Lai saimnieka acs dara vairāk nekā rokas

Par konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” vakardienu, šodienu un rītdienu

Kalsnavas pagasta padomes priekšsēdētājs Vitauts Bartašauskis (pirmais no labās) sarunā ar konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” Vidzemes novada vērtēšanas komisijas locekļiem; Vidzemes novada Trikātas pagasta padomes priekšsēdētāja Cilda Purgale un Vidzemes novada pagastu priekšsēdētāji

Astoņos gados konkurss “Sakoptākais Latvijas pagasts” ir izveidojies par nopietnu, ilglaicīgu un vērtēšanā sarežģītu pasākumu. Tas pagastu pašvaldībām ne vien piedāvā iespēju konkursā piedalīties, bet galvenokārt dod stimulu attīstībai. Lai pretendētu uz atzīšanu, ar vēlmi un pieteikšanos vien ir par maz, ir ilgi, daudz un nopietni tam jāgatavojas. Konkursa laureātiem, pēc pašu vārdiem, turpmākajā dzīvē ir uzlikta atbildība piešķirto nosaukumu nest godam. Jo kā gan citādi laukos dzīvosi, ja goda plāksne līdzās pagasta nosaukumam ar uzrakstu “Sakoptākais Latvijas pagasts” noteiktā novadā un noteiktā gadā rotā pagastmājas sienu. 2002. gadā šo augsto konkursa titulu ieguva Nautrēnu pagasts Latgalē, Trikātas pagasts Vidzemē, Pūres pagasts Zemgalē un Virbu pagasts Kurzemē.

Konkursam nav vienas rīkotājorganizācijas, bet koordinatora funkcijas jau otro gadu uzņēmusies Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Pagastu apvienība. Latvijā šobrīd kā administratīvas vai teritoriālas vienības pastāv 467 pagasti. Un konkursa dalībnieku skaits ir tuvu tam. Tas liecina par apjomīgo darbu, kas veicams vērtēšanas komisijai.

Ja norobežojas no konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” idejas, to varētu uzskatīt par veidu, kā netieši tiek sekmēta Latvijas lauku sakopšana. Līdz ievērojamiem rezultātiem Latvijas lauku sakoptībā laikam vēl tāls ceļš ejams, tomēr izmaiņas ir.

“Latvijas Vēstneša” saruna ar konkursa vērtēšanas komisijas pārstāvjiem Sniedzi Sproģi, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Pagastu apvienības padomnieci, Ziedoni Rubezi, Vidrižu pagasta padomes un 2002. gada konkursa Kurzemes vērtēšanas komisijas priekšsēdētāju, Cildu Purgali, Trikātas pagasta padomes priekšsēdētāju, un Ligitu Ginteri, Jaunpils pagasta padomes un 2002.gada Vidzemes vērtēšanas komisijas priekšsēdētāju.

— Jau astoņus gadus notiek konkurss “Sakoptākais Latvijas pagasts”. Kā šis konkurss sākās?

S.Sproģe: — Doma par šāda konkursa rīkošanu tik plašā mērogā dzima Kuldīgas rajonā. Toreiz, 1995.gadā, Jānis Kinna kopā ar nelaiķi Ģirtu Lūkinu izstrādāja pirmo nolikumu, piesaistīja publicitātei Latvijas Radio, arī LPS un Agronomu biedrību un izsludināja pirmo konkursu. Līdzīgi vietēja mēroga konkursiņi šur tur jau notika arī līdz tam. Tas bija ļoti interesants laiks. Mēs katra novada komisijā bijām tikai četri cilvēki, kas brauca un vērtēja katru no rajonu izvirzītajiem pagastiem. Toreiz deviņās dienās izbraucāmdeviņus Vidzemes pagastus. Arī vērtēšanas kritēriji nebija zemāki kā šobrīd. Bija jālūko sējumi un jāskaita lopi, jo konkurss bija ar izteikti agronomisku ievirzi.

— Tātad konkursam ir vairāku pakāpju vērtēšanas sistēma — rajona līmenī, kur tiek izvirzīti pretendenti vērtēšanai novadā. Vai pastāv vērtējums arī augstāk, valsts līmenī?

S.Sproģe: — Nē, sakoptākais pagasts tiek noteikts pa novadiem— Kurzemē, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē, katrā viens. Sākotnēji vērtēšana notiek rajona ietvaros. Tā ir katra rajona interese un kompetence, cik nopietni, kādā veidā notiek vērtēšana un izvirzīšana. Ir tādi rajoni, kas uz šo lietu raugās ļoti nopietni, izstrādā savus nolikumus, un ir arī citāda pieeja.

— Tā kā sarunā piedalās novadu vērtēšanas komisiju pārstāvji, pastāstiet, kā tas notiek!

Z.Rubezis: — Limbažu rajonā konkurss ir bijis katru gadu. Iepriekš mēs par paraugu izmantojām vispārējo konkursa nolikumu. Sākot ar šo gadu, rajonā ir izstrādāts savs nolikums, kurā paredzēts katru gadu uzsvērt kādu jomu. Piemēram, šā gada konkursā akcents bija “Sieviete laukos”. Ar to tiek domāta sieviete uzņēmēja, sieviete vadītāja, sieviete dārzkope, sieviete skolotāja utt. Konkurss notika tikai rajona ietvaros, mūsu rajons šogad uz vērtēšanu novadā savu pretendentu neizvirzīja.

C.Purgale: — Valkas rajonā konkurss notiek katru gadu, un pārsvarā mēs turamies pie lielā konkursa nolikuma. Rajona mērogā ne visi pagasti piedalās, tas pagastam brīvprātīgi jāizlemj. Par konkursa rīkošanu rajona mērogā tiek balsots rajona padomes sēdē. Konkursu vērtē rajona komisija, kas lemj un izvirza kandidātu uz novadu. Ne vienmēr tas ir piešķirto punktu skaitā ziņā pirmais pagasts. Neiztrūkstoši pēc rajona konkursa uzvarētājpagastā notiek noslēguma pasākums. Tie ir vēl vieni svētki lauku ļaudīm, un svētku jau nekad nav par daudz.

— Tātad dalība konkursā ir brīvprātīga. Un atsaucība ir novērtējama. Kas nosaka interesi piedalīties šādā konkursā? Varbūt tam ir lielisks balvu fonds?

C.Purgale: — Manuprāt, interesi rada vēlme piedalīties. Jebkuram sevis izrādīšanas pasākumam mēs gatavojamies. Tā ir iespēja sevi mobilizēt, piespiest izdarīt vairāk un tad to kā labi paveikto parādīt citiem. Kā pagasta padomes priekšsēdētāju mani tas motivē pieņemt lēmumu tādēļ, ka dod iespēju parādīt sava pagasta ļaudis no labākās puses un tos novērtēt arī ar ienācēja acīm. Tas ir svarīgi — stāstīt labo par lauku uzņēmējiem, zemniekiem un popularizēt viņu veiksmes. Konkurss dod salīdzinoši ievērojamu publicitāti kā pašvaldībai, tā arī tās iedzīvotājiem.

S.Sproģe: — Ar balvu fondu pa šiem gadiem ir bijis visādi. Piemēram, pirmajā gadā bija ļoti ekskluzīvi — katrs novada uzvarētājpagasts balvā saņēma Latvijas Zemnieku savienības dāvāto mikroautobusu “Latvija”. Bez tam balvās pēc nominācijām bija krūmgrieži, datori. Protams, to iespaidoja apstāklis, ka 1995.gadā bija Saeimas vēlēšanas. Tālāk nāca atslābums, kad balvas nodrošināt bija grūtības. Sākot ar 1997.gadu, konkursā iesaistījās Satiksmes ministrija, piešķirot uzvarētājiem 25 tūkstošus latu lauku ceļu sakārtošanai. Bet trīs gadus vēlāk Satiksmes ministrija izteica protestu, ka neuzskata par lietderīgu savu balvu piešķirt uzvarētājpagastam, jo tajā ne vienmēr ir labākie ceļi. No 1999. gada pēc Anatolija Gorbunova iniciatīvas konkursam tika piesaistītas citas ministrijas. Tādējādi katra ministrija tika uzaicināta savai vērtējamai nozarei piešķirt savu balvu.

— Ko vēl bez publicitātes no konkursa gūst parasts pagasta iedzīvotājs?

C.Purgale: — Atzinība ir svarīga ikvienam. Darīts jau netiek tikai atzinības dēļ, bet par labi padarīto atzinība ir jāizsaka. Un ar to, ka dzīvo jaukā, sakoptā pagasta vidē, var lepoties ikviens iedzīvotājs.

S.Sproģe: — Ir jau ļoti būtiski, ka “paldies” cilvēkam tiek pateikts novada priekšā. Šobrīd vērtēšanas komisijā ir 12 cilvēku. Viņi pārstāv kādu no ministrijām, organizācijām. Zināmā mērā tas palīdz veidot turpmākos kontaktus. Zemniekam vai lauku uzņēmējam ir daudz drošāk griezties, piemēram, Zemkopības ministrijā ar jautājumu par subsīdijām vai citām viņu interesējošām lietām.

Jāatzīst, ka ikdienā bieži nesanāk pateikt “paldies”. Šis konkurss savā būtībā ir vērsts uz labestību.

— Kādai ir jābūt šāda uz labestību vērsta konkursa žūrijai?

S.Sproģe: — No pieredzes zinu, ka pie cilvēkiem ir jāiet ar labestību. Ja tas nesanāk, no darba žūrijā šāds komisijas loceklis nākamajā gadā atsakās. Protams, vērtēšanas kritēriji nav tā latiņa, kas labestības vārdā laižama zemāk, tomēr attieksme pret cilvēkiem ir visa pamats. Un to lauku ļaudis jūt. Pa šiem gadiem esam uzklausījuši iebildes par atsevišķiem komisijas locekļiem un ņēmuši tās vērā.

Jāpiebilst, ka būt vērtētājam nozīmē ne vien atbildību, bet arī personīgo izaugsmi. Visai bieži no ministrijām konkursa komisijā tika izvirzīti jauni darbinieki, kas, vairākus gadus vērtējot, gūst lielisku pieredzi. Šiem cilvēkiem ir iespēja teorētiskos pieņēmumus salīdzināt ar reālo dzīvi. Sēžot ministrijā un gatavojot normatīvos aktus, rodas tikai aptuvens priekšstats par to, kā tie tiek lietoti dzīvē. Patiesības redzējums rīdziniekiem, kam līdz tam nav bijusi saskare ar lauku vidi, arī uzskatāms par konkursa devumu viņu izaugsmē.

— Kuras ministrijas atbalsta šī konkursa rīkošanu?

S.Sproģe: — No 2000.gada norisē un vērtēšanas komisijas darbā piedalās 7 ministrijas: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Zemkopības ministrija, Ekonomikas ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija, Kultūras ministrija un Satiksmes ministrija, vēl arī LPS, Agronomu biedrība, Lauksaimniecības konsultāciju dienests un Latvijas Zemnieku savienība.

Z.Rubezis: — Manuprāt, šobrīd uz labo pusi ir mainījusies nozaru ministriju attieksme pret šo konkursu. Tas ir noticis, pateicoties ministriju pārstāvjiem — konkursa vērtēšanas komisijas locekļiem. Jāpiebilst gan, ka ne visu ministriju.

S.Sproģe: — Lai nebūtu aprunāšanas, teiksim konkrēti. Kultūras ministrijai nākotnē būtu nopietni jāapsver attieksme pret šo konkursu. Līdz šim visa ministrijas atbildība bijusi uzlikta uz Dināras Kleperes pleciem un Valsts tautas mākslas centra līdzekļiem. Līdzīgi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija savu atbildību uzticējusi tikai Vides departamentam. Par savas balvas popularizēšanu nopietni būtu jādomā arī Labklājības ministrijai. Šī ministrija vērtē ļoti nozīmīgas lietas, un balvai būtu jābūt adekvātai. Ir saprotams, ka atsevišķu ministriju pārstāvji jūtas slikti un neērti, kad uzvarētājam jāpasniedz balva.

Z.Rubezis: — Protams, katra balva ir pateicības izpausme par paveikto, tomēr es nekautrējos atzīt ne viena vien pagastu vadītāja viedokli — vislabprātāk mēs laukos vēlētos saņemt naudas balvu — ar norādi, kādiem mērķiem tā izlietojama.

S.Sproģe: — Mēs atļāvāmies izteikt kritiskas piezīmes, tomēr kopumā ministrijām ir jāizsaka pateicība par atbalstu. Un nākotnē jāraugās cerīgi. Turklāt jāaicina līdzdarboties arī citas ministrijas, piemēram, Finanšu ministrija un Iekšlietu ministrija. Pagastos tiek vērtētas daudzas jomas, kas ir tiešā šo ministriju kompetencē. Vēl vēlētos piebilst, ka tikpat svarīga ir pašu attieksme un atbalsts. Piemēram, Talsu rajons savu uzvarētāju godina ar kopīgu dziesmu, ierodas apsveikt visi kolēģi — pagastu priekšsēdētāji. Savukārt Rēzeknes rajona padomes sēdē tika pieņemts lēmums par naudas balvu uzvarētājam. No kopējā rajona ceļu fonda līdzekļiem, bet tā ir pašu pagastu nauda, “Sakoptākais pagasts” ieguva piecus tūkstošus latu. Tomēr ir arī pretēja pieredze, ka novada uzvarētāju noslēguma pasākumā savējie nav ieradušies apsveikt.

— Kā veicas ar sponsoru piesaisti?

S.Sproģe: — Viegli nav, un ģenerālsponsorus atrast ir grūti. Jau divus gadus mūs atbalsta “Rīgas piensaimnieks”. Viņu ieguldījums ir nozīmīgs, tai skaitā palīdzība konkursa komisijai nokļūt uz vērtēšanu visās vajadzīgajās vietās. Ievērojams ir arī viņu balvu fonds. No 2000.gada tiek piešķirtas nozaru nominācijas. Tam ir arī savi mīnusi, jo var gadīties, ka viens pagasts spēj iegūt augstāko vērtējumu katrā nominācijā. Tomēr esam nonākuši pie atziņas, ka vērtēšana pēc nominācijām ir labākais risinājums.

— Vai konkursa balvu fonds stimulē tajā piedalīties?

C.Purgale: — Tas neapšaubāmi ir stimuls — iegūt balvu. Taču man vairāk šķiet, ka konkurss pats par sevi ir stimuls sakopties.

S.Sproģe: — Piemēram, Vecpiebalgā jau ilgāku laiku notiek konkurss “Par sakoptāko sētu”. Tagad šajā pagastā vairs nav nolaistu un nesakoptu māju. Ar iekšējā konkursa rīkošanu panākts tas, ka sakoptāko sētu īpašnieki ir mudinājuši rūpēties par māju apkārtnes uzpošanu arī ne tik čaklos saimniekus. Ja kaimiņam tiek par to iedots kaut mazumiņš, otrs sāk domāt par turpmāk darāmo savas mājas priekšas sakopšanā.

— Konkursa šā gada laureāts Vidzemes novadā ir Trikātas pagasts. Ko par savu darbu esat ieguvuši balvās?

C.Purgale: — Protams, gandarī ne tikai iegūtās balvas. Piedaloties konkursā, mēs esam ieguldījuši arī savus līdzekļus. Galvenokārt priecē apziņa, ka mūsu darbs ir tik augstu novērtēts. Morāli nozīmīgākā ir un smagāko atbildību uzliek piešķirtā goda plāksne. Nomināciju balvu fonds acīmredzot ir atkarīgs no attiecīgās ministrijas rocības un arī attieksmes pret šo konkursu.

S.Sproģe: — Mans viedoklis — ministriju balvām savās nominācijās jābūt samērojamām. Tā ir attieksme ne tikai pret konkursu, tā ir attieksme pret lauku pašvaldībām. Nav jau noslēpums, ka viena no vērtīgākajām ir Satiksmes ministrijas naudas balva — 10 tūkstoši latu pagasta ceļu sakārtošanai. Ja jūt, ka tā balva netiks, pagasti nevēlas piedalīties.

— Nosaukumam “Sakoptākais Latvijas pagasts” ir daudz dziļāka nozīme nekā saposta pagasta apkārtnes atrādīšana žūrijai. Kā jūs skaidrotu konkursa būtību?

S.Sproģe: — Ko jūs! Tikai uz konkursa brīdi uzskaistināt pagastu nav iespējams. Tur ir ietverts darbs vairāku gadu garumā, kad kādās nominācijās ir sasniegts augsts rādītājs un var piedalīties konkursā valsts mērogā. Tas nav tikai noslaucītais sētsvidus, tā ir sakoptība un kārtības ieviešana visās jomās. Īstenībā mēs jau ilgāku laiku strīdamies par konkursa nosaukuma maiņu, taču precīzāku vārdu kā “sakoptākais” nav izdevies atrast.

C.Purgale: — Vienā gadā nav iespējams izaudzēt ne skaistus rudzus, ne panākt kaut nelielu uzplaukumu lauku uzņēmējdarbībā.

— Aplūkojot konkursa astoņu gadu laureātu sarakstu, redzams, ka tie neatkārtojas. Vai tas ir darīts apzināti?

S.Sproģe: — Tādu kārtību paredz konkursa nolikums. Laureāti vairs nevar pretendēt uz dalību novada vērtēšanas kārtā. Kaut vai tāpēc, ka piešķirtais laureāta gods un goda plāksne pie ieejas pagastmājā liek šādu līmeni uzturēt arī turpmāk. Tomēr tie var piedalīties rajona posma vērtēšanas kārtā. Jāsecina, ka pret piedalīšanos konkursā ir dažāda attieksme. Piemēram, Talsu rajonā piedalīšanās visas valsts konkursā ir komandas darbs. Piecus gadus Talsu rajona pagasti ir bijuši uzvarētājos, un tam, kas nākamajā gadā uz rajona konkursa rezultātu pamata startēs uz novadu, pārējie palīdz gatavoties.

C.Purgale: — Trikātas pagasta vārdā varu apliecināt, ka turpmāk ir jādomā par mums, laureātiem. Pa šiem gadiem jau 32 pagasti ir saņēmuši augstāko konkursa novērtējumu. Iespējams, vajadzīgas jauns konkurss. Šie pagasti ir aktīvi un grib darboties.

S.Sproģe: — Šogad, vērtējot konkursa dalībniekus, iznāca iegriezties daudzos iepriekšējo gadu laureātu pagastos. Secinājums ir skaidrs — tie visi turas atzīstamā līmenī. Tā varbūt ir arī lauku cilvēku atbildība, ka citādi vienkārši nedrīkst.

— Latvijā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā palēnām veidojas novadi. Vai tas ietekmēs šā konkursa nākotni?

S.Sproģe: — Esam saņēmuši priekšlikumus turpmāk nevērtēt konkursā pilsētas ar lauku teritoriju un piedalīšanos atteikt novadiem, kuros ir pilsētas. Tas nozīmē, ka sašaurināsies konkursa dalībnieku loks. Piedalīties varēs tikai tie novadi, kas veidojušies, apvienojoties pagastiem, un pagasti. Reforma liek mainīties līdzi dzīvei. Iespējams, ka tiks veidots jauns konkurss — novadiem.

L.Gintere: — Manuprāt, konkursam ir jāsāk nopietni domāt par attīstību. Jo pēc diviem gadiem konkurss atzīmēs desmitgadi.

— Latvijas novadi vienmēr ir bijuši un arī turpmāk būs atšķirīgi savā identitātē, kultūrvēsturiskajā mantojumā. Kā ir vērtēt un salīdzināt šīs atšķirības?

S.Sproģe: — Jau divus gadus novadu vērtēšanu veic cita novada komisijas pārstāvji. Pirms tam no konkursa dalībniekiem mēs saņēmām pretenzijas, ka “savējie izvelk savējos”. Tas attiecas arī uz ministriju pārstāvjiem — ir darīts zināms, ka ministriju izvirzītie komisijas locekļi nedrīkst būt no attiecīgā novada. Šogad Zemgales komisija, kas vērtēja Latgali, noslēguma pasākumā atzina, ka devās uz turieni ar plašsaziņas līdzekļu veidoto priekšstatu. Un tas, kā zināms, nav īpaši iepriecinošs: Latgale — depresīvais un ekonomiski vāji attīstītais reģions utt. Tomēr redzētais šo mītu pamatīgi iedragājis. Arī Latgalē zemnieki prot strādāt, iekopt ganāmpulkus, sējumus. Tas, ka Latgalē šobrīd ir vērojama liela rosība, nav noliedzams.

Z.Rubezis: — Varu apliecināt, ka vērtēšanā neesmu mēģinājis salīdzināt, piemēram, Latgali ar Kurzemi. Braucu ar domu, ka vēlos redzēt un vērtēt šajā novadā sasniegto. Negribētos arī piekrist tautā daudzinātiem teicieniem. Tā, braucot uz Kurzemi, atcerējos apzīmējumu “lepnie kurzemnieki”. Un tagad varu droši teikt — ne nu šie lepni, ne citādi kā vidzemnieki. Tādi paši cilvēki ar savām sāpēm, priekiem, rūpēm kā Kurzemē, tā Zemgalē, Latgalē un Vidzemē.

Jāpiebilst, ka konkurss ne tikai uzsver labāko un dod tam atbilstošus punktus vērtējumā, bet rada priekšstatu par dzīvi pagastā kopumā. Vērtējot mēs izbraucam krustām šķērsām cauri pagasta teritorijai, un noslēpt nebūšanas tad ir gandrīz neiespējami. Pārāk daudz acu visos virzienos.

S.Sproģe: — Latgalē mēs braucām ar zirgu pajūgiem. Tā izdevās izzināt arī ceļā sastapto pagasta iedzīvotāju viedokli, ne tikai klausīties pagasta vadītāja stāstījumu. Un tā atklājās arī Latgales novada kultūrvēsturiskais un šobrīd dzīvais mantojums — pārvietošanās ar zirgu pajūgiem.

L.Gintere: — Man vienmēr ir likusies interesanta pagasta ļaužu un konkursa komisijas tikšanās. Tā ir spēle ar zināmiem teātra elementiem, tas ir īpaši gatavots priekšnesums, kurā interesanti noraudzīties. Katrā vietā, novadā, reģionā ir kāds īpašs piesitiens. Šajā reizē ir iespēja katram rādīt savas labās un stiprās puses, mācēt pietušēt trūkumus. Mēs jau to saprotam un pasmaidot piešķiram punktus — par māku sevi pasniegt.

— Konkursa vērtēšanas komisijas viedoklis ne vienmēr saskan ar konkursa dalībnieku priekšstatiem. Par ko dalībnieki izsaka neapmierinātību?

S.Sproģe: — Sūdzības ir bijušas dažādas. Gan sašutums, gan situācijas nepārzināšana liek izteikt pretenzijas. Bieži neapmierinātība ir par konkursa nolikumu, jo sākotnēji šķiet, ka ir visas iespējas iegūt kādu no nominācijām. Tomēr, vērtējot pēc nolikuma, rādītāji ir citādi. Tā šogad bija Ozolnieku pagastam, kas pretendēja uz Ekonomikas ministrijas nomināciju, bet, saskaitot punktus, rezultāts atšķīrās no iecerētā. Iepriekš saņēmām dažus iebildumus par atsevišķu komisijas locekļu attieksmi. Tomēr līdz ar pieredzi mainās arī attieksme.

L.Gintere: — Nolikums ir pamats visai konkursa norisei. Pieredze liecina, ka pagastu ļaudīm attieksme pret konkursa nolikumu nav vienāda. Lai arī saprot, ka tas ir mēraukla vērtēšanā, gribas izcelt labāko un norādīt to kā pamatu punktu piešķiršanai. Tā nereti rodas domstarpības. No pagasta vadītāja viedokļa nolikums ļauj sevi jau iepriekš pašam izvērtēt un tad salīdzināt savu un konkursa komisijas vērtējumus.

— Būt konkursa komisijas loceklim vairāk ir goda vai atbildības lieta?

L.Gintere: — Gan viens, gan otrs, bet, manuprāt, vairāk atbildība. Šī konkursa vērtēšanas darbā man ir liela pieredze, un šogad biju arī novada komisijas priekšsēdētāja. Tomēr es necenšos to pārāk sakāpināti uztvert. Lai gan priekšsēdētāja atbildība vienmēr ir augstāka. Klāt nāk arī organizatoriskie pienākumi. Kaut vai nodrošināt visu komisijas locekļu nokļūšanu un sazināšanos ar tiem. Katrs nereti dzīvo citā Latvijas novadā.

Esmu novērojusi, ka konkursa komisijas locekļi necenšas dienas beigās saskaitīt vērtētā konkursa dalībnieka kopējo punktu skaitu, iespējams, lai sevi neietekmētu. Punktu skaitīšana tiek atlikta uz beigām, kad novērtēti visi pretendenti.

S.Sproģe: — Ja saskaitot atklājas, ka vairākiem pagastiem ir vienāds rezultāts, notiek ilgas un nopietnas diskusijas — kam piešķirams augstāks novērtējums. Visu komisijas locekļu subjektīvais viedoklis veido kopējo. Un atbildība izpaužas, vērtējot kvalitāti, ne akcentējot subjektīvo. Strīdi patiešām ir skaļi, bet tie ir arī vērtīgi. Tāpat komisijas locekļa atbildība izpaužas apstāklī, ka jāpiedalās vērtēšanā no pirmās līdz pēdējai dienai.

— Mūsu sarunas sākumā jūs teicāt, ka šis ir gaišs, labestīgs pasākums. Cik liels optimisms jums, konkursa vērtētājiem, ir attiecībā uz tā nākotni?

L.Gintere: — Par to, ka konkursam nākotnē ir jābūt, nav šaubu. Bet, kā jau minēju, tam ir jāmainās. Iespējams, nākotnē varētu domāt par vairākām kārtām, lai iesaistītu iepriekšējo gadu laureātus. Bet nav izslēdzama arī doma par nelielu pauzi, lai pārdomātu un izvērtētu turpmāko rīcību.

Z.Rubezis: — Pēc pauzēm ir grūtāk no jauna sākt.

S.Sproģe: — Mums vēl līdz desmitgadei atlicis neliels laika sprīdis, divi gadi. Varbūt ir vērtīga un pārrunājama doma par jubilejas konkursa rīkošanu tikai deviņu gadu laureātu starpā. Un tad jaunu posmu sākt ar pavisam citu konkursu. LPS Pagastu apvienība gaida arī no dalībniekiem idejas par to. Jau četrus mēnešus mūsu mājaslapā par šo tēmu ir uzdots jautājums: ko darīsim tālāk? Mans priekšlikums būtu ar konkursa starpniecību spēt pateikt paldies vēl lielākam lauku ļaužu skaitam, jo sava pagasta sapošanā viņu nopelns ir nenovērtējams. No šo cilvēku acīm staro liels prieks par suminājumu novada priekšā un piešķirto atzinības rakstu ar vienpadsmit organizāciju vadītāju un komisijas locekļu parakstiem.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore