Par melnbalto Latvijas žurnālistiku

Foto: A.F.I.

Dr. phil., doc.journ. Sandra Veinberga (Zviedrija):

Jau dziesmotās revolūcijas politisko pazemes grūdienu laikā Latvijas mediji sāk demonstrēt tieši šo iezīmi, t.i. vertikālās komunikācijas spektra iztrūkumu. Izraujoties no sovjetisma laika analītiskā sastinguma, jauno mediju ainā prevalē viszemākā līmeņa komunikatīvās kategorijas. Nivelācija un vienkāršojumi. Redundance ļoti primitīvā izpausmē. Jauns fātiskās komunikācijas komplekss, kas lauž konvenciālos standartus, taču nepiedāvā būtisku entropiju, kuru faktiski varētu vēlēties šādā - pārmaiņu laika - situācijā.

Primitīvās kategorijas saliedē recipientus, nodrošina ērtāku un ātrāku izkļūšanu cauri krīzes situācijai, ekonomiskā un politiskā pārmaiņu laika lūzuma periodam. Perioda sākumā Latvijas masmediju aģitācijā dominē tikai divi krāsu toņi. Melnais un baltais. Proti: “gaišie spēki” pret “tumšajiem spēkiem”, “auseklītis” pret “sarkano zvaigzni”, “ja nesat kopā ar mums, tad esat pret mums”, “Latvijai labvēlīgie” un “Latvijas nelabvēļi”, “mīluļi” un “nemīluļi” u.tml. Melnbaltās nivelācijas tendence mediju areālā saglabājas samērā ilgi.

Zināmā mērā tā turpinās arī joprojām. Tai jau pamanāmas samērā nelāgas sekas. Minēšu tikai dažas - patlaban pašas aktuālākās: tagad, kad Eiropas Savienība un Latvijas iespējamā pievienošanās eiro zonai (kā arī daudz citas ar ārpasauli saistītas problēmas) mīņājas durvju priekšā un gaida reālu auditorijas reakciju (piemēram, referenduma izteiksmē) līdzšinējā “melnbaltā aģitācija” nes melnbalti polarizētus augļus. Mūsu lasītāji, klausītāji un TV skatītāji Latvijā ir pieradināti pie vienkāršotajām, kategorijām, melnbaltajām emocionāli krāsotajām un viegli atšķiramajām simbolu zīmēm. Viss neparastais un jaunais, kas neiederas melnbaltajā vērtējumu skalā tiek uzņemts ar aizdomām un nepatiku.

Tāpēc tā lielā mērā ir arī mediju atbildība, ja Latvijas iedzīvotāji referendumā nobalsos pret iestāju Eiropas Savienībā vai, piemēram, neizprotot sabiedrībai ļoti svarīgas norises vai problēmas, iestāsies par atpakaļgaitu situācijā, kad faktiski vajadzētu kustēties uz priekšu. Neadekvāta reakcija no sabiedrības puses bieži ir mediju spiediena noteikta. Piemēram, sabiedrība patlaban nereaģē pret to, ka tagad Latvijas drošībnieki bez prokurora vai tiesas sankcijas varēs brīvi noklausīties jebkuras telefona sarunas Latvijā, lasīt svešu elektronisko pastu, lasīt jums adresētas vēstules, ienākt jūsu dzīvoklī utt. Tie ir ļoti būtiski, pat šokējoši cilvēktiesību pārkāpumi, kas Latvijā tagad ir leģitīmi. Likumīgi. Kāds liels sakaru investors man atklāti atzinās, ka baidās turpmāk investēt Latvijā, jo šejienes drošībnieku nekontrolējamā patvaļa atbaida viņa klientus. Latvijas situācija viņam atgādinot Vjetnamu. Šis notikums ir ļoti nopietns, taču sabiedriskā doma to, šķiet, neaptver, jo bailes no ārējā ienaidnieka ir lielākas par elementāriem cilvēktiesību pārkāpumiem pašu mājās.

Melnbaltā loģika atļauj apmainīt vietām “būtisko” ar “nebūtisko”, un varas aparāts ar lieliem panākumiem izmanto to savās interesēs. Latvijas problēmas nav izskaidrojamas vienīgi ar sliktu politiķu darbu vai nelāgu zvaigžņu stāvokli. Latvijas žurnālistikai ir jāizlaužas no primitivizācijas perioda apzināti. Strauji sazaļojušais PR konsultantu tīkls, kas vairumā gadījumu Latvijā strādā, neievērojot starptautiski pieņemtos noteikumus, padara šo situāciju vēl dramatiskāku.

Situācija nav unikāla. Līdzīgu ainu nācās izsekot, pētot disertācijai Rietumvācijas politiskās mediju argumentācijas etapus pēc Otrā pasaules kara. Arī šeit bija uzskatāmi saskatāmi vairāki periodi, vācu medijiem atgūstoties pēc pilnīga sabrukuma Otrā pasaules kara rezultātā. Vispirms (tūliņ pēc VFR dibināšanas) Rietumvācu politiķi medijos tiek traktēti kā “anonīmi tautas kalpi” un darbojas tikai un vienīgi “tautas un valsts labā”. Tieši tāpat kā tas bija Latvijā - tūliņ pēc dziesmotās revolūcijas. Vēlētāji iet pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par “vīriem, kas gatavi uzņemties netīro politiķu” darbu un “ziedot savu laiku jaunās Vācijas labā”. Nav politiskās orientācijas, ekonomisko zemūdens akmeņu. Vēlētāji iet balsot, lai uzsistu uz pleca pašmāju brašuļiem. Nākamais periods - “mēs un viņi”, t.i., mūsu labie Rietumvācijas politiķi un tie “aiz mūra” - VDR . Otrais politiskā brieduma periods Vācijā sakrīt ar Berlīnes mūra celtniecības laiku sešdesmito gadu sākumā.

Latvijā ir novērojama līdzīga aina, t.i., “labie un sliktie politiķi”, kuru satura kritērijs ir attiecības ar masīvo Austrumu kaimiņu, tātad ass - “mēs un Krievija”, kad “labie politiķi vēlas mūs turēt iespējami tālāk no Krievijas nepatīkamās iedarbības”, bet sliktie - “velk uz Maskavas pusi”. Rodas iespaids, ka viss tiek darīts tikai baiļu dēļ no “bubuļa no Austrumiem”. Kāds zinātnieks man šovasar Rīgā teica, ka balsošot par konkrētu partiju nevis tāpēc, ka “patīk viņu politiskā platforma”, bet gan tāpēc, ka “viņi vismaz nekoķetē ar Krieviju”. Šo etapu sauc par “kopīgā ienaidnieka periodu”.

Trešais Vācijā bija “iekšējo ienaidnieku periods” - līdz ar Villija Branta un sociāldemokrātu parādīšanos uz VFR politiskās skatuves. Izrādās - labie un sliktie ir arī Vācijas “iekšpusē”. Tikai no šī brīža mēs varam sākt runāt par mediju neatkarību valsts politiskās ainas novērtējumā. Vācijai pēc kara šim procesam vajadzēja vismaz 15 gadu. Izskatās, ka Latvijā tas varētu notikt straujāk. Pāreja no melnbaltās propagandas pie krāsu nianšu skalas nav automātisks process, tas pieprasa žurnālistikas pilnā arsenāla izmantojumu, ko pagaidām Latvijas medijos nevar novērot.

Sabiedriskās politikas portāls POLITIKA.LV