Lai spētu just atbildību par savu un citu drošību

Piektdien, 27.septembrī, Rīgā notika konference par sabiedrības integrāciju un Latvijas drošību

Uzaicinājumu iestāties NATO, ko Latvija cer saņemt Prāgas sammitā novembra beigās, var uzskatīt gan par mūsu valsts ārpolitikas mērķu sasniegšanas maratona starpfinišu, gan par startu jaunam posmam. Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš gaidāmo iestāšanos NATO vērtē kā “sākumu jaunam sākumam”. Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) 27. septembrī ar Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) atbalstu rīkotajā konferencē “Sabiedrības integrācija un Latvijas drošība nākotnē” I. Bērziņš uzsvēra: kļūstot par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsti, pieaugs Latvijas iespējas ietekmēt drošību reģionā un Eiropā kopumā, taču pieaugs arī mūsu valsts atbildība par vispārējo drošības situāciju (runu skat. zemāk).

LATO valdes priekšsēdētāja vietnieks Toms Baumanis, atklājot konferenci, atzina, ka diskusija par NATO līdz šim nav bijusi aktīva, turklāt tā risinājusies divās nošķirtās informatīvajās telpās — latviski un krieviski rakstošos un raidošos masu medijos.

PBLA valdes priekšsēdis Jānis Kukainis norādīja, ka organizācijas darbības prioritāte jau vairākus gadus ir Latvijas uzņemšana NATO. Lai šo mērķi īstenotu, ir vajadzīgs atbalsts no visām deviņpadsmit NATO dalībvalstīm, bet sevišķi liela nozīme ir ASV. Tomēr vairāk nekā Latvijas militārā spēka attīstība Amerikai rūp, lai mūsu valstī būtu sakārtota tieslietu sistēma, tiktu izskausta korupcija un sekmīgi noritētu sabiedrības integrācija, sacīja J. Kukainis. Lai palīdzētu Latvijai veikt šos uzdevumus, PBLA atbalsta pasākumus, kas veicina diskusijas aktivizēšanos: šopavasar ar PBLA finansiālu atbalstu Rīgā tika sarīkota konference “Tiesu sistēma Temīdas svaros”, bet drīzumā iecerēta konference par korupciju, informēja J. Kukainis. Lai Latvija iestātos NATO, ir vajadzīgs visas sabiedrības atbalsts, ko PBLA cer vairot, rosinot diskusiju par sabiedrības integrācijas saikni ar Latvijas

27.septembrī konferencē “Sabiedrības integrācija un Latvijas drošība nākotnē”: Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks, LATO valdes priekšsēdētāja vietnieks Toms Baumanis, Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis un Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš (augšējā attēlā); Apvienotās Karalistes bij. vēstnieks Latvijā Stīvens Nešs, Nīderlandes Karalistes vēstnieks Latvijā Nikolass Bētss; Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš un Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

integrāciju NATO.

Lai vairotu sabiedrības atbalstu Latvijas dalībai NATO un iesaistītu mazākumtautību pārstāvjus diskusijā par drošības un ārpolitikas jautājumiem, pasākuma rīkotāji uz viedokļu apmaiņu aicināja Latvijā dzīvojošo dažādu tautību pārstāvjus gan no augstākās izglītības iestādēm, gan nevalstiskajām organizācijām un masu medijiem. Ar savām nostādnēm par sabiedrības integrāciju un Latvijas virzību uz NATO iepazīstināja arī lielāko politisko partiju pārstāvji.

Lielākā daļa klātesošo bija vienisprātis, ka dalība NATO ir labākais garants Latvijas neatkarībai un drošībai un ka tā stiprinās demokrātiju un vairos labklājību. Tomēr konferences dalībnieku vidū bija ne mazums arī tādu, kuri ir pārliecināti, ka Latvijai nevajag iestāties NATO. Tieši uzskatu dažādības dēļ diskusija izvērtās spraiga un interesanta.

Konferences pirmajā daļā tika iztirzāts jautājums par to, kā krievu masu mediji Latvijā atspoguļo jautājumus, kas saistīti ar NATO paplašināšanos.

Latvijas Televīzijas programmu vadītāja Irina Vinnika uzskata, ka NATO pretinieku krievu sabiedrībā ir vairāk nekā latviešu vidū tāpēc, ka valsts nacionālajā televīzijā ir apzināti radīts informācijas vakuums. Latvijā dzīvojošie krievi un citu tautību pārstāvji informāciju par mūsu valsti smeļas no Krievijas programmām, jo likumā noteikto ierobežojumu dēļ nacionālā pasūtījuma ietvaros apmēram deviņsimt tūkstošus krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju uzrunā tikai četrpadsmit minūtes ilga ikvakara ziņu pārraide krievu valodā un divdesmit četras minūtes garais raidījums “8. stāvs” svētdienās LTV II programmā. Sabiedrība vēlas un tai ir tiesības vairāk uzzināt par NATO, kam pievienoties gatavojas Latvija, bet pēdējos trīs mēnešos ziņās krievu valodā pārraidīto sižetu kopējais ilgums par jautājumiem, kas saistīti ar mūsu valsts integrāciju Ziemeļatlantijas līguma organizācijā, nesasniedza pat vienu minūti, saskaitījusi I. Vinnika. Trūkst plašas, izskaidrojošas informācijas par iespējamiem ieguvumiem, iestājoties NATO, par to, cik un ko mūsu valstij maksās dalība organizācijā. Radot krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem iespēju gūt vairāk informācijas par NATO, valsts sekmēs NATO atbalstītāju skaita pieaugumu Latvijā, ir pārliecināta I. Vinnika.

Laikraksta “Teļegraf” ziņu un politikas nodaļas vadītāja Anna Novicka atzina, ka pretēji tam, cik izvērsti tiek iztirzāta Latvijas integrācija Eiropas Savienībā (ES), presē trūkst polemikas par NATO. Tāda situācija ar NATO saistīto jautājumu skaidrošanā radusies tāpēc, ka nav ekspertu, kas kompetenti pamatotu un analizētu visus “par” un “pret” attiecībā uz NATO, uzskata A. Novicka.

Latvijas Universitātes Komunikāciju studiju nodaļas lektors Sergejs Kruks uzsvēra, ka krievu un latviešu žurnālistiem ir atšķirīga pieeja problēmu atspoguļošanā: krievu prese biežāk raksta par ierindas indivīdu, viņa rūpēm, adaptācijas problēmām, turpretī latviešu presē viedokli biežāk izsaka amatpersonas. Diemžēl lasītāji nesaprot birokrātiskās atskaites par dokumentu ceļošanu Briselē, neinteresējas par atvērtām un slēgtām iestāšanās ES sarunu sadaļām un citiem no ikdienas realitātes attāliem jautājumiem. Politiķu un mediju dienas kārtība un valoda nesakrīt ar auditorijas ikdienas vajadzībām un uztveres spējām, uzskata S. Kruks.

Krievvalodīgā prese ir izslēgta no publiskā politiskā diskursa, uzsvēra S. Kruks. Par to liecina gadījumi, kad nepilsoņu problēmas iekļūst valsts institūciju uzmanības centrā tikai pēc publikācijām latviešu medijos, lai gan krievu mediji jau daudz par to rakstījuši iepriekš. Tas, ka krievvalodīgā prese kritizē ārpolitiku vai valodas politiku, var arī nenozīmēt, ka krievi ir pret NATO un pret latviešu valodu. Kritiskais vēstījums tikai pauž attieksmi: mēs nevēlamies, lai lēmumus pieņemtu, ignorējot mūsu viedokli. Šajā situācijā ir jābrīnās nevis par to, kāpēc krievvalodīgā prese rezervēti izsakās pret NATO, bet gan par to, kāpēc demokrātiskā un daudzveidīgā latviešu prese neraksta pret NATO — nepiedāvā pretējos argumentus, tādējādi veidojot veselīgu viedokļu apmaiņu un diskusiju, uzskata S. Kruks.

Mazākumtautību nevalstisko organizāciju pārstāvju diskusija pavērsās valodas un izglītības politikas virzienā. Tomēr Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktora Nila Muižnieka mērķtiecīgi vadīta, saruna aizvien atgriezās pie NATO jautājumiem.

Nevalstiskās organizācijas (NVO) “Pilsoniskā iniciatīva 21” padomes sekretārs Vjačeslavs Vasins atzina, ka iekļaušanos NATO var uzskatīt par profilaksi lokālu konfliktu, kas saistīti ar noziedzību un terorismu, novēršanā. Latvijas Cilvēktiesību komitejas izpildsekretārs Aleksejs Dimitrovs kā aktuālāko Latvijas uzdevumu minēja “Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu tiesībām” iespējami drīzu ratificēšanu, bet, runājot par NATO, norādīja, ka Latvijai nevajadzētu stāties šajā organizācijā, kamēr nebūs pabeigta sabiedrības integrācija valstī. Iestāšanās NATO ir elitārs projekts — ja no tā atteiktos, plašas protestu akcijas nesāktos, uzskata A. Dimitrovs.

Turpretī Latvijas nacionālās komisijas “Rietumu krievi” prezidents Dmitrijs Nikolajevs ir pārliecināts, ka Latvijai noteikti ir jākļūst par NATO dalībvalsti. Viņš uzsvēra, ka sabiedrības lielākā problēma ir neuzticēšanās valstij un tās vadītāju īstenotajai politikai, kas izstrādāta saskaņā ar valsts interesēm. Diemžēl cittautiešu uzticēšanās Latvijas valstij pieaug ļoti lēni, atzina D. Nikolajevs.

Ukraiņu biedrības valdes loceklis Eduards Davidenko uzskata, ka krievu valodā notiekošu informatīvu pārraižu raidlaika palielinājums neveicinās pozitīvu attieksmi pret NATO. Viņš atzina, ka viedokļa formulēšanā par NATO nozīmīga loma ir kvalitatīvi analītiskiem Krievijas televīzijas raidījumiem, un piebilda, ka viņš LTV raidījumus nemaz negrasās skatīties, jo tajos sniegtās ziņu interpretācijas neesot pieņemamas. E. Davidenko uzskata, ka NATO ir anahronisms, tā ir zaudējusi savu nozīmi un iestāties tajā nav lietderīgi. Bet, tā kā NATO deklarē, ka tā ir garants demokrātijai, tad Latvijas iestāšanās organizācijā ir atbalstāma, jo rezultātā tiks mainīti likumi, kas ierobežo nepilsoņu tiesības, sacīja E. Davidenko.

Latvijas Poļu savienības Ventspils nodaļas priekšsēdētājs Viktors Bagienskis uzsvēra: lai radītu priekšnosacījumus sekmīgai integrācijai Latvijā, valsts iedzīvotājiem ir jāsaņem informācija dzimtajā valodā, turklāt nedrīkst aizmirst, ka mūsu valstī nedzīvo krievi vien. Apmēram 20% no visiem nelatviešiem ir citu tautību pārstāvji. Protams, latviešu valoda visiem ir jāzina, tomēr informācija dzimtajā valodā tuvinās mūs valstij, jo radīs komfortu tās iedzīvotājiem, teica V. Bagienskis.

NVO “Krievu kopienas Latvijā” valdes padomnieks Aleksandrs Ržavins norādīja, ka viņa pārstāvētā organizācija neatbalsta iestāšanos NATO, ASV militārā organizācijā, kurai pievienoties izlēmusi sveša valdība. NVO “Baltijas insaits” politologs Boriss Kolčanovs atzina, ka NATO patlaban tiek uzsvērti nemilitārie jautājumi — cilvēku un minoritāšu tiesības. NATO paplašināšanās procesam ir pozitīva ietekme, jo iestāšanās termiņš disciplinē Latvijas valdību un liek veikt grozījumus normatīvajos aktos, lai nostiprinātu cilvēktiesības valstī, uzskata B. Kolčanovs.

Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras vadītāja Marija Golubeva norādīja, ka Rietumu eksperti un diplomāti ļoti bieži runā par NATO kā par postmodernu drošības kopienu ar globālu atbildību, savukārt Latvijas politiskās elites pārstāvji biežāk runā par Latvijas drošības garantijām un par ekonomisko stabilitāti. Rodas iespaids, ka viena sabiedrības daļa skatās uz NATO kā uz reģionālās drošības faktoru, mazāk ņemot vērā šīs organizācijas plašāku politisko orientāciju, piemēram, Rietumu demokrātijas un liberālo vērtību atbalstīšanu, sacīja M. Golubeva. Viņa uzskata, ka nevis NATO jānodrošina mūsu droša un stabila nākotne, bet gan mums pašiem jānodrošina sava nākotne, veidojot mūsdienīgu liberālu un demokrātisku sabiedrību. Starptautisko organizāciju ietekmes rezultātus sabiedrības integrācijas procesā M. Golubeva vērtē pozitīvi, jo nepilsoņu iespējas integrēties Latvijas sabiedrībā pēdējos gados būtiski uzlabojas. Uzlabojoties situācijai, ilgtermiņa ieguvumi no Latvijas dalības NATO būs iedzīvotāju subjektīvās drošības sajūtas pieaugums, sabiedrībā sāks attīstīties kopnacionālās vērtības — tolerance, individuālo dzīvesveidu atzīšana, indivīda vēlme ietekmēt lēmumu pieņemšanu sabiedrībā. Tādos apstākļos sabiedrības etniskā un kulturālā daudzveidība, kas pastāv jau šodien, netiks uztverta kā novirze no iedomātas monoetniskas valsts ideāla, bet kā viens no normas variantiem.

Marika Līdaka, “LV” nozares redaktore

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Runa konferencē “Sabiedrības integrācija un Latvijas drošība nākotnē” Rīgā 2002. gada 27. septembrī

Dāmas un kungi! Kolēģi! Draugi! Dažādi domājošie!

Apsveicama ir LATO iniciatīva rīkot šādu konferenci, aicinot kopā mazākumtautību pārstāvjus, jo Latvijas dalībai NATO ir svarīgs visas sabiedrības atbalsts. NATO neiestāsies tikai Rīga, Ventspils vai Latgale, viena vai otra mūsu valstī dzīvojošā tautība, bagātākie vai nabagākie — NATO iestāsimies vai nu mēs visi, vai neviens. Tāpēc ļoti būtiski ir panākt lielāku izpratni par to, kurp mēs visi dodamies un ko nozīmē šis ceļš mums visiem.

Bieži man jautā, kāpēc par iestāšanos Eiropas Savienībā tiks rīkots referendums, bet par iestāšanos NATO — ne? Nav jau izslēgts, ka kādas no nākamajām vēlēšanām, piemēram, pašvaldību vēlēšanas, tiks izmantotas, lai, kādam politiskajam spēkam vēloties vairot savu popularitāti, rīkotu referendumu arī par iestāšanos NATO. Bet, manuprāt, referendums par dalību NATO notiks jau ļoti drīz — 5. oktobrī. 8. Saeimas vēlēšanas būs iespēja visiem pilsoņiem paust savu attieksmi pret Latvijas integrāciju NATO — balsojot par partijām, kas konsekventi iestājušās par dalību aliansē un pierādījušas šo apņēmību praksē. Esmu pārliecināts, ka Prāgas sammitā novembrī mēs tāpat kā pārējās valstis, kas tam ir pietiekami gatavas, saņemsim uzaicinājumu iestāties NATO. Bet, līdzīgi kā NATO un ES nav pašmērķis, arī šis ielūgums nav finiša līnija; tas ir jauna sākuma sākums. Ļoti svarīgi būs panākt, lai mūs atbalsta mūsu nākamie sabiedrotie visur — Itālijā, Francijā, Dānijā, ASV. Šajā posmā izšķiroša nozīme būs tam, vai tie politiskie spēki, kas nāks pie varas vēlēšanu rezultātā, būs gatavi NATO principus atbalstīt ne tikai lozungos, bet arī ikdienā savā darbībā. Es ceru, ka mēs neliksim paši sev kāju priekšā.

Latvija ir lielas izšķiršanās priekšā. Es negribu pārspīlēt, bet situāciju daļēji var salīdzināt ar 1990.un 1991. gadu. Šobrīd ir jāizšķiras, vai Latvija beidzot kļūs par stabilu partneri reģionā, Eiropā un pasaulē. Vai arī paliks kaut kur pa vidu, citiem nesaprotama un pret mūsu interesēm izmantojama. Iestājoties NATO, mēs ne tikai saņemsim drošības garantijas, bet arī dosim tās saviem sabiedrotajiem. Tā būs mūsu atbildība.

Līdz ar dalību NATO pieaugs Latvijas iespēja ietekmēt drošību kā mūsu reģionā, tā Eiropā. Pieaugs arī mūsu atbildība par vispārējo drošības situāciju.

Ko tas nozīmē? Pirmkārt, tas nozīmē spēju piedalīties NATO vadītās operācijās. Nešaubos, ka mēs turpināsim darīt to darbu, ko esam uzsākuši jau kopš 1996. gada, kad Latvija piedalījās NATO vadītajās operācijās Balkānos. Pašlaik ap simt Latvijas bruņoto spēku kareivju un virsnieku dienē Bosnijā, savukārt NATO operācijā Kosovā piedalās mūsu militārie mediķi, militārie policisti un kopš jūnija — arī sapieru vienība. Otrkārt, tas nozīmē spēju sadarboties ar NATO valstu spēkiem tās dalībvalstu teritorijās vai ārpus tām, ja tas nepieciešams. To var panākt, tikai iekļaujoties vienotā komandstruktūrā.

Ļoti būtiski ir turpināt sadarbību Baltijas valstīm kopīgajos “Balt-“ projektos. Baltijas bataljons bija pirmais projekts, kas pierādīja mūsu Rietumu partneriem un mums pašiem, ka spējam veidot Rietumu standartiem atbilstošus bruņotos spēkus. Baltijas gaisa telpas kontroles sistēma ir pilnībā savietojama ar NATO sistēmām. Kopīgā aizsardzības koledža “Baltdefcol” Tartu nodrošina ne tikai NATO programmām atbilstošu vecāko virsnieku apmācību, bet arī noturīgus personīgos kontaktus, kas noder, sadarbojoties ikdienā triju valstu militārajiem resoriem. Tiekoties ar mūsu nākamajiem partneriem NATO, mums nereti tiek uzdots jautājums: vai mēs turpināsim šo lielisko sadarbību ar Lietuvu un Igauniju, kas ļāvusi uzkrāt bagātīgu pieredzi? Atbilde ir skaidra: jā!

Aktīva dalība drošību un uzticību veicinošos pasākumos Eiropā ir tikpat svarīga. EDSO 1999. gada Vīnes dokumenta ietvaros Latvija jau šobrīd aktīvi izmanto militāro inspekciju un vizīšu iespējas, veidojot kontaktus ar kaimiņvalstīm. Tas, protams, turpināsies. Latvija ir iesaistījusies pievienošanās procesā Atvērto debesu līgumam, kas arī nodrošina caurskatāmību un uzticēšanos, dodot iespēju līguma dalībvalstīm veikt novērošanas lidojumus vienai virs otras teritorijas. Sadarbībā ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm tā sauktās Ķīles iniciatīvas ietvaros tiek attīstīta jūras spēku sadarbība.

Būtisks jautājums, par ko pēdējā laikā daudz tiek runāts, ir pievienošanās Parastā bruņojuma līgumam Eiropā, tā dēvētajam CFE līgumam, kas ierobežo Eiropas valstīs izvietotā smagā bruņojuma skaitu. Latvija nekad nav izslēgusi iespēju pievienoties šim līgumam. Plašāks dalībvalstu loks veicinās līguma mērķu labāku izpildi. Kad tiks pabeigta adaptētā līguma ratifikācija pašreizējās dalībvalstīs, arī citām valstīm parādīsies iespēja uzsākt pievienošanās procesu. Tad jautājums par Latvijas dalību līgumā — ar tādiem nosacījumiem, kas atbilst mūsu aizsardzības sistēmas attīstības vajadzībām un sabiedroto saistībām, — būs mūsu dienas kārtībā, jo Latvija ir ieinteresēta militāri politiskās situācijas stabilitātē kā mūsu reģionā, tā Eiropā kopumā.

Vēl ir daudzi citi darbi, kas darāmi, piemēram, jāstiprina attiecības drošības jomā ar valstīm, kas izvēlējušās līdzīgu ceļu kā mēs. Par noturīgu sadarbību starp NATO kandidātvalstīm liecināja šā gada jūlija sākumā Rīgā notikusī Viļņas grupas valdību vadītāju sanāksme.

Tāpat mūsu pienākums ir palīdzēt veikt reformas valstīm, kas vismaz tuvākajā nākotnē nepretendē uz līdzdalību NATO, piemēram, Ukrainai vai Gruzijai. Mūsu pieredze var būt noderīga, un šīs valstis ir gatavas to akceptēt, jo tās redz, kāds progress ir sasniegts Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas.

Latvija atbalsta ciešas, stabilas attiecības un praktisku sadarbību starp NATO un Krieviju. NATO un Krievija vairs nav pretinieki un, cerams, neraugoties uz pretrunām atsevišķos jautājumos, piemēram, Irākas jautājumā, par tādiem nekļūs. Katrā ziņā Latvija ir ieinteresēta, lai sadarbība starp NATO un Krieviju būtu pēc iespējas ciešāka. Esmu pārliecināts, ka tādas ir arī Lietuvas un Igaunijas intereses.

Gribu pateikt paldies jums visiem par to, ka jūs veltīsit šo dienu nopietnām diskusijām, bet ir būtiski, lai šeit pārrunātais izietu ārpus šīm telpām — tiktu atspoguļots presē. Demokrātiskā valstī sabiedrības iesaiste ir pati svarīgākā.

Pateicos LATO par iniciatīvu rīkot šo konferenci, kā arī PBLA par atbalstu šī pasākuma organizēšanā. Paldies jums visiem! Vēlu jums veiksmīgu konferenci, nopietnas diskusijas un — es ceru — pozitīvus secinājumus!