Mājokļi veco līdz ar cilvēkiem. Cik būvējam jaunus?

Oļģerts Krastiņš, profesors, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.136., 24.09.2002.

Mūsdienās

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mums ir pieejama ārzemju pieredze dzīvojamo namu celtniecībā, modernās tehnoloģijas un materiāli, apzināti agrāk pieļautie trūkumi. Tas viss būtu ļoti labi, ja vien … mājokļu celtniecība nebūtu apsīkusi.

Kā liecina skaitīšanas dati, 1991.— 2000. gadā uzceltajos mājokļos dzīvo tikai 4% valsts iedzīvotāju. Lielākā daļa no šiem mājokļiem uzcelta “pēc padomju laika inerces” 1991.— 1995.gadā, bet no 1996.gada apsīkusi gandrīz pilnīgi.

Retrospektīvs aprēķins. Ja 10 gados mājokļus uzceļ 4% iedzīvotāju, tad visa dzīvojamā fonda renovācijai (nomainīšanai) būs vajadzīgas 25 desmitgades. Lai kaut kad netālā nākotnē neiestātos mājokļu katastrofa, mājokļa vidējam kalpošanas laikam būtu jāsasniedz 250 gadi. Uz to var pretendēt Rīgas, Jelgavas, Rundāles u.c. pilis ar metru biezām sienām. Un arī tajās, kā rāda televīzija, rodas bīstamas plaisas un nogruvumi.

Lielākā daļa privāto līdzekļu, kas tiek ieguldīti dzīvojamajā fondā, aiziet prestižo, jau esošo namu un dzīvokļu uzpirkšanai, to restaurācijai, t.s. eiroremontam. Tas pieejams vienīgi šauram ļoti turīgu iedzīvotāju slānim.

Līdz šim visu Latvijas valdību dzīvokļu politiku var raksturot kā “izdenacionalizāciju” un “izprivatizāciju”, kā centienus tikt no problēmām vaļā. Princips: par mājokli jāgādā katram pašam, un “viss maksā tik, cik tas maksā”. Tomēr pēdējā laikā ir ataususi atziņa, ka galējo liberalizāciju un komercializāciju nevar attiecināt uz tautas izglītību un veselības aizsardzību. Ir nepieciešamas un tiek izstrādātas plašas valsts atbalsta programmas šo nozaru sakārtošanai. Mūsu pārliecība ir, ka valsts nedrīkst izvairīties no atbildības arī par dzīvokļu saimniecību.

Domājams, ka jau tuvākajos gados ne vien sociāldemokrāti, bet arī liberāļi būs spiesti to atzīt.

Republikas pilsētās

Kaut gan visās lielajās republikas pilsētās pēdējos desmit gados ir celts maz, pārsteidz tas, ka kaut cik vairāk (rēķinot uz 100 iedzīvotājiem jeb procentos no iedzīvotāju kopskaita) ir uzcelts Latgales pilsētās. Rēzeknē, piemēram, no 100 iedzīvotājiem jaunuzceltajos mājokļos mitinās 7, Daugavpilī — 6,3.

Sarakstā lejasdaļā nonāk bagātās Ventspils un Rīga. Rīgā tikai 2,6 iedzīvotāji no 100 dzīvo mājokļos, kas uzcelti pēc 1991.gada.

Cik rīdzinieku vēlētos mainīt savu līdzšinējo mājokli pret lētāku, ar labvēlīgāku īres līgumu vai tieši otrādi — uz lielāku un labiekārtotāku, par to skaitīšana tiešas atbildes nedod. Spriežot pēc preses un televīzijas ziņām, uz pašvaldību dzīvokļiem ir īrētgribētāju rindas tāpat kā padomju gados. Tajā pašā laikā neapdzīvoti stāvot jau vairāki tūkstoši dārgo dzīvokļu, kurus piedāvā ar neizdevīgiem īres noteikumiem (līgumu slēdz tikai uz īsu termiņu, bez tiesībām līgumu pagarināt u.t.t.).

Būtu labi, ja likumdevēji būtu kaut nedaudz ieskatījušies 1924.gadā izdotajā Likumā par telpu īri (V.V.133.nr.,16.jūn.). Tur, piemēram, noteikts, ka “…izīrējamās telpas izīrētājam 3 dienu laikā pēc to atbrīvošanās … jāpieteic īres valdei, kā arī jāizkar redzamā vietā paziņojums par svabadām telpām…”(22.p.). Saprotams, ka bija spēkā īres maksas griesti (37.p.), īres līguma atjaunošanas tiesības (26.p.) u.c. īrnieku aizsargājoši noteikumi.

Rajonu ranga tabula

Jaunu mājokļu celtniecība Latvijas rajonos, kuros ieskaitītas arī rajonu pilsētas, pēdējos desmit gados ir bijusi tikpat pasīva kā lielās pilsētās. Taču ir vērojamas dažas raksturīgas iezīmes.

Pati Rīga celtniecības intensitātes ziņā atrodas lielo pilsētu pašā lejasgalā, taču Rīgas rajons ir pirmajā vietā starp rajoniem. Tas nozīmē, ka turīgākie rīdzinieki samērā intensīvi ceļ savrupmājas Rīgas pievārtē, ārpus pilsētas robežām, paplašinot Rīgas reālo robežu atšķirībā no juridiskās.

Pirmajos piecos gados (1991— 1995) rajonu saraksta augšdaļā atrodas Valkas un Valmieras rajons, taču nākamajos piecos gados (1996— 2000) mājokļu celtniecība tajos gandrīz apsīkusi. Samērā aktīvāka celtniecība notikusi Ogres, Dobeles un Bauskas rajonā, turklāt atkal perioda pirmajos piecos gados.

Ja rajonus ranžētu pēc mājokļu celtniecības intensitātes pēdējos piecos gados, tad visos tā ir maza, taču šādos apstākļos bez jau minētajiem pozitīvā nozīmē varētu nosaukt Tukuma, Limbažu, Krāslavas, Jelgavas rajonu.

Rajonu saraksta lejasdaļā ar vismazāko celtniecības intensitāti nonāktu Liepājas, Madonas, Aizkraukles, Ludzas, Kuldīgas, Balvu, Rēzeknes rajons.

Visvecākais mājokļu fonds ir rajonos, kuru centri ir pilsētas ar gadsimtu vēsturi. Cēsu un Limbažu rajonā ap 40% iedzīvotāju dzīvo līdz 1945.gadam celtajos mājokļos, tajā skaitā līdz 1918.gadam celtajos — attiecīgi 21 un 16%.

Vēl viens pievilcības rādītājs

Vienā no iepriekšējiem rakstiem (“LV” 2002.g. 8. un 9. augustā, Nr. 113 un 114) teritoriju pievilcību raksturojām ar iedzīvotāju skaita pieaugumu (samazināšanos) šajās teritorijās. Par to pašu var spriest arī pēc mājokļu celtniecības intensitātes. Jaunu mājokli taču ceļ tikai tad, ja domā tajā dzīvot ilgi.

Šāds vērtējums ir pamatotāks, ja to izdara pa pilsētām un pagastiem. Rajonu datus nozīmīgi ietekmē pilsētnieku un laucinieku īpatsvars katrā rajonā, tāpat tas, vai rajons robežojas ar kādu republikas pilsētu.

Divpadsmit pagasti un pilsētas ar relatīvi daudziem uzceltiem mājokļiem 1991.— 2000.gadā ir parādīti 4.tabulā. Starp pagastiem pozitīvā nozīmē var atzīmēt Garkalnes pagastu Rīgas rajonā un Kalkūnes pagastu Daugavpils rajonā, bet no pilsētām jānosauc Ķegums un Smiltene. Interesanti atzīmēt, ka minētie pagasti nav starp pirmajiem desmit iedzīvotāju skaita pieauguma ziņā, bet Strenči ieņem trešo vietu no beigām primāro teritoriju sarakstā, kur vērojams vislielākais iedzīvotāju skaita zaudējums.

Tātad teritoriju pievilcība, raksturojot to ar iedzīvotāju skaita pieaugumu/zudumu un ar jaunu mājokļu celtniecību, vizuālā skatījumā nekorelē (nav saistīta). Šo secinājumu gan izdarījām, izskatot tikai teritorijas ar viskrasāk atšķirīgiem datiem. Vai šāda korelācija pastāv vai ne — tas, apstrādājot visu 558 primāro teritoriju datus, būs turpmāko pētījumu uzdevums, un tas būs jāizdara ar ekonometrijas metodēm. Ja sakarību nebūs vai tās būs statistiski nenozīmīgas, teritoriju vispārējo pievilcības indeksu varēs konstruēt, agreģējot divus vai vēlāk pat vairākus elementāros rādītājus. Iesākumā — iedzīvotāju skaita izmaiņas un jaunu mājokļu celtniecība.

Kur iet “pa nullēm”

Latvijā vispār ir 15 pagasti, kuros 1991.— 2000.gadā nav uzcelts neviens jauns mājoklis. Šajā sarakstā nav nevienas pilsētas. Visvairāk novecojušu mājokļu ir Sunākstes, Kaives un Mores pagastā, kur vairāk nekā 60% iedzīvotāju dzīvo pirmskara laikā celtajos mājokļos. Toties Zilākalna pagasta mājokļi par 99% uzcelti padomju varas laikā sakarā ar kūdras ieguves rūpniecības attīstību. Diezgan līdzīgs stāvoklis ir Strūžānu pagastā Latgalē. Arī 5.tabulā minētie pagasti nav starp tiem desmit, kuri visvairāk zaudējuši savus iedzīvotājus.

Nobeigumam

Tautas skaitīšanas visos apstākļos ir liels un dārgs statistikas darbs. Tāda bija arī 2000.gada tautas skaitīšana, kaut gan tika veikti pasākumi tās palētināšanai (izmantojot Iedzīvotāju reģistra datus u.c.). Tādēļ šie dati ir jāizstrādā un rezultāti jāizvērtē maksimāli vispusīgi. Īpaši tas attiecas uz savāktajiem datiem par mājokļiem. Datu papildu izstrāde, ja arī prasa izdevums, ir desmitiem reižu lētāka nekā tautas skaitīšanas datu savākšana (no visiem iedzīvotājiem, nevis izlases).

Šajā rakstā aplūkojām tikai vienu problēmu— mājokļu vecumu un celtniecību, saistot to ar teritoriālo skatījumu.

Ļoti nozīmīgi būtu izpētīt, kādi mājokļi ir raksturīgi dažādu demogrāfisko tipu mājsaimniecībām: vieniniekiem (atsevišķi pensijas vecuma un jaunākiem), laulātiem pāriem bez bērniem, ar 1 un 2 bērniem, daudzbērnu ģimenēm, triju paaudžu ģimenēm u.c. Tas labi papildinātu mājsaimniecību budžetu pētījumus, raksturojot dažādu demogrāfisko grupu labklājību un vajadzības.

Nākamo tautas skaitīšanu varam gaidīt, visticamāk, tikai pēc 10 gadiem. Tik ilgi 2000.gada skaitīšanas datiem būs ne vien zinātniska, bet arī praktiska nozīme, un jāturpina to izpēte un izmantošana.

4. tabula

Pilsētas un pagasti ar aktīvāku mājokļu celtniecību 1991.–2000. gadā

Pagasti sakārtoti 9 ailēs rādītāju dilstošā secībā.

Aprēķināts pēc “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, R.”: CSP, 2002., 251.–263.lpp.

5. tabula

Pagasti, kur pēc 1990. gada neviens mājoklis nav uzcelts

Pagasti sakārtoti 4 ailēs rādītāju augošā secībā

Aprēķināts pēc “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, R.”: CSP, 2002., 251.–263.lpp.