Par optimisma producēšanu ekrānos

Foto: A.F.I.

LNT ģenerāldirektors Andrejs Ēķis:

Jocīgākais, ka konkurence nevis pieaug, bet samazinās. Potenciāli LTV varētu būt LNT konkurents, taču viņi pārsvarā organizējas uz sabiedriski politiskiem raidījumiem. Varbūt pareizi - tā ir sabiedrības nauda, un sabiedrībai šādus raidījumus vajag vairāk. Es gribu spiest uz ražošanu, izklaidi. Sākumā mēs pārsvarā raidījām ārzemju filmas, bet tā ir tirgus daļa, kuru katrs savā kanālā var nodrošināt. Tagad konkurences cīņā uzvarēs tas, kurš varēs pateikt: esam Latvijā raidošs kanāls ar nacionālu produkciju. Sešos LNT pastāvēšanas gados tieši šogad, manuprāt, mums ir vislabākā programma, jo rasts balanss starp iepirkto un pašmāju produkciju!

Mani vienmēr ir interesējis palaist vietējo kinoprodukcijas ražošanu, taču televīzija nevar kino finansēt, bet tikai palīdzēt radīt ražošanas mehānismu. Daudzi domā - kino - tā ir kultūra. Patiesībā kinoindustrija ir augsti attīstīts tehnoloģisks process. LNT šo biznesu iesāka ar “Sirdsmīļo Moniku”. Nopirkām tās analogu - “I love Lucy”, lai izpētītu situācijkomēdiju uzbūvi. Seriālžanrā veiksmīgi strādāt bez mācīšanās nevar, un tagad konkurentiem mūs būs grūti noķert! Tagad LTN ir skatāms “Monikai” līdzīgs darbs - “Ferdinands Lieliskais”, otrs darbs ir “Inspektors Grauds”, kurā daudzi saskata līdzības ar “Komisāru Reksi”. Taču šādi darbi rodas viena iemesla dēļ: cīņa par auditoriju. Radot krimināldrāmu, var saņemt noteiktu auditoriju, bet, tiklīdz tai piesummē klāt attiecības, piemēram, starp cilvēku un suni, darbs pārtop ģimenes filmā un auditorija paplašinās. Savu filmu un seriālu ražošana nevar būt pelnoša pa tiešo. Latvijas cilvēkus esam pieradinājuši TV skatīties par velti; par elektrību, telefonu maksājam, par televīziju - ne. It kā jau atgriezeniskā saite darbojas caur reklāmu, taču reklāmdevējiem ir savas vēlmes, kas televīziju ierobežo, liekot ražot to, ko pērk, nevis to, ko gribētos taisīt. Lai nekļūtu par šādas situācijas upuri, nākas meklēt netradicionālus risinājumus, un viens no tiem ir nacionālās kinoprodukcijas ražošana. Turklāt uzskatu, ka valsts nedrīkst un nevar pastāvēt bez savas kinoprodukcijas! Mans kā masu medija uzdevums ir rādīt ne tikai zagļus un korumptantus, bet parādīt arī, ka zagt ir slikti, turklāt tam jānāk no ekrāna, ne tikai ziņās. Tāpēc radījām “Graudu” - pozitīvisma piemēru. Tajā ir tīrs policijas iecirknis, sliktie noziedznieki un labie policisti. Var teikt utopiski, bet mans uzdevums ir producēt optimismu - katrs noziegums tiek sodīts! Un tas jau ir valstisks uzdevums.

Caur seriāliem var ietekmēt sabiedrības apziņu, vairojot cilvēku godaprātu. Simts procentu nav īstais vārds - miljons!

Kopā ar Aivaru Graubu izgudrojām vēl vienu lietu, proti, ir aizmirsta veco režisoru plejāde, lai gan šiem profesionāļiem nav ne vainas. Jā, viņi pieraduši darbos domāt vērienīgi, taču, ja ir producents, kurš izskaidro darba apstākļus, virpot viņi var. Tā Jānis Streičs mums ir uzfilmējis vienu videofilmu par ekstrēmi mazu budžetu un strādā pie nākamās. Esam ieplānojuši kopā uzņemt desmit filmu, uzrunājot arī citus vecmeistarus. Padomju skolu kinostudijā ar glavļitu izgājušajiem, lai nu kas, bet spējas piemēroties prasībām, nezaudējot radošās ambīcijas, piemīt. Tiem, kas turpinās uzskatīt, ka kino ir tikai māksla, naudas darbiem nebūs nekad.

Palasot Gravas intervijas, radies priekšstats, ka visi no viņa kaut ko grib… Ja viņš izteiks vēlēšanos tikties - esmu gatavs. Varu teikt tikai vienu: esmu azartisks cilvēks, un ja Grava uztaisīs kaut ko foršu, es pretim likšu ko foršu - tāda konkurence mobilizē. Daudzi uzskata: vienam tirgū vieglāk pastāvēt. Nepiekrītu. Esot vieni, mēs tik ātri nebūtu sākuši ražot savu kinoprodukciju.

“RĪGAS BALSS”