Garīgā veselība kā mūsu visu un katra rūpe

Dr.med. Biruta Kupča, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes docente, — "Latvijas Vēstnesim"

— Pasaules veselības organizācija (PVO) 2001.gadu pasludinājusi par garīgās veselības gadu. Arī Pasaules veselības diena — 7.aprīlis — šogad veltīta garīgās veselības jautājumiem. Vai tas liecina, ka psihiskās saslimšanas ieņem nozīmīgu vietu tūlīt aiz sirds un asinsvadu slimībām, tās kļūst biežākas?

— Diemžēl jā. Nevarētu gan sacīt, ka vairāk ir to saslimšanu, kuras izraisījusi iedzimtība un tamlīdzīgi faktori. Šizofrēnijas slimnieku skaits, piemēram, nav palielinājies. Taču īpašas problēmas ir ar depresiju, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem. Domāju, ka turpmākajos gadu desmitos depresija vēl vairāk izplatīsies. Psihiatrisko saslimšanu izcelsmei ir trīs faktori vai līmeņi, kas tās ietekmē: psiholoģiskais, sociālais un bioloģiskais. Un, lūk, depresiju un neirožu gadījumos ļoti liela loma ir psiholoģiskajam un sociālajam faktoram. Bet mūsu valstī un, domāju, arī daudzviet pasaulē nekas neliecina, ka tuvākajā laikā sociālā situācija ievērojami uzlabosies, ka psiholoģiskā gaisotne būs ļoti līdzsvarota, mierīga un prognozējama. Jo viss notiekošais — kari, avārijas, laupīšanas — rada nelabvēlīgo klimatu, kurā depresijas un neirozes tiešām pavairojas.

— Arī gados jauniem cilvēkiem mēdz būt neirozes un depresijas?

— Kā liecina pasaules statistikas dati, vidējais vecums, kad cilvēki saslimst ar neirozi un depresiju, ir divdesmit septiņi gadi. Tātad ļoti daudz ir jaunu cilvēku ar šīm saslimšanām.

— Ko, jūsuprāt, varētu darīt valdība un sabiedrība, lai samazinātu šo saslimšanu skaitu? Sabiedrība varbūt nav pietiekami iecietīga...

— Vispirms sabiedrībai ir jābūt izglītotai, jāzina, ka tādas kaites ir un ka tā nav cilvēka kaprīze, viņa iegriba vai izlaidība. Un nevar cilvēkam pateikt: saņemieties, nedomājiet par to! Vajadzētu saprast, ka tā nedrīkst rīkoties. Tāpat vajadzētu saprast to, ka šiem cilvēkiem var palīdzēt. Un ka ir jāmeklē palīdzība. Gan ārsts, gan psihoterapeits var palīdzēt. Nevajag šādos gadījumos meklēt ekstrasensus.

Biruta Kupča Briselē 2000.gada jūlijā

Protams, valdībā ir jābūt daudz lielākai iecietībai, iejūtībai un palīdzībai. Jo tad arī visas sabiedrības attieksme pret šiem pacientiem un viņu slimībām būs daudz iecietīgāka. Un pacientiem radīsies pašapziņa, pārliecība un cerība.

— Cilvēki ar psihiskām saslimšanām pašlaik jūtas diskriminēti...

— Domāju, ka pat ļoti. Galvenokārt jau tādēļ, ka daudzos gadījumos viņi nav spējīgi sevi aizstāvēt. Viņi nespēj cīnīties par savām tiesībām, prasīt sociālo palīdzību. Turklāt sabiedrībā valda aizspriedumi pret cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām. Reizēm man šķiet, ka šie aizspriedumi valda kaut kur zemapziņā, — ak, ko nu tur nodarboties ar garīgi slimu cilvēku, tāds viņš ir, un lai pats tiek galā ar sevi, labāk no viņa tālāk! Sabiedrībai pret šiem cilvēkiem ir gan bailes, gan nicinājums, neērtības sajūta. Pat tuviniekiem reizēm ir neērti no saviem garīgi slimajiem radiniekiem, diemžēl ir pat tā. Ar visām šīm problēmām ir jācīnās. Un garīgās veselības gadā varbūt vajadzētu par to vairāk runāt. Varētu parādīt vajadzības un iespējas šiem cilvēkiem palīdzēt.

— Vai daudzi no slimajiem izprot savu kaiti un ārstējas?

— Domāju, ka aptuveni puse izprot. Un ārstiem ir jāveic liels darbs, lai cilvēki saprastu, ka viņiem ir jāārstējas. Jo pacients bieži vien neizprot, kas ar viņu noticis, un tādēļ pats aktīvi nemeklē palīdzību. Ļoti liela loma ir ārstu un pacientu sadarbībai. Nereti tas, ka cilvēks ar garīgās veselības problēmām neizprot savu stāvokli, apgrūtina viņa atveseļošanu un aprūpi. Svarīga, protams, ir arī apkārtējo cilvēku, sabiedrības attieksme. Domāju, te jāmin vēl kāds fakts. Ļoti daudziem mūsu slimniekim ir invaliditātes grupas, viņi saņem pensiju, un ir starpība, par kādu saslimšanu cilvēks saņem šo invaliditātes pensiju. Ja ir kāds fizisks defekts, viņam ir galva, saprāts, ar ko viņš rīkojas un izplāno savas naudas tēriņu. Varbūt nepieciešamības gadījumā vēl griežas pēc palīdzības un to arī saņem. Taču mūsu slimniekiem, cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, vairumā gadījumu nepietiek sapratnes, viņi nevar izplānot, kā rīkoties ar savu naudu. Tādēļ nabadzība un izmisums šiem cilvēkiem ir daudz lielāks nekā citiem invalīdiem. Tā ir ļoti būtiska problēma. Un cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām ārpus slimnīcas būtu nepieciešama īpaša palīdzība — īpašas iestādes un cilvēki, kas viņiem palīdzētu dzīvot, atbalstītu psiholoģiski un sociāli, kas mācītu, kā rīkoties ar savu naudu. Diemžēl mūsu valstī nav tādu rehabilitācijas institūciju, un tas ir ļoti liels mīnuss psihiatriskajā palīdzībā. Nupat ir parādījusies pirmā bezdelīga garīgi slimo cilvēku atbalsta centram Rīgā, jo ar vienas pacientes mātes palīdzību tika atklātas šim nolūkam domātas telpas. Finansiāli te palīdzējušas farmaceitiskās firmas un Sorosa fonds. Tās gan ir tikai divas istabas kādā mājā, un, protams, visiem garīgi slimajiem un viņu tuviniekiem tas ir kā piliens jūrā. Tomēr ir radīta vismaz viena iespēja, ko vajadzētu paplašināt un dažādot. Šīm iestādēm varbūt pat vajadzētu būt tādām, kurās pacienti varētu dzīvot, kur viņi varētu ar kaut ko nodarboties. Vajadzētu tur radīt arī darba apstākļus, lai cilvēki varētu pat kaut ko nopelnīt, gūstot sev papildu ienākumus. Diemžēl rehabilitācijas iespējas garīgi slimiem cilvēkiem Latvijā nav attīstītas.

— Tomēr šajās nesen atklātajās telpās cilvēki ar garīgās veselības problēmām varēs gūt sev kādu garīgu atbalstu...

— Divas reizes nedēļā ar viņiem tur nodarbosies. Ar viņu piederīgajiem runās ārsti. Jo arī tas ir ļoti būtiski — gan mierināt viņus, gan iepazīstināt ar tuvinieku veselības stāvokli un ar to saistītām problēmām. Pacienti tur varēs klausīties mūziku — palasīt grāmatas, būs iespējas nodarboties ar gleznošanu, zīmēšanu. Šādai tikšanās vietai varētu būt liela loma pacientu rehabilitācijā.

— Kā interesenti šo centru varēs atrast?

— Laikrakstos par tā atrašanās vietu būs informācija, tiks norādīts arī tālruņa numurs. Šāda centra izveide mūsu valstī ir kas jauns. Garīgās veselības gadā cilvēki ir sarosījušies un palīdzējuši. Nāksies lūgt palīdzību arī no pašvaldības, jo par telpu īri ir jāmaksā. Starp citu, visā pasaulē tādām iestādēm palīdz pašvaldības, organizējot savā rajonā dzīvojošajiem pacientiem rehabilitācijas palīdzību.

— Psihiatriskās palīdzības likumprojektu vēl apspriež?

— Tas kaut kur vēl klīst. Taču tāds likumprojekts ir tapis, ar tā izskatīšanu nodarbojas.

— Vai likums, kad tas tiks pieņemts, spēs atrisināt daudzās ar psihiatrisko slimnieku ārstēšanu saistītās problēmas?

— Domāju, ka likums vismaz kaut ko sakārtos. Būs arī skaidrība par slimnieku tiesībām — ko viņi var prasīt. Ļoti bieži mums, ārstiem, pārmet, ka neesam pietiekami atklāti vai pārkāpjam slimnieku tiesības. Taču es domāju, ka mēs tā nerīkojamies. Slimnieku labā varbūt kaut ko reizēm noslēpjam, reizēm varbūt izdarām kaut ko, kas apkārtējiem šķiet nepieņemami. Likums ir ļoti vajadzīgs.

— Kas jūs kā asociācijas prezidenti un kā ārsti pašlaik visvairāk satrauc?

— Sabiedrības attieksme pret slimniekiem ar garīgās veselības traucējumiem un pret psihiatriju vispār. Ļoti bieži manu slimnieku kaimiņi vai pat cilvēki uz ielas prasa, lai ievieto viņus slimnīcā. Jo šie cilvēki, lūk, traucējot, neesot tīkami. Sabiedrībā pret psihiski slimiem cilvēkiem ir neiecietība un augstprātība. Tas mani satrauc. Vēl mani satrauc tas, ka mani kolēģi ārsti un medmāsas, arī citi ārstniecības iestādēs strādājošie saņem zemu atalgojumu. Bet mūsu darbs ir ļoti grūts. Es saprotu, ka arī ķirurgu darbs ir grūts. Taču mums nākas uzklausīt tik smagus cilvēku likteņus, tik daudzus psiholoģiskus pārdzīvojumus, izjust stresu. Mēs sastopamies ar slimniekiem, kuri paši ārkārtīgi smagi visu pārdzīvo. Viņi ir garīgi slimi, redz halucinācijas un visu to paši ļoti pārdzīvo. Tas ir ārprāts, tās ir šausmas, ko viņi izjūt. Viena lieta, ka šis cilvēks ir slims, otra — ko viņš pats izjūt.

Ja ar mediju algām paliks līdzšinējā līmenī, baidos, ka drīz būs lielas problēmas gan ar ārstiem, gan ar medmāsām. Un galu galā tā taču valstī ir izšķērdība, ka ārsts mācās deviņus desmit gadus un pēc tam savā profesijā nestrādā! Viņš aiziet strādāt labāk apmaksātā darbā. Manī rada izbrīnu tas, ka veselības aizsardzība valstī netiek uzskatīta par prioritāti. Kāda tad ir nozīme citām prioritātēm, ja nebūs par ko rūpēties, ko aizsargāt. Ja veselības aizsardzība nekļūs par prioritāti, visi būs slimi, nepilnvērtīgi. Vēl kāds fakts. Nesen mainījās kompensēto medikamentu saraksts. Hroniski slimiem, ne tikai psihiatriskajiem, kuriem ir ilgstoši jālieto zāles, kas ir visai dārgas, medikamentus līdz šim izsniedza bez maksas, bija bezmaksas ambulatorā ārstēšana. Tā ir bijis ilgāk nekā trīsdesmit gadus. Bezmaksas zāles saņēma cilvēki ar konkrētu diagnozi un arī invalīdi. Tagad noteikumi ir mainīti un kompensētās zāles izsniedz tikai noteiktu diagnožu gadījumos, saraksts ir kļuvis krietni īsāks. Kas šos jaunos noteikumus izstrādāja? Kas sastādīja šo diagnožu sarakstu? Diemžēl es to nezinu. Jo ne mans priekšgājējs (bijušais asociācijas prezidents), ne es netikām aicināti par padomdevējiem, lai izlemtu, kuriem slimniekiem izsniegt bezmaksas medikamentus. Tagad kādi 30—40 procenti no tiem slimniekiem, kuri agrāk saņēma bezmaksas medikamentus, vairs tos nesaņem. Ārstiem radusies papildu psiholoģiska slodze, lai pārliecinātu, pierunātu pacientus pirkt zāles. Cilvēks saka: man pensija ir tikai četrdesmit latu, un es nevaru pirkt zāles par desmit latiem. Jā, mums, ārstiem, teica, ka, protams, esot pieļauta kļūda, kas tikšot labota, taču diemžēl nekas nav mainījies. Esmu runājusi visās iespējamās instancēs, arī televīzijā un radio, bet nekas nemainās. Pat uz saviem lūgumiem neesmu saņēmusi atbildes. Arī tas liecina par nevērīgo attieksmi pret mūsu specialitāti, mūsu slimniekiem un pret mani. Interesanti, ka šī rīcība ir pilnīgi pretēja tam, kā plāno medicīnas attīstību. Visu laiku notiek reformas, visu laiku runā par to, ka jāakcentē ambulatorā ārstēšana, jo tā neapšaubāmi ir lētāka. Tajā pašā laikā slimniekiem ambulatorā terapija netiek nodrošināta, tas ir neloģiski un absurdi. Mūsu specialitātes slimniekiem, kuri vairs nevar saņemt bezmaksas zāles, tagad ir jāārstējas slimnīcā. Bet tas valstij izmaksā ievērojami dārgāk. Jo visdārgākās zāles dienā maksā divus latus, bet vienas dienas ārstēšanās slimnīcā — kādus astoņus latus.

Mans darbs nav viegls, taču bieži jūtos gandarīta, ka esmu palīdzējusi slimniekam. Taču mani ļoti aizvaino un apbēdina augstākstāvošo instanču atbalsta trūkums. Ar ārstu, arī psihiatru, domām maz rēķinās.

— Vai, jūsuprāt, slimnieki ar garīgās veselības problēmām izjūt sabiedrības reizēm nievājošo attiekmi pret viņiem?

— Depresīvie slimnieki ļoti labi visu saprot. Arī nievājošo un nesaprotošo attieksmi pret viņiem. Nupat biju ļoti pārsteigta par kādā laikrakstā publicētu diplomēta pedagoga vēstuli, kurā viņš izska savu protestu pret kompensēto ambulatoro ārstēšanu psihiski slimajiem cilvēkiem. Konkrēti viņš runā par cilvēkiem, kuri sirgst ar depresiju. Vēstules autoram, cilvēkam ar augstāko (acīmredzot) izglītību, erudīcija ir tik zemā līmenī, ka viņš nesaprot, kas ir depresija un ko nozīmē tās ārstēšana. Viņš raksta, ka no nodokļu maksātājiem gribot apmaksāt "kādas personas vēlēšanos kaifot". Mēs neviens neesam pasargāti no depresijas. Tā bieži sākas negaidīti, neloģiski un neizskaidrojami. Man bija ļoti nepatīkami šo publicēto vēstuli lasīt. Protams, tas liecina par cilvēka izglītības līmeni. Manuprāt, jau vidusskolā būtu jāizskaidro, kas ir depresija un kā pret to jāizturas. Brīnos, kā matemātikas bakalaurs var strādāt par pedagogu, ja viņam ir šāds uzskats par cilvēkiem, kuri sirgst ar depresiju! Tās, lūk, esot "izpriecas no valsts budžeta". Bieži vien cilvēki uzskata, ka psihotropās zāles ir narkotikas. Lielākā daļa zāļu, ar kurām mēs ārstējam savus pacientus, ne tuvu nestāv zālēm, no kurām rodas atkarība.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente