Par guļbaļķu māju renesansi pasaulē

Būvuzņēmuma “Dziedrs” vadītājs Kārlis Apinis bija viens no pirmajiem, kas savulaik - septiņdesmitajos gados - par jaunu sāka godā celt vienu no tradicionāliem arodiem, kurš dažus gadu desmitus bija atstāts novārtā - guļbaļķu māju būvniecību.

Šobrīd aiz muguras jau vairāk nekā 30 gadu pieredze darbā ar klasiskajām guļbūvēm, kas Kārli Apini pamatoti ļauj dēvēt par vienu no nedaudzajiem īstenajiem guļbūvju meistariem un vienu no spēcīgākajiem šīs nozares ekspertiem Latvijā.

Kā stāsta pats Kārlis Apinis, pirmā interese par baļķu mājām radusies, studējot ķīmiju toreizējā Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Kad 1969. gadā Brīvdabas muzejā tika nodibināta ķīmiskās restaurācijas nodaļa, Kārlis Apinis kļuva par tās vadītāju, sākot strādāt kopā ar vēl trim domubiedriem. Nodaļas pienākumos sākotnēji ietilpa uz muzeju pārvesto koka ēku konservācija, drīz vien tās darbinieki arī paši sāka meklēt vecās koka ēkas un pārvest tās uz muzeju.

“Regulāri braukājot pa Latviju un jaucot guļbūves pārvešanai uz muzeju, pamazām sākām tās izzināt un saprast. Nepagāja ilgs laiks, kad pieredzējušo veco amatnieku vadībā sākām šīs mājas arī montēt kopā, savukārt vēl pēc kāda laika jau radās interese ņemt pašiem cirvi rokā un patstāvīgi mēģināt kaut ko izgatavot,” stāsta K. Apinis. Pats pirmais Brīvdabas muzeja restaurācijas nodaļas četru vīru komandas pilnīgi patstāvīgi restaurētais objekts bija hernhūtiešu koka dievnams pie Alauksta ezera, un līdz ar to amats bija rokā - nākamajā gadā pašrocīgi pilnīgi no jauna tika uzceltas divas guļbūves, vēl pēc gada trīs, tad četras, un tādā veidā lietas pamazām aizgāja. Šobrīd būvuzņēmums “Dziedrs” ir viena no spēcīgākajām klasisko (ar rokām darināto) guļbūvju firmām Latvijā, kurā strādā vairāk nekā 20 cilvēku.

“Savulaik, kad biju uzcēlis pirmo, otro, trešo guļbūvi, paliku gandrīz vai iedomīgs - likās, nu zinu par tām visu. Šodien, kad esam uzbūvējuši jau gandrīz 160 māju, saprotu, ka ne tuvu nezinu visu - katra nākamā baļķu māja dod jaunas zināšanas un jaunas atziņas, kas arī veido pieredzi un dod lielākas iespējas realizēt fantastiskas lietas.

Jāsaprot, ka mūsdienu guļbūvi un tās būvniecību nevar saistīt ar etnogrāfiju - guļbūve jau sen ir zaudējusi savu etnogrāfisko noskaņu, drīzāk jau tā ir koka māja ar tradīcijām. Mūsdienu baļķu māja vairs nav tikai četras sienas un divslīpu vai četrslīpu jumts - cilvēki vēlas guļbūves ar erkeriem, ar jumta izbūvēm, mansardiem, terasēm, turklāt tai ir jābūt modernai individuālajai mājai ar ūdensapgādi, elektrību, apkuri utt. Un amatnieks, kam galva strādā un nav divas kreisās rokas, tādu māju var uzcelt,” saka K. Apinis.

Tomēr nav par lieku atgādinājums, ka pašos pamatos senču gudrība un amata noslēpumi ir jāievēro ikvienā guļbūvē - gan pareizais koka ciršanas laiks - ziema un jauns mēnesis - , gan tas, ka baļķim jābūt ar taisnu šķiedru bez vītnes, kas žūstot vērpsies un lauzīs konstrukciju, gan, protams, guļbūves sēšanās īpatnības, kuras daudzi cēlāji, diemžēl, vai nu aizmirst ievērot, vai pat vispār nezina.

Diemžēl, augsti kvalificētu meistaru, kas spēj novadīt guļbūves celtniecības projektu no pamatiem līdz pat atslēgai, Latvijā nav vairāk par diviem desmitiem. Tajā pašā laikā to firmu skaits, kas piedāvā uzcelt baļķu mājas, sasniedz jau gandrīz piecus desmitus.

Pēc Kārļa Apiņa domām, Latvijā vēl ir daudz jādara, lai panāktu guļbūvju celtniecību visaugstākajā līmenī - gan ar stingras licencēšanas ieviešanu, gan ar meistaru skolu attīstīšanu.

“Tiem, kas šodien strādā slikti, vai nu jāiemācās strādāt labi, vai arī jāpārtrauc vispār. Domāju, ka mums vēl ir daudz jāmācās, piemēram, no ASV kolēģiem - tur ir apmēram 400 guļbūvju celtniecības firmu, kuras ir apvienojušās asociācijā un katru gadu rīko augsta līmeņa profesionālas pieredzes apmaiņas konferences.

Savukārt latvietis, kas pieprot amatu, pagriezīs muguru un pārtrauks strādāt, tiklīdz redzēs kaimiņu nākam lūgt padomu. Un tas tikai lieku reizi apliecina, cik mēs esam vāji. Nenoliedzu, ka arī es agrāk domāju līdzīgi, bet tagad ar prieku dalos pieredzē un mācu citus, lai tik vico vaļā, jo agri vai vēlu šīs rokdarbu koka mājas izies pasaulē. Un tad nebūs jākaunas, ka mūsu meistariem ir slikta slava.”

“DIENAS BIZNESS”