— Andrejs Pumpurs

Lielvārdē 22. septembrī notika Andreja Pumpura atceres svētki

Vasaras saulgriežos apritēja simtā gadskārta kopš latviešu tautas eposa “Lāčplēsis” autora aiziešanas mūžībā. Tālab Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja svētki, kas pēc tradīcijas tiek svinēti dzejnieka dzimšanas dienā 22. septembrī, šoreiz visā dienas garumā bija veltīti Andrejam Pumpuram. Dzejnieka personība un atstātais garīgais mantojums, viņa darbu tulkojumi pasaules tautu valodās — tie bija literārās konferences galvenie temati. Bet svētkus kā allaž ievadīja atceres brīdis dzejnieka atdusas vietā Lielajos kapos Rīgā ar lielvārdiešu atvesto ozollapu vainagu, kokles spēli un skolēnu balsīm.

“Taki nekad ar zāli neapaugs”

Par to, kā 1902. gada 27. jūnijā noritējušas dzejnieka bēres, stāsta Jāzepa Rudzīša grāmata “Andrejs Pumpurs”, kas iznāca 1991. gadā.

Jēzus kapos (vēlāk — Ģertrūdes draudzes kapi, Lielie kapi) Pumpuru sagaidīja daudz ļaužu. Bērinieku kopskaits bijis “ap 1000”, “vairāk nekā tūkstots” cilvēku (“Mājas Viesa Mēnešraksts”, “Mājas Viesis”). “Kapos bija nolasījušies milzum daudz nelaiķa cienītāju” (“Baltijas Vēstnesis”). “Kapsēta bij pārpildīta no ļaudīm, lai gan tā darbdiena bija..” (Ede Pumpura). Avīzes atzīmēja, ka Pumpura apbedīšanā bijuši klāt lielākoties ļaudis no vienkāršo iedzīvotāju slāņiem. “Gan neredzējām karogus plivinājamies, gan nemanījām spožas “goda vaktis”, ļaudis arī neskaitījām pa desmit tūkstošiem, nesatikāmies pie viņa kapa ar delegācijām — un trūka ne viena vien “tautas vīra”, kas būtu varējis liecināt par Andreja Pumpura nozīmi un nopelniem tautā. Viņus dzejnieka nāve laikam tā bija pārsteiguse, ka tie aizmirsa, kas Andreja Pumpura nopelni. To tiesu liels ļaužu pulks, jaunā paaudze un sirmgalvji, sekoja viņa zārkam ar tādu dedzību, ar tādu skubu, it kā bīdamies, ka vēl tikai dabūtu kādu vietiņu pie viņa kapa un netiktu atstumti pārāk tāļu nost nomalītē. (..) tie nebija ieradušies kā ziņkārīgi apbrīnotāji, kādu tādās reizēs mēdz būt laba tiesa, tie zināja, kas viņiem še tiek zemes klēpī guldināts” (“Mājas Viesis”, 1902.g., 3. jūl.). “Bērinieku nebij mazums, bet starp tiem bij rets kāds no Rīgas inteliģences” (“Pēterburgas Avīzes”, 1902.g., 3. jūl.).

Kapsētā dziedāja Rīgas Latviešu dziedāšanas biedrības vīru koris Pāvula Jurjāna vadībā.

Runas teica Fridrihs Grosvalds, Aleksandrs Vēbers, Juris Kalniņš, Pēteris Zālīte, Augusts Deglavs, Teodors Zeiferts, A.Viļums (Rīgas Politehniskā institūta latviešu studentu korporācijas “Selonija” biedrs, ķīmijas students) u.c. No runu atreferējumiem laikrakstos redzams, ka Andrejs Pumpurs ir cildināts kā cilvēks, sabiedrisks darbinieks, kā ievērojamākais latviešu tautiskās atmodas dzejnieks, tās centienu izteicējs un paudējs, kā tautā ļoti iecienīts un populārs dzejnieks, turklāt tiešas norādes sniedzot uz viņa dzejoļiem, viņa liriku. Izņēmums ir tikai Grosvalda runas atreferējumā, kurā pieminēts arī “Lāčplēsis”: šai eposā, teicis Grosvalds, Pumpurs ir ielicis “visas savas Dieva dotās bagātās dāvanas un tautas mīlestību” (“Baltijas Vēstnesis”, 1902.g., 28. jūn.).

Vainagus uz kapa nolika piederīgie, Rīgas Latviešu biedrība, “Baltijas Vēstneša” un “Balss” redakcijas, “Dienas Lapas”, “Mājas Viesa” un “Mājas Viesa Mēnešraksta” redakcijas, korporācija “Selonija”, Pumpura draugi virsnieki u.c. “Kad kapa kaudzīte pacēlās, tad simtiem Jāņu ziedi pušķoja viņa kapu, un simtiem draugi un pazīstami, novēlēdami Pumpuram saldu dusu, atstāja kapsētu” (Ede Pumpura).

Visu bēru dienu debess Rīgā bija apklājusies “pelēkiem, drūmiem mākoņiem”, bēru ceremonijas beigās sāka mirdzināt sīks lietus (“Mājas Viesis”, 1902.g., 3. jūl.).

Daugavpils intendantūras priekšnieks uz Pumpura nāvi reaģēja ar 1902. gada 30. jūnija pavēles Nr.181 2. paragrāfu: “Man uzticētās noliktavas VIII klases uzdevumu ierēdnis Galma Padomnieks Pumpurs, atrodoties atvaļinājumā un izārstēšanā Rīgas pilsētas slimnīcā, — kā redzams no viņa sievas Edes Reiņa meitas Pumpurs šai pat datumā piegādātās metrikas apliecības Nr.270, ko izdevusi Rīgas Evanģēliski–Luterāniskā “Jēzus” baznīca, — ir nomiris šī jūnija 23. dienā no “kaulu atmiekšķēšanās” un apglabāts 27. jūnijā. Paziņojot par to man uzticētajai noliktavai, pavēlu minēto ierēdni izslēgt no noliktavas sarakstiem kā mirušu.”

Augusts Deglavs runā pie dzejnieka kapa teica: uz Pumpura kapu “taki nekad ar zāli neapaugs”. Drīz Pumpura kaps bija pilnīgi aizmirsts un daudzus gadus atradās nekoptā, galēji nolaistā un nožēlojamā stāvoklī.

Pie mātes stādītā dievkociņa

Par ilgo ceļu līdz Kārļa Zāles veidotajam piemineklim stāstīja kultūrvēsturniece Vaida Villeruša:

— Drīz pēc Andreja Pumpura aiziešanas mūžībā sākās krievu — japāņu karš, kas aizsauca daudzus viņa dienesta biedrus. Tad nāca Piektais gads un soda ekspedīcijas... Ap 1910. gadu, kad pēc dzejnieka nāves bija pagājuši astoņi gadi, toreizējais Kara muzeja direktors Eduards Jansons, krādams ziņas par vispārības darbinieku kapuvietām, sāka meklēt pēc Pumpura kapa. To viņam izdevās sazīmēt tikai pēc dievkociņa, ko bēru dienā pie dēla kapu kopiņas bija iedēstījusi dzejnieka māte. Visapkārt viss bija aizaudzis, krusta nebija. Vēlāk kāds tur iespraudis acīmredzot kaut kur pamestu pussatrunējušu koka krustiņu un iegriezis dzejnieka vārdu un miršanas gadu. Attieksme mainījās neatkarīgās Latvijas laikā, kad izveidojās Andreja Pumpura biedrība. Ar 1927. gadu tā sāka vākt līdzekļus piemineklim. To necēla neviena organizācija vai valsts institūcija. Naudu pa latam un santīmam saziedoja tauta — skolēni, karavīri, lauku ļaudis un pilsētnieki. 1929. gada 22. septembrī tika atklāts šis Kārļa Zāles piemineklis, kas veidots no Allažu šūnakmens.

Kopš Lielvārdē darbojas Andreja Pumpura muzejs, te dzejnieka dzimšanas dienas rītā ik gadus notiek piemiņas brīdis. Lielvārdieši uz Rīgu brauc ar lielo autobusu, lai visus interesentus aicinātu līdzi uz muzeja svētkiem, ko arvien pavada literāra konference.

Pa pētnieku takām

Muzeja svētkus, kas tika svinēti jau 33. gadu pēc kārtas, ievadīja Andas Līces dzejas kompozīcija Jelgavas aktieru izpildījumā, piešķirot visam sarīkojumam izjustu garīguma stīgu. Pati rakstniece runāja par piedošanas tēmu Pumpura eposā. Kas nav pret mums, tas ir ar mums. Tā ir pārliecība, ko sludināja jau Kristus. Piedodot mēs palīdzam piecelties ne vien pakritušajam, bet arī sev. Nav bijis un nav tādu laiku, kad Kangars nebūtu starp mums un mūsos pašos plosījies. Dzīvē viss ir kārtu kārtām, tīrā veidā labo nevar atrast. Bet neizlīdzināti rakumi pārvēršas par ierakumiem. Piedošana ved uz augšu, ved gaismā. Un līdzīgi kā latviešu tautas eposa dziedājumā par izlīgumu ar igauņiem dzejniece pauda cerību, ka allaž atradīsies kāds, kas aicinās — karš šis lai paliek pēdējais.

Atskatoties uz muzeja raženajiem darba gadiem, tā ilggadējā vadītāja Anastasija Neretniece ar labu vārdu pieminēja Gunāru Priedi, Konstantīnu Karuli, Voldemāru Kalpiņu, Imantu Pijolu, Juri Krieviņu un Jāni Kalniņu, kas palīdzēja izauklēt un piepildīt sapni par muzeja izveidošanu. Andreja Pumpura personības un daiļrades izpētē nepārvērtējamu ieguldījumu devis filologs un folklorists Jāzeps Rudzītis. Kad sešdesmitajos gados tika veidots eposa zinātniskais izdevums, viņš izsijāja visu iepriekšējo pētnieku un Pumpura daiļrades apcerētāju devumu, atklādams un novērsdams daudzas neprecizitātes un nepilnības. Viņš piedalījies piecu “Lāčplēša” izdevumu sagatavošanā, bet ikvienam vajadzētu izlasīt Jāzepa Rudzīša ievada apcerējumu un komentārus eposa 1988. gada izdevumam. Tas ir izcils pētnieka darbs, ko varētu izdot pat atsevišķā sējumā. Ar muzeja un agrofirmas “Lāčplēsis” atbalstu 1991. gadā tika laista klajā Jāzepa Rudzīša grāmata “Andrejs Pumpurs” ar trim izvērstām nodaļām — Domātājs un dzejnieks, Dzīve un Jaunrade. “Tā ir no skata necila grāmatiņa, un mēs to par latu pārdodam, bet pēc satura tā ir tūkstoti vērta.” Kā gandrīz vienīgo autoritāti, kuras sniegtos faktus var nepārbaudīt, Jāzeps Rudzītis atzinis ārsti un sabiedrisko darbinieci, čaklo kultūrvēsturnieci Vaidu Villerušu. Šai reizē viņa stāstīja par Andreja Pumpura piemiņas zīmēm Lielvārdē un Daugavas otrā krastā, Rīgā un Daugavpilī. Vārds tika dots arī tēlniekam Jānim Karlovam, kura vadībā tēlniecības studijas “Domas” jaunieši par godu eposa simtgadei 1988. gadā pie muzeja izveidoja skulptūru parku.

Pašu pirmo muzeja ekspozīciju 1970. gadā kopā ar Lielvārdes skolotājām Anastasiju Neretnieci un Dzidru Bļodoni veidoja Gunāra Priedes pieaicinātā literatūras zinātniece Saulcerīte Viese. Viņas vārds un padoms te vienmēr ticis augstu vērtēts. Saulcerīte Viese bija arī šīs konferences vadītāja.

“Man dziesma manta vienīgā”

Turpinot Gunāra Priedes laikos iedibinātās tradīcijas, šīs konferences Lielvārdē rit pietiekami zinātniski, jo allaž ietiecas kādā mazāk pētītā zinātnes apcirknī, un reizē mājīgi , jo referenti te nelasa no lapas, bet runā no sirds. Itin bieži programmu kuplina skolēnu kori un ansambļi, bet vienmēr ir klāt vīru koris “Absolventi” kopā ar saviem diriģentiem Paulu Kveldi un Arvīdu Platperu. Arvien tiek parādīti konferences tēmai atbilstoši kadri no muzeja bagātās videotēkas. Šoreiz tie atsauca atmiņā “Lāčplēša” simtgades svētkus ar Monreālas universitātes profesores Vairas Vīķes-Freibergas referātu ar tiem laikiem ļoti drosmīgo eposā pausto ideju traktējumu.

Sarunu par Andreja Pumpura personību un literāro mantojumu Saulcerīte Viese ievadīja ar atskatu ap 35 gadu tālā pagātnē, kad latviešu kultūras cilvēki sāka cīniņu par Andreja Pumpura muzeja izveidošanu:

— Varas vīri brīnījās — nu kāpēc tam cara ģenerālim vajag muzeju? Bet Andrejs Pumpurs jau nebija nekāds cara ģenerālis. Viņš bija nodzīts un izkalpināts ierindas virsnieks, kas sūri grūti strādāja, lai apgādātu savu lielo ģimeni. Uz viņu pilnā mērā varēja attiecināt Kaudzītes Matīsa citētos Hervēga vārdus: “Man dziesma manta vienīgā!” Katrs gadu desmits nesis pārmaiņas un prasījis pa jaunam ieskatīties mūsu tautas eposa bagātībās, iepriekšējo paaudžu atstātajā mantojumā. Ir mainījušies akcenti, bet kā galvenie Pumpura daiļrades motīvi arvien tiek izcelti dzimtenes mīlestība, varonība, atbildība tautas un cilvēces priekšā. Pumpura Spīdala ved uz Raiņa Spīdolu, kas aicina mainīties uz augšu, uz pilnību. Kā kliedziens pret varmācību skan Māras Zālītes “Lāčplēsis”, atgādinādams, ka tautas spēks nedrīkst iemigt un tautas varonim vienmēr jābūt ar dzirdīgām ausīm. Katrs liels mākslas darbs paplašina mūsu personības identitātes loku, ved uz lielāku cilvēcību.

Kā Latvijas skolās tiek mācīti Andreja Pumpura darbi — par to runāja skolotāja Inese Lemhena. Te, Lielvārdē, katru jaunu pedagogu paaudzi spēcina tie pamati, ko ielikušas skolotājas Dzidra Bļodone, Anastasija Neretniece un Zenta Reizniece, un tā garīgi bagātā kultūrvide, kas te veidojusies no vecvecmāmiņu laikiem. Viss sākas ar ģimeni, un par latviešu literatūras lasītājiem kļūst tie, kam bērnībā pasakas un teikas stāstītas. Par to, kādu spēcinājumu Andreja Pumpura darbi devuši latviešiem trimdā, runāja pedagoģe un kultūrvēsturniece Margarita Biezaite. Viņa uz Latviju atvedusi kopā ar dzīvesbiedru krāto unikālo latviešu mūzikas bibliotēku un bagātu mākslas izdevumu kolekciju, bet Austrālijā viņa ilgus gadus bijusi latviešu valodas, literatūras un vēstures skolotāja un mākslas nodarbību vadītāja. Pumpura “Lāčplēsis”, kura pirmais izdevums parādījies jau 1946. gadā Fišbahas bēgļu nometnē Vācijā, stiprinājis ticību brīvībai, Latvijas atdzimšanai.

Tieši no lidostas uz konferenci atbrauca rakstniece un diplomāte Anna Žīgure un viņas dzīvesbiedrs somu žurnālists Juka Rislaki, kuri tikko bija atlidojuši no Helsinkiem. Visā Somijā vērienīgi tiek atzīmēta eposa “Kalevala” autora Eliasa Lenrūta (1802-1884) 200 gadu jubileja. Juka Rislaki ar lepnumu sacīja: “Viņš mums ir kā Barons un Pumpurs kopā, un vēl vairāk!” Viņš bija ārsts, rakstnieks un valodu pētnieks, somu literārās valodas otrais tēvs. Un pirmais profesors, kas lekcijas lasīja somu valodā. Par godu jubilejai notiek konferences un semināri, literāri sarīkojumi un koncerti, tiek izdotas daudzas grāmatas. “Kalevala” tulkota 150 valodās, bet viss teksts — tikai 50. Latviski eposu ar tā 23 tūkstošiem dzejas rindu atdzejoja Linards Laicens, un viņa tulkojums atzīts par ļoti labu: “Somijas valdība latviešu dzejniekam piešķīra apbalvojumu, bet viņš savu ultrakreiso uzskatu dēļ no tā atteicās.”

Japāņu filoloģe Ajumi Kurosava ir interesējusies par Kārļa Skalbes pasaku varoņu sasauci ar japāņu mitoloģiskajiem tēliem un par latviešu senajiem bēru rituāliem. Latvijas Universitātē viņa ieguvusi filoloģijas doktores grādu un pašlaik strādā Ārlietu ministrijā. “Lāčplēsi” viņa lasījusi ar latviešu-angļu un latviešu-krievu valodas vārdnīcu palīdzību, taču vēlāk interneta labirintos atklājusi, ka pastāv tulkojums japāņu valodā. Tās bijušas īstas “medības”, kamēr izdevies tikt grāmatai uz pēdām. Tā izdota Tokijā 1954. gadā pasaules izcilākās literatūras sērijā (ar 65. numuru, Ajumi precizē). Tulkotājs paskaidro, ka viņš izmantojis 1948. gadā Rīgā izdotu tulkojumu krievu valodā un sniedzis eposa pārstāstījumu. Ļoti interesants ir grāmatas ievads, kur skaidrota Latvijas vēsture un ģeogrāfiskais stāvoklis, teikts, ka 1918. gadā tā kļuvusi par valsti. Andrejs Pumpurs nosaukts par pirmās latviešu atmodas dzejnieku, un viņa eposs salīdzināts ar vācu, angļu un īru lielajiem eposiem. “Toreiz, piecdesmito gadu sākumā japāņi, meklējām savas tautiskuma saknes, un autors šī ievada nobeigumā raksta, ka japāņiem diemžēl nav tādas īstas tautas literatūras. Eposi veltīti imperatoriem, un tauta nav tajos minēta.”

Runājot par Andreja Pumpura darbu tulkojumiem krievu valodā, Ludmila Azarova atzina, ka starp tiem ir visai vāji, labi un ļoti labi. Diemžēl no parindeņa bija tulkots pirmais izdevums, ko laida klajā 1945. gadā 10 tūkstošu eksemplāru metienā. Pavisam piedzīvoti četri izdevumi, un kopējais metiens ir 55 tūkstoši. Arī Ludmila Azarova augstu novērtēja Jāzepa Rudzīša sagatavotos komentārus: “Tos var lasīt kā labu detektīvliteratūru! Šie komentāri neapšaubāmi ir atsevišķas grāmatas vērti. Pasaules praksē tas nav retums — grāmatās izdoti komentāri Puškina, Gogoļa, Dostojevska un daudzu citu rakstnieku darbiem.” Visā krāšņumā latviešu eposu atdzejojusi Ludmila Kopilova, kas šim sirds darbam veltījusi 14 gadus: “Mums, kas viņu pazinām, tas bija milzīgs pārsteigums. Tikko iemācījusies latviešu valodu, viņa tik izcili to izjuta. Un cik pacietīgi viņa meklēja visatbilstošāko vārdu, visskaidrāko izteiksmi. Atceros, kādai dzejas rindai bija četrpadsmit tulkojuma varianti. Mēs jau teicām — cik ilgi autors rakstījis, tikpat ilgi tu tulkosi.”

Kā allaž, svētki vainagojās ar vīru dziesmu. Un kā ierosme nākamajām tikšanās reizēm atkal skanēja Jurjānu Andreja dziesma ar Andreja Pumpura vārdiem “Kas īstens latvietis”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore