Apkārt man gudri ļaudis, gudru laidu valodiņu

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes un Moderno valodu fakultātes namā 24. septembrī notika Humanitārās bibliotēkas atklāšanas svētki un Suitu diena

Bibliotēkas vajadzībām pārbūvētas kādreizējās ēdnīcas telpas, kas netika racionāli izmantotas. Zināmā mērā tā būs Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu bibliotēkas filiāle un darbosies kā lasītava. Kā pastāstīja bibliotēkas vadītāja filoloģijas maģistrante Olga Billere, no bibliotēkas Valdemāra ielā, kur glabājas ap 400 tūkstošiem humanitāro nozaru grāmatu, uz jauno filiāli Visvalža ielā tiek pārvietoti ap 50 tūkstošiem. Kopā ar Filoloģijas fakultātes un Moderno valodu fakultātes pasniedzējiem izraudzīta literatūra, kas visvairāk nepieciešama studijām. Krājumus paredzēts mainīt, lai te vienmēr būtu jaunākie izdevumi. Jaunā lasītava saņēmusi arī prāvus dāvinājumus no Latvijas Kultūras fonda, trimdas latviešiem un vairāku valstu vēstniecībām. Grāmatu par latviešu ornamentiem bibliotēkai uzdāvināja Maskavas Etnogrāfijas un antropoloģijas institūta zinātniskā līdzstrādniece Svetlana Rižakova. Tā ir viņas doktora disertācija, sešu gadu darba rezultāts. Laba vēlējumus jaunajai bibliotēkai teica profesors Juris Zaķis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un abu fakultāšu dekānes Janīna Kursīte un Ingrīda Kramiņa. Bet rektors Ivars Lācis savus ceļa vārdus izdziedāja kopā ar Suitu sievām, jo tūlīt pēc bibliotēkas atklāšanas svinībām sākās Suitu svētki.

Šī Suitu diena Rīgā vainagoja Latvijas Universitātes mutvārdu vēstures pētnieku ekspedīciju Alsungā. Par tās ieguvumiem stāsta bibliotēkas telpās iekārtotā Suitu novada etnogrāfijas priekšmetu un fotogrāfiju izstāde. Jūrkalniešu sega ar zaļiem, melniem un mēļiem rakstiem, kartupeļu grozs, kretulis, ratiņš un citas mantas saņemti kā dāvinājumi, bet fotogrāfiju autore ir profesore Janīna Kursīte, kas kopā ar studentiem un jaunajiem speciālistiem piedalījās šīsvasaras ekspedīcijā. Radošo un rosinošo garu, kādā tā tikusi aizvadīta, līdzi bija paņēmušas Suitu sievas un citi alsundznieki, kas bija atbraukuši uz svētkiem.

Kā teica Sandis Laime, Alsungā pavadītā nedēļa likusi pilnīgi mainīt attieksmi pret praksi, ko studenti bieži vien uzskata par viņu brīvajai vasarai atņemtu laiku. Dienas likušās par īsām, jo ko redzēt un dzirdēt bijis pārpārēm: “Alsungā mēs atradām visu, ko bijām gaidījuši, un daudz ko tādu, ko nebijām cerējuši ieraudzīt. Kuru lādi paver, iekšā kāds brīnums. Slīpais krusts uz skābputras spaiņa un citas universālās zīmes uz dažādām lietām un suiteņu jostās. Un tad pēkšņi gluži unikālas zīmes, neredzēta zīmju secība. Bet galvenais jau bija cilvēki, viņu stāsti. Ručs atdzīvināja katru māju, kur iegājām.” Ruču pieminēja arī citi runātāji, un profesore Kursīte paskaidroja: “Tā ir Marija Steimane, viena no ņiprajām Suitu sievām. Tur dzirdējām apbrīnojamu vārda poētiku — kā sauc kādu cilvēku, tas nepavisam neatbilst viņa kristītajam vārdam.”

Universitātes jaunie un topošie folkloristi pirms trim gadiem iekļāvās Filozofijas un socioloģijas institūta Nacionālajā mutvārdu vēstures projektā, dodot jaunu elpu pēdējos gados apsīkušajām folkloras vākšanas ekspedīcijām. Kā uzsvēra projekta koordinatore Māra Zirnīte, sadarbība izrādījusies abpusēji veiksmīga: “Ekspedīcijas notiek jau septiņus gadus un ir aptvērušas visus Latvijas novadus. Pētnieku grupā tiek iekļauti sociologi, etnogrāfi, filozofi un citu nozaru zinātnieki. Protams, arī folkloristi, jo mutvārdu vēstures teorija ir viena no mūsdienu folkloristikas pētniecības metodēm. Šai kopīgajā darbā zinātne iet roku rokā ar izglītību. Ekspedīcijās trešo gadu piedalās folkloras specialitātes studenti, savukārt topošie bibliotekāri palīdz apstrādāt savāktos materiālus. Ja pētnieku darba rezultāti nepaliek zinātniskos rakstos un biezos foliantos, bet nonāk dzīvās rokās, tiem ir nākotne.”

“Skriedami līdzi 21. gadsimtam, Alsungas cilvēki ir saglabājuši savas dārgumu lādes un atvēra tās mums. Lai izstāstītu visu, ko tai vienā nedēļā piedzīvojām, vajadzētu vismaz divas nedēļas,” teica ekspedīcijas dalībnieki. Savos iespaidos par šīs vasaras ciemiņiem dalījās arī alsundznieki. Bija dziedāšana un apdziedāšanās. Un aicinājums — “Brauciet vēl!”

“LV” informācija

Ieskats prof. Janīnas Kursītes fotoizstādē “Suiti” Andrejs Knipens no Alsungas pagasta Annužu mājām — savā zemē un ar linu lāpstiņu jeb sprēslīcu, ko tēvs Jēkabs bildinot dāvinājis mātei Līzei

Andrejs Kripens saka: “Goda amati mani nevilka. Varbūt es šodien te ir, ka es nekur nav bijis.”

Marija Steimane, saukta par Ruču. Viņa “Suitu sievās” dzied no 17 gadu vecuma. Izaudzinājusi divus bērnus un nu priecājas par mazbērniem: “Mārtiņš mācās mūzikas skolā, bet Ieva dzied divos koros, lai droši var tikt uz Dziesmu svētkiem.”

Darbs kā suitu galvenā vērtība

Ekspedīcijā gūtās atziņas apkopoja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta speciāliste filoloģijas bakalaure Ieva Garda:

— Sarunas sākumā suiti šķiet skarbi, atturīgi, daži izturas pat noraidoši, bet to var uzskatīt par zināmu pašaizsardzību, sastopoties ar svešinieku. Jau pēc neilga brīža suiti atklājas visā spožumā. Viņi lepojas ar to, ka ir suiti, un ir vienmēr gatavi aizsargāt savu godu. Viņi diezgan strikti nošķir: savs — svešs, proti, tie, kas Alsungā dzimuši un auguši, tiek šķirti no tiem, kas te ir ienācēji. No 50 teicējiem apmēram puse ir “īstie suiti”, bet no pārējiem lielākā daļa ienākuši turpat no Kurzemes. Citi — no Latgales, Lietuvas un Krievijas. Šie ienācēji var aktīvi piedalīties Alsungas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, bet viņi nekad nebūs suiti. Ir bijuši gadījumi, kad svešais publiski nosauc sevi par suitu un vēlāk saņem par to aizrādījumu: “Tu nesauc sevi par suitu, jo tu tāds neesi.” Nošķiršanu — kas savs, kas svešs — pastiprina arī suitu reliģiskā piederība. Suiti gandrīz visi ir katoļi (no 50 teicējiem 34), kuri turas kopā un cenšas arī precēties tikai savā starpā — varētu teikt, ka Alsungā ir rads rada galā. Šādi tiek saglabāta lokālā identitāte starp apkārtesošajiem luterāņu draudzes locekļiem, kurus alsundznieki sauc par luturiem. Līdzīgi strikti tiek ievērots dalījums lielie jeb dižie (Alsunga), mazie (Jūrkalne) un krēpainie (Gudenieki) suiti. Senāk, ievērojot kāzu tradīcijas, nebija lielāka kauna, ja mazo suitu puisis nozaga lielo suitu meitu.

Kurzemnieku izslavētā atturība ir labi izplatīts mīts, jo patiesībā viņus raksturo dziļa sirsnība un viesmīlība, un, ja pētniekam izdodas pārvarēt sākotnējo aizsardzības barjeru, tad top dzīvesstāsts, kurā atskan vārdi: “Es nevienam to vēl neesmu stāstījis.” Tie ir krustvārdu pētnieki, kam Alsungā tika uzticētas bēdas, pārdzīvojumi un bailes. Līdz ar to mēs kā pētnieki nedrīkstam aizmirst savu ietekmi uz intervējamiem, jo, viņi stāstot, pārdzīvo to vēlreiz.

Viena no tēmām, par kuru alsundznieki runā labprāt, ir darbs, jo, lai kur un par ko viņi strādātu, darbs praktiski vienmēr tiek nosaukts par savas dzīves pamatvērtību. Teicēja, kas visu savu lielāko mūža daļu nostrādājusi pastā, uzsver: “Mana dzīves vērtība galvenais ir darbs. Ja es, ja man ir ko darīt, tad man ir viss. Tad man, es aizmirstu visas bēdas, visus kreņķus, lai tik man būtu ko kustēties un darīt. Man liekas, ka darbs arī bijis dzīves pamats un jēga. Tas ir pats galvenais. Darbam var pieķerties ar sirdi un dvēseli.”

Pārskatot ekspedīcijā iegūtos datus, vērojams pamata un vidējās izglītības īpatsvars, kas būtu skaidrojams ar izglītības iespējām kara un pēckara laikā. Teicēja P., kurai ir nepabeigta vidējā izglītība, saka: “Es kādreiz jaunībā sapņoju par to Kalcmindi, bet nu apstākļi bija tādi, ka nevarēja aiziet.” (Kalcmindē bija tolaik ļoti izslavēta mājturības skola). Pētot iegūtās izglītības un darba vietu attiecības, var secināt, ka, salīdzinot ar mūsdienu situāciju, pirms gadiem 20 vai 30 izglītības prasības bija zemākas nekā šodien. Piemēram, vidējā profesionālā izglītība ir 5 cilvēkiem, tad attiecīgi šajā sfērā strādā 11 (piemēram, 8 no aptaujātajiem ir grāmatveži). 11 teicēji strādā tādās nozarēs kā izglītība un medicīna. Šie skaitļi liecina, ka suiti ir ļoti uzņēmīgi un izturīgi par spīti dažādiem apstākļiem. Vēl viens fakts, kas to pierāda: kāda 78 gadus veca teicēja, neskatoties uz to, ka ir gandrīz akla, katru nedēļu dodas uz Jūrkalnes kapiem (13 km no Alsungas). Ar “stopiem”! Suiti nežēlojas par savu dzīvi un grūtībām, kuru arī viņiem ir ne mazums. Šo apbrīnojamo izturību ikviens var vērot, skatoties uz Suitu sievām, kuras šodien ir šeit pie mums. Paldies viņām un pārējiem alsundzniekiem par jauko uzņemšanu un viesmīlību.