Lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis kļūst par taisnīgāku pārdales mehānismu

Dr.habil.agr., prof. Arturs Boruks, Dr.oec., prof.asoc. Īrija Vītola — “Latvijas Vēstnesim”

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir viens no lielākajiem un 2000. gadā deva 16,1% no valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumiem. Pēdējos gados tā īpatsvars ir pieaudzis. Tas ir devis arī 8,8% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001). Rodas jautājums — tas ir daudz vai maz? Atbildi varam sniegt, salīdzinot ar ārvalstīm, turklāt visiem vienā valūtā. Rezultātu analīzē izmantosim oficiālās Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publikācijas.

CSP dati rāda, ka ar 1991.gadu, kad Latvijā sākās pāreja uz tirgus ekonomiku, notika krasa IKP pazemināšanās. Ja par bāzi pieņemam 1990.gadu, kad IKP 1995. gada vidējās cenās bija 4736,6 milj. latu, tad 1995. gadā tas bija vairs 2349,2 lati jeb 49,6%. Kopš šī laika gan IKP ir uzrādījis kāpumu, taču vēl 2000.gadā tā vērtība bija 2950,7 milj. latu jeb 62,3% no 1990. gada līmeņa. Tātad miera laika apstākļos, kad nebija ne kara, ne arī ekstrēmu dabas apstākļu, ir noticis mūsu tautsaimniecības kritums, kas pielīdzināms sagrāvei. Prof. A. Sproģis norāda, ka šādu tautsaimniecības sabrukumu izraisīja nemākulīga un neprofesionāla pāreja uz tirgus ekonomiku un nesaimnieciska privatizācija, kad šai procesā iegūtās summas netika ieguldītas uzņēmumu rekonstrukcijā un renovācijā, bet gan ieskaitītas valsts budžetā un patērētas (2).

Lai salīdzinātu iekšzemes kopprodukta lielumu Latvijā un ārzemēs, izmantosim CSP aprēķinus par IKP lielumu uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta (3). Tie rāda, ka Latvijā 2000. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 6600 eiro, ASV — 35300 eiro, Japānā — 25100 eiro, Vācijā — 23600 eiro, Francijā — 22300 eiro. Pat Portugālē, kuru uzskata par vienu no nabadzīgākajām valstīm ES, tas bija 16600 eiro jeb 2,5 reizes lielāks nekā Latvijā. Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā Igaunijā un Lietuvā.

Vēl sliktāks stāvoklis Latvijai ir mēneša minimālās algas ziņā, jo šajā ziņā tā atpaliek no ASV un ES vadošajām valstīm 11–13 reizes.

Taču IKP ir liela nozīme — tas nosaka to līdzekļu daudzumu, kurus ar nodokļiem vai citādā veidā iespējams ietvert valsts budžetā valsts administrēšanai, izglītībai un kvalifikācijas segšanai, darba nespējīgo, invalīdu un pensionāru vajadzībām, bezdarbnieku pabalstiem un pārkvalifikācijai, valsts iekšējās kārtības un aizsardzības vajadzībām, vides aizsardzībai, iemaksām starptautiskām organizācijām un citām vajadzībām. Tieši lielais IKP samazinājums ir cēlonis tam, ka mūsu valsts nespēj piešķirt pietiekami līdzekļu valsts budžeta kārtējām vajadzībām un tautsaimniecības attīstībai.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa IKP un kopbudžetā

Avots: Sastādīts pēc “Latvijas statistikas gadagrāmatas 2001” datiem

Valsts budžeta daļa no IKP ir liela un uzrāda augošu tendenci (1.tab.). 2000. gadā tā sasniedza 55,0% no IKP. Daļēji tas izskaidrojams ar veco ļaužu lielo īpatsvaru un neapmierinošo dzimstību. Pēdējais faktors savukārt ir cēlonis nelabvēlīgai iedzīvotāju struktūrai nākotnē un nepieciešamībai iedalīt arvien vairāk līdzekļu sociālajai nodrošināšanai. Līdz ar to nodokļu ieņēmumu daļa no IKP draud palielināties. Jau pašreiz iedzīvotāji visu veidu nodokļos un nenodokļu ieņēmumos bija spiesti samaksāt no katra nopelnītā lata 35–38 santīmus, un šī daļa var palielināties.

Lielu daļu no valsts konsolidētā kopbudžeta dod iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ieņem valstī trešo vietu tūlīt pēc sociālās apdrošināšanas iemaksas un pievienotās vērtības nodokļa. Analīze parāda, ka nodokļi ir galvenais valsts budžeta ienākuma veids un ka tādēļ tiem piegriežama sevišķa uzmanība. Ar nodokļiem mēs varam gan sekmēt, gan bremzēt kā tautsaimniecības, tā atsevišķu nozaru attīstību, kā arī līdzekļu iedalīšanu sociālajām vajadzībām. Līdz ar to ir atbalstāma S. Keiša un E. Tiltas doma, ka ir jāveido noteikta, ilglaicīga nodokļu politika, kurā būtu dota attīstības koncepcija, noteikts kompromiss starp tautsaimniecības, sociālajiem un fiskālajiem mērķiem un kas nebūtu pakļaujama ikreizējām valdības maiņām (4).

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa nozīme un veidi

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, līdzīgi kā citi nodokļi, ir piespiedu maksājums, kuru valsts iedzīvotāji maksā valstij vispārējo izdevumu segšanai un līdzekļu pārdalīšanai. Nodokļu objektu, bāzi un likmi nosaka likums, kas attiecas uz visiem noteiktas teritorijas iedzīvotājiem. Likums nosaka arī ar nodokli neapliekamos ienākumu veidus, nodokļa atvieglojumus un neapliekamo minimumu. Likums paredz arī dubultās neaplikšanas gadījumus, ja ienākuma guvējs dzīvo ārvalstīs. Nodokļa mērķi ir daudzpusēji: fiskāli, tautsaimnieciski, sociāli un kulturāli. To uzdevums ir sagādāt valsts vajadzībām nepieciešamos līdzekļus, veicināt saimniecisko vai kādas nozares attīstību, pildīt aizsardzības funkcijas, pārdalīt ienākumus vispārības interesēs vai par labu kādai iedzīvotāju šķirai, veicināt izglītību, iedzīvotāju medicīnisko aprūpi, profesionālo zināšanu ieguvi, sportu u.c.

Nodokļi var būt tieši un netieši, tāpat arī valsts (nacionālie) un pašvaldību (vietējie).

Tiešos nodokļus uzliek ienākumiem, ko gūst noteikta persona vai iegūst no konkrēta objekta — zemes, ēkām, saimnieciskiem uzņēmumiem, kapitāla. Netiešos nodokļus parasti uzliek precēm un pakalpojumiem, tādēļ to maksātāji nav zināmi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis pieskaitāms tiešo nodokļu kategorijai. Parasti to maksā valstij vai arī jaukti — valstij un pašvaldībām.

Nosakot nodokli, svarīgi ir ievērot fiskālos, tautsaimniecības un sociālā taisnīguma principus. Fiskālo principu ievērošana nozīmē, ka nodokļiem jānodrošina valstij nepieciešamo līdzekļu ieguve un jābūt elastīgiem, ar spēju pielāgoties valsts izdevumu izmaiņām. Tautsaimniecības princips prasa, lai visi nodokļu maksātāji spētu tos nomaksāt no saviem brīvajiem ienākumiem, neaizskarot pamatkapitālu, kas nodrošina attiecīgo ienākumu ieguvi.

Ļoti nozīmīgs ir sociālā taisnīguma princips. Tas nosaka nodokļa maksātāja bāzi, objektu un likmi. Tas saistās ar nodokļa maksātāja un nodokļa faktiskā nesēja jēdzienu, ar to, ka juridiskie maksātāji cenšas uzvelt nodokli citu, nodokļa faktiskā maksātāja (piemēram, preču un pakalpojumu pircēja) pleciem. Nodoklim jābūt vienveidīgam un jāaptver iedzīvotāju brīvie līdzekļi, tas ir, tiem jāatbilst prasībai, ka tos maksā personas, kas to spēj. Līdz ar to nodokļi saistās ar noteikta neapliekamā minimuma noteikšanu.

Neapliekamais ienākuma lielums ir cieši saistīts ar eksistences minimumu — ar to summu, kas nepieciešama, lai persona varētu eksistēt un segt tos izdevumus, kas nepieciešami viņas pastāvēšanai un atražošanai. Te ietilpst izdevumi pārtikai, apģērbam, apaviem, dzīvoklim, apgaismošanai un apkurināšanai, arī personīgai higiēnai (ziepēm, veļas pulverim, pirtij) un izglītībai, kā arī dzīves turpināšanai — ģimenes, bērnu un citu darba nespējīgo uzturēšanai. Tātad ar nodokli neapliekamais minimums ir cieši saistīts ar dzīves dārdzību, dzīves iztikas minimuma izmaksām un nepieciešamību nodrošināt tautas attīstību.

Ar nodokli neapliekamais minimums katrā valstī un tautā var būt atšķirīgs, jo ir atkarīgs no tautas ienākumu līmeņa, preču cenu un pakalpojumu līmeņa, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, valdošām parašām un no esošo nodokļu lieluma. Atsevišķā valstī tas var būt atkarīgs no vecuma un ģimenes stāvokļa, it sevišķi no apgādājamo skaita. Piemēram, Vācijā iedzīvotāju ienākuma nodokli diferencē atkarībā no ģimenes stāvokļa un īpašuma, turklāt ar nodokli neapliek personas, kuru ienākums, izteikts Vācijas markās, vieniniekiem ir līdz 1536, precētiem — līdz 3072, personām, vecākām par 64 gadiem, — 3700, bet personām, kuru īpašumā ir zeme, — līdz 4750 markām (5).

Francijā neapliekamais minimums individuāliem maksātājiem noteikts 18140 franku gadā, Lielbritānijā — 3445 mārciņas gadā. Pat ASV, kuru daudzi uzskata par liberālisma un globālisma citadeli, bija noteikts neapliekamais minimums, kas 90. gados bija 4000 ASV dolāru gadā. Ar likumu bija noteiktas arī atlaides no ienākuma nodokļa, kuras atskaitot ieguva ar nodokli apliekamo ienākumu, un pēc tam noteica attiecīgās nodokļa likmes. Likums atļāva samazināt faktisko tīro ienākumu par neapliekamo minimumu un citiem maksājumiem, kā medicīniskiem pakalpojumiem, alimentiem, vietējiem nodokļiem u.c. Ar 1996.gadu piemēro likmes, kas variē atkarībā no ģimenes stāvokļa (7).

Jāatzīmē, ka ienākuma nodokļa iekasēšana ASV pilnībā neatbilst to liberālo finansistu uzskatam, kas uzstājas par vienādu ienākuma nodokļa likmju ieviešanu visām personām un nodokļa smaguma pārbīdi uz plašu tautas slāņu, tai skaitā arī mazturīgo, pleciem.

Eksistences minimuma ievērošanas princips, ietverot nodokļa atlaides par bērniem un par invalīdiem, ietverts arī Singapūras, Honkongas, Japānas, Kanādas un citu industriāli attīstīto valstu nodokļu sistēmās.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir saistīts arī ar dubultās maksāšanas novēršanu. Kā jau minējām, nodoklis ir saistīts ar konkrētu valsti, kurā ienākums iegūts. Šī valsts var nesakrist ar personas dzīvesvietu. Tā kā personas ar ienākuma nodokli apliek pēc viņu dzīvesvietas, bet daļa ienākumu ir gūta citā valstī, kur par to ir samaksāts nodoklis, var rasties divkārša nodokļa samaksas problēma. Lai to novērstu, starp attiecīgajām valstīm ir jānoslēdz konvencija par dubulto neaplikšanu ar nodokli.

Lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis darbotos, ir izšķirams nodokļa objekts, nodokļa bāze un nodokļa likme.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa objekts ir visas fiziskās personas, kas iegūst ienākumus kādas valsts teritorijā, ievērojot šai valstī noteikto eksistences minimumu un nodokļa atlaides.

Nodokļa bāze ir nodokļa objekta uzrādītā ienākuma kvantitatīvā izteiksme vērtības vai daudzuma veidā. Kā pamatu nodokļa bāzei jeb apmēra noteikšanai parasti izmanto konkrētā nodokļa maksātāja sastādīto deklarāciju un tai pievienotos aprēķinus un dokumentus par uzrādīto skaitļu atbilstību faktiskajam stāvoklim, kā arī visas likumā paredzētās atlaides par eksistences minimumu, ģimenes stāvokli, bērniem, to izglītošanai izdotajām summām, izdevumiem medicīniskai aprūpei un citām vajadzībām, kas ir paredzētas likumā.

Nodokļa bāze tātad ir ar likumu apliekamā ienākuma summa, kas atšķiras no personas faktiskā ienākuma par likumā noteikto neapliekamā minimuma un ar likumu atļauto nodokļu atlaižu kopsummu.

Nosakot nodokļa bāzi, ievērojama arī kapitālieguldījumu jeb pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas kārtība. Pamatlīdzekļu nolietojums aprēķināms ēkām, iekārtām, mašīnām un transporta līdzekļiem, ievērojot nozares specifiku un valsts noteikto norakstīšanas kārtību.

Nodokļa likme ienākuma nodoklim ir ar likumu noteiktā procentuālā daļa no ienākuma, kas apliekams ar nodokli, un tā nosaka nodokļa tautsaimniecisko, fiskālo un sociālo nozīmi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis kā ienākuma pārdales mehānisms var būt proporcionāls, progresīvs un regresīvs.

Proporcionālas ienākuma nodokļa likmes ir tad, ja visas nodokļa vienības apliek ar vienu un to pašu likmi, piemēram, ar 20%, 25%, 30% vai līdzīgi. Proporcionālo likmju pozitīvā puse ir tā, ka nodoklis viegli ievācams, jo visi ienākumi, neatkarīgi no to avota, tiek aplikti ar vienotu nodokļa likmi, un nerodas grūtības pēc dažādiem ienākuma avotiem iegūto ienākumu summēšanā un nodokļu likmes atrašanā. Negatīvā puse še ir sociālais netaisnīgums, kas pamatojas tai apstāklī, ka mazturīgiem iedzīvotājiem šo vienoto likmi (piem., 25%) ir nesalīdzināmi grūtāk samaksāt nekā iedzīvotājiem ar lieliem ienākumiem. Piemēram, ar vienoto likmi 25% nodokļa maksātājam ar gada ienākumu 1000 Ls jāsamaksā 250 Ls, un visu vajadzību segšanai viņam paliek tikai 750 Ls, kas nesedz iztikas minimumu. Turpretī, ja ienākumi ir 50000 Ls, ar ienākuma nodokli jāsamaksā 12500 Ls un pāri paliek 37500 Ls, kas sedz visus ar dzīvi saistītos ienākumus un dod iespēju ietaupīt lielas summas, kuras var izlietot pēc paša vēlēšanās dažādu luksusa preču iegādei vai arī jaunām investīcijām, tā vairojot savu īpašumu.

Līdz ar to proporcionālās ienākuma nodokļa likmes noved pie pastiprinātas un paātrinātas iedzīvotāju noslāņošanās pēc materiālā stāvokļa, pie nelielo ienākumu īpašnieku pastiprinātas ekspluatācijas un liela ienākuma ieguvēju slāņa izveidošanās veicināšanas un uzturēšanas. Proporcionālā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme rada sabiedrībā sociālo spriedzi un var novest pie sociālas neapmierinātības, revolūcijām un pat pie valsts likvidācijas.

Progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir tāda, pie kuras, pieaugot ienākumiem, pieaug arī nodokļa likme. Pie progresīvām likmēm parasti norāda arī ienākuma minimālo apmēru, kuru pārsniedzot nodoklis sāk darboties. Minimālais ienākuma apmērs parasti atbilst (vai arī ir tuvs) iztikas minimumam. Nodokļa likmi nosaka ar tādu aprēķinu, lai, pieaugot ienākumam, pēc nodokļa samaksas atlikusī ienākuma daļa turpinātu pieaugt, tādējādi veicinot iedzīvotāju vēlmi iegūt lielāku ienākumu. Šī iemesla dēļ maksimālo nodokļa likmes apjomu parasti nosaka 45–55% apmērā, un tikai krasi izteiktās sociāla virziena valstīs likme sasniedz 60–70%. Turklāt nodokli aprēķina ne no faktiskās, bet gan no ar nodokli apliekamās ienākumu summas, kuru iegūst, no faktiskā ienākuma atņemot visas ar likumu paredzētās atlaides un atvieglinājumus. Gadījumā, ja ienākuma nodokli maksā vairākiem nodokļa saņēmējiem (valstij, pašvaldībām jeb lokālo ienākuma nodokli, papildu nodokli vai citiem), tad raugās, lai kopējā likme nepārsniegtu uzrādītos procentus.

Progresīvo ienākuma nodokļa likmi aprēķina, ievērojot šādu principu:

IEapliek. = IEfakt. – M – AI – At – N,

kur:

IEapliek. — ar nodokli apliekamais ienākums;

IEfakt. — faktiski iegūtais ienākums;

M — maksātāja gada neapliekamais minimums;

AI — ar likumu noteiktie attaisnotie izdevumi (valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, izglītības un specialitātes ieguve, ārstnieciskie pakalpojumi u.c.);

At — atvieglojumi par ģimenes stāvokli, par bērniem, par bērnu izglītošanu, invaliditāti u.c.;

N — tiešie nodokļi, kas saistīti ar konkrēta īpašuma izmantošanu (nekustamā īpašuma nodoklis u.c.);

Iedzīvotāju ienākuma nodokli laulātie parasti maksā atsevišķi.

Nodokļa likmi var noteikt tieši, izmantojot šim nolūkam sastādītās ienākuma nodokļa tabulas vai arī izmantojot aprēķinātās matemātiskās funkcijas.

Progresīvā ienākuma nodokļa likmju pozitīvā nozīme ir tā, ka nodoklis tiek vienmērīgāk sadalīts, to maksā tie, kas to spēj, galvenokārt personas ar lieliem ienākumiem. Progresīvās likmes mazina iedzīvotāju krasu diferencēšanos pēc mantiskā stāvokļa un veicina iedzīvotāju politiku, kā arī ļoti mazo un mazo uzņēmumu darbību.

Negatīvā puse progresīvām likmēm ir tā, ka tas ir grūtāk aprēķināms, it sevišķi gadījumos, kad nodokļa maksātājam ir vairāki ienākuma veidi, piem., no darba algas, līgumiem, honorāri u.c., kuru summēšana iespējama tikai gada beigās, bet ne pie ienākuma nodokļa samaksas avansā.

Regresīvā ienākuma nodokļa likme ir tais gadījumos, kad, sasniedzot zināmu ienākuma lielumu, nodokļa likme nepieaug, bet gan pazeminās. Regresīvās ienākuma nodokļa likmes veicina investīcijas un līdz ar to arī ekonomisko izaugsmi, jo mudina investorus ieguldīt savus līdzekļus tur, kur nodokļa likmes ir zemākas. Taču reizē regresīvās nodokļa likmes veicina arī krasu iedzīvotāju noslāņošanos pēc materiālā stāvokļa un līdz ar to sociālās spriedzes pieaugumu.

Regresīvā ienākuma nodokļa pozitīvā nozīme ir investīciju piesaistīšana un līdz ar to zināma tautsaimniecības attīstība. Negatīvā puse — mantas koncentrēšanās šaura bagātnieku slāņa rokās, ienākuma nodokļa smaguma (sloga) uzkraušana mazāk turīgajiem un krasa iedzīvotāju diferencēšanās pēc ienākuma.

Ienākuma nodoklis Latvijā 30. un 40. gados

Nodokļu sistēma Latvijas Republikā pirmajā periodā tikai veidojās. Sākuma periodā — neatkarības cīņu un valsts veidošanas gaitā — darbojās no Krievijas pārmantotie likumi, kurus pakāpeniski papildināja atbilstoši vietējiem apstākļiem un kodificēja. Pilnīga nodokļu sistēmas izstrādāšana beidzās tikai 1938.gadā, kad Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departaments apstiprināja un izdeva Nodokļu likumu (7). Šis likums bija ilgu gadu darbs un atspoguļoja Pirmās republikas pēdējā desmitgadē izveidojušos uzskatus. Šī iemesla dēļ sīkāk aplūkosim šo likumu.

Saskaņā ar pārņemtajiem Nodokļu likumiem ar ienākuma nodokli aplika visu veidu ienākumus, kurus maksātājs guva no: 1) kapitāla, 2) nekustamās mantas, 3) tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumiem, 4) darba algas, 5) nodarbošanās un brīvajām profesijām un 6) dažādiem citiem ienākuma avotiem (8). Līdz ar to ienākuma nodoklis ietvēra plašākus ienākuma ieguves veidus nekā pašreiz — bez iedzīvotāju ienākuma še bija ietverts arī uzņēmumu ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. Ar pašreizējo iedzīvotāju ienākuma nodokli varētu salīdzināt tikai toreizējā ienākumu nodokļa 4.–6. pantu, tas ir, ienākumu no darba algas, nodarbošanos ar brīvajām profesijām un citiem ienākuma gūšanas veidiem. Taču jāievēro, ka pašreiz iedzīvotāju ienākuma nodoklis aptver arī tos ienākumus, kas gūti no tirdzniecības un rūpniecības pēc uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksas. Tieša un pilnīga Latvijas pirmās republikas un pašreizējo nodokļu salīdzināšana nav iespējama atšķirīgo principu dēļ. Taču nodokļu aprēķina pamatnostādnes iespējams salīdzināt.

Pirmās valsts laikā saskaņā ar Nodokļa likumiem nodokļa maksātāji bija:

1) fiziskas personas neatkarīgi no pavalstniecības, kas pastāvīgi dzīvoja Latvijā vai bija iebraukušas attiecīgajā nodokļu gadā uz laiku līdz sešiem mēnešiem vai arī dzīvoja ārzemēs, bet šai gadījumā no tiem ienākumiem, kurus viņi ieguva Latvijā;

2) juridiskās personas, kuru manta atradās Latvijā;

3) gulošie mantojumi uz nodokļa gada 1.janvāri.

Tā kā mūsu mērķis ir aplūkot tikai to ienākuma nodokļa daļu, kas ir attiecināma uz iedzīvotājiem, tad arī ienākumus no pārējām darbībām neapskatīsim.

Ienākuma nodokli saskaņā ar nodokļa likumu maksāja tikai personas, kuru gada ienākumi bija Ls 2000 un vairāk. Bez tam laukos dzīvojošie, kas nodarbojās ar lauksaimniecību vai tās atsevišķām nozarēm, no ienākuma nodokļa maksāšanas bija atbrīvoti. Tāpat atbrīvoti bija ienākumi no aktīvā karadienestā esošo algām, ienākumi no pensijām (kuras uz likuma pamata bija atbrīvotas) un no rentēm, kuru apjoms nepārsniedz 500 latus gadā (9).

Aprēķinot ienākuma nodokli, no apliekamajiem ienākumiem atskaitīja visus izdevumus, kas saistīti ar attiecīgā ienākuma ieguvi. Atskaitīja arī parādu rentes, maksājumus citām personām, apdrošināšanas prēmijas (vienai personai ne vairāk par Ls 300), tiešos nodokļus, ārvalstu diplomātisko pārstāvju ienākumus un citus. Atskaitīja arī izdevumus par uzturamiem ģimenes locekļiem, katram Ls 240, ar nosacījumu, ka maksātāja ienākumi nepārsniedz Ls 7200 gadā.

Ļoti liela nozīme bija norādījumam, ka ienākuma nodoklis no darba algas un papildu ienākumiem (ietverot honorārus) aprēķināms tikai tad, ja no darba algas un papildu ienākumu kopsummas, atskaitot 40%, pāri palikusī summa pārsniedz Ls 2000 gadā. Proti, ja gada apliekamais ienākums, mīnus 40%, (ko apzīmēsim ar x) bija:

x = (2000.100):60 = 3333,33 lati (noapaļojot 3334 lati).

Turklāt šo gada ienākumu atvieglojumu piemēroja tikai tad, ja darba algas un papildu atalgojuma kopsumma vienam maksātājam gadā nepārsniedza Ls 24000 (10). Ienākuma nodokļa likmes noteica, izmantojot speciālu tabulu (11). Tabulā ienākumi bija uzrādīti tikai līdz Ls 149900. No ienākumiem pāri par 150000 latiem ņēma 36692 latus un bez tam 25% no tās ienākuma summas, kas pārsniedza 150000 latus (12).

Tātad Latvijā pirmās republikas laikā ienākuma nodokļa likmes bija progresīvas. No darba algas un papildu ieņēmumu kopsummas tā likmes bija no 4,88% līdz 25%. Par ienākumiem virs 150000 latiem gadā ņēma proporcionālo nodokli 25% apmērā. Bija spēkā arī atbrīvojumi no nodokļa, tāpat arī atskaitījumi par ģimenes locekļiem un to invaliditāti.

Ienākuma nodoklis 30.gados darbojās sociālā taisnīguma interesēs. Kā norāda O. Krastiņš, valsts kasi pildīja tie, kuriem bija daudz (ienākumu), turpretī tie, kuriem maz, šai kasei neko nedeva (15). Ienākuma nodoklim bija arī tautsaimnieciska funkcija, jo tas atbalstīja atsevišķas vitāli svarīgas nozares.

Turpmāk — vēl