Vans Kaivens, Ķīnas Tautas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— 1. oktobris ir jūsu valsts dibināšanas diena. Līdz ar to mēs šo datumu varētu izraudzīties arī par nosacītu gada sākumu, lai lūgtu jūs raksturot pasaules lielākās valsts attīstību aizvadītajos divpadsmit mēnešos.

— Jāteic, ka šis gads bijis visumā veiksmīgs un arī zīmīgs. Ķīna jau deviņus mēnešus ir pilntiesīga Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) locekle. Pirms bijām iestājušies šajā organizācijā, mēs īsti nezinājām, kādus rezultātus varam sagaidīt. Tagad pirmo deviņu mēnešu pieredze rāda, ka mūsu ekonomika attīstījusies visnotaļ sekmīgi. Tas ir jo būtiskāk uz totālā ražošanas krituma fona visā pasaulē. Šā gada pirmajā pusē Ķīnas iekšzemes kopprodukts pieaudzis par 7,8 procentiem, bet pagājušajā gadā pieaugums bija 7,3 procenti. Domāju, ka šā gada pieaugums būs robežās no 7 līdz 8 procentiem. Ļoti intensīvi attīstās mūsu ekonomiskie sakari ar ārvalstīm, jo pēc iestāšanās PTO tika atcelti daudzi ierobežojumi Ķīnas preču eksportam. Līdz ar to preču apgrozījums šogad būs palielinājies apmēram par 15—20 procentiem. Bet pērn mūsu preču apgrozījums pārsniedza 500 miljardus ASV dolāru. Tas ir sestais labākais rādītājs starp pasaules valstīm. Var droši teikt, ka šogad šis skaitlis nebūs mazāks, varbūt pat par 10—15 procentiem augstāks. Līdz ar Ķīnas iestāšanos PTO tika pazeminātas arī muitas nodokļu likmes, un tas ļāva palielināt preču importu. Taču mūsu ražojumu eksports attīstās straujāk par importu. Līdz ar to mūsu valstij ir visai liels pozitīvais tirdzniecības saldo. Gada pirmajos astoņos mēnešos aktīvais saldo sasniedza apmēram 25 miljardus dolāru, un šī tendence saglabājas. Mūsu lielākā ārējās tirdzniecības partnere ir Japāna, ar ko mūsu preču gada apgrozījums ir apmēram 80,5 miljardi dolāru. Nākamā ir ASV, bet trešā lielākā Ķīnas ārējās tirdzniecības partnere ir Eiropas Savienība (ES). Ļoti strauji pieaudzis ārvalstu investīciju apjoms, un šogad pirmo reizi Ķīna šajā jomā ir apsteigusi ASV, kļūstot par ārvalstu investoriem vispievilcīgāko valsti. Acīmredzot tas izskaidrojams galvenokārt ar mūsu potenciālā tirgus milzīgajiem apjomiem. Tas paver tiešām vilinošas iespējas. Pasaules lielākās firmas tagad iegulda savus līdzekļus ne vien rūpniecībā, bet arī apdrošināšanas, finansu un citās jomās. Otrkārt, jūtams, ka ārvalstu investoru attieksmi pret ASV zināmā mērā iespaidojuši pērnā gada 11. septembra dramatiskie notikumi. Kopumā mūsu valsts ekonomikā ik gadu ārzemju investīcijās tiek ieguldīti apmēram 40 miljardi dolāru. Būtisks faktors ir arī Ķīnas zelta krājumu strauja palielināšanās — to sekmē mūsu aktīvais saldo. Mūsu zelta krājumi pašlaik vērtējami apmēram 250 miljardos dolāru, kas ir otrs lielākais krājums pasaulē aiz Japānas. Tiesa, ja pieskaitītu arī Honkongas un Makao zelta krājumus, tad Ķīnas zelta krājumi droši vien izrādītos paši lielākie pasaulē.

— Politiski gan Honkonga, gan Makao tagad pieder pie Ķīnas Tautas Republikas. Vai ekonomiskos un finansu rādītājus jūs joprojām rēķināt atsevišķi?

— Jā, jo Honkongas un Makao pievienošanas gadījumā tika īstenots princips “viena valsts — divas sistēmas”. Tāpēc ārzemju valūtas krājumus mēs rēķinām atsevišķi.

Honkongas un Makao ekonomikas rezultāti netiek iekļauti arī ĶTR nacionālā kopprodukta rādītājos. Arī PTO Honkonga un Makao ir atsevišķas muitas zonas, katra ar savu balsi. Kaut arī Makao iedzīvotāju skaita ziņā ir uz pusi mazāka par Rīgu.

— Jūs teicāt, ka šis gads Ķīnā bijis visnotaļ veiksmīgs. Taču šogad Ķīnu piemeklēja dabas stihija.

— Jā, diemžēl. Ko darīt, mūsu valstij ir liela teritorija, un dabas stihijas mūs piemeklē bieži. Gandrīz vai ik gadu pie mums kādā vietā ir vai nu sausums, vai plūdi. Mēs gan uzskatām, ka šogad dabas stihija nebija liela, drīzāk vidēja. Jā, valsts dienvidos bija plūdi, taču ne tuvu tik lieli kā, piemēram, 1998. gadā, kad Jandzi upe bija satrakojusies ne pa jokam. Pēc 1998. gada stihijas daudz līdzekļu un pūļu tika atvēlēts dambju nostiprināšanai, un arī tas mums palīdzēja tikt galā ar stihiju samērā viegli.

— Pastāv uzskats, ka laiks, par ko mēs patlaban runājam, — no pērnā līdz šim rudenim pasaulei kopumā bijis visai smags, jo pār mūsu planētu gūlās 11. septembra ēna. Vai arī Ķīna izjuta šo jauno atbildības nastu?

— Jā, protams, mūsu valsts aktīvi sadarbojas starptautiskā plāksnē cīņai pret terorismu. Bez tam mēs šo sadarbību sākām jau pirms 2001. gada 11. septembra. Mums ar virkni partnervalstu, piemēram, Krieviju, Kazahstānu, Tadžikistānu, Uzbekistānu, Kirgizstānu, jau bija vienošanās par sadarbību cīņā pret terorismu. Šī vienošanās bija panākta Šanhajas sadarbības organizācijas ietvaros. Protams, pēc 2001. gada 11. septembra mēs šo darbu būtiski pastiprinājām, veidojot sadarbību arī ar ASV un citām valstīm kopīgai cīņai pret šo cilvēces kopīgo draudu. Jāteic, ka arī pati Ķīna ir bijusi teroristu upuris. Mūsu valsts rietumos atrodas Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons, kurā dzīvo uiguri, kazahi, uzbeki, kirgīzi, tadžiki un citu nacionālo minoritāšu pārstāvji. Ārzemēs, galvenokārt Turcijā, darbojas teroristiskas organizācijas, kas organizējušas terora aktus arī Ķīnas teritorijā, īpaši šajā autonomajā rajonā. Daudzi šo teroristu grupu locekļi militāro sagatavošanu apguvuši Afganistānā, “Al Qaeda” vai arī Osamas bin Ladena nometnēs. Tāpēc arī ASV tagad ir atzinušas “Austrumturkestānas atbrīvošanas kustību” par teroristisku organizāciju, un ANO ir šo lēmumu apstiprinājusi. Šīs organizācijas locekļi pēdējos gados ne reizi vien iekļuva Ķīnas teritorijā un rīkoja sprādzienus autobusos un citās vietās, kā arī uzbruka mierīgajiem iedzīvotājiem. Tātad mēs arī no pašu pieredzes zinām, ko nozīmē starptautiskais terorisms, tāpēc esam vēl vairāk motivēti dot savu ieguldījumu starptautiskajā cīņā pret terorismu.

— Kā Ķīnas iestāšanās PTO iespaidojusi mūsu valstu divpusējās attiecības? PTO ir jau otrā starptautiskā organizācija, kurā mūsu abas valstis ir partneres. Otrā un, liekas, arī pēdējā, jo Eiropas Savienībā (ES) Ķīna nevar iestāties ģeogrāfiskās situācijas dēļ, un grūti iedomāties, ka Ķīna varētu domāt par iestāšanos NATO.

— Jā, tas nu gan.

— Es, protams, pajokoju, taču jums labi zināms, ka iestāšanās ES un NATO ir Latvijas ārpolitikas stratēģiskās prioritātes. Kāda ir Ķīnas attieksme pret šīm organizācijām?

— Mums ir ļoti laba sadarbība ar ES. Ik gadu notiek ES un Ķīnas vadītāju tikšanās. Nupat Dānijā beidzās mūsu premjerministra tikšanās ar ES vadību. Pastāv arī ES dalībvalstu un Āzijas valstu vadītāju apspriežu sistēma, kurā mēs aktīvi piedalāmies. Kad Latvija iestāsies ES, mums bez divpusējām attiecībām pavērsies arī jaunas daudzpusējās sadarbības iespējas ekonomikā, kā arī humanitārajā un citās jomās. Līdz ar to mēs esam būtiski ieinteresēti, lai Latvija iestātos ES. Attiecībā uz NATO mums ir sava pozīcija. Taču pasaule mainās, un mainījies arī šīs militārās savienības raksturs. Mēs vienīgi vēlamies, lai šīs organizācijas pārveidošana negatīvi neiespaidotu reģiona drošību. Taču, runājot par Latvijas, kā arī visu citu kandidātvalstu centieniem iestāties NATO, mēs uzskatām, ka tās ir jūsu tiesības. Mēs vadāmies no neiejaukšanās principa, uzskatot, ka katras valsts suverēnas tiesības ir izvēlēties, kādās savienībās iestāties.

— Vai jūtams, ka Ķīnas iestāšanās PTO būtu iespaidojusi mūsu divpusējo ekonomisko sadarbību?

— Mēs pašlaik analizējam šo jautājumu. Protams, šis faktors sekmēs arī mūsu divpusējo ekonomisko sadarbību. Mēs esam apņēmušies cieši ievērot visus PTO noteikumus. Galvenais tagad ir atrast jaunus sadarbības aspektus. Patīkami, ka mūsu savstarpējais preču apmaiņas apjoms palielinās. Kad es pirms divarpus gadiem ierados Latvijā, mūsu preču apgrozījums bija nedaudz vairāk par 20 miljoniem dolāru. 2000. gadā tas bija jau vairāk nekā 30 miljoni, bet pērn jau pārsniedza 50 miljonus. Jūtams, ka arī šogad šis apjoms būs pieaudzis. Taču jāteic, ka mūsu tirdzniecība nav sabalansēta, Ķīnai ir ļoti liels aktīvais saldo. Mēs Latvijā daudz pārdodam, taču pretējā preču plūsma ir daudz mazāka. Mēs uzskatām, ka jāstrādā mūsu tirdzniecības sabalansēšanai. Jādomā arī par abpusējām investīcijām. Man radies iespaids, ka abu pušu uzņēmējus interesē šāda sadarbības perspektīva. Sadarbības potenciāls ir patiešām liels. Piemēram, Latvijas puse pašlaik pēta sadarbības iespējas augsto tehnoloģiju un programmēšanas jomā. Viņi grib piedalīties starptautiskā cenu aptaujā Pekinas 2008. gada olimpisko spēļu apkalpošanai. Kā redzams, sadarbības iespējas pastāv, vienīgi jāmeklē.

— Šķiet, politiski šis gads mūsu attiecībās bijis visnotaļ darbīgs.

— Ziniet, šķiet, ka man Latvijā ļoti veicas. 2000. gadā, drīz pēc tam, kad biju ieradies Rīgā, Latvijā ar vizīti viesojās mūsu parlamenta spīkers Li Pena kungs. Pērn Ķīnā bija Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Bet šogad, mana darba trešajā gadā, mūsu prezidenta valsts vizīte Latvijā, kuras laikā notika ļoti saturīgas starpvalstu sarunas. Turklāt es Latvijā strādāju arī 1994. gadā, tolaik kā pagaidu pilnvarotais lietvedis, un šajā laikā notika Latvijas toreizējā prezidenta Gunta Ulmaņa valsts vizīte Ķīnā. Mūsu valstu politiskās attiecības balstās uz ļoti spēcīga pamata.

— Tas varētu likties dīvaini, jo tieši Latvijas un Ķīnas attiecībās visai drīz pēc to nodibināšanas radās sarežģīta situācija, kad Latvija ļāva Rīgā atvērt Taivānas ģenerālkonsulātu, bet Ķīnas Tautas Republikas valdība uz to asi reaģēja, pārtraucot diplomātiskās attiecības. Varbūt mūsu attiecību pamatu nostiprināja tieši pretstatu vienības likums?

— Jā, iespējams. Protams, Taivānas jautājums ir ļoti sarežģīts un mums ļoti svarīgs. Jau ilgāk nekā piecdesmit gadus mēs ar Taivānu dzīvojam konfrontācijas apstākļos. Pēdējā laikā situācija ir nedaudz mainījusies, jo Taivānā pie varas nākusi Demokrātiski progresīvā partija. Mēs vēlamies Taivānas jautājumu atrisināt mierīgā ceļā, īstenojot Dena Sjaopina izvirzīto principu “viena valsts, divas sistēmas”. Šī ideja tika radīta tieši Taivānas problēmas atrisināšanai, taču vispirms tika īstenota Honkongā un Makao, un, kā redzat, tur šis princips īstenots ļoti veiksmīgi.

— Vēstnieka kungs, pagājuši jau divarpus gadi kopš jūsu akreditācijas Rīgā. Kā jūtaties mūsu valstī?

— Es teiktu, ka jūtos komfortabli. Es vispirms domāju psiholoģisko komfortu. Protams, dzīve ir dzīve, un arī mūsu darbā gadās pa problēmai, taču varu teikt, ka Latvijā es jūtos droši. Ir gan tā: ja skaties televizoru, tad liekas, ka apkārt notiek vienas vienīgas briesmu lietas. Taču īstenībā es varu iet kaut vai pusnaktī cauri Vecrīgai bez mazākās baiļu sajūtas. Rīgā ir ļoti mierīga gaisotne, ļoti atšķirīga no daudzām citām pilsētām pasaulē. Latvijā mēs ar sievu abi jūtamies ļoti labi. Meita Pekinā studē ekonomiku. Viņa jau divas reizes ir pie mums ciemojusies, un arī viņai Latvijā ļoti patīk.

— Cik ilgi jūs mūsu valstī gribētu strādāt?

— (Smejas.) Ziniet, vēstniekam ir tāpat kā karavīram: kurp nosūtīs, tur jāstrādā. Taču man Latvijā gribētos strādāt, cik iespējams, ilgāk.

— Kādi ir jūsu morālie un psiholoģiskie kritēriji, pārstāvot savu valsti Latvijā?

— Vispirms tas ir princips, ka visas valstis, neatkarīgi no tā, lielas vai mazas, ir vienlīdzīgas. Ja visu valstu pārstāvji pret partneriem izturas kā pret vienlīdzīgiem, tad starpvalstu attiecībās nebūs neatrisināmu problēmu. Vienlīdzība ir ļoti svarīgs princips starpvalstu attiecībās. Otrkārt, nepieciešama savstarpēja cieņa. Jums ir sava filozofija, savas tradīcijas, sava vērtību sistēma. Jums ir sava vēsture. Un tāpat arī mums. Jā, Ķīnas ķīniešu filozofija daudzos aspektos atšķiras no jūsu filozofijas. Taču, vadoties no savstarpējas cieņas principa, bieži vien arī otrās puses filozofijā iespējams gūt ko derīgu. Tas attiecas ne vien uz starpvalstu, bet arī uz personīgajām attiecībām. Kas tad ir draugi? Tie ir cilvēki, kas viens otru saprot un atbalsta. Tie ir ļoti svarīgi Konfūcija mācības principi, kas ir dziļi mūsu asinīs.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors