Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar godu Latvijai kalpojot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.09.2002., Nr. 138 (2713) https://vestnesis.lv/ta/id/66790

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par iecerēto prāmja pirkšanu

Vēl šajā numurā

26.09.2002., Nr. 138 (2713)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar godu Latvijai kalpojot

Ir iznākusi Emīla Dēliņa grāmata “Konsuls ar valdību”

GR-DELINS.JPG (15785 bytes)“Gods kalpot Latvijai” — šī latvju karavīru devīze nāk prātā, lasot izdevniecības “Memento” nule Stokholmā izlaisto grāmatu “Konsuls ar valdību”, kuras autors ir Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā Emīls Dēliņš. Formā vienkāršais izdevums ietver plaša spektra dokumentus un paša E. Dēliņa dienasgrāmatas pierakstus par Latvijas un Austrālijas diplomātiskajām attiecībām no mūsu valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Grāmatas nosaukums ir dziļi zīmīgs, jo šis darbs ir loģisks turpinājums 1997. gadā “Zinātnes” apgādā Rīgā un “Memento” apgādā Stokholmā publicētajai grāmatai “Konsuls bez valdības”, kurā Emīls Dēliņš bija dokumentējis un aplūkojis Latvijas konsulāta Melburnā vēsturi kopš tā nodibināšanas 1931. gadā un savu darbību konsulātā Latvijas okupācijas laikā no 1979. līdz 1991. gadam. Šo izdevumu visnotaļ atzinīgi novērtēja gan Latvijā, gan arī trimdas latviešu sabiedrībā: grāmatu “Konsuls bez valdības” iekļāva “Latvijas ārlietu dienesta rokasgrāmatas” avotu klāstā, bet trimdas vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis pauda cerību, ka “Konsuls bez valdības” kļūs par obligātu mācību grāmatu Latvijas topošajiem diplomātiem. Savas jaunās grāmatas ievadā Emīls Dēliņš atzīstas, ka tieši šīs pozitīvās atsauksmes viņu iedrošinājušas sagatavot izdevumu, kas “...ir ne vien kāda Latvijas diplomātijas segmenta darbības dokumentācija, bet pāri tam arī viela Latvijas vēstures un socioloģijas pētniekiem — liecības par pirmā Latvijas neatkarības posma ārlietu dienesta un Latvijas atjaunotās Ārlietu ministrijas darbības saplūsmi kopš 1991. gada”.

Grāmatas lielāko apjomu aizņem Latvijas Ārlietu ministrijai sūtītie Emīla Dēliņa ziņojumi par ģenerālkonsulāta darbību Austrālijā, taču saistoša mūsu diplomātijas jaunākās vēstures liecība ir arī autora dienasgrāmatu fragmenti, kā arī dažādu dokumentu un vēstuļu kopijas, kas visai uzskatāmi raksturo mūsu valsts ģenerālkonsulāta un goda ģenerālkonsula Emīla Dēliņa nozīmīgo lomu Latvijas tēla veidošanā Austrālijā un Jaunzēlandē.

Būtiska vēstures liecība ir arī grāmatā iekļautās Austrālijas pirmā vēstnieka Latvijā Džona Bērdžesa atmiņas par četrpadsmit mūsu valsts apmeklējumiem, sākot ar 1991. gada 7. septembra iespaidiem Rīgā. Lasot Austrālijas diplomāta pirmos, ne tuvu gaišos iespaidus tikko okupācijas varu nokratījušās Latvijas galvaspilsētā, arī mēs paši Latvijā varam skaidrāk izvērtēt milzu pārvērtības, kas mūsu zemē notikušas aizvadītajos vienpadsmit gados. Taču jau 1991. gada septembrī, kad pirmajā pastaigā pa Rīgas ielām visvairāk acīs kritušas “drūpošās ielu ainavas un tukšie veikali”, Džons Bērdžess atklājis arī “Vecrīgas šarmu, līkumoto ieliņu pievilcību un pilsētas lieliskos gadsimtu maiņas jūgendstila celtņu paraugus”.

