Lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis kļūst par taisnīgāku pārdales mehānismu

Dr.habil.agr., prof. Arturs Boruks, Dr.oec., prof.asoc. Īrija Vītola — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” 27.09.2002., Nr.139

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis atjaunotā Latvijā

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likums Latvijas Republikā pieņemts 1993. gada 11.maijā atbilstoši šai laikā notikušajai nodokļu reformai un rietumvalstu tirgus ekonomikas pieredzei. Sakarā ar būtiskajām ekonomiskajām izmaiņām, kas kopš minētā gada notika Latvijā, nodoklis līdz 2002. gadam vairākkārt papildināts un mainīts, it sevišķi 1995. gadā. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk nodokli) apliek fizisko personu gūtos ienākumus, kas veidojas no darba algas, patentmaksas, ienākumiem no uzņēmējdarbības, ja tie nav uzņēmuma ienākuma nodokļa objekts, individuālā darba (saimnieciskās darbības) un citiem avotiem (14). Nodoklis aptver ienākumu lielāko daļu, izņemot ienākumus par kursa starpību sertifikātiem, ienākumus no noguldījumiem kredītiestādēs un daļēji no pensijām.

Gūtos ienākumus aprēķina pati fiziskā persona — nodokļa maksātājs, ik gadu sastādot un iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestam attiecīgu deklarāciju (15).

Nodokli maksā visas fiziskās personas, kas ir iekšzemes nodokļa maksātāji, kā arī personas, kas ir ārvalstu nodokļa maksātāji, bet taksācijas gadā ir guvuši ienākumus Latvijā; to maksā arī fiziskās personas, kas guvušas ienākumus, kuri nav aplikti ar uzņēmuma ienākuma nodokli (16).

Nodokļa objekts ir nodokļa maksātāja transakcijas gada apliekamais ienākums (17).

Ar nodokli apliekamais ienākums veidojas no nodokļa maksātāja gada faktiskā ienākuma mīnus ar nodokli neapliekamie ienākumi, neapliekamais minimums, ar likumu atļautiem attaisnotiem izdevumiem, atlaidēm un nodokļa atvieglojumiem.

Latvijā ir spēkā proporcionālā un regresīvā nodokļa likme. Ienākuma guvējam ar gada ienākumu līdz 60000 latiem jāmaksā 25% nodoklis, un arī algas nodokļa likme ir vienāda — 25%. Ja nodokļa maksātāja gada ienākums pārsniedz 60000 latu, tad no 60000 latiem nodoklis ir 25%, bet no pārsnieguma summas tikai 10% (18).

Neapliekamais minimums noteikts kā visu gada mēnešu neapliekamo minimumu summa. Mēneša neapliekamā minimuma apmēru nosaka Ministru kabinets. 2002. gadā tas ir Ls 252 gadā. Nerezidentiem neapliekamais minimums netiek piemērots. Jāatzīmē, ka 1997. gadā neapliekamā minimuma mēneša summu pazemināja no 25 līdz 21 latam. Šāda pazeminājuma lietderība ir apšaubāma, jo minētajā laikā inflācija un līdz ar to faktiskie neapliekamā minimuma izdevumi pieauga (19). Neapliekamā minimuma summa ir ļoti neliela, jo, pēc CSP ziņām, vienas personas pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība 2000. gadā bija Ls 84 mēnesī jeb Ls 1008 gadā (20). Tātad faktiskie minimālie izdevumi 4 reizes pārsniedz MK noteikto iztikas minimuma lielumu.

Kā pozitīvs fakts nodokļa likumā ir atzīmējams tas, ka tajā paredzēts neapliekamo ienākumu apmērs no lauksaimnieciskās ražošanas, proti, Ls 3000 gadā; tas dod iespēju izdzīvot mazajiem ražotājiem, kas nekādu citu palīdzību no valsts nesaņem.

Ar nodokli neapliek arī ienākumus no pensijām, kuras piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim, bet, ja pensija piešķirta pēc 1996. gada 1. janvāra, neapliekamā summa ir 1200 latu gadā. Gada apliekamajā ienākumā neietver arī ienākumus no mācību iestāžu stipendijām, no mantojuma rezultātā gūtā ienākuma, saņemtām naudas balvām iekšzemē līdz 150 latiem taksācijas gadā, bet ārzemēs līdz 3000 latiem. Apliekamajā ienākumā neietver arī atlīdzību par darbaspēju zaudēšanu, bērnu pabalstu līdz 150 latiem, ienākumus no sava īpašuma pārdošanas, ienākumus no noguldījumiem un depozītiem kredītiestādēs un citos likumā norādītos gadījumos.

Nosakot ar nodokli apliekamos ienākumus, atskaitāmas arī nomaksātā sociālā nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas summas, tāpat ziedojumi un dāvinājumi LR reģistrētām sabiedriskām, kultūras un citām organizācijām, kas nepārsniedz 20% no apliekamā ienākuma lieluma, un citi likumā norādītie izdevumi.

Kā lietderīgi atzīstami arī nodokļa atvieglojumi par nepilngadīgiem bērniem, kā arī bērniem, kas turpina izglītību līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai, un par citiem apgādājamiem, par invaliditāti, politiski represētām personām un citiem likumā uzrādītiem ienākumiem.

Pašreizējam iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķina veidam ir kā pozitīvas, tā negatīvas iezīmes.

Kā pozitīvs atzīmējams plašais un diezgan labi izstrādātais neapliekamo ienākumu un atvieglojumu saraksts, kas ietver arī sociālā taisnīguma principu un vērsts uz to, lai nodokļa maksātāji netiktu aplikti ar nodokli par to ienākumu daļu, kuru tie izmanto bērnu un citu apgādājamo personu uzturēšanai, medicīniskiem pakalpojumiem, izglītības paaugstināšanai, kā arī tiek novirzīta sociālā nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas vajadzībām. Ar nodokļiem apliekamā ienākuma ieguvei nepieciešamo izmaksu, kā arī atvieglojumu sistēmas izstrāde kalpo tautsaimniecības, sociāliem un demogrāfiskiem mērķiem.

Kā negatīva minama pašreizējā nodokļu likmju sistēma, kas sākuma stadijā līdz 60000 latu gada ienākuma sasniegšanai ir proporcionāla, bet pēc tam regresīva — pēc gada ienākuma 60000 latu sasniegšanas nodokļa likme noteikta tikai 10%. Šāda sistēma ir sociāli un tautsaimnieciski neattaisnojama, jo uzliek visu nodokļa smagumu personām ar maziem ienākumiem un veicina iedzīvotāju saimniecisko polarizāciju (21). Ekonomikas ministrija atzīmē, ka 1999.gadā uz vienu ģimenes locekli pirmajā kvintilē ienākums bija tikai 25,10 lati, turpretī piektajā kvintilē — Ls 195,54 jeb 5,4 reizes lielāks.

Sevišķi netaisna ir 10% ienākuma nodokļa likme no ieņēmumiem, kas pārsniedz 60000 latus gadā. Šāda likme veicina saimniecisko diferenciāciju un lieluzņēmumu veidošanos un darbojas pret miniuzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, pazeminot to konkurences spējas iepretim ļoti lielajiem uzņēmumiem. Šāda likme darbojas pret sociālā taisnīguma nostiprināšanu, noved pie sociālās spriedzes palielināšanās līdz bīstamiem apmēriem.

Negatīvi vērtējams arī tas, ka neapliekamais ienākuma minimums ir izstrādāts ļoti zems — gadā tikai Ls 252, kas ir četras reizes mazāk nekā faktiskais ienākumu minimums vienai personai — Ls 1008. Praktiski tas nozīmē, ka ienākuma nodoklis tiek pārbīdīts uz mazturīgo iedzīvotāju pleciem un tiek veicināta iedzīvotāju saimnieciskā diferenciācija.

Secinājumi un priekšlikumi

Lai tālāk attīstītu un uzlabotu Latvijas Republikas tautas saimniecību, nepieciešams izveidot ilglaicīgu, stabilu nodokļu politiku, kurā būtu dota tautsaimniecības attīstības koncepcija, ietverts kompromiss starp nodokļu politikas fiskālajiem, tautsaimniecības un sociālā taisnīguma mērķiem. Tas dotu iespēju pilnveidot nodokļu sistēmu, kas 2000. gadā deva 84,6% no valsts konsolidētā kopbudžeta.

No visiem nodokļiem 2000. gadā trešajā vietā bija iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas nodrošināja 19% no visiem nodokļu ienākumiem. To pārspēja tikai sociālās apdrošināšanas iemaksas un pievienotās vērtības nodoklis.

Iedzīvotāju ienākumi pašreiz tiek aplikti ar proporcionālo nodokļa likmi un ir 25% no visiem ar nodokli apliekamiem iedzīvotāju ienākumiem, bet, ja ienākumi ir lieli un pārsniedz gadā 60000 latu uz vienu nodokļa maksātāju, tad likme tiek pazemināta līdz 10%. Šāda veida ienākumu nodoklis ir uzskatāms par netaisnu, jo ar to nodokļa smagums tiek nobīdīts uz fiziskām personām ar nelieliem un maziem ienākumiem. Bez tam ļoti neliels skaits personu ar gada ienākumu virs 60000 latu saņem nepelnītu nodokļu atlaidi, maksājot nodokli tikai 10% apmērā. Lai novērstu šādu netaisnību, ierosinām pāriet uz progresīvām ienākuma nodokļa likmēm. Kā nodokļa minimālā robeža nosakāmi ienākumi, kas līdzinās Ls 100 mēnesī jeb Ls 1200 gadā, ienākumi, kas pārsniedz Ls 1200 gadā, nodokļu sākumlikme nosakāma 10% apmērā. Maksimālais nodokļu apmērs būtu nosakāms 50% apmērā no ar nodokli apliekamā ienākuma, un tas varētu būt gada ienākumiem 200000 latu apmērā. Ja gada ienākums pārsniedz šo summu, tad nodokļa apmērs summai virs 200000 latu nosakāms 50% apmērā. Pašreizējo nodokļa likmi — 25% — maksātu no gada ienākumiem 50000 latu apjomā, bet personas ar lieliem ienākumiem augstāku — likmi. Līdz ar to nodokļu slogs pārbīdītos uz personām, kas spēj maksāt. Šis izvirzītais priekšlikums būtu sīkāk konkrēti izstrādājams un apspriežams.

Līdz ar to atkristu arī pašreiz spēkā esošā regresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, pēc kuras lielos ienākumus, kas pārsniedz 60000 latu gadā, apliek ar samazinātu 10% likmi.

Maināms arī ar nodokli neapliekamais gada minimums, pielīdzinot Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātajai viena iedzīvotāja gada iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtībai. Tā kā tas uzrāda kāpjošu tendenci, bet likumam jādarbojas bez labojumiem vairāk gadus, tad neapliekamā minimuma summa nosakāma Ls 100 mēnesī vai Ls 1200 gadā.

Lai nodrošinātu taisnīguma principa ievērošanu, ar likumu jānosaka, ka visiem ražošanas uzņēmumiem, kuru gada ienākums pārsniedz Ls 3000, ir jāved grāmatvedība un jānodrošina Valsts kontrolei tiesības iepazīties ar grāmatvedības datiem, neizpaužot to saturu sabiedrībai. Nosakāma iestādes (uzņēmuma) vadītāja, komercdirektora un galvenā grāmatveža personīgā atbildība par grāmatvedības datu pareizību, attiecīgi papildinot kriminālkodeksu. Tas dos iespēju apkarot grāmatvedības datu viltošanu un “dubultās grāmatvedības” praksi, daļu darba algas izsniedzot strādājošiem aploksnēs. Šādu nepieciešamību parāda ASV prakse un lielie finansu skandāli 2002. gadā.

Vēres: