Aizvakar, 1.oktobrī, Ministru kabineta sēdē

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.141., 02.10.2002.

Akceptēti “Noteikumi par pilsētu, rajonu, novadu un pagastu vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļu atlīdzību un ēdināšanas izdevumu kompensāciju”, kuri nosaka pilsētu, rajonu, novadu un pagastu vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļu atlīdzību un ēdināšanas izdevumu kompensāciju.

Komisijas locekļa mēneša atlīdzību nosaka šādā apmērā (latos): komisijas priekšsēdētājam 150–348; komisijas sekretāram 140–223; komisijas loceklim 110–173.

Noteikts, ka komisiju locekļa atlīdzības konkrēto apmēru nosaka Centrālā vēlēšanu komisija, ņemot vērā darba ieguldījumu, slodzi, atbildību un darba rezultātus.

Komisiju locekļiem vēlēšanu un balsu skaitīšanas dienā Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajā kārtībā nosaka ēdināšanas izdevumu kompensāciju līdz trim latiem.

Par spēku zaudējušiem atzīti Ministru kabineta 1995. gada 25. jūlija noteikumi Nr. 224 “Noteikumi par pilsētu, rajonu un pagastu vēlēšanu komisiju locekļu darba samaksu”.

Akceptēts rīkojums “Par bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra” reorganizāciju un Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras izveidi”, kurš paredz saskaņā ar likuma “Par bezpeļņas organizāciju” 14.pantu un Publisko aģentūru likuma 8.panta pirmo daļu ar 2002.gada 1.oktobri uzsākt Labklājības ministrijas pārziņā esošās bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra” reorganizāciju un līdz 2002.gada 31.decembrim izveidot Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru.

Noteikts, ka aģentūra ir sabiedrības funkciju, saistību, mantas un finansu līdzekļu pārņēmēja. Aģentūra ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša valsts iestāde, kuras darbības mērķis ir nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Aģentūra atbilstoši nolikumam un citiem normatīvajiem aktiem veic šādas galvenās funkcijas: administrē valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus; slēdz līgumus par obligātās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu; sniedz informāciju par pieejamiem veselības aprūpes pakalpojumiem; tehniski sagatavo veselības nozares valsts investīciju programmu un katru gadu to aktualizē.

Par spēku zaudējušu atzīts Ministru kabineta 1998.gada 17.novembra rīkojums Nr.562 “Par bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību “Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra”“.

Akceptēts rīkojums “Par bezpeļņas organizācijas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Zāļu cenu aģentūra” reorganizāciju un valsts aģentūras “Zāļu cenu aģentūra” izveidi”, kurš paredz saskaņā ar Publisko aģentūru likuma 8.panta pirmo daļu ar 2002.gada 1.oktobri reorganizēt Labklājības ministrijas pārziņā esošo bezpeļņas organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Zāļu cenu aģentūra” un līdz 2002.gada 31.decembrim izveidot valsts aģentūru “Zāļu cenu aģentūra”.

Noteikts, ka aģentūra ir sabiedrības saistību, mantas un finansu līdzekļu pārņēmēja. Aģentūra ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša valsts iestāde, kuras darbības mērķis ir to zāļu ekonomiskā novērtēšana, kuru iegāde daļēji vai pilnībā tiek segta no valsts budžeta līdzekļiem, un cenu noteikšana zāļu, medicīnisko ierīču un preču iegādes kompensācijas sistēmā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Aģentūrai atbilstoši aģentūras nolikumam un citiem normatīvajiem aktiem ir šādas galvenās funkcijas: pieņemt lēmumu par kompensējamo zāļu, medicīnisko ierīču un preču iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā; pamatojoties uz zāļu ekonomisko novērtējumu, izvērtēt cenas zālēm, kuras normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iepērk par valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļiem; veikt vai izvērtēt zāļu farmakoekonomiskos aprēķinus; izstrādāt zāļu farmakoekonomisko aprēķinu veikšanas metodoloģiju; nodrošināt zāļu racionālas farmakoterapijas rekomendāciju izstrādi.

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2001.gada 23.oktobra noteikumos Nr.447 “Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība”“.

Grozījumi paredz papildināt nometņu uzskaitījumu ar: “reliģiskā nometne (nometne, kuru organizē reliģiskā organizācija vai kurā veic reliģisko darbību)”.

Noteikts, ka noteikumu izpildi atbilstoši savai kompetencei kontrolē tiesībaizsardzības iestādes un šādas uzraudzības institūcijas: Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests; Valsts sanitārā inspekcija; Reliģisko lietu pārvalde - reliģiskajās nometnēs.

Grozījumi paredz noteikt, ka nometnes vadītājs: nodrošina higiēnas, civilās aizsardzības, ugunsdrošības, darba aizsardzības, vides aizsardzības un reliģisko darbību regulējošo normu ievērošanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Noteikts, ka nometnes organizētājs nodrošina ne mazāk kā divus darbiniekus uz 15 dalībniekiem diennakts nometnē vai, ja šādu nometni organizē izglītības iestāde saviem audzēkņiem, vienu darbinieku uz 10 dalībniekiem (neskaitot tehniskos darbiniekus).

Noteikumi papildināti, nosakot, ka nometnē redzamā vietā ir izvietota šāda informācija; reliģiskajās nometnēs - informācija par konfesijas ticības mācību.

Akceptēts rīkojums “Par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā”, kurā iekļauti 285 pilsonības pretendenti, t.sk. 40 viņu nepilngadīgie bērni.

Akceptēti noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumos Nr.118 “Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti”“.

Ministru kabineta noteikumi tiek papildināti ar prioritāro lašveidīgo un karpveidīgo zivju ūdeņu (upju un ezeru) sarakstiem. Sarakstā iekļauti 45 ezeri un 123 upju posmi, kas nodrošina vai reāli var nodrošināt lašveidīgo un karpveidīgo zivju populācijai labvēlīgus dzīves apstākļus. Tiek precizētas monitoringa prasības peldūdeņiem, nosakot, ka ūdens paraugi tiek ņemti tikai noteiktā laika posmā, nevis visu gadu. Papildus tam ar grozījumiem tiek izdarīti arī daži precizējumi minēto noteikumu tekstā.

Akceptēti “Noteikumi par Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgumu par noteiktu kultūras mantojuma objektu aizsardzību un saglabāšanu”.

Kultūras ministrs pilnvarots parakstīt minēto līgumu. Noteikts, ka saskaņā ar līguma 6.panta pirmo daļu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks ir Latvijas Republikas pārstāvis Apvienotajā kultūras mantojuma komisijā.

Akceptēts rīkojums “Par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas piešķiršanu M.Šimašutei”.

Saskaņā ar likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 24.pantu Mārītei Šimašutei piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei uzdots izsniegt M.Šimašutei pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.

Grozījumi paredz izmaiņas kodeksa pantu redakcijās, tās saskaņojot ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem (piem., Veterinārmedicīnas likums, Pārtikas aprites uzraudzības likums, Dzīvnieku aizsardzības likums u.c.), kā arī nosaka izmaiņas sankcijās attiecībā uz juridiskām un fiziskām personām.

Akceptēti noteikumi “Grozījums Ministru kabineta 1997.gada 7.oktobra noteikumos Nr.348 “Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumi”“.

Grozījums paredz noteikt, ka speciālā atļauja (licence) eksportam nav nepieciešama precēm, kas paredzētas komerciālo transportlīdzekļu (kuģu vai lidmašīnu) pasažieru un apkalpes patēriņam, kā arī pārdošanai brauciena laikā.

Akceptēts likumprojekts “Veselības aprūpes finansēšanas likums”, kura mērķis ir nodrošināt taisnīgu un pārskatāmu veselības aprūpes finansēšanas sistēmu.

Likumprojekts nosaka veselības aprūpē ietilpstošos pasākumus, kuri pilnībā vai daļēji tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem, personu loku, kam ir tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, veselības aprūpes nodrošināšanai nepieciešamo finansu līdzekļu veidošanu un izlietošanu, valsts, pašvaldību, fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus, piedaloties veselības aprūpes pasākumu īstenošanā.

Noteikts, ka no valsts budžeta līdzekļiem apmaksā veselības aprūpes pasākumus, kurus sniedz Latvijas Republikas teritorijā, ja starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt stabilu un pārskatāmu veselības aprūpes finansēšanu valsts iedzīvotājiem, realizējot viņu tiesības saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi. Šī likuma pieņemšana un ieviešana nodrošinās veselības aprūpes finansēšanas sistēmas stabilitāti, tādējādi radot iedzīvotājiem lielāku iespēju saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.

Veselības aprūpes finansēšanas likums noteiks veselības aprūpes finansēšanas sistēmas pamatprincipus, veselības aprūpes finansēšanas avotus un finansu plūsmas mehānismu, valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, no valsts budžeta līdzekļiem finansējamo veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas kārtību, investīciju piesaistes nosacījumus veselības aprūpei. Likumprojekts nosaka medicīniskās palīdzības minimumu, ko nodrošina par valsts budžeta līdzekļiem, kā arī deleģē Ministru kabinetam noteikt tos veselības aprūpes pakalpojumus, kurus valsts apmaksā daļēji. Veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas avoti ir: valsts pamatbudžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem; valsts nodevas par valsts apmaksātās veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu; līdzmaksājumi; brīvprātīgās apdrošināšanas līdzekļi; fizisku un juridisku personu maksājumi; veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju īpašnieku investīcijas; ārvalstu finansiālās palīdzības līdzekļi un citi līdzekļi.

Persona, saņemot veselības aprūpes pakalpojumu, maksā valsts nodevu Ministru kabineta noteiktā apmērā un kārtībā. Saņemot veselības aprūpes pakalpojumus, kas neietilpst medicīniskās palīdzības minimumā, pacients maksā gan pacienta nodevu, gan līdzmaksājumu, kura apjomu un kārtību nosaka Ministru kabinets.

Likumprojekts nosaka personu loku, kuras ir atbrīvotas no valsts nodevas un līdzmaksājuma.

Pacientu nodeva tiek paredzēta kā maksājums, kas regulē un samazina nepamatotu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu. Tā tiek iekasēta ārstniecības iestādē un tiek ieskaitīta valsts budžetā.

Pacienta līdzmaksājums ir maksājums par tiem valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuru klāstu nosaka Ministru kabinets.

Akceptēts likumprojekts “Psihiatriskās palīdzības likums”, kurš noteiks tiesiskās attiecības psihiatrijas jomā, lai nodrošinātu personas psihiskās veselības aizsardzību.

Psihiatriskā palīdzība ir specializēts veselības aprūpes veids, kas ietver personas (pacienta) psihiskās veselības izmeklēšanu atbilstoši indikācijām, psihisko traucējumu (psihiskās slimības, psihiskie traucējumi, personības un uzvedības traucējumi) diagnostiku, ārstēšanu, kā arī attiecīgās personas aprūpi un rehabilitāciju.

Psihiatriskās palīdzības mērķis ir nodrošināt to pacientu autonomiju, kuriem ir psihiski veselības traucējumi, kā arī viņu veselības stāvoklim atbilstošu reintegrāciju sabiedrībā.

Sniedzot psihiatrisko palīdzību, ievēro šādus principus: personas autonomijas princips – personas tiesības lemt par savu dzīvi, tiesības uz personisko brīvību un izvēles brīvību; taisnīguma princips – vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem saņemt psihiatrisko palīdzību valsts garantētajā apjomā neatkarīgi no dzimuma, rases, politiskajiem uzskatiem, sociālā stāvokļa un citām pazīmēm; brīvprātības princips – psihiatriskās palīdzības nodrošināšana, pamatojoties uz pacienta vai viņa likumiskā pārstāvja lūgumu vai ar minēto personu piekrišanu, izņemot šajā likumā minētos izņēmuma gadījumus; pieejamības princips – psihiatriskās palīdzības nodrošināšana sadarbībā ar primārās, sekundārās un terciārās veselības aprūpes sniedzējiem noteiktā veselības aprūpes teritorijā atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām; atbilstības princips – psihisko traucējumu diagnostika, ārstēšana un pacienta rehabilitācija atbilstoši pacienta īpašajam stāvoklim un slimības pakāpei, nodrošinot pacientam iespēju saglabāt ierasto vidi un hospitalizējot viņu tikai tādā gadījumā, ja tas ir īpaši nepieciešams; nepārtrauktības princips – psihiatriskās palīdzības sniedzēju sadarbība ar primārās, sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem un sociālās palīdzības institūcijām, lai nodrošinātu iespēju saņemt psihiatrisko palīdzību, kā arī psihiatriskās palīdzības nepārtrauktību; informācijas konfidencialitātes un aizsardzības princips – informācija, kas iegūta, sniedzot psihiatrisko palīdzību, ir konfidenciāla. Šādu informāciju var izpaust tikai pacienta vai sabiedrības drošības interesēs Ārstniecības likumā noteiktajos gadījumos; humānisma princips – psihiatriskās palīdzības sniegšana, nodrošinot cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.

Akceptēts likumprojekts “Veselības aizsardzības likums”, kura mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības veselības aizsardzības jomā, kā arī personas tiesības un pienākumus veselības aizsardzībā.

Veselības aizsardzība ir sabiedrības veselības, veselības veicināšanas un veselības aprūpes pasākumu kopums, lai nodrošinātu personas fizisku, garīgu un sociālu labklājību, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabisko pamatu.

Tiesības uz veselības aizsardzību ir katrai personai un sabiedrībai kopumā. Katra persona, sabiedrība un valsts ir kopīgi atbildīgas par šo tiesību īstenošanu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Sabiedrība tiesības veselības aizsardzībā īsteno, veidojot sabiedriskās organizācijas sabiedrības interešu aizstāvībai, kā arī piedaloties normatīvo aktu projektu izstrādē un to sabiedriskajā apspriešanā.

Tiesības uz veselības aizsardzību tiek nodrošinātas, savstarpēji sadarbojoties valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, citām juridiskām un fiziskām personām.

Valsts nosaka veselības aizsardzības politiku, un tā atbilst šādiem principiem: veselības veicināšana un slimību profilakse ir veselības aizsardzības politikas prioritātes; personas intereses un labklājība ir prioritāras (ja tās neierobežo citu personu tiesības), salīdzinot ar sabiedrības interesēm; vienlīdzīgas tiesības uz veselības aprūpi normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ņemot vērā personāla, tehniskos un finansu resursus; personai ir tiesības sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, ja tiek izpildītas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam normatīvajos aktos noteiktās prasības.

Veselības aizsardzības politiku veido, apzinot sabiedrības intereses un ilgtermiņā plānojot sabiedrības vajadzības, ņemot vērā dzīves apstākļus, kā arī personāla, tehniskos un finansu resursus.

Valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu nosaka proporcionāli veselības aprūpei piešķirtā valsts budžeta apjomam.

Veselības aizsardzības politika ir saistoša ikvienam veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam.

Valsts Labklājības ministrijas personā: izstrādā priekšlikumus veselības aizsardzības politikai, kā arī politikas plānošanas dokumentus veselības aizsardzības jomā un iesniedz tos apstiprināšanai Ministru kabinetā; koordinē ar sabiedrības veselību, veselības veicināšanu un veselības aprūpi saistīto institūciju darbību valstī un nodrošina to metodisko vadību; organizē un pārrauga veselības aizsardzībai piešķirto valsts budžeta līdzekļu administrēšanu; ir atbildīga par veselības aizsardzības politikas īstenošanu, arī par starpministriju sadarbības koordināciju veselības aizsardzības politikas pasākumu nodrošināšanā; izstrādā no valsts budžeta līdzekļiem finansētus projektus un programmas, kā arī sagatavo priekšlikumus par nepieciešamo institūciju veidošanu, lai nodrošinātu veselības aizsardzības politikas pasākumu izpildi.

Valsts attiecīgās ministrijas personā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina izglītojamo profilaktisko veselības aprūpi un pirmās palīdzības pieejamību tās pārziņā esošajās izglītības iestādēs.

Rajonu pašvaldības: piedalās valsts veselības aizsardzības politikas īstenošanā rajonā; pārzina ar veselības aprūpi saistīto institūciju darbību un iesaista veselības aizsardzības pasākumos institūcijas, kuru darbība saistīta ar labklājību, sociālo drošību, izglītību, nodarbinātību, sportu un vides aizsardzību; sadarbībā ar valsts institūcijām piedalās valsts veselības aizsardzības politikas veidošanā un plāno šīs politikas īstenošanu rajonā; normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina izglītojamo profilaktisko veselības aprūpi un pirmās palīdzības pieejamību tās pārziņā esošajās izglītības iestādēs. Pagastu un pilsētu pašvaldības: ja nepieciešams, veido veselības aprūpes institūcijas pakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem; sadarbībā ar citām institūcijām piedalās rajonā plānoto ar sabiedrības veselības aprūpi saistīto pasākumu īstenošanā; ir atbildīgas par primārās veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanu attiecīgā pagasta vai pilsētas iedzīvotājiem; normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina izglītojamo profilaktisko veselības aprūpi un pirmās palīdzības pieejamību tās pārziņā esošajās izglītības iestādēs.

Ministru kabinets izdod noteikumus par katastrofu medicīnas sistēmu valstī, nosakot kārtību, kādā katastrofu vai ārkārtas situāciju gadījumos Labklājības ministrija sadarbībā ar citām valsts institūcijām veic nepieciešamos ārkārtas pasākumus visu līmeņu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darbības koordinācijā neatkarīgi no to īpašuma un komercdarbības formas, kā arī kārtību, kādā ārkārtas pasākumos var iesaistīt jebkuru veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju.

Akceptēts likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”, kura mērķis ir nodrošināt Krimināllikuma terminoloģijas atbilstību Ārstniecības likumam.

Grozījumi paredz izteikt 55. panta septīto daļu šādā redakcijā: “(7) Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības dēļ, ar viņa piekrišanu pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības.”

Grozījumi paredz izteikt 59.panta ceturtās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā: “Tiesa var atbrīvot no soda izciešanas personu, kas izdarījusi kriminālpārkāpumu alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības dēļ, ja šī persona piekritusi ārstēties no alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības”.

Grozījumi paredz izteikt 61. panta otro daļu šādā redakcijā: “(2) Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda var noteikt, ja notiesātais nav izdarījis pārkāpumus un iespēju robežās labprātīgi ir atlīdzinājis ar noziedzīgu nodarījumu nodarīto materiālo zaudējumu, bet gadījumā, kad notiesātais noziedzīgo nodarījumu izdarījis alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības dēļ, – ja viņš piekritis ārstēties no alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības.”

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments