 0,7% ienākumu no nacionālā kopprodukta. Patiesībā šī likme ir samazinājusies līdz 0,2%. Dānija ir vienīgā valsts, kas šīs saistības ir pildījusi. Tādēļ gan daudzu valstu oficiālās delegācijas, gan nevalstiskais sektors iestājās par daudz konkrētāka dokumenta nepieciešamību, lai varētu ar konkrētiem darbiem sekmēt ilgtspējīgu attīstību.

— Kā jūs raksturotu sanāksmes norisi?

— Viens no apzīmējumiem varētu būt “politiskais tirgus”, kurā grūti noteikt gan cenas, gan rezultātus. Johannesburgā darbojās vairākas aktīvas valstu grupas, piemēram, Eiropas Savienība un Viduseiropas un Austrumeiropas valstis. Īpaši aktivitātes ziņā ir izceļamas arī ES kandidātvalstis. Tās ir vienotas Eiropas Savienības politikas atbalstā. Nākamais valstu bloks ir ASV, Kanāda, Japāna un Austrālija. Šīs valstis pauž liberālākus ekonomiskos uzskatus. Sava politika ir arī jaunattīstības valstīm, mazo salu valstu grupai, kuru turpmākā pastāvēšana klimata izmaiņu dēļ ir apdraudēta. Viens no šādiem piemēriem ir Tuvalu salas, kas atrodas starp Papua— Jaungvineju un Jaunzēlandi. Šī valsts ir izstrādājusi valsts likvidācijas desmit gadu plānu. Šogad šī valsts ir pārdevusi interneta domēnu, un iegūto naudu paredzēts noguldīt īpašā fondā. Fonda līdzekļi tiks piešķirti šīs valsts pilsoņiem, lai nākotnē pārcelšanās gadījumā varētu iegādāties īpašumu citā valstī.

Katrai valstu grupai ir savas intereses, kuras tās mēģināja risināt. Dažādi bija arī darba grupu virzieni — ekonomika, bizness, vide, sociālā aizsardzība, sieviešu tiesību aizstāvība un daudzas citas. Nenoliedzami, sanākot kopā dažādu interešu grupām, ir ļoti grūti vienoties par kopēju viedokli, mērķiem, rīcības programmām.

— NVO darba grupas droši vien strādāja citādi nekā, piemēram, valdību pārstāvji. Ko NVO spēja panākt Johannesburgā?

— Jāteic, ka mūsdienu pasaulē NVO sektors aktīvi cenšas iesaistīties visos starptautiskajos procesos. NVO ir savas apvienības, kas piedalās dažādās sarunās. Johannesburgā strādāja arī NVO vadības grupa, kas bija atbildīga par organizatorisko procesu. Šajā grupā strādāja galvenokārt Āfrikas NVO. Viena no tādām bija vides NVO apvienība “Eco—Equity “, kas apvienoja gan Pasaules dabas draugu, gan “Green Peace”, gan Pasaules dabas fondu un citas vides organizācijas.

Jāatzīmē, ka dažādu sabiedrības grupu līdzdalība augstākā ranga sarunās un lēmumu pieņemšanā bija visai ierobežota. Valstu valdības ir tās, kas pieņem lēmumus, un sarunu laikā bija ļoti grūti saņemt informāciju par to, kāda varētu būt lēmuma saturiskā puse. Protams, projekta varianti bija gatavoti jau iepriekš, valstīm dodoties uz tikšanos. Tomēr sarunu laikā izmaiņas notika. Viena no NVO aktivitātēm, ko centāmies Johannesburgā virzīt, bija transnacionālo korporāciju sociālā atbildība sabiedrības priekšā. Nav noslēpums, ka pēdējā laikā ļoti plaši ir palielinājusies lielo biznesa korporāciju ietekme gan uz lēmumu pieņemšanu, gan citās sabiedriskajās aktivitātēs. ASV jaunākā pieredze par vairāku lielu firmu bankrotu un šo firmu norobežošanos no sociālās atbildības liecina, ka šādi procesi atstāj milzīgu ietekmi uz valsts ekonomiku un sociālo situāciju. NVO centās panākt, lai tiktu noteikta lielo korporāciju sociālā atbildība. Diemžēl līdz galam tas neizdevās. Šis jautājums tika skatīts augsta līmeņa sarunās, un ļoti iespējams, ka pēc gada varētu notikt īpaša ANO konference par šo tēmu.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka lielās firmas atteiktos no dubultajiem standartiem dažādas ekonomiskās attīstības valstīs. Pasaulē daudzas rūpnīcas mēģina pārorientēt savu ražošanu uz jaunattīstības valstīm, kur preces izgatavošana ir salīdzinoši lētāka. Jaunattīstības valstīs ir zemākas daudzas prasības, ir iespējams arī neievērot visas prasības vides aizsardzībā vai censties tās samazināt līdz minimumam. Viens no mums Latvijā zināmajiem piemēriem, par ko iestājas arī vides aktīvisti, ir viena nosaukuma veļas pulveru ķīmiskā sastāva atšķirības un to ietekme uz vidi. Latvijā šis pulveris ir videi daudz kaitīgāks nekā, piemēram, Zviedrijā.

— Jūs esat vides organizācijas pārstāvis. Kādi jautājumi Johannesburgā tika izskatīti tiešā sakarā ar vides jautājumiem?

— Par nabadzības novēršanu un samazināšanu ļoti plaši tika runāts dažādās darba grupās. Arī par nabadzības ietekmi uz vides aizsardzību. Nabadzība rada arī ekoloģiskās problēmas, un nabadzīgie iedzīvotāji ir tie, kas saņem vislielāko ekoloģiskā piesārņojuma devu. Gan NVO , gan G-77 jeb jaunattīstības valstu pārstāvji sniedza ļoti daudz statistikas ziņu par šo jautājumu. Tomēr nekāda vienošanās netika panākta, vienīgi apliecinājums vēlējuma formā: “Tas būtu jādara.” Mērķi, cik ilgā laikā cilvēki būtu jāatbrīvo no nabadzības sloga, netika noteikti. Jāatgādina, ka šis jautājums ANO kļuva aktuāls jau pirms 30 gadiem, kad par to runāja Stokholmā. Nabadzības jautājuma otra puse ir ienākumu sadale starp iedzīvotājiem. ANO aprēķini liecina, ka pasaulē pieaug plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Apmēram 20% pasaules iedzīvotāju patērē 80% resursu, tie ir turīgāko Eiropas valstu, Japānas un ASV iedzīvotāji. Pārējie 80% iedzīvotāju iztiek ar atlikušajiem 20% resursu. Nevienlīdzība pēdējos 30 gados ir pieaugusi. Pēdējo desmit gadu laikā tas ir noticis arī Latvijā.

Līdzīgi ir ar patēriņa un ražošanas modeļu iespēju līdzsvarošanu — materiālo vērtību ražošanai būtu jābalstās uz vidi saudzējošiem principiem. Lai preces ražošana nekaitētu, lai cilvēki zinātu par to, kā patēriņa preču ražošana un lietošana ietekmē viņu veselību un arī apkārtējo vidi. Īpaši negatīvi par pašreizējām patēriņa tendencēm izsakās jaunattīstības valstis. Kaut arī vajadzību kļūst vairāk, diemžēl pasaulē nav iespējams sasniegt tādu preču patēriņa līmeni, kāds šobrīd ir ASV. Iemesls tam — mums nepietiks resursu. Tādēļ mērķis ir patēriņa apjoma līdzsvarošana — samazinot attīstītajās valstīs un palielinot jaunattīstības valstīs, kā arī ražošanas efektivizācija un resursu saudzīga izmantošana. Mūsu valsts patēriņa apjomu ziņā atrodas vidējā līmenī.

— Jūs minējāt, ka vienošanās process ir līdzīgs politiskajam tirgum. Kuros jautājumos pasaules valstu vadības pārstāvji šajā saietā spēja vienoties?

— Par pieņemtajiem dokumentiem runājot, jāatzīmē, ka tika uzsvērtas trīs galvenās tēmas: nabadzības novēršana, nacionālo resursu aizsardzība un ilgtspējīga patēriņa un ražošanas modeļa izveide.

Johannesburgas saietā viens no retajiem vienošanās gadījumiem, kas tika panākts, bija jautājumos par veselību un ūdeni. ANO dati liecina, ka pašlaik 40% pasaules iedzīvotāju nav pieejams tīrs dzeramais ūdens. Valdības panāca vienošanos, ka līdz 2015.gadam šī attiecība ir uz pusi jāsamazina. Savukārt jautājumā par enerģiju un klimata izmaiņām Eiropas Savienība aktīvi centās panākt pārējo valstu atbalstu. Priekšlikums bija līdz 2010. gadam palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 50%. Tomēr to neatbalstīja ASV un naftas eksportētājvalstīm, un vienošanās netika panākta.

Kopsaucējs tika atrasts arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā: līdz 2012.gadam ir jāizveido aizsargājamās teritorijas — jūras dabas parki. Šī ir jauna lieta, kuras mērķis ir ierobežot zivju nozveju un sekmēt to aizsardzību. Vēlējuma formā šīs sanāksmes gala dokumentos parādījās apņemšanās par toksisko ķīmisko vielu lietošanas ierobežošanu.

— Pozitīvie lēmumi priecē, tomēr ne visas ieinteresētās puses. Kādi vēl iespējami risinājumi?

— Manuprāt, viens no smagākajiem jautājumiem bija par subsīdijām lauksaimniecībā. Visas jaunattīstības valstis ar NVO atbalstu centās panākt, lai ASV un Eiropas Savienība atteiktos no lauksaimniecības subsīdijām. Arī Latvija, iestājoties ES, cer uz lauksaimniecības subsīdijām. Jaunattīstības valstīm nav šādu finansu, ko ieguldīt lauksaimniecības subsīdijās. Subsidētā lētā pārtika no attīstītajām valstīm izkonkurē vietējos ražotājus, un arī Pasaules bankas un citu starptautisko institūciju politika ir atcelt tirdzniecības ierobežojumus, kas atver valstu vietējo tirgu lētajai pārtikai no citām valstīm. Lauksaimniecības subsīdijas tiek uzskatītas par vienu no galvenajiem iemesliem jaunattīstības valstu nabadzībā. Cīņa par šo jautājumu bija ļoti krasa, taču bez rezultātiem. Šis jautājums gala dokumentos konkrētajā formulējumā neparādījās. Tomēr ir skaidrs, ka pie tā nāksies atgriezties kādā no turpmākajiem ANO saietiem. Nākamajos desmit gados vajadzētu notikt izmaiņām ASV un ES lauksaimniecības politikā.

Plaši tika diskutēts arī par Pasaules bankas, Starptautiskā valūtas fonda, pasaules eksporta kredīta aģentūru finansu ieguldījumiem preču eksporta nodrošināšanai. Šādu politiku īsteno pasaules attīstītās valstis, piešķirot kādām savas valsts firmām finanses, lai tādējādi sekmētu biznesa attīstību un preču eksportu uz citām valstīm. Pret to iebilst jaunattīstības valstis, jo lielākoties nauda tiek ieguldīta dabas resursu ieguvē, piemēram, raktuvēs, naftas ieguvē, kas kopumā rada negatīvu iespaidu uz vidi.

Savdabīgs bija ASV priekšlikums ieviest jaunas sadarbības un partnerības formas, tas kopumā tika atbalstīts. Līdz šim projektu realizēšanā vai jautājumu risināšanā sadarbojās konkrētas valstis. Jaunais piedāvājums nozīmē sabiedrības iesaistīšanu, iekļaujot projektos gan valdības, gan NVO, gan biznesa pārstāvījus. ASV pauda viedokli, ka turpmāk nevajag tiekties uz globālu konvenciju pieņemšanu. Visam ir jānotiek pēc brīvprātīgas sadarbības projektiem, kuros būtu pārstāvēta visa sabiedrība. Jāteic, ka šo šķietami nevainīgo priekšlikumu asi kritizēja NVO un jaunattīstības valstu grupas. Tās izteica viedokli, ka tādējādi valstu valdības norobežosies no atbildības.

— Pirms došanās uz Dienvidāfriku Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vairākkārt norādīja, ka Latvija nebrauc uz šo saietu tikai un vienīgi kā vērotāja. Kā vērtējams Latvijas ieguldījums šiī sanāksmes sagatavošanā?

— Nevar noliegt, mūsu valsts jau vairāk nekā gadu gatavojās Johannesburgas sanāksmei. Tika izstrādāti vairāki nozīmīgi dokumenti — Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes, “Rio +10” nacionālais ziņojums un izveidota nacionālā ilgtspējīgas attīstības padome. Tas ir apsveicami, ka šādi dokumenti ir tapuši, vienīgi, manuprāt, tam bija jānotiek krietni agrāk un ne tik sasteigti.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore