Lai pa dialektisko spirāli atgriežamies pie darbošanās Latvijas labā

Ar jaunām ierosmēm piekto darbības gadu sācis Latvijas Republikas Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputātu klubs

Pie Livonijas ordeņa pils Ventspilī Foto: “Ventas Balss”

Tie ir deputāti, ar kuru balsīm 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tās bija drošas 138 balsis — par neatkarīgu Latviju, pret svešo karaspēku savā zemē, pret brūkošās padomju impērijas diktātu un pašmāju interfrontistu demagoģiju. Tas bija skarbs laiks, kas no ikviena prasīja drosmīgu izšķiršanos, jo uzvaru šai cīniņā neviens nevarēja garantēt. Neatkarības gadi nav nesuši tikai veiksmes, un Atmodas laika ideāli dažkārt šķiet zuduši. Apzinoties sevi par Tautas frontes ideju mantiniekiem, LTF frakcijas deputāti jau neatkarības piektajā gadadienā sāka domāt par organizēšanos kādā grupā vai apvienībā, lai ar savu pieredzi un zināšanām varētu dot labumu sabiedrībai. Par savu dzimšanas dienu deputātu klubs uzskata 1998. gada 11. augustu, kad tika reģistrēti tā statūti.

Lai saglabātu Latvijas atdzimšanas vēstures faktus, kuru nianses ar gadiem sāk plēnēt pat notikumu dalībnieku atmiņās, ir tapušas tādas grāmatas kā Tālava Jundža redakcijā izdotais Zinātņu akadēmijas rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju “4. maijs”, Arnolda Bērza “Ārmalnieka šķitumi” un Jāņa Freimaņa “Visu vēju virpuļi”. Grāmatas izdevušas Tautas frontes nodaļas Jēkabpilī, Jelgavā, Liepājā un citos novados. Tautas frontes muzejs grāmatā “Sarežģītais gājums” apkopojis 2001. gada 21. augustā notikušās konferences materiālus par neatkarības atjaunošanas desmito gadadienu.

Vēl iedarbīgāks dažkārt ir dzīvais vārds, aculiecinieku stāstījums. Kluba valdes loceklis Gunārs Preinbergs par to saka tā: “Gan es, gan daži citi bijušie tautfrontieši esam aicināti uz skolām, runājušies ar bērniem un arī ar pedagogiem. Un arvien no jauna nācies pārliecināties, ka pat vēstures skolotāji maz ko zina par mūsu visjaunākās vēstures būtiskajiem notikumiem. Tāpēc kopā ar Latvijas Tautas frontes muzeju un Barikāžu dalībnieku atbalsta fondu mēs šopavasar, aprīlī, sarīkojām Rīgas vēstures skolotājiem semināru. Atsaucība bija ļoti liela, un esam saņēmuši jau nākamo uzaicinājumu. Oktobra beigās gatavojamies doties uz Ludzas rajonu, kur strādā arī mūsu kluba biedre Marija Kārkla.”

Cildenā vēlme neturēt savu zināšanu sveci zem pūra un būt sabiedrībai noderīgiem sauc kluba biedrus uz labiem darbiem vispārības labā. Bet savu klubu viņi visbiežāk sauc par klubiņu, jo tas nozīmē arī pleca sajūtu, kopīgus priekus un bēdas. Turklāt kopā ar sievu vai vīru un dažkārt arī ar bērniem. Viņi kopā svin 4. maiju, bet iepriekšējā dienā iededz svecītes mirušo kolēģu atdusas vietās. Augustā notiek lielās pilnsapulces — ik gadus kādā citā novadā. Viņi ir pulcējušies Rundālē, Vecaucē un Jelgavas pilī, pie Zilā kalna un Burtnieku ezera. Vai tad Latvijā mazums brīnumainu vietu! Pagājušās nedēļas nogalē klubiņš sanāca Ventspilī. Biznesa centrā kluba biedri un ciemiņi tika iepazīstināti ar brīvostas un pilsētas attīstības plāniem un apspriedās paši, devās ekskursijā uz Livonijas ordeņa pili, vizinājās ar kuģīti “Hercogs Jēkabs”, tikās ar Ventspils augstskolas vadību, paskatījās, kā slaveni sportisti un skolas bērni trenējas Olimpiskajā centrā un pavadīja jauku pusstundu Bērnu pilsētiņā.

Aizvadītajā gadu desmitā daudz kas ir mainījies. Aizsaulē aizgājuši Ita Kozakeviča, Vilnis Eglājs, Atis Kramiņš, Andris Līgotnis un Imants Daudišs. Ļoti dažādi ir bijušo tautfrontiešu tagadējie amati, ļoti atšķirīga viņu materiālā labklājība un politiskā orientācija. Kas viņus mudina biedroties klubiņā? Inta Cālīša dzīvesbiedre māksliniece Ināra Serdāne: “Toreiz Augstākajā padomē viņi bija ievēlēti no dažādiem novadiem, cits citu nepazina. Pa šiem gadiem esam sadraudzējušies. Tagad tā ir domubiedru pulcēšanās, saskares siltums. Mums ir, par ko runāt. Ints trīs reizes bija izsūtījumā, un mēs visu mūžu esam jutuši izstumtību no sabiedrības. No mūsu trim bērniem tikai jaunākā meita varēja pabeigt Franču liceju, abi vecākie tika izslēgti, kad tēvu apcietināja. Klubiņā mēs jūtamies kā savējie starp savējiem.”

Kopā ar savu dzīvesbiedri Māru klubiņa saietos allaž piedalās Ģirts Krūmiņš. Tehnisko zinātņu doktors, liela autoritāte licenču lietās. Viņa jaunākais gara darbs ir Ieroču aprites likums, kam ar 1. janvāri jāstājas spēkā. Ar Māru viņi esot nešķirami kopš desmitās klases, un ģimene viņiem vienmēr bijusi drošā osta. Atmodas sākumā Ģirts demonstratīvi izstājās no komunistu partijas un kopā ar domubiedru grupu 1988. gada 18. novembrī pacēla sarkanbaltsarkano karogu uz mikroautobusu rūpnīcas RAF ēkas jumta, ar to pašu zaudēdams darbu rūpnīcas Zinātniski tehniskajā centrā. Māra ir ļoti smaidīga un gaiša būtne, bet to viņa saka pavisam nopietni: “Tagad ir ko atcerēties, bet toreiz nemaz tik rāmi viss nenotika. Arī tā balsošana. Mēs, deputātu sievas, droši vien pārdzīvojām vairāk nekā viņi paši. Bērni taču bija blakus, bet jārēķinās bija ar visādiem pavērsieniem.”

Kad gada svarīgākie notikumi un nākotnē darāmie darbi bija pārrunāti, sākās saviesīgā daļa. Dziesmas, asprātības un anekdotes. Ja kādam neveicās ar izteikšanos, tika atgādināti Sergeja Zaļetajeva viedie vārdi: “Latviešu valoda ir viena nabadzīga valoda. Viņa grab kā koka karote.” Un ik pa brīdim — kāda epizode no kopīgajiem deputātu laikiem. “Tas likums nemaz tik slikts nebija, tikai vēlāk sabojāja,” saka viens. “Jā, par mums teica: domā par valsti, domā par tautu un sevi arī neaizmirst, bet tagad sāk no otra gala: domā par sevi, tikai par valsti un tautu aizmirst,” piebilst otrs. Vēl cits atceras savu rekordu — sešas pudeles minerālūdens uz tribīnes izdzēris, kamēr savu likumprojektu dabūjis cauri. Valentīna Zeile savukārt stāsta, kā viņai gājis ar naudas lietām: “Tas bija 1993. gada pavasaris, bija pieteikta Dānijas karalienes vizīte, un uzņemšanai bija vajadzīga nauda. Es vadīju Budžeta komisiju, kas bija vienīgā Saeimas komisija, ko vīru elite bija uzticējusi vadīt sievietei. Tā bija pirmā tik augsta līmeņa vizīte, bija nepieciešams nopietns finansējums, un komisija prasīja grozīt budžetu. Starpbrīdī, pēc kura vajadzēja notikt balsošanai, nejauši dzirdēju, ka Grūbe mudina lauksaimniekus balsot pret, lai tā naudiņa labāk paliekot zemniekiem. Aizskrēju pie Gorbunova. Laikam biju tik bāla, ka viņš man uzreiz ielēja glāzīti. Pēc starpbrīža viņš savā nesatricināmajā mierā teica: “Mums jābalso par budžeta grozīšanu. Bet varbūt vispirms ir jānobalso — vai mēs uzņemam Dānijas karalieni, vai savlaicīgi paziņojam, ka vizīte nevar notikt.” Pēc tāda pavērsiena viss nokārtojās laimīgi.” Oļegs Batarevskis to komentēja īsi: “Tā mēs te runājam — no pagātnes uz tagadni, no pasakas uz īstenību. Bet visas pasakas beidzas labi: un viņi dzīvoja laimīgi...”

Otrreiz tai pašā upē nevar iekāpt, bet mums un sabiedrībai pa dialektisku spirāli jāatgriežas pie darbošanās Latvijas labā. — Tāds bija visu jautro un nopietno runu kopsaucējs. Un pieņemts tika Viestura vidusskolas direktora Ivara Brieža aicinājums nākamgad pulcēties Valmierā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore