Par latviešu pašcieņas trūkumu

Dzejniece un tulkotāja Ludmila Azarova-Vāciete:

Ar Krievijas inteliģenci Latvijas inteliģencei ir labas attiecības. Bet Latvijā dzīvo viens ļaužu slānis, kas provocē nemierus un negrib nekādu integrāciju, un pastāv ar saviem meliem. Tam ir savi mērķi, kuru vārdā tiek tērēti līdzekļi, un daži preses izdevumi tiek finansēti ar domu, lai tie aizstāvētu savus, kā viņi raksta, “tēvzemiešus ārzemēs”. Viņu prātos valoda vairs nav tikai valoda, tā ir teritorija. Nebūs tik vienkāršs skaidrojums - otra valsts valoda, nē, zemtekstā saprotams: tā būs aizņemta teritorija. Tāpēc mums ir jāturas līdz pēdējam, kaut vienam otram šķiet - nu taču lai notiek, kā notikdams. Pašiem latviešiem arī jādomā, kā viņi uzvedas! Ja būs satikušies 20% krievu un 80% latviešu, visi ieraduma pēc runās krieviski.

Esmu savulaik strādājusi pie pirmā Valodas likuma, kurā tika paredzēts, ka oficiālie dokumenti būs latviešu valodā un valsts valoda būs viena. Interfrontiešiem toreiz likās, ka pasaule otrādi apgriezīsies. Tas taču bija laiks, kad visas oficiālās anketas aizpildīja krievu valodā, ēdnīcās un kafejnīcās ēdienkartēs rakstīja krieviski. Mums tas bija pierasts, nebrīnījāmies. Tajā situācijā pagriezt visu pretēji, tas bija varoņdarbs!

Toreiz daudzi krievi sāka cītīgi mācīties latviešu valodu. Tagad tā vairs nav. Likums nosaka vienu, bet vēl ir grozījumi, Ministru kabineta noteikumi un tiek pieļauts, ka privātstruktūrās atkal var būt citādi.

Mani pārsteidz lasītais, ka ir otrreiz pārkrievojušies latvieši. Ko tas nozīmē? Cilvēks atbrauc uz Rīgu no laukiem, no latviska novada, iestājas darbā firmā un sāk runāt krieviski. Nevis viņš māca latviski runāt pārējos, bet pārkrievojas pats, turklāt totāli. Ja avīžu kioskā pārdevēja atbild latviski ar akcentu, iespējams, ka viņa labprāt turpinātu runāt latviski, bet latvietis uztaisa kupri, pieliec galvu un runā lauzītā krievu valodā. Mani tracina šī pašcieņu noliedzošā poza - kupris.

Man reizēm gribas pateikt, nu nevajag taču mācīties latviski, ja jums nevajag, ja jums tā labāk, nu nemācieties ar! Bet paraudzīsimies, kas notika kaimiņos Igaunijā. Narvā var nemācīties igauņu valodu, bet tagad tie, kas tajā novadā dzīvo, jūtas izolēti un būtībā ļoti nelaimīgi. Taču, no ārzemnieku viedokļa raugoties, tur ir miers, savs reģions: kā grib, tā dzīvo. Bet nav humāni atstāt daļu cilvēku norobežotus. Tie lētās, viltīgās propagandas paudēji, kas musina krievus nemācīties latviešu valodu, nevēl labu pašiem krieviem. Un, no otras puses, kāpēc nevienam no bļāvējiem un kliedzējiem neienāk prātā, kā jūtas latviešu tauta savā zemē? Joprojām ir liela grupa, tūkstoši cilvēku, kas uzvedas neadekvāti, kas nevar samierināties, ka šī zeme ir latviešiem. Viņi cīnās pret valodu, pret NATO un tā tālāk.

Daļa no tiem kara veterāniem, kas staigā bagātīgi ordeņoti, vai viņi tos nopelnīja tikai ierakumos pie Staļingradas vai ieņemot Berlīni? Nē, viņu vidū ir arī kaujinieki no “Smerš”, VDK, no vienībām, kas sēdināja citus gulagos un tur apsargāja. Viņi joprojām visi ir “borci s fašizmom” un, viņuprāt, tie, kuri tika izsūtīti uz gulagiem, ir fašisti. Tāda vēstures faktu putra tiek atļauta šejienes krievu presē! Es nedomāju, ka jābūt cenzūrai, bet kādai valstiskai reakcijai ir jābūt, mēs nevaram tik apātiski noraudzīties uz nejēdzībām.

Tā ir absurda loģika - no vienas puses, te esot slikti, te esot naciķi un fašisti un tik briesmīgi klājoties, bet pamēģini kādu no tiem kliedzējiem aicināt braukt uz Krieviju. Pa šiem desmit neatkarības gadiem nekas nav mainījies, un šī viena daļa, es uzsveru - daļa, nav kļuvusi lojāla pret Latviju. Jājautā, vai tajās tiesu lietās, kas tagad Eiropā tiek izskatītas, latvieši turpinās būt tik mierīgi, ka liekas pat - mēmi? Vai nav pietiekami enerģisku cilvēku, kas tur cīnītos, lai atspēkotu krievu advokātu? Absurdi, ka ģimenes, kas sūdzas par Latvijas valsti, paliek Latvijā, nevis brauc uz Krieviju. Latvijai es atkal saredzu to kupri mugurā.

Ja mēs nepietiekami cienām paši savu valodu, ja to neuzturam par milzīgu morālu pienākumu, tad ko prasīsim no citiem?

“LAUKU AVĪZE”