• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mēs esam radoši un ražīgi strādājuši". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.09.2002., Nr. 139 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66878

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta instrukcija Nr.8

Vidēja termiņa budžeta plānošanas kārtība

Vēl šajā numurā

27.09.2002., Nr. 139

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Mēs esam radoši un ražīgi strādājuši”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 26.septembrī

Intervija Latvijas Radio 26. septembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

 

— Laikam mēs pēdējo reizi tiekamies pirms vēlēšanām, jo nākamajā nedēļā mums šeit, Latvijas Radio, sarunas ar jums nebūs. Taču mēs runājam ne par vēlēšanu lietām, mēs runājam par visām lietām, kas varētu skart vairāk vai mazāk valdību un tādas lietas. Viena lieta gan, kas ir nākusi automātiski līdz ar vēlēšanām, ir jautājums par budžetu. Mēs skatāmies — Lietuvas valdība pieņēma budžetu, Igaunijā arī tas notiek, mums tas nav. Kāpēc un kāda ir situācija vispār budžeta pieņemšanas jomā šobrīd? Es runāju par nākamā gada budžeta projektu.

Andris Bērziņš: — Nākamā gada tehniskais budžeta projekts tiek sagatavots, un tas būs gatavs jaunajai valdībai, jaunā valdība varēs veikt tur kādas korekcijas vai precizējumus, kaut ko pielikt klāt vai atņemt nost. Likumā “Par budžetu un finansu vadību Latvijā” noteikts, ka budžets jāiesniedz līdz 1.oktobrim, taču tajos gados, kad ir vēlēšanas, jaunajai valdībai divu mēnešu laikā pēc stāšanās pie savu pienākumu pildīšanas ir jāapstiprina valsts budžets. Tātad nekādu īpašu problēmu tur, es domāju, nebūs, divos mēnešos sagatavotā budžetā varēs precīzi izdarīt visus grozījumus un tā tālāk. Visi budžeti ir pieejami elektroniskā formā — ministrijas pie šī darba strādā, visas budžeta programmas tiek sastādītas, tā ka principā tas būs vairāk politiskās izšķiršanās un lemšanas jautājums.

— Tātad būtībā Finansu ministrija būs gatava jaunajai valdībai tūdaļ iesniegt projektu?

Andris Bērziņš: — Tūdaļ momentā nākamā dienā nolikt budžeta projektu uz galda.

— Par KNAB direktora kandidātu — jūs rosinājāt Saeimu skatīt to jau šajā ceturtdienā, šodienas plenārsēdē.

A.Bērziņš: — Jāsaka godīgi — man ir apnikusi tā laika vilkšana un zināmā neizlēmība, kāda pašlaik valda ap šī cilvēka kandidatūru, un tad, kad komisija teica, ka viņai ir nepieciešams vēl papildu laiks un papildus būtu jāsaņem no Ministru kabineta mandāts, lai vēlreiz skatītu tā paša konkursa ietvaros kāda cilvēka kandidatūru — tīri formāli es šo komisiju saprotu, bet reāli tas nozīmē ievilkt laika ziņā šo garo diskusiju, un, tā kā tur bija ļoti līdzvērtīgi trīs četri cilvēki, tad es Ministru kabinetā ierosināju otro cilvēku no šī konkursa vienkārši izvirzīt, un es esmu gandarīts — Ministru kabinets atbalstīja, pilnīgi visi piekrita manam viedoklim.

— Tā bija jūsu iniciatīva, un jūs arī tikāties ar šo cilvēku?

A.Bērziņš: — Jā, pirms tam, protams, es uzaicināju šo cilvēku galvenokārt atbildēt, vai viņš piekrīt vai nepiekrīt. Viņš teica, ka piekrīt kandidēt, un līdz ar to man nebija nekādu problēmu viņu virzīt tālāk.

— Un jūs runājāt arī par viņa redzējumu?

A.Bērziņš: — Jā, mēs runājām, kā viņš skatās uz šīm lietām. Es pārliecinājos, ka viņš profesionāli šīs lietas saprot, viņam ir 37, ja nemaldos, dažnedažādi apbalvojumi par viņa dienesta laiku. Es, protams, viņam pārjautāju arī, vai viņš nesagaida, ka par viņu varētu tikt mēģināts vākt kādas kompromitējošas ziņas. Viņš man atbildīgi apgalvoja, ka nekādu kompromitējošu ziņu nav, ka viņš ir godīgs cilvēks, strādājis godīgi savu darbu un ir gatavs uzņemties šo pienākumu.

— Un jūs redzat, ka viņš varētu būt labs šajā amatā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka viņš varētu būt labs, jā; protams, es viņu nepazīstu kaut kā specifiskāk vai sīkāk, tikai tik daudz, kāda ir viņa biogrāfija un cik mums darba darīšanās ir nācies pāris reizes varbūt satikties.

— Rīgas dome ir nākusi ar vēlmi vai cerību, ka valsts varētu sniegt galvojumu vai ļaut pašvaldībai ņemt šajā gadījumā laikam kredītu kuģa iegādei, kas varētu kursēt starp Rīgu un Stokholmu.

A.Bērziņš: — Jāsaka godīgi, ka es esmu saņēmis šādu vēstuli, nekas īpašs tur nav precizēts, kādā veidā Rīgas dome domā finansiālu atbalstu, taču tur ir teikts, ka Rīgas brīvostas pārvalde aicina valdību piedalīties ar finansējumu šī kuģa pirkšanā. Es esmu aizsūtījis Gundaram Bojāram vēstuli ar lūgumu, lai viņš man iedod informāciju par to, kāda ir bijusi peļņa vai zaudējumi “Max Molam”, kā tas ir strādājis, kāds ir biznesa projekts šim jaunajam kuģim, un lai sagatavo argumentāciju, kādēļ tieši ir izvēlēts šis 27 gadus vecais “Iļjič”, kas te jau kādu brīdi kursēja…

— …un nebija tas labākais, jūsuprāt?

A.Bērziņš: — Nu, kā kuģis tas faktiski bija normāls, tikai drusku par vecu, lai to pirktu. Varbūt lietderīgāk būtu ieguldīt vairāk naudas, ja izšķiras par pirkšanu, un pirkt kādu jaunāku kuģi.

— Jūs redzat tur valdības līdzdalību?

A.Bērziņš: — Jāskatās, kāds būs tas biznesa projekts. Es neizslēdzu to, ka valdība varētu piedalīties, taču visam tam jābūt uzliktam uz papīra. Pašlaik tur nav nekā. Vismaz manā laikā mēs devām tikai ostu atlaides, visu pārējo darbību nodrošināja kompānijas, kas pārvadāja, — tās uzņēmās šo risku. Man liktos, ka tas būtu pareizākais ceļš. Drīzāk varētu darīt tā, ka, teiksim, pilsēta pieņem lēmumu vai kopā ar valdību pieņem lēmumu, ka tiek maksāta tā saucamā eksporta vai importa subsīdija, teiksim, 10 dolāri par katru ārvalstnieku, kas tiek ievests Rīgā.

— Savulaik tur runāja par Igaunijas piemēru un skatījās, cik daudz valsts tur atbalsta vai neatbalsta...

A.Bērziņš: — Bet tur jau vispār valsts kompānija bija prāmju satiksmes pamatā, bet pašlaik pamatā tas viss arī ir privāts bizness, jau apmēram kādi 70 procenti ir privāti kuģi, privāta kustība, un viss notiek.

— Bet valsts laikam sākotnēji deva pietiekami lielu atbalstu. Tātad jautājums — vai, redzot, ka ne pārāk viegli mums klājas šajā prāmju satiksmē, nevajadzētu valdībai arī ko darīt?

A.Bērziņš: — Jā, jā, es neizslēdzu to, ka valdība tur varētu piedalīties, taču jāredz biznesa projekts, kā to ir domāts darīt. Ja tas ir vienkārši veids, kādā katru gadu pietiekami daudz iztērēt valsts naudu un pašvaldības naudu, tad es esmu kategoriski pret to, jo manā laikā, piemēram, no Rīgas pilsētas budžeta mēs nevienu santīmu netērējām šim kuģim.

— Jautājums par Benjamiņa namu. Tas bija viens no namiem, kurš savulaik tika minēts kā iespējamā Valsts prezidentes rezidence tādā gadījumā, ja tiek remontēta Rīgas pils. Kā zināms, Benjamiņa nams tagad ir nopārdots tālāk. Un klausītāja jautājums ir tāds: vai valdība vispār bija noskaņota, ka varētu šo namu iegādāties savām vajadzībām, vai tādas domas nebija vispār?

A.Bērziņš: — Nekustamo īpašumu aģentūra bija sagatavojusi šādu informatīvu ziņojumu, taču, ja es pareizi atceros, cena bija pietiekami liela sākotnēji, un tur vajadzēja vēl divtik daudz, lai veiktu visas nepieciešamās restaurācijas. Bet pats galvenais — tur bija salīdzinoši mazas telpas, vietas, kur nolikt mašīnas; tur nebija, teiksim, piebraukšanas apstākļi tie paši labākie no Valsts prezidentes izvietošanas viedokļa, un tieši Valsts prezidente, ja es pareizi atceros, bija tā, kura, pirms šo jautājumu skatīja valdībā, lūdza to atlikt, tā ka mēs principā šo jautājumu valdībā neesam skatījuši.

— Nav žēl, ka Benjamiņa nams ir aizgājis secen?

A.Bērziņš: — Nu, ir īpašnieki, Benjamiņa atvases ir izšķīrušās par kādām darbībām, tās ir viņu tiesības.

— Pirmās grupas invalīde Sproges kundze jautā par Ķemeru sanatorijas privatizāciju — vai tur kaut ko ceram darīt lietas labā vai ne?

A.Bērziņš: — Kā mani ir informējis Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Ozolnieka kungs, tad līdz 17.martam ir jāgaida un tikai pēc 17.marta var lauzt šo līgumu.

— Tas nozīmē, ka ir kaut kad pašos sākumos bijusi kāda kļūda tajā privatizācijā?

A.Bērziņš: — Es negribu teikt, ka tur ir kļūda. Tur vienkārši tas, kurš ir privatizējis, nav pildījis savas saistības. Kompānija ir uzņēmusies saistības, ka tā investēs un darīs, tā nav kļūda pēc būtības, bet kompānija nav to izdarījusi.

— Bet ir jautājums, ka jāgaida tomēr, jūsuprāt, tas moments?

A.Bērziņš: — Es domāju, tā ir vispārējā prakse, kas pamatā ir līgumos, — ka ir kāds noteikts laiks, kādā veidā līgumi tiek kontrolēti, virzīti un vadīti. Tātad pēc informācijas, kādu Ozolnieka kungs sniedza, — 17.marts ir tā diena, kad, ja nekas nav izdarīts un reālu darbu nav, šo investīciju nav, līgumu var lauzt.

— Man ir klausītāja vēstule, es šobrīd nesaukšu uzvārdu, es jums to vēstuli varu atstāt, un tas ir jautājums par krāsainā metāla zādzībām. Kāpēc gan mēs nespējam tomēr sakārtot šo jomu? Kādreiz mēs runājām par to, ka likumdošana ir pieņemta un it kā likumā jau tā krāsaino metālu zādzības iespēja pati par sevi tiek novērsta, tomēr pēdējo dienu notikumi liecina, ka situācija kļūst tikai sliktāka.

A.Bērziņš: — Nu, es negribētu piekrist, ka kļūst sliktāka — ir mazāk tādu gadījumu, kad tiek zagts šis metāls, un no likumdošanas viedokļa tas ir sakārtots. Tātad tajās vietās, kur tiek pieņemts metāls, ir jābūt atsevišķi rūpnieciskajam metālam, sadzīves metālam un tā tālāk, un šis uzņēmējdarbības veids ir licencēts, tā ka to kompāniju skaits ir ierobežots. Šeit, es domāju, ir vienkārši uzraudzības problēmas — Iekšlietu ministrijai ir jāuzrauga šie procesi, kas tur notiek, biežāk jābūt tur.

— Jautājums, piemēram, par to milzīgo gabalu, kas aiz Jēkabpils tika nozagts — kilometriem!

A.Bērziņš: — Nu tieši tā! Mani drusku — jāsaka godīgi — izbrīna tas, kā varēja tā kilometriem tīt vadus nost, un neviens nav ne redzējis, ne manījis.

— Klausītājs jautā: vai kaut kāda kontrollampiņa, ja kas notiek līnijā, neiedegas arī pašam “Latvenergo”?

A.Bērziņš: — Tas ir jāprasa “Latvenergo”, bet es noteikti zinu, ka uz “Latvenergo” vadības pults ir redzams, ja pēkšņi atslēdzas strāva tajā līnijā, kur strāvai ir jābūt. Man ir bijusi tāda pieredze, esmu bijis šur tur rajonos, un tad tur man saka — mums nozaga kaut kādus tur vadus, bet mēs jau zinām — tas no tās kaimiņu sādžas bija, bet neviens neliekas ne zinis par to. Tā ka šeit vienkārši kopā visiem ir vairāk jāstrādā, nevar būt tā, ka kilometriem kāds tin nost un neviens nav redzējis.

— Kāds tātad arī uzpērk?

A.Bērziņš: — Un kāds arī uzpērk, jā. Nu tas savukārt atkal ir jākontrolē policijai.

— Tātad policija netiek ar šo pienākumu galā šobrīd?

A.Bērziņš: — Nu tad tādā gadījumā policijai vienkārši vairāk ir jāstrādā.

— Bet jūs atzīstat, ka policija tātad netiek šobrīd galā?

A.Bērziņš: — Šajā konkrētajā gadījumā tā izskatās.

— Jūsu valdībai būtībā ir atlikušas zināmas nedēļas vairs. Kas ir tas, kas valdībai vēl, jūsuprāt, jāizdara — ko jūs redzētu kā mērķi, kā uzdevumu?

A.Bērziņš: — Jāsaka godīgi, mēs strādājam normālu darbu, ikdienas darbu, pieņemam ļoti daudzus dažādus lēmumus un nekādu brīnumu lietu nav. Nu, piemēram, uz nākamo otrdienu mums ir ieplānots pieņemt likumprojektu paketi — to, ko Saeima ir pieprasījusi par veselības aprūpi. Beidzot šī pakete ir sagatavota, mēs to varēsim nosūtīt uz Saeimu; acīmredzot nākamā Saeima būs tā, kura to skatīs. Tur ir pieci likumprojekti, es ceru, ka mēs tos akceptēsim.

— Tātad tāda speciāla mērķa nav?

A.Bērziņš: — Kaut kādu speciālu jautājumu, kas būtu tikai šai valdībai jādara, nav. Mēs esam ļoti radoši un ražīgi strādājuši, es gribu uzteikt savus ministrus, un mēs nopietni virzāmies uz priekšu visā tajā procesā, kas ir saistīts ar likumdošanas sakārtošanu. Es ceru, ka viss būs kārtībā.

— Jūs pagājušajā nedēļā piešķīrāt līdzekļus Eirovīzijas rīkošanai, arī zemniekiem sausuma radīto problēmu risināšanai. Jautājums ir par Dziesmu svētkiem, un tas ir tas, kas tiek aktualizēts Kultūras ministrijā. Kāda situācija ir tur?

A.Bērziņš: — Tur pašlaik šīs tāmes tiek precizētas, es ar kultūras ministri par šo jautājumu esmu runājis, un faktiski šīs tāmes lielums — tas, ka tik daudz tās naudas šajā tāmē ir — ir tieši tas, ka kultūras ministre pirmoreiz laikam Dziesmu svētku sagatavošanas vēsturē ir ielikusi tāmē arī to naudu, kas ir nepieciešama, lai kora dziedātāji varētu atbraukt uz Rīgu un lai Rīgā viņiem būtu gan guļvietas, gan ēdināšana par brīvu. Un par to acīmredzot būs jāizšķiras nākamajai valdībai, sastādot nākamā gada budžetu, un būs jāpasaka, vai kora dziedātājiem, dejotājiem, pūtēju orķestriem pienākas Rīgā būt par brīvu, vai pienākas Rīgā dzīvošana un ēdināšana uz Dziesmu svētku laiku vai ne.

— Tātad tos izdevumus sedza pašvaldības?

A.Bērziņš: — Tradicionāli tas bija izdevumu postenis, kuru sedza pašvaldības, kaut gan es gribu teikt, ka jau iepriekšējos Dziesmu svētkos daļēji Rīgas pilsēta sedza dzīvošanas, siltā ūdens, apkures un citus jautājumus. Bet šoreiz Dziesmu svētku tāmē pirmoreiz šī summa ir parādījusies, mēs ar kultūras ministri esam par to runājuši, un es kā vecs kora dziedātājs gribu teikt, ka šie jautājumi vienkārši ir jāatrisina.

— Jūsu viedoklis ir, ka to varētu uzņemties valdība?

A.Bērziņš: — To vajadzētu uzņemties valdībai, jo pašvaldības šodien nav tik bagātas, lai varētu gan nopirkt tērpus, gan nodrošināt mēģinājumu procesu, gan transportu uz Rīgu un vēl ēdināšanu un dzīvošanu. Pašvaldību vadītāji man daudzkārt pārmet: kādēļ mums ir jāsponsorē jau tā bagātā Rīga? Vai tiešām to valdība nevar paņemt uz sevi? Un es skaidri un gaiši atbildu: jā, tas būs jāuzņemas valdībai.

— Un pēdējais — par sausumu un par zemniekiem. Bija jautājums par pašvaldībām, kompensāciju par ugunsgrēku dzēšanas lietām. Vai tas jautājums ir aktuāls, un kā tur viss noris?

A.Bērziņš: — Visas pašvaldības, kurām bija nepieciešami šie papildu līdzekļi par ugunsgrēku laikā veiktajām materiālajām izmaksām, darba algām vai kam citam, iesniedza Finansu ministrijā savus priekšlikumus, un šo naudiņu mēs jau pirms kādām divām nedēļām Ministru kabinetā akceptējām, iedevām, un es ceru, ka pašvaldības jau ir saņēmušas, norēķinājušās un var normāli dzīvot.

— Mēs tiksimies ar premjeru šeit pēc divām nedēļām, kad jau būs notikušas vēlēšanas, bet šī valdība vēl turpinās strādāt, kamēr netiks izveidota nākamā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!