Ministru kabineta rīkojums Nr.547

Rīgā 2002.gada 30.septembrī (prot. Nr.36, 39.§)

Par Veselības aprūpes reformas vidusposma un tālākās attīstības nodrošināšanas pamatnostādnēm

1. Apstiprināt Veselības aprūpes reformas vidusposma un tālākās attīstības nodrošināšanas pamatnostādnes (turpmāk — pamatnostādnes).

2. Noteikt, ka pamatnostādnēs plānotos pasākumus īsteno esošo budžeta līdzekļu ietvaros.

3. Noteikt, ka par pamatnostādņu īstenošanu atbildīga ir Labklājības ministrija.

4. Labklājības ministrijai:

4.1. izstrādāt un līdz 2002.gada 1.novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību akta projektu par ārstniecības pakalpojumu veidiem un pakalpojumiem, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta;

4.2. divas reizes gadā iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par pamatnostādņu īstenošanu.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Labklājības ministrs V.Jaksons

 

Apstiprinātas
ar Ministru kabineta
2002.gada 30.septembra
rīkojumu Nr.547

Veselības aprūpes reformas vidusposma un tālākās attīstības nodrošināšanas pamatnostādnes

I. Ievads

Pamatnostādņu aptvertā joma

Pamatnostādnes veselības aprūpes reformas vidusposma¹ un tālākās attīstības nodrošināšanai (turpmāk — pamatnostādnes) ir izstrādātas, lai noteiktu veselības aprūpes reformas vidusposma prioritātes un turpinātu uz iedzīvotājiem orientētas, racionālas un efektīvas veselības aprūpes sistēmas attīstību.

Saistība ar citiem politikas dokumentiem

Pamatnostādnes izstrādātas, pamatojoties uz Ministru kabineta apstiprināto Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģiju, Primārās un sekundārās veselības aprūpes attīstības stratēģiju un Sabiedrības veselības stratēģiju, kā arī ievērojot Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) pamatnostādnes Eiropas reģionam “Veselība 21.gadsimtā”.

Pamatnostādņu darbības laiks

Pamatnostādnes izstrādātas laika periodam no 2002.gada līdz 2007.gadam. 

II. Situācijas raksturojums

1993.gadā Latvijā tika uzsākta veselības aprūpes reforma. Šīs reformas galvenais mērķis ir uz iedzīvotāju vērstas, racionālas un pieejamas veselības aprūpes sistēmas ieviešana Latvijā, decentralizējot veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sistēmu. Šī mērķa sasniegšanai reformas sākumposmā tika izvirzīti sekojoši pamatuzdevumi:

1) veselības aprūpes finansēšanas reforma;

2) efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras izveidošana;

3) sabiedrības veselības politikas izstrāde un realizācija.

1997.gadā Latvijas valdība sadarbībā ar Pasaules Banku izstrādāja “Veselības aprūpes reformas” projektu un noslēdza līgumu, kurš paredz Pasaules bankas kredītu šī projekta realizācijai divās fāzēs. Projekta pirmajā fāzē līdz 2001.gada 31.decembrim paredzēts veikt nepieciešamās izmaiņas veselības aprūpes sistēmas struktūrā, speciālistu apmācību un reformas pamatshēmas izveidošanu, izstrādājot politikas modeļus, stratēģijas un koncepcijas, to realizācijas un kontroles mehānismus. Lai realizētu projekta otro fāzi laikā no 2002.gada, paredzēts veikt veselības aprūpes struktūras pārkārtošanas programmas īstenošanu, ieviest Valsts veselības aprūpes attīstības plānu (Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plānu) un Sabiedrības veselības stratēģiju. Šim mērķim varētu tikt piešķirts kredīts 20 000 000 USD apmērā no Pasaules Bankas.

Veselības aprūpes finansēšanas reforma

Veselības aprūpes finansēšanas reforma sākās 1993.gadā. Šīs reformas mērķis ir izveidot stabilu, prognozējamu un racionālu veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, kura raksturojas ar ieņēmumu un izdevumu daļas vadīšanas caurskatāmību. Šī mērķa sasniegšanai 1997.gada sākumā tika pārveidota veselības aprūpes finansu līdzekļu administrēšanas sistēma un ieviesti valsts obligātās veselības apdrošināšanas principi. Sākotnēji izveidotās Centrālās norēķinu kases un 35 teritoriālo un nozaru norēķinu kasu vietā tika izveidota Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra un 8 reģionālās slimokases.

Veselības aprūpes finansu avoti ir valsts budžeta, pašvaldību budžeta un privāto personu līdzekļi (t.sk. pacienta iemaksas). Veselības aprūpes pakalpojumi pamatā tiek finansēti no valsts budžeta. Veselības aprūpes finansu līdzekļu administrēšana ir valsts un pašvaldību kompetencē. Galvenās funkcijas šajā jomā veic Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra, kuras pienākums ir sadalīt valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus², slēdzot līgumus par veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu noteiktā teritorijā ar attiecīgo pašvaldību izveidoto slimokasi. Slimokases savukārt nodrošina pakalpojumu pirkšanu no ārstniecības iestādēm valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimuma ietvaros attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem. Pašreiz valsts garantētais veselības aprūpes pakalpojumu minimums tiek noteikts ar izslēgšanas metodi. Normatīvajos aktos ir noteikta tikai valsts neapmaksātā pakalpojumu daļa. Līdz ar to, paplašinoties veselības aprūpes pakalpojumu klāstam apstākļos, kad medicīnā pielietojamās tehnoloģijas kļūst arvien dārgākas, valsts uzņemtās saistības nav iespējams nodrošināt esošā valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

Primārās veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas pamatā ir jauktais kapitācijas modelis, pēc kura daļu ģimenes ārstam atvēlēto līdzekļu sastāda noteiktā laika periodā veikto aktivitāšu apmaksa atkarībā no viņa aprūpē reģistrēto pacientu skaita, bet daļu — fiksētās piemaksas, kas tiek noteiktas atkarībā no iedzīvotāju blīvuma ārsta darbības teritorijā un pacientu vecuma struktūras.

Sekundārajā veselības aprūpē finansēšanas kārtība atšķiras atkarībā no tā, vai pakalpojums tiek sniegts ambulatoros vai stacionāra apstākļos. Ambulatorajā pieņemšanā ārstu speciālistu sniegto pakalpojumu apmaksa notiek par katru aprūpes epizodi, kas vienam pacientam var ilgt no 1 līdz 30 dienām. Stacionārajā aprūpē darbojas divi pakalpojumu apmaksas mehānismi. Vienā gadījumā tiek summētas vidējās gultasdienas izmaksas, kuras iekļauj arī vienkāršākās manipulācijas, un sarežģītāko manipulāciju izmaksas, kuras rēķina atsevišķi no gultasdienu izmaksām. Savukārt tādos rutīnas gadījumos, kā normālas dzemdības, katarakta, žultsakmeņu slimība un citos, tiek pielietota apmaksa pēc konkrētas diagnozes, nosakot šīs diagnozes gadījumā paredzēto ārstēšanas ilgumu, nepieciešamās manipulācijas un citus izdevumus. Lai vienkāršotu stacionāra pakalpojumu apmaksas mehānismu, notiek pāreja uz vienotu pakalpojumu apmaksu pēc diagnožu grupām.

Gan primārajā, gan sekundārajā veselības aprūpē pakalpojuma cena tiek aprēķināta pēc vienotas formulas, kura apstiprināta ar Ministru kabineta 2001. gada 10. aprīļa noteikumiem Nr. 169 “Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumos “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi””. Pašlaik veselības aprūpes pakalpojuma cena neatbilst pakalpojuma reālajām izmaksām, jo ierobežota finansējuma apstākļos vēl nav iespējams nodrošināt visu cenu veidojošo elementu apmaksu pilnā apjomā.

Situāciju pasliktina arī nepilnības valsts realizētajā investīciju politikā. Ārstniecības iestādes³ ir gan valsts un pašvaldību, gan privātajā īpašumā. Spēkā esošie normatīvie akti nepieļauj iespēju vienas ārstniecības iestādes ietvaros apvienot valsts, pašvaldību un privāto kapitālu, ja vien tās netiek dibinātas no jauna — netiek atļauts palielināt valstij vai pašvaldībai piederošās ārstniecības iestādes pamatkapitālu, pieaicinot jaunus dalībniekus, kas ieguldītu savas kapitāldaļas, kā arī valstij un pašvaldībai būt par kapitāldaļu turētāju privātajās uzņēmējsabiedrībās. Līdz ar to valsts savā rīcībā esošos līdzekļus investē tikai valsts īpašumā esošajās ārstniecības iestādēs, pašvaldības — savā īpašumā esošajās, bet privātie investori — tikai privātīpašumā esošajās ārstniecības iestādēs. Investīciju piešķiršana veselības aprūpē kopumā notiek bez vienotām prioritātēm, tādējādi radot finansu resursu sadrumstalotību un zināmu neefektivitāti to izlietojumā.

Būtisks šķērslis sekmīgai veselības aprūpes attīstībai, it īpaši pakalpojumu finansēšanas jomā ir tas, ka tiesību aktos nav skaidri un nepārprotami definēti pašvaldību pienākumi iedzīvotāju veselības aprūpes jomā. Likums “Par pašvaldībām” uzliek pienākumu pašvaldībām nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību savas teritorijas iedzīvotājiem. Tā kā jēdziens “pieejamība” likumā netiek izvērsti definēts, pašvaldības to interpretē dažādi, kā rezultātā pastāv atšķirīgs pašvaldību ieguldījums veselības aprūpes attīstībā.

Efektīvas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras izveidošana

1996.gadā tika uzsākta primārās un sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sistēmas pārstrukturizācija. Primārās veselības aprūpes sistēmas reformas mērķis ir uzlabot sabiedrības veselību, nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus un izmaksu efektīvus veselības aprūpes pakalpojumus pēc iespējas tuvāk dzīves vietai.

Primārā veselības aprūpe Latvijā ir balstīta uz ģimenes ārsta institūtu. Šobrīd pie ģimenes ārstiem ir reģistrējušies 88,65% Latvijas iedzīvotāju (Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras dati uz 02.01.2002). 2001.gada augusta socioloģisko pētījumu firmas “Baltijas Datu nams” veiktās aptaujas dati liecina, ka 32% aptaujāto iedzīvotāju primārās veselības aprūpes sistēmu vērtē pozitīvi, bet 30% — negatīvi.

Jauktā kapitācijas modeļa ietvaros ģimenes ārsts uzņemas atbildību par pacienta veselības aprūpi no dzimšanas brīža visā dzīves garumā, kā arī administrē viņa rīcībā nodotos pacientu primārajai veselības aprūpei paredzētos valsts finansu līdzekļus. No vienas puses šādā veidā tiek ietaupīti administrēšanas izdevumi, veicināts finansējuma mērķtiecīgs izlietojums, kā arī palielināta pacienta un ārsta līdzatbildība pacienta veselības saglabāšanā. No otras puses jauktās kapitācijas finansēšanas modeļa ietvaros tiek radīti materiālās ieinteresētības priekšnosacījumi ģimenes ārstiem pieņemt savas kompetences līmenim neatbilstošus lēmumus ārsta — speciālista vietā. Rezultātā pacientiem ne vienmēr tiek nodrošināti nepieciešamie diagnostiskie izmeklējumi un speciālistu konsultācijas, kā arī zūd veselības aprūpes pakalpojumu pēctecība. Lai sabalansētu pacienta vajadzības un ārsta materiālās intereses, tiek meklēti optimāla risinājuma varianti un veiktas korekcijas ieviestajā sistēmā.

Vienlaikus ar primārās veselības aprūpes sistēmas reformu tika uzsākts darbs pie sekundārās veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanas. Sekundārās veselības aprūpes reformas mērķis ir sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstība, optimizējot pakalpojumu sniedzēju struktūru un paaugstinot sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, izmaksu efektivitāti un pakalpojumu pieejamību pacientam. Šīs reformas galvenie uzdevumi ir:

1) valsts ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna (ietverot primārās veselības aprūpes, neatliekamās medicīniskās palīdzības, stacionārās palīdzības un rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējus) izstrāde un ieviešana;

2) sekundārās veselības aprūpes vadītāju apmācība menedžmentā;

3) neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas attīstība.

Šobrīd sadarbībā ar pašvaldībām ir veikta veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras apzināšana un stacionāro ārstniecības iestāžu noslogojuma analīze, veicot esošo un papildus nepieciešamo personāla, tehnisko un finansu resursu, kā arī medicīnas tehnoloģiju izpēti. Situācijas izpēte liecina par to, ka pašlaik valstī ir neracionāla ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojuma struktūra. Joprojām saglabājas liels slimnīcu skaits⁴, kas nespēj pilnā apjomā noslogot savā rīcībā esošos tehniskos resursus. Daudzās stacionārās ārstniecības iestādēs tiek sniegti ar nozari nesaistīti pakalpojumi, lai nodrošinātu ēku uzturēšanas izdevumu segšanu. Vienlaikus pastāv arī grūtības iegādāties jaunas tehnoloģijas un piesaistīt kvalificētu darba spēku pakalpojumu nodrošināšanai. Līdz ar to samazinās sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte. Ņemot vērā to, ka valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā uzsvars tiek likts uz primāro aprūpi, kā arī ierobežoto valsts budžeta finansējumu nozarei, šāda slimnīcu tīkla uzturēšana nav attaisnojama ne no finansu lietderības, ne arī no pacienta interešu aizsardzības viedokļa.

Ambulatoro un stacionāro pakalpojumu sniedzēju struktūras plānā un tā ieviešanas projektā uzsvars tiek likts uz nepieciešamību uzlabot savstarpējo koordināciju starp primāro un sekundāro veselības aprūpi, nodrošinot pēctecību pakalpojumu sniegšanā.

Sabiedrības veselības attīstība

Sabiedrības veselības attīstībā galvenais uzsvars tiek likts uz visu sabiedrības sektoru un tautsaimniecības nozaru iesaistīšanu iedzīvotāju veselības nodrošināšanā. Līdz ar to visām tautsaimniecības nozarēm ir jāuzņemas atbildība par to realizēto politiku un programmu ietekmi uz cilvēka veselību.

Veselības aprūpes reformas ietvaros šī mērķa sasniegšanai ir izvirzīti sekojoši apakšmērķi:

1) uzlabot sabiedrības veselības stāvokļa novērtēšanas un uzraudzības mehānismu;

2) izstrādāt un ieviest vienotu sabiedrības veselības stratēģiju;

3) izstrādāt un ieviest veselības veicināšanas un profilakses programmas;

4) attīstīt veselības veicināšanas sistēmu.

Šo apakšmērķu nodrošināšanai 2001.gadā ir izstrādāta un Ministru kabineta akceptēta Sabiedrības veselības stratēģija, kas paredz multisektorālu pieeju sabiedrības veselības problēmu risināšanai. Ir izstrādāts detalizēts šīs stratēģijas ieviešanas rīcības plāns, pēc kura apstiprināšanas Ministru kabinetā varēs uzsākt Sabiedrības veselības stratēģijas realizāciju. Vienlaikus norit darbs pie statistikas datu pilnveidošanas sabiedrības veselības stāvokļa novērtēšanā, veselības veicināšanas un profilakses programmu izstrādes un to pilnveidošanas. 2001.gada beigās uz Nacionālā vides veselības centra bāzes izveidota valsts aģentūra “Sabiedrības veselības aģentūra”, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt Sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanas uzraudzību, kā arī veikt un koordinēt darbības sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanai.  

III. Politikas plānošanas dokumenti veselības aprūpē

Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) pamatnostādnes Eiropas reģionam “Veselība 21.gadsimtā”. Šis dokuments par globālo mērķi izvirza iespēju radīšanu visiem cilvēkiem pilnībā realizēt savu veselības potenciālu. Lai nodrošinātu zinātnisko, ekonomisko, sociālo un politisko atbalstu PVO politikai veselības jomā, izraudzītas četras galvenās darbības stratēģijas: 1) daudzsektorālu stratēģiju realizēšana veselību noteicošo pamatfaktoru uzlabošanai, ņemot vērā fiziskos, ekonomiskos, sociālos, kultūras, kā arī dzimuma aspektus, un nodrošinot veselību ietekmējošo faktoru izvērtēšanu; 2) uz gala rezultātu orientētu organizācijas un investīcijas programmu izstrāde veselības aprūpes pilnveidošanai; 3) kompleksas uz ģimeni un vietējo sabiedrību orientētas primārās veselības aprūpes attīstība, nodrošinot to ar elastīgu stacionāro sistēmu; 4) līdzdalības principa nostiprināšana, veselības uzlabošanas procesā iesaistot visu līmeņu attiecīgos partnerus (mājas, skola, darba vieta, vietējā sabiedrība, valsts), tādējādi veicinot kopīgu lēmumu pieņemšanu, īstenošanu un atbildību.

 2000.gada 9.maija Deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību 10.3.sadaļā “Veselības aprūpe” definēta valdības politika veselības aprūpē. Savas darbības laikā valdība paredz: 1) nodrošināt pieejamu, taisnīgu un solidāru veselības aprūpes sistēmu; 2) pilnveidot valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu un veicināt brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstību; 3) veicināt primārās veselības aprūpes attīstību reģionos un paplašināt ambulatorās ārstēšanās iespējas slimokasu dalībniekiem; 4) veicināt iedzīvotāju ieinteresētību savas veselības saglabāšanā un uzlabošanā, plaši informējot viņus par dažādu slimību izcelsmi, riska faktoriem, profilaksi, ārstēšanu un diagnostikas iespējām; 5) nodrošināt vienlīdzīgu, kvalitatīvu un savlaicīgu neatliekamo palīdzību visiem Latvijas iedzīvotājiem; 6) turpināt mātes un bērna veselības aprūpes programmas īstenošanu u.c.

 Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā (2000.gada 9.februārī apstiprināta Saeimā). Stratēģija Latvijas Republikas integrācijai Eiropas Savienībā ir dokuments, kas nosaka lēmumu pieņemšanas pamatnostādnes ES politikas jautājumos. Tā apkopo darbības vadlīnijas valdībai, ministrijām un citām integrācijas procesā iesaistītajām institūcijām, veicina jaunu nozaru integrācijas programmu izstrādāšanu un īstenošanu, kā arī ar integrācijas procesu saistītu pētījumu veikšanu, paredz valsts pārvaldes atbilstību ES dalībvalsts prasībām un sektorālo prioritāšu saskaņošanu ar integrācijas ES gaitu, nosaka, ka fiskālā politika un valsts budžeta plānošana ir jāsaskaņo ar Latvijas integrācijas ES procesa prasībām.

 Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģija (1996.gada 24.septembrī akceptēta Ministru kabinetā). Tas ir pirmais Veselības reformas politikas plānošanas dokuments, kurā par pamatmērķi tika izvirzīts Latvijas iedzīvotāju pilnvērtīga mūža ilguma pagarinājums. Stratēģijā tika noteikti apakšmērķi, veselības aprūpes pamatprincipi un mērķu izpildes stratēģiskās pamattēmas — veselības veicināšana, vides veselība, slimību profilakse un ārstēšana, kā arī veselības aprūpes atbalsta stratēģijas — zinātne, veselības informācijas sistēma, ārstu un medicīnas māsu izglītība.

 Primārās un sekundārās veselības aprūpes attīstības stratēģija (1999.gada 19.oktobrī apstiprināta Labklājības ministrijā). Otrs svarīgākais veselības politikas plānošanas dokuments, kurā par prioritāti noteica primārās veselības aprūpes attīstību, nostiprinot ģimenes ārstu lomu un nosakot primārās veselības aprūpes finansēšanā kā vadošo kapitācijas principu. Šī stratēģija noteica nacionālā, reģionālā un vietējā līmeņa institūciju atbildību veselības aprūpes sistēmā, definēja primārās veselības aprūpes organizatorisko modeli un īpašuma formas. Sekundārās veselības aprūpes attīstības stratēģija parāda saistību starp primāro un sekundāro veselības aprūpi, nosaka sekundārās aprūpes pamatprincipus un aktivitātes, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu sekundārās veselības aprūpes sistēmas reformu. Šīs aktivitātes iekļauj tādus pasākumus kā likumdošanas sakārtošana veselības aizsardzības jomā, valsts programmu saskaņošana ar veselības aprūpes reformu un sociālo dienestu aktivitātēm, konsekventu valsts un reģionālo plānu izstrāde racionālai un efektīvai sekundāro veselības aprūpes sniedzēju izvietošanai un finansu mehānismu nodrošināšanai.

 Sabiedrības veselības stratēģija (2001.gada 6.martā akceptēta Ministru kabinetā). Tas ir Veselības aprūpes reformas ietvaros izstrādāts sabiedrības veselības politikas pamatdokuments, kurā par pamatmērķi izvirzīta pēc iespējas drīzāka Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanās, tuvojoties labākajiem Eiropas valstu veselības rādītājiem, šajā nolūkā uzlabojot iedzīvotāju informētību par veselības jautājumiem un veicinot viņu motivāciju, tādējādi palielinot indivīda spējas aktīvi piedalīties savas un ģimenes locekļu veselības saglabāšanā, uzlabošanā un veicināšanā.

 Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģija Latvijā (2001.gada 13.februārī apstiprināta Ministru kabinetā). Stratēģija izstrādāta, pamatojoties uz 2000.gada 9.maija Deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību 10.3.14. apakšpunktu, Konvenciju par bērna tiesībām, Latvijas Republikas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā (labklājības sadaļā noteikto kritēriju par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu), Pasaules Veselības Organizācijas direktīvām un rekomendācijām mātes un bērna veselības aizsardzības jomā, un nosaka virzienus racionālas un stabilas sistēmas veidošanā, lai nodrošinātu kvalitatīvu, efektīvu un atbilstoši finansētu mātes un bērna veselības aprūpi valstī.

 Psihiatriskās palīdzības stratēģija 2000.–2003.gadam (2000.gada 21.jūlijā apstiprināta Labklājības ministrijā). Stratēģija izstrādāta Veselības aprūpes reformas ietvaros, nosaka psihiatriskās palīdzības pamatprincipus un izvirza konkrētus mērķus, kuru sasniegšana nodrošina optimālu psihiatriskās palīdzības sniegšanu pacientiem, neatkarīgi no to slimības smaguma pakāpes, kā arī pilnveido ārstēšanas procesu un kvalitāti.

 HIV/AIDS ierobežošanas stratēģija Latvijā 1999.–2003.gadam (1999.gada 15.jūlijā apstiprināta Labklājības ministrijā). Stratēģijas pamatā ir PVO Eiropas veselības politikā “Veselību visiem 21.gadsimtā” paredzētais, ka līdz 2020.gadam, izmantojot HIV infekcijas un AIDS kontroles programmas, panākt cilvēku inficēšanās samazināšanos ar HIV valstīs, kurās HIV/AIDS izplatība pašlaik pieaug. Šīs stratēģijas vispārējais ilgtermiņa mērķis ir ierobežot HIV infekcijas un AIDS epidēmijas izplatību un mazināt šīs saslimšanas ietekmi uz indivīdu, ģimeni, sabiedrības grupām un sabiedrību kopumā.

 Koncepcija “Normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā” (2002.gada 9.aprīlī akceptēta Ministru kabinetā). Šajā koncepcijā vispilnīgāk tiek atspoguļots veselības aizsardzību reglamentējošo normatīvo aktu sistematizācijas un pilnveidošanas darbs. Pašreiz ir izstrādāti un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā un Saeimā tādi projekti kā Veselības aizsardzības likums, Psihiatriskās palīdzības likums, Cilvēka genoma izpētes likums, Ministru kabineta noteikumi “Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna izstrādāšanas un ieviešanas kārtība”. 

IV. Veselības politikas plānošanas pamatprincipi

Pacientu vajadzību prioritātes princips — plānojot pārmaiņas veselības aprūpes sistēmā, tiek ņemti vērā saslimstības rādītāji un veselības aprūpes pakalpojumu nepieciešamība dažādās iedzīvotāju vecuma grupās, atšķirīgais iedzīvotāju blīvums reģionos un nepieciešamība nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību pēc iespējas tuvāk pacienta dzīves vietai.

 Valdības politikas prioritātes princips — veselības politikas plānošana notiek saskaņā ar valdības Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību.

 Līdzdalības princips — veselības politikas plānošanas procesā tiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas, privātais sektors, pašvaldības, ārvalstu institūcijas, sabiedrība tiek informēta par iecerētajām politikas iniciatīvām.

 Starpnozaru pieejas princips — plānošana notiek kopīgi ar risināmajās problēmās iesaistītajām valsts pārvaldes iestādēm.

 Pēctecības un koordinētības princips — veselības politikas plānošanā tiek nodrošināta valdības akceptētās politikas aktualizācija un politikas plānošanas dokumentu savstarpējā saistība.

 Finansiālo iespēju princips — akceptējot jaunas veselības politikas iniciatīvas, tiek ievērotas valsts budžeta iespējas.

 Atskaitīšanās princips — veselības politikas plānošana ir uz rezultātu orientēts process, un tiek nodrošināts atskaitīšanās mehānisms visos valsts pārvaldes līmeņos.

 Subsidiaritātes princips — veselības politikas plānošanā tiek izvērtēts, kurš valsts pārvaldes līmenis ir atbilstošākais konkrētas politikas plānošanai, ievērojot veicamā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus un paredzot iespējas deleģēt atsevišķus politikas jautājumus pašvaldību kompetencē.

 Saimnieciskās darbības un īpašuma formu vienlīdzības princips — investīciju prioritāšu noteikšana veselības aprūpē un resursu novirzīšana, nodrošinot vienlīdzīgas institucionālās līdzdalības un ekonomiskās rīcības iespējas un pieeju kapitāla avotiem.

 Finansu avotu konsolidācijas princips — līdztekus valsts finansējumam tiek veicināta pašvaldību, pašu pakalpojumu sniedzēju līdzekļu un privātā kapitāla piesaiste veselības aprūpes nodrošināšanai un attīstībai.

 Iedzīvotāju līdzatbildības princips — tiek nodrošināta iedzīvotāju informētība par veselības aprūpes jautājumiem, kā arī sekmēta viņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanā.

 Regulējama tirgus princips — veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana tiek balstīta uz regulējama tirgus principiem, līdzsvarojot veselības aprūpes politikas realizāciju ar ekonomiskās vides nosacījumiem un pieejamo resursu iespējām. 

V. Problēmas, kuru risināšanai nepieciešams īstenot pamatnostādnes

1. Nespēja nodrošināt iedzīvotājiem normatīvajos aktos noteikto veselības aprūpes pakalpojumu klāstu un apjomu.

2. Multisektorālas pieejas trūkums veselības aprūpes politikas plānošanā un realizācijā, īpaši jautājumā par valsts un pašvaldību atbildības sadalījumu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā.

3. Apdraudēta veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darbība un turpmākā attīstība, kā arī pakalpojumu kvalitātes nodrošināšana, jo valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimuma ietvaros veselības aprūpes pakalpojumu cena neatbilst pakalpojumu reālajām izmaksām.

4. Neefektīvs resursu izlietojums un apgrūtināta pieejamība kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem neracionāla pakalpojumu sniedzēju izvietojuma dēļ.

5. Potenciālo investoru neieinteresētība ieguldīt finansu resursus veselības aprūpē.

6. Apgrūtināta veselības aprūpes reformas realizācija normatīvā regulējuma nepilnību dēļ. 

VI. Politikas mērķi un sagaidāmie rezultāti. Rīcības virzieni un pasākumi izvirzīto mērķu un rezultātu sasniegšanai

1. mērķis — nodrošināt iedzīvotājiem valsts garantētajā veselības aprūpes pakalpojumu minimumā iekļauto pakalpojumu saņemšanu.

Rīcības virzieni:

* valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimuma noteikšana;

* pakalpojumu pieprasītāju rindu veidošana uz plānveida veselības aprūpes pakalpojumiem;

* priekšnosacījumu radīšana brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstībai;

* veselības aprūpes finansēšanu regulējošo normatīvo aktu sistematizācija atbilstoši koncepcijai “Normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā”.

Pasākumi mērķa sasniegšanai:

* izstrādāt valsts garantētajā veselības aprūpes pakalpojumu minimumā iekļaujamo pakalpojumu noteikšanas mehānismu;

* izvērtēt medicīniskās tehnoloģijas un noteikt valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimuma ietvaros apmaksājamās tehnoloģijas;

* izvērtēt nodrošinājumu ar veselības aprūpes pakalpojumiem dažādās iedzīvotāju grupās;

* izveidot plānveida veselības aprūpes pakalpojumu pieprasītāju rindu reģistru un nodrošināt tā darbību;

* informēt sabiedrību par valsts garantētajā veselības aprūpes pakalpojumu minimumā iekļauto pakalpojumu saņemšanas iespējām un plānveida veselības aprūpes pakalpojumu pieprasītāju rindu veidošanas nosacījumiem;

* metodikas valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimuma noteikšanai izstrāde un iesniegšana Ministru kabinetā apstiprināšanai;

* Ministru kabineta noteikumu projekta par valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu minimumu izstrāde un iesniegšana Ministru kabinetā apstiprināšanai;

* Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta izstrāde un iesniegšana Saeimā.  

2. mērķis — nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem iespēju saņemt pilnu samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem.

Rīcības virziens — panākt veselības aprūpes pakalpojuma cenas atbilstību reālajām izmaksām.

Pasākumi mērķa sasniegšanai:

* veselības aprūpes pakalpojumu cenas aprēķināšana atbilstoši finansēšanas noteikumos apstiprinātajai formulai, pilnā apmērā iekļaujot visus cenu veidojošos elementus;

* pakāpeniska veselības aprūpes pakalpojumu cenas pietuvināšana reālajām izmaksām, panākot cenu veidojošo elementu finansiālo nodrošināšanu pilnā apjomā;

* veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un medicīnisko tehnoloģiju standartu apstiprināšana. 

3. mērķis — nodrošināt iedzīvotājiem kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību pēc iespējas tuvāk dzīves vietai un panākt efektīvu resursu izlietojumu veselības aprūpē.

Rīcības virzieni:

* veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojuma plānošana atbilstoši izstrādātiem kritērijiem, ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības;

* valsts, pašvaldību un indivīdu atbildības definēšana veselības aprūpē;

* veselības aprūpes organizāciju regulējošo normatīvo aktu sistematizācija atbilstoši koncepcijai “Normatīvo aktu sistēma veselības aizsardzības jomā”.

Pasākumi mērķa sasniegšanai:

* veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojuma plānošanā izmantojamo kritēriju izstrāde un apstiprināšana;

* Ministru kabineta noteikumu projekta izstrāde par veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna izstrādāšanas un ieviešanas kārtību;

* ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna izstrāde Ministru kabineta noteiktajam termiņam;

* ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna realizācija;

* Veselības aizsardzības likumprojekta iesniegšana Saeimā. 

4. mērķis — materiāltehniskās bāzes nodrošināšana un modernizācija veselības aprūpē.

Rīcības virzieni:

* pieejamo finansu resursu mērķtiecīgas konsolidācijas nodrošināšana;

* ilgtermiņa un īstermiņa investīciju plānošana;

* efektīvu mehānismu radīšana un ieviešana, lai visu nozaru politikā tiktu iekļautas veselību atbalstošas darbības, veselības sektoram uzņemoties vadību integrētas veselības politikas izstrādē un pilnveidošanā;

* multisektorālas valsts, pašvaldību un privātā sektora sadarbības pilnveidošana veselības aprūpes nodrošināšanā un attīstībā, nosakot kā līdzdalības (lēmumu pieņemšana, finansēšana), tā arī atbildības proporcionālo sadalījumu;

* priekšnosacījumu radīšana kopīgu valsts, pašvaldības un privātā sektora komercsabiedrību veidošanai;

* normatīvās bāzes sistematizācija, analizējot spēkā esošos normatīvos aktus, apzinot līdz šim neregulētos jautājumus un izvērtējot nepieciešamību izstrādāt jaunus normatīvos aktus.

Pasākumi mērķa sasniegšanai:

* veselības aprūpes pakalpojumu cenas veidošana atbilstoši finansēšanas noteikumos apstiprinātajai formulai, pilnā apmērā iekļaujot visus cenu veidojošos elementus;

* kapitālieguldījumu modeļa piemērošana veselības aprūpei;

* konsolidētās veselības investīciju programmas izstrāde un realizācija;

* Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna un Konsolidētās veselības investīciju programmas izstrāde, realizācija un aktualizācija, iesaistoties valsts un pašvaldību institūcijām un sabiedriskajām organizācijām;

* Veselības aizsardzības likumprojekta iesniegšana Saeimā;

* Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta izstrāde un iesniegšana Saeimā.

VII. Pamatnostādņu ieviešanas rezultāti un to sasniegšanas rādītāji

Pamatnostādņu ieviešanas rezultātā tiks pabeigta Veselības reformas projekta realizācijas pirmā fāze un līdz ar to radīti priekšnoteikumi otrās fāzes uzsākšanai. Par katra rezultāta sasniegšanu liecinās vairāki rādītāji:

1. rezultāts — noteikts valsts garantētais veselības aprūpes pakalpojumu minimums.

Par šī rezultāta sasniegšanu liecinās proporciju izmaiņas starp veselības aprūpes pakalpojumiem, kas tiek apmaksāti no valsts budžeta un brīvprātīgās veselības apdrošināšanas līdzekļiem.

2. rezultāts — reālajām izmaksām pietuvināta veselības aprūpes pakalpojumu cena.

Šī rezultāta sasniegšanu raksturos valsts garantētajā veselības aprūpes pakalpojumu minimumā iekļauto veselības aprūpes pakalpojumu cenas salīdzinājums ar brīvi noteikto veselības aprūpes pakalpojumu cenu.

3. rezultāts — ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras sakārtošana.

Par šī rezultāta sasniegšanu liecinās sekojoši radītāji:

* 1 ģimenes ārsts uz 1800 iedzīvotājiem;

* 5 akūtās gultas uz 10 000 iedzīvotājiem;

* 10 daudzprofilu neatliekamās palīdzības slimnīcas;

* 50 pārprofilētas slimnīcas;

* 90% gadījumu neatliekamā medicīniskā palīdzība pilsētās tiek sniegta 15 minūšu laikā, laukos — 25 minūšu laikā;

* izveidots vienots neatliekamās palīdzības dispečerdienests valstī.

4. rezultāts — radīti priekšnoteikumu efektīvai un racionālai investīciju piesaistei veselības aprūpei.

Par šī rezultāta sasniegšanu liecinās:

* investīcijām veselības aprūpē paredzētā nauda apvienota vienā programmā — Konsolidēto veselības investīciju programmā;

* valsts, pašvaldību un privātā kapitāla finansējuma proporciju izmaiņas (tuvinātas Konsolidēto veselības investīciju programmā paredzētajam);

* investīciju pieaugums veselības aprūpes materiāltehniskās bāzes nodrošināšanai un modernizācijai.

VIII. Ietekmes uz valsts budžetu novērtējums

Ieviešot uz sabiedrības veselības vajadzībām balstītas politikas pamatnostādnes, ir paredzama veselības aprūpes kvalitātes nodrošināšana atbilstoši ES līmenim.

Šobrīd veselības aprūpes pakalpojumu attīstību un kvalitāti lielā mērā ietekmē pieejamo resursu daudzums, to plānošanas un izvietošanas stratēģija. Līdz ar to ir svarīgi, lai visi iesaistītie partneri iespēju robežās mobilizētu pieejamos resursus un konsolidētu tos kopējā stratēģiskā mērķa un sociāli — ekonomiskā rezultāta sasniegšanai.

Pamatnostādņu realizācijai vidējā termiņā būs jānodrošina konsekvents valsts, pašvaldību un sadarbības partneru atbalsts Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna ieviešanai, Konsolidētās veselības investīciju programmas īstenošanai, pakalpojumu cenas nodrošināšanai un sistēmas uzturēšanas ieguldījumiem.

Vidējā termiņā (2002.–2007.gads) pamatnostādņu realizācijai indikatīvais papildus nepieciešamais finansējums no visiem potenciāli pieejamiem finansu avotiem sastāda 260 milj.Ls (skatīt pielikumā), tajā skaitā:

• Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna ieviešanai un Konsolidētās veselības investīciju programmas (KVIP) īstenošanai — 139,2 milj.Ls;

• veselības aprūpes pakalpojumu cenas nodrošināšanai — 92,9 milj.Ls;

• uzturēšanas ieguldījumiem — 27,9 milj.Ls.

Ievērojot iepriekš minēto, vidējā termiņā valsts budžeta izdevumus indikatīvi papildus nepieciešams plānot — 144,49 milj. Ls apjomā, kas sastāda 57,4% no kopējā pamatnostādņu ieviešanai plānotā papildus nepieciešamā finansējuma apjoma. Tajā skaitā 2003.gadā pilnas pakalpojumu cenas nodrošināšanai — 20 milj.Ls, KVIP ieviešanai — 11,36 milj.Ls; 2004.gadā — pakalpojumu cenas nodrošināšanai — 20 milj.Ls, KVIP ieviešanai — 9,03 milj.Ls; 2005.gadā — pakalpojumu cenas nodrošināšanai — 20 milj.Ls, KVIP ieviešanai — 8,9 milj.Ls; 2006.gadā — pakalpojumu cenas nodrošināšanai — 20 milj.Ls, KVIP ieviešanai — 11,34 milj.Ls; 2007.gadā — pakalpojumu cenas nodrošināšanai — 12,9 milj.Ls un KVIP ieviešanai — 10,96 milj.Ls. Bez tam, pašvaldību finansējuma īpatsvars tiek saglabāts 26,6 % jeb 71,87 milj.Ls un privātā kapitāla finansējums 16% jeb 43,64 milj.Ls apmērā no kopējā pamatnostādņu ieviešanai papildus nepieciešamā finansējuma apjoma.

Veicot pakalpojumu cenas un uzturēšanas investīcijām nepieciešamo papildus finansējuma aprēķinu, Labklājības ministrija ir pieņēmusi, ka ikgadējais konsolidētā veselības aprūpes budžeta pieaugums vidējā termiņā saglabāsies 2001/2002.gada līmenī, nodrošinot ikgadēju pieaugumu 13,6% ar vidējo inflācijas koeficientu 3% apmērā⁵.

Savukārt, prognozējot papildus nepieciešamos investīciju apjomus Konsolidētās veselības investīciju programmas ieviešanai, aprēķini ir balstīti uz veselības aprūpes investīciju vides un Latvijas kapitāla tirgus analīzi⁶, identificējot potenciālos investorus un to ieguldījumu īpatsvaru, kā rezultātā indikatīvi noteikta ieinteresēto pušu (valsts, pašvaldību un privātā sektora) līdzdalība.

IX. Atskaitīšanās un novērtēšanas kārtība

Atbildīgā institūcija par pamatnostādņu ieviešanas rezultātu pārraudzību un ietekmes novērtēšanu ir Labklājības ministrija.

Labklājības ministrija Ministru kabinetā iesniedz ikgadēju pārskatu (ziņojumu). Pārskatā ir jāsniedz izpildes analīze par iepriekšējā gadā veiktajiem nozīmīgākajiem pasākumiem, jāuzrāda tiem izlietotos resursus, jānovērtē ietekme atbilstoši iepriekš noteiktajiem rādītājiem. Pārskatam jāsatur norādes par būtiskākajām rīcībām turpmākajā periodā.

Labklājības ministrija iesniedz Ekonomikas ministrijai pārskatu par Valsts investīciju programmā iekļauto projektu īstenošanu. Pārskats veidojams atbilstoši Ekonomikas ministrijas izvirzītajām prasībām par pārskatos iekļaujamo informāciju.

Labklājības ministrija iesniedz pārskatu Finansu ministrijai par budžeta finansu resursu izlietojumu pasākumiem un Konsolidētās valsts investīciju programmas īstenošanu iepriekšējā finansu gadā. Pārskats veidojams atbilstoši Finansu ministrijas izvirzītajām prasībām par pārskatos iekļaujamo informāciju.

Pārskata sagatavošanā iesaistāmi neatkarīgi speciālisti (piemēram, sociologi, statistiķi, profesionālo organizāciju pārstāvji) un izmantojama veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju socioloģisko aptauju rezultātā iegūtā informācija. Minētie pārskati tiek publicēti, kā arī iekļauti Labklājības ministrijas sagatavotajā Sociālajā ziņojumā.

Labklājības ministrija veic veselības aprūpes reformas ieviešanas pārraudzību un organizē progresa atskaites sagatavošanu reizi gadā atbilstoši Pasaules bankas prasībām. Atskaite iesniedzama labklājības ministram. Atskaitē ir jāsniedz informācija par plānoto pasākumu izpildi un progresu. Atskaitei jāuzrāda noviržu cēloņus un risku novēršanas vai samazināšanas veidus.

____________________
¹ Pārejas periods, noslēdzot 1996.gada 24.septembrī Ministru kabineta akceptētās Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģijas ietvaros izstrādātā Latvijas valdības un Pasaules bankas Veselības reformas projekta realizācijas pirmo fāzi, lai radītu priekšnosacījumus projekta otrās fāzes uzsākšanai.

² Valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļi — kārtējā gada valsts budžeta apropriācija veselības aprūpei, kas slimokases dalībniekam garantē veselības aprūpes pakalpojumu izdevumu segšanu valsts noteiktajā apmērā.

³ Valsts — 134, pašvaldību — 613, privātās — 460 (pēc Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūras 2001.gada datiem)

⁴ 2001.gadā kopējais slimnīcu skaits — 139, 2000. — 142, 1999. — 151.

5 Izmantoti dati no “Makroekonomiskās un fiskālās politikas attīstības scenārijs”

⁶ Izmantoti dati no projekta “Veselības aprūpes reforma” ietvaros piesaistītās ārvalstu konsultantu firmas “EPOS Health Consultants” ziņojuma “Latvijas veselības aprūpes kapitālfinansēšanas modelis” (2001.gada novembris)