Par krievu nemīlēto kņazu Barklaju

Mihails Bogdanovičs Barklajs de Tolli ir vairāk pazīstams kā Krievijas impērijas kara ministrs (1810-1812), karavadonis, bet mazāk - ar īpašiem nopelniem Krievijas priekšā kā tās militārās izlūkošanas (spiegošanas) sistēmas valstisko pamatu veidotājs.

“Slepeno lietu ekspedīcija” Barklaja vadītajā kara ministrijā tika izveidota 1810. gadā un bija pakļauta tieši viņam. 1812. gada sākumā “Slepenā ekspedīcija” tika pārdēvēta par “Sevišķo kanceleju”. Par tās pastāvēšanu, atskaitot Aleksandru I un šauru iesaistīto personu kastu, praktiski nezināja neviens no laikabiedriem.

Šī iestāde tās attīstības gaitā sāka īstenot trīs darbības virzienus: stratēģiskā izlūkošana, taktiskā izlūkošana un pretizlūkošana. Ļoti lielas cerības Barklajs de Tolli saistīja ar stratēģiskās izklūkošanas attīstīšanu. 1810. gada vasarā Aleksandrs I atbalstīja un apstiprināja Barklaja ierosināto izlūkošanas programmu darbībai ārzemēs. Drīz pēc tam uz Krievijas diplomātiskajām misijām kā civilierēdņi tika nosūtīti pirmie septiņi rūpīgi izvēlētie “kara aģenti” - galvenokārt augstākie virsnieki.Visi viņi (izņemot Baltijas skotu G. Orlovu-R.Rennī) vēlāk uzkalpojās līdz ģenerāļu uzplečiem, bet A. Černišovs pat sasniedza birokrātiskās hierarhijas virsotnes - Nikolaja I laikā viņš faktiski kļuva par otro personu impērijā.

Militāra rakstura ziņu iegūšanas interesēs Barklajs de Tolli “ar visaugstāko Valdnieka Imperatora atļaušanu” pirmo reizi Krievijas vēsturē kara resora vārdā uzlika par pienākumu veikt konkrētus izlūkošanas uzdevumus arī sūtņiem Rietumeiropas valstīs.

Līdzās stratēģiskajai aktīvi darbojās arī taktiskā izlūkošana. Uz vietām to vadīja speciāli rezidenti, pierobežas pilsētu komandanti, armijas daļu komandieri. Baltijā Barklaja de Tolli “iestādes” rezidentu funkcijas pildīja apakšpulkvedis M. de Lezērs, majors A. Vrangelis un kapteinis I. Vulferts. Informācijas iegūšanai Barklaja “kara aģenti” plaši izmantoja ar dažādām, palaikam neizvēlīgām metodēm izveidotus aģentūras tīklus.

Līdz šim nav līdz galam izskaidrota krievu ģeneralitātes vairākuma neslēptā, pret Barklaju de Tolli un viņa aktivitātēm vērstā nemīla un nepatika. Daudzi uzskatīja Barklaju par iznireli, kas ļaunprātīgi izmanto cara uzticību, veidojot ap sevi gan slepenajā dienestā, gan ārpus tā korporatīvu “vāciešu” - sveštautiešu grupējumu. Barklaja vietā ieceltā Kutuzova attieksme pret de Tolli bija nelabvēlīga. Antipātijas sniegušās tik tālu, ka kara laikā virspavēlnieks vairākkārt neuzskatīja par vajadzīgu nosūtīt 1. armijas pavēlniekam Barklajam de Tolli savus rīkojumus.

Krievu tauta Barklajam de Tolli neuzticējās. Tautai neko nevar iestāstīt.

“MĀJAS VIESIS”