Grāmatā lasāms arī Austrālijas bijušā vēstnieka nebūt ne viennozīmīgais iespaids par mūsu valsts pirmo atjaunotās neatkarības gadu politiķiem. Šie vērtējumi ir arī laba iespēja mums, latviešiem, pašiem kritiski paraudzīties uz pirmajiem desmit savas atjaunotās neatkarības gadiem, jo drauga kritiska piezīme ir vērtīgāka par tik bieži dzirdamajiem diplomātiskas pieklājības vārdiem. Te vietā atcerēties, ka pirmpublicējumu šīs Džona Bērdžesa atmiņas piedzīvoja “Latvijas Vēstnesī” (“Latvijas Vēstnesis” Nr. 132 (2519), 19.09.2001.), Emīla Dēliņa grāmatā tām saglabāts “Latvijas Vēstneša” virsraksts “Kamēr Baltijas valstis dzied, Eiropa ir droša”.

DELINS.JPG (13188 bytes)
Grāmatas “Konsuls ar valdību” autors, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš
Foto: A.F.I.

Grāmatā ietvertie dokumenti un piezīmes atklāj arī dažus līdz šim plašākai Latvijas sabiedrībai nezināmus diplomātiskus negludumus mūsu attiecībās ar tālo un Latvijai izteikti draudzīgo Austrāliju. Tā E. Dēliņš savā grāmatā atgādina 1995. gada pavasarī sagatavoto un pēc tam Rīgas atsaukto Saeimas delegācijas vizīti Austrālijā. “No Latvijas interešu viedokļa tomēr jāatzīst, ka vizītes atsaukšana 10 dienas pirms delegācijas pieteiktās ierašanās Austrālijā bija nelaimīgs solis, kas spēja radīt tikai sarežģījumus un neizpratni. Jāatceras arī, ka mēnesi agrāk, 22. un 23. februārī, valsts prezidentu Kanberā bija ielūdzis viesoties Austrālijas ģenerālgubernators, un arī šo ielūgumu nācās noraidīt (šai gadījumā gan pieklājības laika robežās),”raksta E. Dēliņš (“Konsuls ar valdību”, 61. lpp.).

Jaunajā izdevumā labi saskatāms Emīla Dēliņa ilgajā pieredzē asinātais diplomāta talants. Arī šodien, no laika atstatuma, visai interesanta ir grāmatā “Konsuls ar valdību” citētā “Latvijas Vēstneša” publikācija 1995. gada 26. martā par goda ģenerālkonsula Austrālijā un toreizējās Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses tikšanos, kuras laikā Emīls Dēliņš, būdams vienisprātis, ka “nepieciešams atzīt Latvijas okupācijas faktu, bet tam jānotiek konkrēti, apdomāti un lakoniski”, arī uzsvēra, ka “nevajadzētu izteikt nepārdomātus aicinājumus un uzdot jautājumus, uz kuriem nav paredzamas atbildes, un — galvenais — būtu jāatceras, ka Latvijai ir nepieciešami draugi un sabiedrotie starptautiskajā līmenī” (“Konsuls ar valdību”, 66.lpp.).

Patiešām, grūti par augstu novērtēt Emīla Dēliņa veikumu Latvijas draugu un sabiedroto meklēšanā tālajā Austrālijā — zemē, kur Latvijas okupācijas gados mājvietu atrada tūkstošiem latviešu. Valstī, kura. līdzīgi spēcīgākajām Rietumu lielvalstīm, neatzina Baltijas valstu okupāciju un kurā, līdzīgi kā ASV un Apvienotajā Karalistē, Latvijas okupācijas gados oficiāli darbojās mūsu valsts diplomātiskā pārstāvniecība, gan goda konsula līmenī. Taču jāatceras, ka Austrālijā okupācijas neatzīšanas politikai nācās pārdzīvot arī politisku pārbaudījumu: 1974. gadā nākot pie varas, Austrālijas kreiso līdera Eduarda Gafa Vitlema (Eduard Gough Whitlam) valdība atzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā par likumīgu. Tiesa, jau pēc gada Frēzera labējo valdība šo lēmumu atkal atsauca.

Emīla Dēliņa jaunās grāmatas nozīmīgumu vairo fakts, ka Latvijai joprojām nav savas vēstniecības Austrālijā, un tuvākajos gados Ārlietu ministrijai laikam gan to neizdosies atvērt ierobežoto finansu dēļ. Jo vairāk tāpēc, ka ministrijas prioritāte ir Latvijas ārpolitikai stratēģiski svarīgās Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, un vēl ne visās šo valstu galvaspilsētās mums ir vēstniecības. Līdz ar to Latvijas goda ģenerālkonsulāta nozīme Austrālijā saglabājas. Jāatceras, ka no 1993. gada Emīls Dēliņš ir arī Latvijas goda konsuls Jaunzēlandē.

Grāmatā jūtama arī Emīla Dēliņa bagātā žurnālista pieredze. 1949. gadā Melburnā nodibinājis laikrakstu “Austrālijas Latvietis”, viņš pats to vadīja līdz pat 2000. gadam, izdodot arī virkni publicistisku apcerējumu un eseju krājumu. Šķiet, tieši publicista pieredze rosinājusi E. Dēliņu arī uz visai kritiskiem vārdiem par dažām Latvijas parādībām intervijā laikrakstam “Latvijas Jaunatne” 1992. gada 18. oktobrī: “Atbraucot no ārzemēm, nevienam neklātos rādīt ar pirkstu — re, cik tur nesmuki! Piecdesmit gados nolaistu valsti vienā gadā nevar atjaunot. Bet, ja kāds latvietis no Latvijas aizbrauc 1944. gadā un atgriežas 1992. gadā, tad viņam acīs visvairāk duras iedzīvotāju sastāvs, it sevišķi Rīgā. Tā problēma ir ar godīgiem, cilvēciskiem līdzekļiem jāatrisina. Šorīt, staigājot pa vecpilsētu, man radās interesanta paralēle: jums iešana uz darbu sākas īsi pirms astoņiem. Septiņos viss ir galīgi izmiris. Prātā nāk tāda zeme kā Šveice. Visas bankas, veikali astoņos ir vaļā, bet te jāgaida līdz deviņiem, pusdesmitiem vai vēl vēlāk. Kā būtu, ja latvieši celtos vienu stundu agrāk? Tas nu tā — pārdomām. Kā avīžnieki varam runāt arī par valodas lietām. Jums ir dūšīgi jāstrādā, lai valodu iztīrītu no krievu valodas ievazātajiem angliskumiem. Kāpēc runājat par investīcijām, nevis par ieguldījumiem? Mums ir kārtīgi latviešu vārdi.” (“Konsuls ar valdību”, 48., 49. lpp.).

Šķiet, pat diplomātijai tāls cilvēks, izlasot “Konsulā ar valdību” apkopotos dokumentus un Latvijas goda ģenerālkonsula piezīmes, sajutīs cieņu pret Emīla Dēliņa konsekvento, pašaizliedzīgo darbu Austrālijā. Tāpēc arī ik lasītājs var justies gandarīts par E. Dēliņa darbības augsto novērtējumu — mūsu goda ģenerālkonsuls Austrālijā 1997. gadā par nopelniem Latvijas labā tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Jaunajā izdevumā iekļauta arī “Latvijas Vēstneša” 2000. gada 13. jūnija publikācija par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāda politoloģijā piešķiršanu Emīlam Dēliņam.

Vai Emīla Dēliņa jaunākajai grāmatai ar tik veiksmīgo un zīmīgo virsrakstu “Konsuls ar valdību” būs turpinājums? Autors pats grāmatas izskaņā raksta: “ Latvija atkal ir neatkarīga valsts. Šīs valsts pārstāvniecība Austrālijā strādā un turpinās darboties tik ilgi, cik ilgi tā Latvijai būs vajadzīga. Šīs nav beigas, bet līdzšinējās sadarbības turpinājums, ievērojot arī kādu laimīgi atrisinātu mezglu Latvijas diplomātijas vēsturē. Nekas nav apstājies. — Viss plūst.”

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!