Par pieticīgo baronu dzimtas mantinieku

Sestdien Latvijas Universitātes Goda doktora nosaukumu saņēma vācbaltu profesors Jirgens fon Ungerns-Šternbergs no Bāzeles Šveicē. Viņa universitātes kolēģi uzsver viņa milzīgos nopelnus Latvijas vēstures zinātnes attīstībā, kā arī atzīmē profesora pievilcīgās personīgās īpašības. Ievērojamās Baltijas vācu muižniecības dzimtas fon Ungernu-Šternbergu atvase kopā ar māsu un meitu ir apmetusies pieticīgajās LU dienesta viesnīcas telpās un drīzāk ar mīlestību nekā saimnieka jūtām runā par sevi un attiecībām ar Latviju.

«Mana māte bija Gerda fon Holandere,» stāsta profesors Ungerns-Šternbergs. «Holanderiem Rīgā ir sena vēsture. Mans vecvectēvs bija pēdējais Rīgas birģermeistars XIX gadsimta beigās, bet mans vectēvs bija Rīgas valsts ģimnāzijas direktors, vēsturnieks, kas sarakstījis daudzas grāmatas par Rīgas un Baltijas vēsturi.» Rīgas pilsētā ir daudz liecību, kas ir saistītas ar profesora ģimenes vēsturi - Holanderu būvēti nami un pirmā Holandera, kas nonāca Rīgā, epitāfija Sv.Pētera baznīcā.

Kopš pirmās ciemošanās reizes 1987.gadā, Ungerns-Šternbergs Latvijā ir bijis vairākas reizes. Atkal un atkal atgriezties viņam liekot pavisam vienkāršas lietas - mātes bērnības stāsti par Rīgu un labie sakari ar LU vēsturniekiem. Pagājušajā ciemošanās reizē viņš LU lasīja lekcijas par vēlēšanām Senajā Romā, kas esot ļoti interesantas, ja tās salīdzina ar vēlēšanām mūsdienās. «Mani vecāki no Latvijas aizbrauca 1939.gadā, es piedzimu 1940.gadā. Tas, ka daudzi vāciski runājoši vācbalti uz šejieni brauc, nav nekas neparasts, jo mūs interesē Baltijas reģions.»

Kad Latvija ieguva neatkarību, Ungerns-Šternbergs sācis meklēt kontaktus ar vēsturniekiem. «Sākumā es dāvināju grāmatas, tad palīdzēju Latvijas studentiem atrast stipendijas studijām Vācijā un Šveicē un beidzot nodibināju sava vectēva Bernharda Holandera vārdā nosauktu fondu visa veida vēstures studiju atbalstam LU. Fonda mērķis ir atbalstīt studiju procesu, nevis, piemēram, piešķirt stipendiju. Studenti nevar atļauties pirkt grāmatas, viņiem nav tekstu, ko lasīt, tāpēc mēs gribam izdot grāmatas. Pirmā šīs sērijas grāmata ir jau sagatavota publicēšanai, drīzumā iznāks arī nākamā grāmata. Es domāju tas ir svarīgi, lai studentiem būtu šādi materiāli. Taču tas nav nekāds nopelns, jo kādam bija jāsāk.»

«Es dzīvoju Šveicē, bet esmu Vācijas pilsonis. Dzīvojot ārpus Vācijas, es sapratu, ka mana ģimene Vācijā ir dzīvojusi tikai 50 gadus. Manām saknēm Latvijā ir daudz ilgāka vēsture. Es lasīju par Hermani Hesi un uzzināju, ka viņa ģimene nāk no Baltijas reģiona. Cik interesanti, vai ne? Viņš uzauga Dienvidvācijā, taču pirmos divdesmit gadus esot pavadījis iedomātā zemē - Baltijā. Arī es, pirmo reizi apciemojot Latviju, jutos nonācis vietā, par kuru biju daudz domājis. Es staigāju pa ielām un pēc adreses un fotogrāfijām mēģināju atrast vietas, par kurām māte man bija stāstījusi. Es staigāju pa vietām, kur mani vecāki pastaigājās, kad bija saderinājušies. Mans tēvs uzauga Jaunmoku pilī, tad viņa ģimene devās uz Kēnigsbergu un trīsdesmitajos gados atgriezās Rīgā. Kad mani vecāki aizbrauca, viņi atstāja mājas. Mana māte Vācijā nekad nejutās kā mājās.»

Profesoram Latvijā nav nekādu īpašumu, un viņš atzīst, ka ir par to priecīgs. «Es domāju, ka tas ir labi. Man nav jānodarbojas ar atgūšanas darbiem.» Uz jautājumu, vai viņam tas neliekas netaisnīgi, profesors smaidot atzīst - tāda ir vēsture.

Profesora Ungerna-Šternberga mērķis ir veikt kaut ko lietderīgu tās pilsētas labā, no kuras nāk viņa ģimene. «Pasaulē ir cilvēki, kas ir ļoti pārtikuši, un ir arī tādi, kam iet grūti. Es domāju, ka starp šīm grupām ir jābūt lielākai vienlīdzībai. Taču jebkuras pārmaiņas prasa laiku. Kā antīkās vēstures speciālists es varu apgalvot, ka desmit gadu nav nekas.»

“DIENA”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti