Par politiķu godu un godkārību

Politoloģe Vita Matīsa:

Reizi četros gados latviešus spēcīgi uzrunā senču balss. Arī vistreknākā kungu kārtā iekundējies vīrs pēkšņi jūt aicinājumu - kalps biju, kalpot māku. Vismaz tēlot kalpu mācēšu.

Tā arī šoruden, kur tik skaties, kur tik klausies, Latvijā kunga vairs nav neviena, bet ir tikai ļaudis, kuri vēlas kalpot cilvēkam, kalpot Latvijai, kalpot valstij - kā nu kurš. Kungi un saimnieki izrādās, esam mēs, vēlētāji, vismaz līdz kalpu līgšanas dienai 5. oktobrim, kad visi kalpotgribētāji cer, ka tieši viņiem mēs sitīsim saujā un - Līkop!

Pirmos neatkarības gados skrandainiem, bikliem un bāliem zēniem bija jāpārliecina, ka viņi nav nekādi kalpi, bet mācēs būt arī kungi. Šodienas fitnesa klubos trenētiem zamšādas valkātājiem ir jāpārliecina, ka viņi nav nekādi kungi, bet māk būt arī kalpi. Vakardienas vergam, kurš kļuvis kungs, atkal jāiejūtas kalpa ādā. Sarežģīti. Tas prasa lielu tēlotāja talantu. Viegli saputrot lomas.

Mūsdienu kalpa tipāži tomēr stipri atšķiras no Latvijā senlaikos manītajiem. Jaunlaiku Latvijā jūs neatradīsit nevienu Klengu, Sutku, vai Vari, bet tikai Mikus un Pičukus. Gadiem ejot, izrādās, zaglīgums, melīgums, divkosīgums un izdabāšana kalpu kārtā ir iznīdēti. Palicis tikai godīgums.

Izrādās, ka 2002. g. rudenī Latvijā uz deputātu krēsliem 8. Saeimā pretendē tikai godīgi kalpi, godīga izvēle, tie, kuriem gods ir kalpot, un tie, kuri godprātīgi kalpos. Godkārība šajā godbijīgajā ainavā neparādās nekur.

Godkārīguma motīva pilnīgā izzušana priekšvēlēšanu retorikā, iespējams, ir rādītājs apgrieztā proporcijā īstajai motivācijai daudzo kandidātu vēlmēm startēt Saeimas vēlēšanās. Vai Latvijas vēlētājs šodien spēj noticēt, ka deputātu kandidātiem nav nekādu personisku un savtīgu ambīciju? Nu nav vairs tie laiki, un šo plaisu starp retoriku un realitāti vēlētājs redz un jūt, redz un jūt labāk kā pirms četriem vai septiņiem gadiem, ar to arī ir daļēji izskaidrojams pēdējā laikā bieži dzirdētais teikums: “Nav par ko balsot”.

Pirmsvēlēšanu retorika ir liekulīga ne tikai Latvijā, tomēr apgalvojums, ka valsts varas pārstāvis kalpo, pirmkārt, valsts iedzīvotājiem veco Rietumdemokrātiju valstu pārstāvju mutēs nešķiet tik samākslots, jo konkrētu pierādījumu apgalvojuma patiesumam netrūkst, un apliecinājumi apgalvojuma ačgārnībai nav tik acīs krītoši. Latvijas politiķu nespēja atklāti un veselīgi izpaust savu godkārīgumu norāda uz to, cik spēcīgs un neveselīgs šis dzinulis patiesi ir, un liedz mums pilnībā ticēt jebkuriem citiem viņu apgalvojumiem.

Lai gan gandrīz visas Latvijas partijas ir pieņēmušas vismaz lozunga līmenī, ja ne savā rīcībā, šo Rietumdemokrātijas pamatnostādni - valsts aparāts kalpo valsts iedzīvotājiem, tomēr nevienā partijas programmā vai izteicienos nav manāms, ka šī Rietumdemokrātijas loģika būtu konsekventi un izvērsti novesta līdz galam.

Īstā pazīme, ka cilvēks kalpo augstākiem ideāliem vai principiem, nevis savtīgiem mērķiem, ir tas, ka, principam kalpojot, tu esi gatavs personīgi būt zaudētājs, gatavs zaudēt vietu, posteni, krēslu, situētību, labklājību, varu, varas iespēju, naudu, publicitāti, t.i., gandrīz visu. Visu, izņemot savu godaprātu.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti