Par Latvijas administratīvo vājumu

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Dr.iur.h.c. Egils Levits:

ES vērtējumos par Latvijas atbilstību kļūt par tās dalībvalsti kā viens no mīnusiem regulāri tiek nosaukts valsts pārvaldes “administratīvais vājums”. Salīdzinot ar ES “vidējo līmeni”, mūsu valsts pārvalde kopsummā darbojas mazāk kvalitatīvi nekā tas būtu nepieciešams modernā, tiesiskā valstī.

Kādēļ šāds nepietiekams rezultāts? Iemeslus iespējams konstatēt, salīdzinot mūsu priekšstatus, kā jāfunkcionē valsts pārvaldei, ar Eiropas priekšstatiem, kas gadu desmitus ir izstrādājušies un noslīpēti gan teorijā, gan praksē. Tur tie ir kļuvuši par pašsaprotamiem principiem, kas ietverti gan likumdošanā, gan īstenoti praksē un tiek apgūti ierēdņu izglītības procesā.

Izdarot šādu salīdzinājumu, piemēram, uzreiz var ievērot, ka pie mums gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī - nav skaidru priekšstatu:

• par demokrātiskai valsts iekārtai atbilstošu (kontinentālās Eiropas izpratnē) Satversmes noteikto konstitucionālo ietvaru, valsts pārvaldes vietu tajā un no tā izrietošajiem valsts pārvaldes organizatoriskajiem un darbības pamatprincipiem;

• par publisko tiesību juridisko personu, tās būtisko atšķirību no privāto tiesību juridiskās personas (it sevišķi saistībā ar pamattiesībām), tās orgāniem un struktūrvienībām, to savstarpējām attiecībām;

• par iestāžu hierarhisko sistēmu kā pilsoņu demokrātiskās kontroles pār valsts pārvaldi centrālo sastāvdaļu - rezultātā tiek pieļautas situācijas, ka publiskās varas izmantošana netiek efektīvi kontrolēta;

• par to, ka varas deleģēšana privātpersonām pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, nodrošinot stingru uzraudzību pār tās izmantošanu, it sevišķi pār to, vai administratīvie akti tiek izdoti taisnīgā un caurskatāmā procedūrā;

• par to, ka citus pārvaldes uzdevumus, kas nesatur tiesības izmantot valsts varu (izdot administratīvos aktus), var deleģēt privātpersonām ar nolūku iesaistīt sabiedrību valsts pārvaldē, bet ka arī šeit ir jānodrošina efektīva uzraudzība pār to, kā šie uzdevumi tiek veikti;

• par iestāžu sadarbību tādā veidā, ka tās veidotu vienotu lēmumu pieņemšanas sistēmu (t.i., ka vienas iestādes lēmums, kas izraisa tiesiskas sekas uz ārpusi, ir saistošs visām valsts iestādēm); teorijā un praksē tiek pieļauta doma, ka iestādēm var būt savas intereses;

• par publisko tiesību līguma īpašajiem priekšnoteikumiem - kādos gadījumos publisko tiesību juridiskās personas ir un kādos nav tiesīgas slēgt šādus līgumus, ar ko tie atšķiras no privāttiesiskajiem līgumiem;

• par iekšējā apstrīdēšanas un pārējo paškontroles mehānismu nepieciešamību, it sevišķi par pārvaldes lēmumu iepriekšēju kontroli, par to dažādajiem veidiem un juridiski procesuālo būtību;

• par nepieciešamību ieviest noteiktu iekšējo normatīvo aktu (instrukciju u.c.) izdošanas procedūru, lai nodrošinātu zināmu kvalitātes un vienveidības minimumu.

Šie ir tikai daži piemēri, bet uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Rezultātā mūsu pārvaldes organizācija un procedūras, un līdz ar to arī pārvaldes darbības “galaprodukts” - pārvaldes lēmums - ir kvalitatīvi ļoti dažāds.

Citiem vārdiem, mūsu valsts pārvalde ražo pārāk daudz “brāķi”. Tas nenozīmē, ka tā ražo tikai brāķi, vairums lēmumu ir juridiski korekti un saturiski pareizi. Taču brāķa īpatsvars ir par augstu, lai sabiedrībā rastos paļāvība, ka valsts pārvalde strādā kvalitatīvi. Šis rezultāts tad arī tiek apzīmēts kā administratīvais vājums.

No uzskaitījuma redzams, ka mūsu valsts pārvaldē nav tikai viena samilzusi problēma, kuru atrisinot, tiktu pārcirsts “Gordija mezgls”, un administratīvais vājums būtu likvidēts. Tā ir daudzu - lielāku un mazāku - problēmu kopsumma.

Pēdējā laikā šīm atsevišķām problēmām tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Arī likumdevējs ir mēģinājis daudzas no tām atrisināt. 2000. gadā tika pieņemts jauns Civildienesta likums, kas risina zināmu daļu no civildienesta problēmām (diemžēl daudzas problēmas gan likumā, gan praksē ir palikušas neatrisinātas). 2001. gadā tika pieņemts un nākamā gada 1.jūlijā spēkā stāsies Administratīvā procesa likums, kas nosaka stingru indivīdam adresēto pārvaldes lēmumu (administratīvo aktu) izdošanas un pārsūdzēšanas procedūru. 2002. gadā tika pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, kurš stāsies spēkā nākamā gada 1. janvārī un kuram vajadzētu izskaust daļu no iepriekš minētajām neskaidrībām, un tādējādi palīdzēt valsts pārvaldi vismaz teorētiski orientēt uz tiem pašiem pārvaldes pamatprincipiem, kas darbojas ES.

Tomēr, lai šie likumi sasniegtu savu mērķi, ir nepieciešams:

• attīstīt juridiski - teorētiskos pamatus, kas izriet no šiem likumiem, lai varētu tos izprast (likumu izlasīt nav tas pats, kas likumu saprast!);

• sistemātiski un pietiekoši dziļi apmācīt ierēdņus, kā rīkoties ar šiem likumiem praksē;

• organizēt valsts pārvaldes institucionālo struktūru un lēmumu pieņemšanas procedūras atbilstoši minētajiem likumiem un vispārējiem labas pārvaldības principiem.

Pārvalde ir ļoti institucionāli un procedurāli daudzveidīga. Tā ir viskompleksākā no trim varas atzaru (likumdevēja varas, izpildvaras, tiesu varas) sektoriem. Pārvaldei ir raksturīga arī tās pakārtotība konkrētiem mērķiem, kurus nosaka likumdevējs. Tā kā likumos ietvertie sabiedrības (politiskie) mērķi pastāvīgi mainās, tad pastāvīgi līdzi jāmainās arī valsts pārvaldei, kas ir instruments šo mērķu sasniegšanai. Tas nozīmē, kas pastāvīgi jādibina, jālikvidē, jāreorganizē valsts pārvaldes institucionālās struktūras, jāattīsta jaunas vai jākoriģē esošās procedūras, kas nepieciešamas pastāvīgi mainīgo likumu mērķu sasniegšanai.

Tomēr šāda pārvaldes pastāvīga reforma, kas sastāv no daudzām atsevišķām lielākām vai mazākām reformām, nedrīkst būt haotiska, izolēta vai nepārdomāta. Pārvaldes reformai jāatbilst labas pārvaldības principiem. Šie principi Latvijā vēl ir maz apgūti un ne vienmēr tiek ievēroti praksē, pat ja teorētiski tie ir zināmi.

No teiktā izriet, valsts pārvaldes reformai nepieciešams sasniegt divus mērķus:

• pārvarēt līdzšinējo “administratīvo vājumu”,

• nodrošināt dinamisku reformas mehānismu, kas, balstoties uz labas pārvaldības principiem, pastāvīgi “pielāgotu” pārvaldi likumu noteiktajiem mainīgajiem mērķiem.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV