Par gauso soli uz civilizēto pasauli

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija savu izbraukuma sēdi “Biodīzeļdegvielu ražošana un pielietošana” bija sarīkojusi Naukšēnos, lai ne tikai runātu, bet arī praktiski iepazītos ar SIA “Delta Rīga” biodīzeļdegvielas ražotni, kur pilnīgi automatizētā, viena operatora uzraudzītā čehu un slovāku izgatavotā iekārtā no rapšu sēklām iegūst biodīzeļdegvielu.

Klausoties “Delta Rīga” izpilddirektora Visvalža Skujiņa un Zemkopības ministrijas pārstāvju stāstījumu par gadiem ilgstošo laušanos caur tīši un netīši sabūvētiem birokrātijas aizsprostiem, lai Latvijā legalizētu savas vietējās, uz atjaunojamajiem resursiem balstītas degvielas ražošanu, negribot veidojas analoģija par vienas dienas izdevīguma saimniekošanu, jo vakardienas saimniekošanas acīm skatoties, biodīzeļdegvielas lietošana šobrīd varbūt tiešām vēl neatmaksājas, tikai nezin kāpēc civilizētajā pasaulē, nemaz nerunājot par Eiropas Savienību, kuru mēs vārdos piesaucam vietā un nevietā, attīsta šo ražošanas nozari kā līdzsvarotas attīstības neatņemamu sastāvdaļu. Arī Latvijas taču vārdos to ir atzinusi, jo kā citādi tad tā šajā līdzsvaroti attīstītajā pasaulē grasās dzīvot?

Rīgas autobusu parks “Imanta” Rīgas domes finansiāli atbalstītajam eksperimentam atvēlējis visvecāko un vissagrabējušāko dzelteno ikarusu - no tiem, kuriem garām pabraucot, desmit minūtes jāklepo. Un tad, lūk, ir pretenzijas, ka darba dienas beigās šoferim un konduktorei vairs nepatīk biodīzeļdegvielas smaka salonā. (Pie parastā dīzeļa viņi jau ir pieraduši.) Bet kāpēc vispār salonā jābūt smakai? Kāpēc eksperimentu nevar izdarīt ar jaunu, modernu autobusu? Taču “Imanta” varonīgi ir gatava eksperimentu turpināt ar visiem 30 vecajiem ikarusiem, ja, protams, Rīgas dome par to maksās. Un par to viņiem paldies.

“ZINĀTNES VĒSTNESIS”