Latvija NATO sabiedrībā būs gaidīta

Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta direktors, LATO valdes priekšsēdētāja vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Pagājis apmēram gads, kopš nodibināta Latvijas Transatlantiskā organizācijā — LATO. Jūs bijāt viens no tās dibināšanas iniciatoriem.

— Šī ideja radās veselai grupai cilvēku— mūsu valsts vēstniekam pie NATO Briselē Imantam Lieģim, vairākiem citiem Latvijas sabiedrības pārstāvjiem. Pie manis ar šo ideju vērsās arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš. Tika izveidota dibinātāju grupa, un tā šī organizācija radās. Jā, kopš LATO nodibināšanas pagājis gads. Šajā laikā organizācija ir augusi, un tagad LATO ir vairāk nekā septiņdesmit biedru. Mēs cenšamies savu organizāciju attīstīt tālāk, izveidojot šīs organizācijas sekretariātu, lai varētu strādāt vēl konsekventāk. Mums tagad ir arī savas telpas, un mēs mēģinām atrast šīs organizācijas labāko formulu. Šā gada laikā kļuvis arī skaidrs, ka cilvēki, kas gribētu nopietni nodarboties ar mūsu valsts virzību uz NATO, vairumā ir aizņemti ar dažādiem citiem pienākumiem. Mums ir daudz entuziastu, taču jāatrod arī cilvēki, kas var ziedot daudz sava laika. Mēs īpaši piesaistām jauniešus un cilvēkus, kuri nepieder pie politiskās elites. Mēs, kas esam agrāk strādājuši valdībā, jau labi zinām argumentus, kāpēc Latvijai ir svarīgi iestāties NATO. Svarīgi ir pārliecināt katru cilvēku, ka tas ir arī viņa interesēs neatkarīgi no tā, vai viņš ir zemnieks, bibliotekārs vai zinātnieks. Jo Latvijas virzība uz NATO nav process, kurš būtu svarīgs tikai Aizsardzības vai Ārlietu ministrijai.

— Vai, dibinot LATO, jūs izmantojāt arī kādas citas valsts pieredzi?

— Kādas konkrētas valsts pieredzi ne. Bet ir tāda starptautiska organizācija — Atlantijas līguma asociācija. Šī organizācija pastāv jau kopš NATO dibināšanas, un tajā iekļauta viena nevalstiska organizācija no katras NATO dalībvalsts. Veidojot LATO, sapratām, ka mēs šajā asociācijā varētu pārstāvēt Latviju un ka tieši mēs varētu sadarboties ar šo lielo jumta organizāciju.

Vakar, 5. aprīlī, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš tikās ar NATO ģenerālsekretāra vietnieku politiskajos jautājumos Klausu Peteru Klaiberu, kurš ieradies Latvijā, lai vadītu NATO atlantiskās politikas padomnieku grupas ikgadējo sanāksmi.

Sarunas laikā K.P. Klaibers pateicās Latvijai par NATO sanāksmes dalībnieku uzņemšanu Rīgā. Ģenerālsekretāra vietnieks uzteica Latvijas apņēmību palielināt resursus drošībai un aizsardzībai, konkrēti — Saeimas vakar pieņemto likumu par valsts aizsardzības finansējumu. K.P. Klaibers atzinīgi novērtēja, kā Latvija pilda visas piecas Rīcības plāna dalībai NATO sadaļas. Latvijas praktiskā sagatavotība dalībai aliansē ir būtiska, jo šogad un nākamgad NATO ļoti rūpīgi vērtēs visu kandidātvalstu centienus un gatavību.

NATO ģenerālsekretāra vietniekam vizītes laikā paredzētas arī tikšanās ar aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāju Dzintaru Kudumu un Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Māri Riekstiņu.

6. un 7.aprīlī NATO ģenerālsekretāra vietnieks vadīs NATO atlantiskās politikas padomnieku grupas sanāksmi Rīgā, kas sanāk ik gadu, lai neformālā gaisotnē apmainītos viedokļiem un idejām par ilgtermiņa drošības politikas nostādnēm eiroatlantiskajā telpā. NATO atlantiskās politikas padomnieku grupas sanāksmēs parasti piedalās NATO dalībvalstu un partnervalstu drošības politikas plānotāji. Sanāksmē Rīgā piedalīsies ap 60 dalībnieku no 32 NATO dalībvalstīm un partnervalstīm. Sanāksmes laikā tiks apspriestas Balkānu reģiona drošības perspektīvas, Eiropas drošības un aizsardzības politikas veidošana, NATO paplašināšanas aspekti un citi NATO dienaskārtības jautājumi, piemēram, Eiroatlantiskās partnerības padomes (EAPC) ilgtermiņa attīstības perspektīvas.

Saņēmām palīdzību arī no NATO štāba. Jo arī NATO štābs Briselē ir ieinteresēts šādu organizāciju darbībā.

Pagājušā gada rudenī LATO jau oficiāli tika iekļauta Atlantijas līguma asociācijā. Tas notika Budapeštā asociācijas gadskārtējā sanāksmē. Tas bija ļoti būtisks pavērsiens, jo agrāk šī asociācija uzņēma tikai NATO dalībvalstu organizācijas. Mums ir laba sadarbība ar mūsu Aizsardzības ministriju un Ārlietu ministriju, kā arī ar NATO štābu, kas laiku pa laikam palīdz finansiāli, paverot iespēju piedalīties semināros un citos starptautiskos pasākumos. Jo ir ļoti svarīgi, lai starptautiskos pasākumos par NATO attīstību piedalītos ne vien valdību, bet arī sabiedrības pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām.

— Ko LATO pirmais darbības gads ir parādījis Latvijas sabiedrības attieksmē pret NATO? Nav noslēpums, ka daļa sabiedrības pret NATO izturas skeptiski.

— Grūti pateikt, vai ir strauji mainījusies sabiedrības attieksme. Bet droši varu teikt, ka mēs esam veicinājuši sabiedrības diskusijas par NATO. Demokrātiskā sabiedrībā vienmēr pastāvēs atšķirīgi viedokļi. Bet ir labi, ja mēs tos dzirdam un varam uz tiem atbildēt. LATO ir sarīkojusi vairākus seminārus kopīgi ar Latvijas inteliģences apvienību un jauniešu grupām. Piemēram, vasarā mums bija kopīgs seminārs ar Latvijas jauniešu grupu, kas atbalsta mūsu valsts virzību uz NATO. Būtiski, ka LATO piesaista jaunus cilvēkus. Mēs viņiem sniedzam informāciju ne vien par LATO, bet arī par būtiskiem NATO uzbūves un attīstības jautājumiem.

Pirmajā darbības gadā LATO ir īpaši centusies izglītot cilvēkus par NATO. Jo virzība uz NATO Latvijai ir ļoti svarīgs jautājums, un mums ar to ir un arī turpmāk būs jārēķinās. Es allaž esmu centies uzsvērt, ka virzība uz NATO jau piecus gadus ir konsekventa Latvijas ārpolitikas līnija. Ir jau paveikti ļoti daudzi priekšdarbi, un visa mūsu politika ir virzīta uz NATO. Tiem, kas tagad sāk prātot par to, ka NATO it kā vairs nav tik svarīga Latvijai, būtu jāpadomā arī, ko Latvijai nozīmētu pēkšņa savas pozīcijas maiņa. Mēs nemaz vairs nevaram tā vienkārši pateikt: mūs tas neinteresē. Grūti pat iedomāties, kā uz ko tādu reaģētu mūsu Rietumu sabiedrotie. Jau no paša NATO paplašināšanās procesa sākuma bija skaidrs, ka Baltijas valstīm ir jābūt NATO. Jo NATO aptver visas Rietumu demokrātijas valstis.

— Kādi, jūsuprāt, ir paši nozīmīgākie sākotnējie argumenti Latvijas stratēģiskajam mērķim iestāties NATO?

— Protams, pats galvenais arguments ir saistīts ar mūsu valsts drošību. Būtībā tas ir arī vienkāršs apsvērums, ka mums ir lētāk izveidot tādu aizsardzības sistēmu, kas koordinēta ar NATO un ir daļa no NATO kopīgās aizsardzības sistēmas. Saviem spēkiem vien veidot šādu modernu aizsardzības sistēmu būtu dārgs prieks, un es šaubos, vai Latvija to varētu atļauties. Bet pilnīgi atmest ideju par valsts aizsardzības spēku nepieciešamību būtu neprāts. Jo, lai arī šobrīd kādam varētu izskatīties, ka Latvijai nepastāv tieši draudi un ka nav tādu spēku, kas gribētu ar tankiem atkal nākt pāri mūsu valsts robežai, jārēķinās, ka situācija vienmēr var mainīties. Kamēr pastāv NATO — šī iespaidīgā aizsardzības organizācija, kas arī vieno Eiropu un Ameriku, mums kā Eiropas valstij jābūt šajā organizācijā. Mums jāiekļaujas visās starptautiskajās organizācijās, kurās Latvija jau kādreiz bijusi un kurās mums jābūt Latvijas interešu vārdā. Latvija jau ir ANO dalībvalsts. Tagad mēs virzāmies uz Eiropas Savienību (ES) un NATO. Latvijai vienmēr būs lielāka drošība, ja būsim starp draugiem. Pretējā gadījumā mēs sevi izolēsim.

—Vai pats būtiskākais arguments par labu dalībai NATO nav Latvijas vēsturiskā pieredze? Latvijas dramatiskā 1939. un 1940. gada pieredze skaidri parāda, cik dārgi mūsu zeme un tauta samaksāja par paļāvību uz savu neitralitātes politiku.

— Es domāju gan! Mums ir ļoti jāmācās no savas vēstures. Es domāju, atceroties 1939.un 1940. gadu, ir arī skaidrs, ka tagad mums sava ārpolitika jāveido tā, lai nākotnē vairs nekad nepastāvētu pat draudi pret Latviju. Un tas ir būtisks NATO darbības aspekts, ka NATO ar savu pastāvēšanu principā novērš arī iespējamos draudus jebkurā mūsu dzīves jomā. Jo visi pasaulē sapratīs, ka mēs esam NATO dalībvalsts, daļa no šīs lielās aizsardzības organizācijas. Nodrošinājuši savas valsts aizsardzības spējas, mēs vēl vairāk varēsim koncentrēt uzmanību uz savas valsts ekonomikas attīstību un labklājības vairošanu. Bez pilnīgas drošības mēs nevaram pilnā mērā nodoties valsts attīstībai arī citos virzienos. Kaut vai tāpēc, ka ārzemju investori un mūsu biznesa partneri arī skatās, kā Latvija rūpējas par savu drošību. Latvijas iestāšanās NATO daudziem investoriem būs pozitīvs signāls. Tas radīs pārliecību, ka Latvijā viss ir kārtībā. Ka Latvija ir stabila valsts ar stabilu sabiedrību. Latvijas iestāšanās NATO būs pozitīvs signāls pasaulei.

— Ungārijā, Čehijā un Polijā pēc iestāšanās NATO būtiski pieaudzis ārvalstu investīciju apjoms.

— Jā, dalība NATO varētu būt viens no šāda pieauguma iemesliem. Bet ir arī otrs būtisks faktors. Dalība NATO veicina cita veida sadarbību, kontaktus un sadarbības koordināciju starp NATO valstīm. Iespējams, ka ar laiku atradīsies arī tādas iekārtas vai militārie materiāli, ko mēs varēsim ražot paši Latvijā, un varēsim iesaistīties šādā kopīgā ražošanas procesā. Katrā ziņā sadarbība NATO ietvaros atstās arī pozitīvu iespaidu uz mūsu ekonomikas attīstību.

— Populārs NATO skeptiķu arguments ir Latvijas virzība uz ES un aizvien lielāka uzmanība, kādu ES pievērš savai drošības dimensijai.

Tiek retoriski vaicāts, kādēļ gan Latvijai būtu jāgādā par vēl vienu drošības sistēmu.

— Pirmkārt, ES vēl nav līdz galam attīstījusi savu drošības dimensiju. Tā vēl tikai veidojas. Visi uz to gaida. Un tas ir vairāk ES un NATO sadarbības jautājums — kā abas šīs organizācijas nākotnē sadarbosies. Mēs nevaram uz to gaidīt, mums jābūt abās šajās organizācijās.

— Daudzi politiķi un politiskie analītiķi bieži atsaucas uz Krievijas negatīvo nostāju pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO.

— Jā, galvenais, kas varētu šo procesu bremzēt vai paildzināt, ir Krievija. NATO valstis tiešām nevar uz Baltijas valstīm raudzīties abstrakti, neņemot vērā mūsu ģeogrāfisko novietojumu. Tās nevar par mūsu uzņemšanu izlemt vienīgi pēc vienpusīgiem kritērijiem, vai Baltijas valstis ir vai nav tehniski gatavas iestāties NATO. Es tomēr domāju, ka Baltijas valstīm nebūs nekādu problēmu iestāties NATO. Kopā noteikti ar Slovēniju un varbūt drīzumā arī ar Slovākiju. Es domāju, jau šodien visas šīs piecas valstis varētu mierīgi iekļauties NATO, tāpat kā pirms pāris gadiem NATO iekļāvās Čehija, Polija un Ungārija. Protams, NATO lēmums par Baltijas valstīm būs politisks lēmums un ne tik daudz par mūsu tehnisko gatavību. Un te nu patiešām ir nepatīkamā situācija: Baltijas valstis ir vienīgās, ko Maskava ir identificējusi kā valstis, kuras tā negrib redzēt NATO sastāvā. Kaut gan Krievijas politika jau allaž ir konsekventi iebildusi pret NATO paplašināšanu. Bet Krievija tomēr pieņēma faktu, ka Čehija, Ungārija un Polija tika uzņemtas NATO. Taču Krievija ir deklarējusi, ka kategoriski iebilst pret jebkuras bijušās PSRS republikas uzņemšanu NATO. Tehniski tas neatbilst Baltijas valstu situācijai, jo mēs neesam bijušās PSRS republikas. Mēs esam bijušas PSRS okupētās valstis. Jā, " de facto" mēs bijām PSRS republikas , bet juridiski ne. NATO vienmēr ir uzsvērusi, ka Krievijai nav veto tiesību NATO attīstības jautājumos. Un tikai pašas NATO valstis lems pēc gada vai vēlāk, vai uzņemt Baltijas valstis šajā organizācijā. Protams, arī katrā NATO valstī notiek debates, vai iet uz priekšu NATO paplašināšanas procesā. Debates notiek arī par to, vai būtu risks, ņemot vērā Krievijas draudus, uzņemt Baltijas valstis NATO vai ne. Tagad Amerikā sakarā ar jaunās valdības stāšanos pie savu pienākumu pildīšanas debates par NATO tālāko attīstību vēl tikai sākas. Un pagaidām šīs debates ir bijušas mums labvēlīgas. Ieskaitot valsts sekretāra Kolina Pauela un Senāta ārlietu komisijas vadītāja Džesija Helmsa viedokļus, kuri ir uzsvēruši, ka ASV jārēķinās ar Baltijas valstīm. Helmss ir teicis, ka viņš mūs atbalsta pilnībā. Pauels kā diplomāts runāja uzmanīgāk, bet viņš tomēr pieminēja Baltijas valstis, un diplomātu valodā tas ir ļoti nozīmīgi.

— Kā mūsu virzību uz NATO iespaido Baltijas valstu vienotība? Lietuviešiem ir arī viedoklis, ka viņi NATO varētu iestāties pirmie un tādējādi sekmēt pārējo Baltijas valstu uzņemšanu NATO.

— Es domāju, mūsu sadalīšana nav Baltijas valstu interesēs. Nav arī Eiropas un Baltijas reģiona interesēs. Ideālais variants būtu Baltijas valstu vienlaicīga iekļaušana NATO, protams, tas nenozīmē, ka viena valsts nevarētu būt labāk sagatavota vai nevarētu tikt uzņemta. Es domāju, ka Latvijas un Lietuvas gatavībā nav lielas atšķirības, un tāpat ir ar Igauniju, raugoties no tehniskā viedokļa. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka mūsu virzība uz NATO var veicināt Baltijas valstu vienotību. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai visām ir līdzīgi mērķi, un mums ir kopīgi jāpārlauž argumenti pret Baltijas valstīm. Jā, bija brīdis, kad Lietuva uzskatīja, ka varētu tikt uzņemta NATO pirmā. Šis viedoklis bija pamatots politologa Zbigņeva Bžežinska teorijā, ka Krievijai būtu vieglāk pieņemt, ja NATO vispirms uzņemtu tikai vienu Baltijas valsti. Es šim argumentam nepiekrītu. Baltijas valstīm ir prātīgāk darboties kopīgi un kopīgi uzrunāt NATO valstis.

— Dažkārt Baltijas valstu gatavību dalībai NATO salīdzina mehāniski no kvantitatīvā aspekta. Vai daudz būtiskāka nav personāla profesionālā gatavība un valsts politiskā griba?

—Tieši tā. Ir svarīgs Baltijas valsts ģeopolitiskais novietojums un politiskā situācija. Ja runājam kvantitatīvās kategorijās, tad cik karavīru ir Islandei?

— Nulle, Islandei nav armijas un sava bruņojuma.

— Tieši tā. Bet šai valstij ir svarīga vieta NATO struktūrās un stratēģijā. Un arī mums ir stratēģiski svarīga vieta. Man liekas, agrāk vai vēlāk arī Zviedrija un Somija varētu iekļauties NATO, un tas savienotu visu Baltijas jūras telpu. Nē, es šeit neredzu nekādu problēmu. Tam vienkārši ir jānotiek.

— Kā jūsu darbība LATO vadībā saistās ar Latvijas tēlu un Latvijas institūta direktora pienākumiem?

—

Būtībā viss, kas notiek Latvijā, ir saistīts ar Latvijas tēlu. Kā Latvijas institūta direktoru mani interesē viss, kas notiek Latvijā. Mūsu mērķis ir sniegt informāciju par Latviju plašā spektrā — gan par kultūru, gan vēsturi — un palīdzēt ārzemju žurnālistiem iepazīties ar Latvijas dzīvi. Mēs neesam saistīti ne ar vienu partiju un pat ne ar vienu valdību. Jā, mēs dzīvojam no valsts budžeta, tomēr esam daļēji neatkarīgi. Latvijas institūta mērķis ir prezentēt visu, kas notiek Latvijā. LATO, tāpat kā jebkura nevalstiska organizācija, arī ir daļa no Latvijas sabiedrības. Ja, piemēram, uz Latviju atbrauc kāds ārzemju žurnālists, viņš grib tikties ne vien ar Valsts prezidenti un citām augstām amatpersonām, bet arī ar kādu no sabiedrības, un mēs viņam varam piedāvāt tikties ar LATO valdi vai atsevišķiem tās locekļiem, lai noskaidrotu Latvijas sabiedrības viedokli. Es varu teikt, ka Latvijas institūtā nav neviena projekta, kas būtu tieši saistīts ar LATO. Tas notiek neatkarīgi. LATO to dara, to dara Aizsardzības ministrija. Bet kopainā, ko mēs pasniedzam pasaulei, tas viss ir iekļauts. Kā LATO valdes priekšsēdētāja vietnieks es esmu privāts pilsonis, kas iesaistījies kādā nevalstiskā organizācijā. Un daļēji es to daru arī tāpēc, lai atbalstītu nevalstisko organizāciju kustību Latvijā. Būtu svarīgi, lai arī Latvijas novados cilvēki veidotu nevalstiskās organizācijas, tādējādi atbalstot valdību zināmā jautājumā, un lai vajadzības gadījumā ietekmētu valdību. Demokrātiskā sabiedrībā pilsoņi nevar gaidīt, lai valdība izdarītu visu, pilsoņiem jādara arī pašiem. Un mēs daudz ko varam ietekmēt, pat ja neesam deputāti un politiķi.

— Vai, jūsuprāt, Latvijas gatavošanās iestāties NATO arī veido Latvijas tēlu?

—Jā, bez šaubām. Vēl būdams vēstnieks ASV, biju aizbraucis uz Luiziānas štatu, kur notika manevri ar visu NATO partnervalstu piedalīšanos. Un, kad amerikāņi man stāstīja, cik labi sagatavoti ir latviešu karavīri, tas izskanēja Latvijas tēla kontekstā. Mūsu karavīri bija izcēlušies un izpelnījušies atzinību. Kad mūsu latviešu karavīri brauc uz Bosniju vai piedalās starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos Kosovā, tas arī ir pozitīvs Latvijas tēla elements. Mēs varam pasaulei jau teikt, ka ne vien ņemam no NATO, bet arī dodam. Un, kad mūsu aizsardzības spēki būs sakārtoti atbilstoši NATO prasībām, tad arī tas būs pozitīvs Latvijas tēla elements.

— Un jautājuma otra puse: vai arī Latvijas tēls eventuāli iespaidos NATO valstu vadītāju lēmumu par Latvijas uzņemšanu šajā organizācijā?

—Jā, jo, kā jau teicu, lēmums par Latvijas uzņemšanu galu galā būs politisks lēmums. Un šie politiskie lēmumi ir saistīti ar daudziem jautājumiem — gan aizsardzībai veltīto budžeta daļu, gan procesiem attiecīgās valsts sabiedrībā. Un, ja pie mums bieži mainās valdība un paliek iespaids par nestabilitāti valstī, tad tas, protams, šo lēmumu var iespaidot negatīvi. Tas var iespaidot veidu, kā uz mums raugās NATO valstu diplomāti. Īpaši aktuāls jautājums ir sabiedrības integrācija, uz ko ļoti vērīgi skatās Amerikā, un mums ir jāizskaidro, kas īsti Latvijā notiek. Jo pasaulē ir plaši izplatīta informācija, ka Latvijā ir 2,3 miljoni iedzīvotāju un no tiem piecsimt tūkstoši — nepilsoņu. Un tad nu amerikāņi tūlīt grib zināt, vai tas var radīt kādus draudus un tamlīdzīgi. Mēs to zinām, mēs ar to rēķināmies. Mums ir sabiedrības integrācijas programma, un mēs cenšamies šo problēmu Latvijā atrisināt. Bet, pat ja visi šie piecsimt tūkstoši nepilsoņu neiegūtu Latvijas pilsonību, mēs tomēr varam NATO valstīm parādīt, ka Latvijā viss ir pilnīgā kārtībā. Ka arī šie cilvēki ir normāla Latvijas daļa, ko esam mantojuši no Otrā pasaules kara. Bet ir arī ļoti svarīgi, kā mēs to pasniedzam. Jāteic, ka liela uzmanība, kas šiem jautājumiem tiek pievērsta, nāk no Maskavas. Un tas ir loģiski. Es pat varu teikt: ja es, piemēram, pats būtu Maskavā un ja mans mērķis būtu apturēt vai bremzēt Latvijas iekļaušanu NATO, es darītu visu, lai radītu iespaidu par konfliktiem un diskrimināciju Latvijā. Lai pārliecinātu Rietumus, ka Latvijā pastāv problēmas. Lai radītu šaubas par Latvijas iekļaušanu NATO. Tāpēc ir ļoti svarīgi parādīt Latvijas patieso tēlu un objektīvi informēt starptautisko sabiedrību par procesiem Latvijā. Tieslietu ministrija maijā rīkos konferenci par sabiedrības integrācijas jautājumiem, un es esmu iesaistījies darba grupā, kas gatavos semināru latviešu un angļu valodā. Tas arī būs ļoti svarīgs pasākums, lai parādītu, kā šie procesi īstenībā attīstās Latvijā, ko dara valdība un sabiedrība, lai parādītu mūsu valsts patieso tēlu.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors