Par jaunu politisko domāšanu

Viskonsinas universitātes prof.iur.emeritus Zigurds Zīle:

“Īsās” vēlēšanu programmas neapelē pie vēlētāju intelekta. Tās gan bieži norāda uz patiesām problēmām un trūkumiem un sola tos pārvarēt, bet nepietiekami pasniedz un skaidro uzskaitīto problēmu un trūkumu izcelsmi un pasākumus to pārvarēšanai. Pie varas esošie uzsver sevis paveikto, bet attiecībā uz nepabeigto un neuzsākto it kā lūdz vēlētāja uzticēšanos nākotnē. Līdzšinējā opozīcija, kā arī pēc likumdevējvaras kārojošie spēki tipiski attēlo esošo varu krāsās, kas izvēlētas zemisku emociju uzvandīšanai, un viņu solītā nākotne ir kails apgalvojums. Tā kā problēmu un trūkumu gana, ne par ikvienu no tiem katra partija nespēj plaši izteikties izraudzītajā veidā.

Tā divdesmit 8.Saeimas vēlēšanām reģistrētās “īsās” programmas kopumā pievērš samērā maz uzmanības tiesu varas un iekšējās drošības jautājumiem. Piedāvātajā virā biezumus grūti saskatīt.

Valdošajā koalīcijā esošā apvienība, partija un savienība sola “palielināt algas policijā, prokuratūrā un tiesās”, “atbrīvoties no nejēgām, slaistiem un kukuļņēmējiem” un “uzlabot iedzīvotāju drošību”, “turpināt policijas finansējuma palielināšanu, kas ietver sevī arī policistu algu palielināšanu” un “pilnveidot tiesu procesu, lai nodrošinātu vienkāršu un īsāku civillietu izskatīšanu un taisnīga lēmuma ātru pieņemšanu” jeb neko.

7. Saeimas opozīcijas partijas un savienība sola “palielināt policijas un tiesu finansējumu” un “apkarot noziedzību, lai paaugstinātu iedzīvotāju drošību”, “tiesību aizsardzības iestādēm - nepieciešamo finansējumu, augstākas algas un sociālās garantijas, apkarot korupciju un nekompetenci, pārvēlēt tienešus reizi četros gados” un “nodrošināt iecirkņu inspektoru darbu, veidojot iecirkņu punktus”, un “vērtēt policijas darbību proporcionāli atklātiem noziegumiem”.

Vairums pārējo partiju dod solījumus, kas tāpat neizceļas ne ar radošu domu, ne konkrētību.

Priekšvēlēšanu solījumiem ir nozīme, ja tie, pirmkārt, attiecas uz problēmām, kas vēlētāju skatījumā skar viņu intereses, un, otrkārt, piedāvā risinājumus, kas vēlētājos rezonē. Dažas no minētajām programmām atsvaidzina tautā ieviesušos pārliecību par tiesībsargājošo iestāžu darbinieku negodīgumu, neprasmi un nespēju efektīvi darboties. Vairākās citās programmās tiesībsargājošo iestāžu nelabvēlīgs raksturojums ir neizteikts pieņēmums. Bet par spīti tam, izvēlētais risinājums abos gadījumos ir lielākoties viens un tas pats - dāsnāks finansējums. Būtu savādi, ka šādi izteikts programmas punkts pienestu vēlētāju balsis. Turpretim gadījumos, kur programmas piedāvā nespecificētas institucionālas reformas, vienlaicīgi solījumi palielināt finansējumu varētu arī netikt uztverti kā apņemšanās pacelt “nejēgu, slaistu un kukuļņēmēju” dzīves līmeni. Daudz kas atkarīgs no ikviena vēlētāja izpratnes, gribas un iespējas noskaidrot, ko slēpj gleznainie vispārinājumi.

“Garās” partiju programmas, ja nav novecojušas, ir cita lieta. Neskatoties uz to, vai sevišķi izgatavotas kārtējām vēlēšanām, vai kā partijas ideoloģijas vispārējas deklarācijas, “garās”programmas visumā ne tikai runā par mērķiem un “virzību”, bet nereti arī apņemas veikt rindu sīkāk aprakstītu pasākumu.

Pārejā no totalitāras iekārtas uz sabiedrību, kuras politiskās, saimnieciskās un tiesību sistēmas aksioma ir brīvs indivīds, institucionālo formu pārveidošana aizsteidzas tālu priekšā cilvēku spējām tās saprātīgi un efektīvi izmantot. Cilvēka tiesību un drošības aizsardzība nevar attīstīties daudz straujāk par visas nācijas tiesisko kultūru. Var jau pieņemt likumu pārorganizēt padomisko divpakāpju tiesu sistēmu pēc pirmskara Latvijas trīspakāpju sistēmas parauga. Diemžēl, pēc pārorganizēšanas nekas cits neatliek, kā atstāt padomiskos tiesnešus līdzšinējos kabinetos, kuru durvis gan rotā jaunas plāksnītes. Policistu nacionālās formas negarantē demokrātisku saturu. Paaudžu maiņa ir lēns process. Un tomēr, pārmaiņas pastāvīgi jāveicina, nemitīgi jācenšas kaut pēc niecīgiem uzlabojumiem, un ikviens panākums jāatzīst un jāsumina.

Līdz šim Latvijā sasniegtais, kā arī vēlēšanu karstumā sasolītais, manuprāt, jāvērtē no šī redzespunkta. Pat vissirsnīgāk iecerētie un visgodprātīgāk virzītie pasākumi ne vienmēr izdosies. Panaceju nav.

Algas un sociālais nodrošinājums tiesnešiem un policistiem pakāpeniski un jūtami jāpaaugstina, bet zināmā sasaistē ar kompetences celšanu un iekšējās disciplīnas īstenošanu. Jau uz mūžu ieceltie tieneši, kā arī tie, kurus iecels uz mūžu tuvākajā nākotnē, varbūt nekad nesasniegs vēlamo kompetences līmeni. Bet viņi ir viss, kas Latvijai pašreiz ir un vēl kādu laiku būs. Ar īstenību jāsamierinās un esošais jāmēģina prasmīgāk izmantot. Jauna domāšana vajadzīga, lai to paveiktu Satversmes ietvaros un mazinātu līdzekļu izniekošanu. Piemēram, visu, izņemot slēgtās sēdēs pasludināto, tiesu spriedumu neierobežota pieejamība veicinātu tiesu darba kvalitātes apzināšanu. Beidzot, visu vispārējo tiesu pilnīga atdalīšana no Tieslietu ministrijas un apvienošana tiesu varas pašpārvaldē ar tiesībām izstrādāt savu budžetu tiešai iesniegšanai Ministru kabinetam, manuprāt, ir vissvarīgākais, kas tiesu varas jomā būtu jāpaveic 8. Saeimai. Šinī gadījumā tiesu varas institucionāla nostiprināšana veicinātu citu problēmu pakāpenisku risināšanu.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV