Ar zinātnes attīstības stratēģijas izpratni

Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) 25. septembrī notika paplašināta LZA Prezidija sēde, kurā LZA vadība kopā ar Latvijas Zinātnes padomes valdi analizēja zinātnes attīstībai aktuālu dokumentu virzību, aplūkojot šo vitāli svarīgo jautājumu dinamikā. Sarunā piedalījās arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieks Dr. Valdis Egle.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš atzina, ka akadēmiju gandarī šā gada 4. jūlijā parakstītais sadarbības līgums ar Izglītības un zinātnes ministriju, tikai, raugoties kaut vai netālā perspektīvā, ir jāgādā, lai šis līgums „tiktu iedzīvināts darbībā” un lai zinātnes finansējums, pieaugot nacionālajam kopproduktam, nestāvētu uz vietas vairākus gadus. Pētniecības finansējuma ziņā no kopprodukta Latvija ir bēdīgajā pēdējā vietā Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu vidū. Nav arī valdības un Saeimas akceptēta dokumenta par zinātnes attīstību, kaut gan IZM kopā ar zinātniekiem sagatavojuši un akceptējuši šāda dokumenta vadlīnijas. Nav skaidrs zinātniskās pētniecības institūtu statuss, un zinātnes finansējums ir katastrofāli zems. IZM un zinātnieku pēdējā laika iniciatīvām jārod turpinājums un politisks atbalsts.

LZA viceprezidents profesors Juris Ekmanis uzsvēra, ka LZA un ministrijas sadarbības līgums vērtējams atzinīgi, jo LZA ir akceptēta kā Latvijas zinātnes koordinatore, tās pārstāvji ir nominēti institūtos, augstskolās, ministrijās, dažādās komisijās. Būtiski ir tas, ka parādās konkrēti finansu rādītāji arī par dažām zinātnes jomām Ministru kabineta apstiprinātajā Izglītības attīstības koncepcijā. Latvijas zinātnei ir prioritāri divi nosacījumi. Vispirms — lai būtu radītas optimālas iespējas zinātniskajam darbam: bāze, iespējas pieteikties Latvijas un starptautiskajos projektos, lai būtu valsts pasūtījums, lai notiktu kadru atjaunināšana.

Tikai tad var strādāt ar pilnu atdevi. Otrs — ir nepieciešama zinātniskā darba stabilitāte. Jāizbeidz nebeidzamās reformas, jāsakārto īpašuma jautājumi saistībā ar Komerclikumu, varbūt izdarot tajā izmaiņas. Nenoteiktība šeit traucē iesaistīties projektos, piesaistīt jaunus kadrus. Jo jaunajiem vajag piedāvāt stabilu darbu vismaz 5—10 gadu garumā. Ir labi, ja valsts atbalsta lielus projektus, piemēram, akadēmiķa Elmāra Grēna genoma projekts, taču tas ir vienīgais. Ir vajadzīga politiskā griba, lai saprastu, ka zinātne ir viena no tautsaimniecības nozarēm, kura var nest peļņu. Zinātne šodien nestrādā ar zaudējumiem. Atsevišķas zinātniskās iestādes nomaksā nodokļos vairāk nekā saņem no valsts. Sevišķi ir jāatbalsta humanitārās un sociālās zinātnes, kur nevar runāt par peļņu. Situācija zinātnē ir mainījusies, tā vairs nav bezcerīga. Bet Latvijas zinātnieks pašlaik vairāk strādā Rietumiem.

Latvijas Zinātnes padomes (ZP) priekšsēdētājs akadēmiķis Juris Jansons atzīmēja, ka zinātnē sistēmas sakārtotības pakāpe šobrīd ir relatīvi augsta. Taču Zinātnes padomei ir bažas, ka sistēma pati tālāk neattīstīsies bez atbalsta „no augšas”. Tāpēc, gatavojoties ZP pārvēlēšanām, tiek domāts, kā sagatavot šo sistēmu efektīvākai attīstībai. Pašreiz ekspertu komisiju sadrumstalojums 14 zinātņu nozarēs kavē efektīvi attīstīties starpnozaru pētījumiem, palielināt grantu naudu. Par kadru atjaunināšanu runājot — noskaņojums mainās, šodien jaunieši grib strādāt zinātnē. Visās programmās nav pietiekama finansējuma zinātnieku sagatavošanai, sākot jau no bakalaura līmeņa.

Akadēmiķis Elmārs Grēns aktualizēja pētniecības institūtu juridiskā statusa jautājuma risinājuma nepieciešamību, jo neziņa tracina gan universitātes, gan institūtus.

LZA viceprezidents profesors Andrejs Siliņš, runājot par dabaszinātņu nepietiekamo mācīšanu vidusskolās, atzina, ka tā nav tikai Latvijas problēma vien. Arī Eiropas Savienībā ir darba grupa „Zinātnes izglītība”. Piesaiste zinātnei tur sākas jau no 15 gadu vecuma. Mums ir daudz talantu, un dabaszinātņu apguve iemāca talantu izmantot. Ar nepietiekamo fizikas, ķīmijas un bioloģijas apguvi vidusskolās mēs izšķiežam savu zinātnisko potenciālu. LZA zinātnieki būtu ar mieru braukt uz skolām palīdzēt. Starptautiskajos projektos Latvijai nav līdzfinansējuma, un Eiropas Savienības finansējums kavējas gadiem. Tad rodas situācijas, kad pirmšķirīgi zinātnieki „ ekselences centros” nevar saņemt pat darba algu. Plaši pazīstams ir fakts, ka šī Saeima izvēlējās nopirkt limuzīnu, nevis piešķirt līdzfinansējumu sekmīgiem zinātnes projektiem. Zinātnē sāk trūkt potenciāla, ir pārāk maz strādājošo. Ja saņemsim pētniecībai 1% no iekšzemes kopprodukta, mēs soļosim uz priekšu.

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis Tālavs Jundzis minēja absolūti nepietiekamo finansējumu pētījumiem tiesību zinātnēs un politoloģijā, bet tās ir nozares, kuru attīstība nodrošina mūsu valsts efektivitāti.

Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta direktors akadēmiķis Jānis Bērziņš informēja, ka ir izdots darba „Latvijas 20. gadsimta vēsture 1900—1918 ” pirmais sējums un sagatavots otrais — par Latviju neatkarīgās republikas laikā. Tā izdošana maksā 11,5 tūkstošus latu, bet sponsoru meklējumi pagaidām nav veiksmīgi. Sagatavojot trešo sējumu — par laika periodu no 1940. līdz 1991.gadam, zinātniekiem būtu jāstrādā arī Vācijas un Maskavas arhīvos. Naudas komandējumiem nav, jo no Zinātnes padomes iedalītā finansējuma 45% jāpatērē infrastruktūras apmaksai. Kadru jautājums institūtā ir stabilizējies, jaunie zinātnieki aizstāv disertācijas, taču mazās apmaksas dēļ pāriet citos darbos. Institūts kā pirmā pētniecības iestāde strādā kopš 1936. gada, un tā juridiskais statuss ir jāsaglabā.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns, izteicis lielu gandarījumu par kopējo darbu, atzina, ka arī nākamā valdība nevarēs atteikties no fiksētajiem skaitļiem, jo pirmoreiz dokumentā ir iekļauti finansiālie rādītāji. Aizvadītajos divarpus gados ir izdevies „noņemt punktu aiz „un” ministrijas nosaukumā”. Kaut arī Nacionālās attīstības plānā nav ielikts nosaukums „Izglītība un zinātne”, projekts tiks skatīts vēlreiz. Uz LZA prezidenta J. Stradiņa teikto, ka vajadzētu noteikt zinātniskās pētniecības institūta juridisko statusu, pieņemot īpašu likumu, ministrs atbildēja, ka šādai iniciatīvai ir jānāk no zinātniekiem.

Valsts sekretāra vietnieks Dr. Valdis Egle, ar samērā iepriecinošiem skaitļiem pamatojis valsts finansiālo līdzdalību ES zinātnes programmās, atzina, ka ar 2003. gadu institūtu statuss būs citāds. Institūts var būt arī kā komercsabiedrība, un likuma sagatavošanas darba grupa esot secinājusi, ka aģentūras kā pārvaldes forma atbilst visām funkcijām, kaut arī zinātnieki šādu formu neatzīst. Pietiekami aktīvi rit darbs pie Zinātnes parka projekta izstrādes. Magnetohidrodinamikas pētījumu attīstībai jaundibināmā Ampēra institūta ietvaros finansiāli palīdz Francija un Vācija.

Savus apsvērumus izteica arī akadēmiķis Jānis Freimanis un LZA korespondētājloceklis Jānis Kristapsons.

LZA prezidents Jānis Stradiņš, rezumējot sarunas dalībnieku uzskatu vienību, ieteica lūgt IZM izveidot darba grupu no IZM darbiniekiem un zinātniekiem, lai „Vadlīnijas augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstībai Latvijā. 2004—2010” izstrādātu kā Saeimas dokumentu, tās būtu Latvijas valsts saistības pret zinātnes sabiedrību — un otrādi. Dokuments ar šādu daudzsološu nosaukumu jau ir akceptēts Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijā 2002. gada 14. martā un pieņemts zināšanai Ministru kabinetā. Tas jāvirza uz nākamo Saeimu kā zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģija.

Ir nepieciešams grozīt Komerclikumu, ietverot tajā tēzi, ka šis likums neattiecas uz zinātniskajiem institūtiem un augstskolām, bet to darbību regulē Augstskolu likums, Likums par zinātnisko darbību un jaunveidojamais likums par zinātniskajām institūcijām, ko varētu pieņemt nākamā Saeima. Ja uzvarētu tendence pārveidot zinātniskās iestādes par aģentūrām, tad šāda nostādne draudētu iznīdēt zinātnei raksturīgo demokrātisko vadības stilu. Zinātnisko institūtu direktorus un padomes līdz šim ir vēlējuši paši zinātnieki demokrātiskās, aizklātās vēlēšanās, un nebūtu vēlams, lai to nomainītu vadītāju „iecelšana no augšas”.

Fakts, ka zinātnei veltītā Latvijas nacionālā kopprodukta daļa paliek nemainīga un nepiedodami zema (kaut arī kopprodukts nemitīgi aug), īpaši uztrauc humanitāro un sabiedrisko zinātņu speciālistus, piemēram, LU Latvijas vēstures institūtu, kurš meklē finansiālas iespējas „Latvijas 20. gadsimta vēstures” otrā sējuma izdošanai.

LZA prezidents izteica domu, ka pēdējos gados aizsāktie pozitīvie risinājumi ir jāizvērš reālā darbībā, pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas un jaunās valdības konstruēšanās atkal būtu jāsanāk kopā LZA un IZM vadītājiem, lai demonstrētu varas struktūru politisku atbalstu reālai zinātnes attīstībai Latvijā ES ietvaros. Zinātnei Latvijā beidzot ir jāiziet no ieilgušā krīzes stāvokļa!

Dr. hist. Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”