Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 5.aprīlī

Intervija Latvijas Televīzijas 5. aprīļa raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Tā kā jūs vakar staigājāt pa cietumiem, mēs sāksim runāt par šo tēmu. Par to domājot, es atcerējos Kaupera dziesmu no "Šveika", kur viņš dzied: "Cietumi mums tiešām labi, nav nekādas vainas. Dzied tur krievu romances, arī latvju dainas." Vai jums bija tāda sajūta?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne gluži. Cietums nav kūrorts. Jautājums ir par to, cik lielām vērtībām būtu jābūt šādās soda izpildīšanas vietās. Tas ir sods ļaudīm, kuri ir pārkāpuši likumu un kurus sabiedrība ne tikvien vēlas izolēt, bet savā ziņā arī vēlas likt samaksāt par saviem nodarījumiem. Ir jāskatās, cik lielā mērā tur notiek jebkāda veida reabilitācija. Negribētos, lai tā būtu tikai izolācija un cilvēku sods, bet... Šis cilvēks pazaudē laiku no savas dzīves sabiedrībā, viņš neko nedod sabiedrībai, bet valsts par viņu maksā. Būtu labi, ja varētu domāt, ka vismaz ar dažiem no viņiem notiek kaut kāda veida reabilitācija. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz nepilngadīgajiem. Tieši viņus es apciemoju kamerās. Es ar viņiem arī aprunājos, man rūp bērnu un jauniešu tiesības, viņu tiesības uz izglītību, kuras tur netiek ievērotas. Tur nāk brīvprātīgie, kas nedēļā kādu stundu viņiem kaut ko māca. Tas ir labi, bet tā nav — izglītība.

— Es šodien internetā lasīju, ka 31 nepilngadīgais ilgāk nekā divus gadus gaida uz tiesu. Tas ir vēl trakāk, viņi tur tiek turēti kā kaut kādi lopi. Viņiem pat nav šī taisnīgā sprieduma.

V.Vīķe–Freiberga: — Teorētiski zināms skaits no viņiem varētu būt pilnīgi nevainīgi un viņiem tur nevajadzētu atrasties. Es runāju ar vairākiem, kas ir apsūdzēti par zādzību — viens par 30 latiem, cits — 50. Tās ir ļoti niecīgas summas, lai jaunietis tiktu izrauts no savas dzīves, atrauts no savas ģimenes un viņam tiktu atņemtas jebkuras izglītības iespējas.

Tā ir ļoti nopietna lieta. Viņam nav vēl notikusi tiesa, viņš vēl nav notiesāts. Tas ļaunākais ir tas, ka notiesāts noziedznieks cietumā drīkst baudīt veselu virkni dažādu privilēģiju. Pirmstiesas situācijā aizturētie šīs privilēģijas nebauda. Tas ir īpaši nopietni attiecībā uz jauniešiem.

— Man stāstīja, ka jūs pēc šī apmeklējuma pie sevis esat sapulcējusi gan mācītājus, gan izglītības darbiniekus. Par ko jūs runājāt? Gan Ingrīda Labucka, gan Andris Bērziņš solīja, ka šis jautājums drīzumā tiks atrisināts, taču mēs šeit runājām ar galveno tiesnesi Guļāna kungu, kurš teica, ka neiztiesātās lietas pieaug ģeometriskā progresijā. Tur mums Eiropas priekšā ir ne tikai kauns, uz mums rāda kā uz mežoņiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Man, stājoties amatā, tas bija viens no pirmajiem jautājumiem, par ko es interesējos. Toreiz ministrs bija Birkava kungs, kurš teica, ka šī lieta tiks ļoti ātri atrisināta. Jūnijā būs divi gadi, kopš es esmu amatā, un vēl nekas nav izdarīts. Ir tikai cerība uz Tieslietu ministriju, ka varbūt pēc gada viņiem būs jaunas telpas. Man šķiet, ka tas nav vienīgais risinājums, kas ir nepieciešams. Jaunās telpas ir tikai viens no nepieciešamajiem aspektiem. Vēl ir jautājums par darba organizāciju. Ir jautājums, vai tiek izmantotas alternatīva soda iespējas. Tieslietu ministre šajā tikšanās reizē apliecināja, ka maijā būs zināmi grozījumi likumprojektā, kas tiks iesniegti Ministru kabinetā. Es ļoti gaidu uz šiem grozījumiem, man šķiet, ka tie mums ir ļoti vajadzīgi.

— Principā vajadzētu panākt, lai šis process notiek ātrāk, jo varbūt tajā brīdī nevainīgs cilvēks tiek pataisīts par bandītu.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tur pastāv ļoti nopietnas degradācijas iespējas.

— Klausoties mūsu valsts galveno personu runās, man ir tāda sajūta, ka viņi neapzinās situācijas nopietnību.

V.Vīķe–Freiberga: — Es nevaru runāt viņu vārdā. Es personīgi ļoti apzinos situācijas nopietnību. Tā mums bija jau otrā sanāksme, pirmā bija 12. decembrī. Mēs sanācām kopā, lai konstatētu, vai starplaikā ir panākts kaut kāds progress. Tieši šajā pašā dienā es piedalījos arī centra "Dardedze" atklāšanā. Tas ir centrs vardarbībā cietušajiem bērniem, kurā būs iespējams bērnu izjautāt pēc visiem juridiskajiem likumiem un prasībām ar videoaparatūru, kas ļautu šīs liecības ierakstīt. Tādējādi nebūs nepieciešams vardarbībā cietušos bērnus traumēt ar atkārtotām izjautāšanām.

— Vai tas ir vienīgais sasniegums?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, šajā centrā ir arī mātes, kas arī cietušas no vardarbības. Tās tur var apmesties pat mēnesi. Tās ir nevalstiskās organizācijas, kas to darījušas, tie ir ziedojumi arī no ārvalstu firmām.

— Kas attiecas uz valsts struktūrām, tad tās laikam neko nav devušas?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs uzstādījām jautājumu izglītības ministram, kā tas nākas, ka tādā iestādē kā Brasas cietums netiek no Izglītības ministrijas puses piedāvātas nekādas mācību programmas. Ministra kungs mums apgalvoja, ka programmas izstrādātas gan esot, bet viņi cietumos netiekot iekšā. Turpretī tieslietu ministre neredzēja nekādu iemeslu, kādēļ skolotāji nevarētu doties cietumos mācīt jauniešus. Te ir acīmredzams koordinācijas trūkums starp ministrijām. Situācija tiek interpretēta diezgan atšķirīgā veidā. Man tika teikts, ka mūsu izglītība vienā līmenī ir padota četrām institūcijām, citā līmenī — septiņām. Ja starp šīm institūcijām nav labas sadarbības, tad ir skaidrs, kāpēc mūsu izglītības sistēmā ir nopietni trūkumi. Tāds ir arī minētais gadījums, kur netiek izpildītas bērnu un jauniešu tiesības uz izglītību.

— Lai gan vara jums ir ļoti maza, tomēr jums ir uzdevums mazliet iekustināt ierēdņus.

V.Vīķe–Freiberga: — Es cenšos darīt, cik es varu.

— Kad nākošreiz jūs viņus kustināsit?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs norunājām, ka pēc kādiem pāris mēnešiem mēs atkal sanāksim kopā. Starplaikā es lūdzu visus dalībniekus apmainīties ar informāciju par to, ko viņi ir paveikuši. Būtu ļoti labi, ja mēs varētu vienoties par prioritātēm un tad soli pa solim virzīties uz priekšu.

— Ēka, ko šobrīd visi pazīst kā Valdības māju, Ulmaņlaikā tika celta kā Tiesu nams. Daudzi tiesneši cer, ka valdība aizies no šīs mājas. Vai jūs par to esat lietas kursā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jautājums ir par tiesas telpām. Es uzskatu, ka tiesai telpas ir vajadzīgas un nav būtiski, kur tās atrodas. Galvenais, lai tās tur būtu. Ir svarīgi, lai telpas tiktu efektīvi izmantotas. Man šodien bija tikšanās ar ģenerālprokuroru Maizīša kungu. Es viņam minēju tādu lietu, ka ļoti daudzos gadījumos mums tiesas tiek atceltas, jo kāds no lieciniekiem, atbildētājiem vai prasītājiem vienkārši nav ieradies. Es zinu gadījumu, kad tiesa ir tikusi atcelta deviņas reizes. Tajā viens īrnieks ceļ pretenzijas pret savu namīpašnieku, kurš tīšu prātu neierodas uz tiesu, mēģinādams šo lietu vilkt garumā. Ja nozīmētā tiesas diena ir nolikta konkrētā datumā, tad telpa skaitās aizņemta. Ja tiesas prāva nenotiek, tad telpa stāv tukša. Es Maizīša kungam minēju anglosakšu tiesu sistēmu, kur ir tāds termins kā necieņa pret tiesu. Tam ir diezgan smagas konsekvences. Ja ir nolikts tiesas datums, tad, izņemot force major , visiem tās dalībniekiem būtu uz tiesu jāierodas.

— Vēl viens no lieliem jautājumiem ir vietējās vēlēšanas, kur cilvēku prāti nav norimuši. Bojārs juniors teica, ka asfalts ir apolitisks. Citas partijas uzskata, ka asfalts tomēr ir politisks. Jautājums ir par to, ka mēs netiekam vaļā no pagātnes. Sabiedrība vēl joprojām tiek dalīta Tautas frontē un Interfrontē. Tikko mēs ieraugām kādus no Interfrontes darboņiem, mums ir jāķeras pie sirdszālēm un jāģībst. Tā ir tā problēma, ka mēs neesam pārvarējuši savu pagātni.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir nopietna lieta. Es domāju, ar pagātni ir jātiek galā. Un jātiek ar to galā taisnīgā un sistemātiskā veidā. Ja mums ir pretenzijas pret zināmām cilvēku kategorijām, tad tās vajadzētu skaidri formulēt mūsu likumdošanā, zināmas lietas pasludināt par noziegumu. Vēlēšanu gadījumā atsevišķu cilvēku kategoriju deklarēt kā tādu, kurai nav tiesību tajās piedalīties. Bet, ja cilvēks pēc visām likuma prasībām atbilst uzstādītajiem standartiem, tad mēs nedrīkstam viņu notiesāt ārpus likuma.

— Kā jūs domājat — vai asfalts ir politisks vai apolitisks?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas atkarīgs no tā, kā jūs to nostādāt. Pēc savas būtības pilsētā municipālā līmenī gribētos redzēt, ko katra partija, katrs grupējums piedāvā, kādi ir viņu risinājumi. Tiem būtu jābūt konkrētiem risinājumiem, kā uzlabot Rīgas ceļus, tiltus, transportu, kā panākt saimniecisko uzplaukumu, rosināt tūrismu. Kā radīt Rīgas ostu konkurētspējīgu ar citām ostām Baltijas jūras reģionā. Protams, risinājums varētu būt arī politiski iekrāsots. Piemēram, ja kāda partija nāktu ar priekšlikumu atsacīties no privātīpašuma, kas arī pēc savas būtības ir ķieģeļi un asfalts.

— Pašvaldību domēs piedalās plašs partiju spektrs, kas risina saimnieciskos jautājumus. Piemēram, Cēsīs ir jauns pilsētas mērs no Tautas partijas. Viņš ir uzņēmējs un saka, ka bieži traucējošākās ir nevis partiju cīņas, bet tas, ka cilvēki nesaprotas savā starpā. Daudzi cilvēki, piemēram, par ienaidnieku numur viens uzskata Rubiku.

V.Vīķe–Freiberga: — Šis cilvēks jau ir ticis sodīts, un demokrātiskā sabiedrībā, kad cilvēks savu sodu ir izcietis, viņš to arī ir izcietis. Nevar visu mūžu sodīt par to pašu noziegumu, izņemot ja cilvēkam ir mūža ieslodzījums.

— Pagājušā sestdienā es braucu ārā no tirgus, mani saķēra viens vīrs un lūdza pajautāt prezidentei, kādēļ viņa tā neieredz latviešus. Viņš teica, ka jūs aizstāvot krievus, ebrejus, čigānus, bet neieredzat latviešus.

V.Vīķe–Freiberga: — Man trūkst vārdu, man nav ko teikt.

— Ļoti daudzas vēstules mums ir par Mottes kungu. Viņš ļoti daudziem ir piešķīris dzīvokļus, daudzi no tiem bija sliktā stāvoklī, cilvēki tos ir izremontējuši, un nu dažus no viņiem izliek no dzīvokļiem. Prokuratūra paziņoja, ka Motte ir nevainīgs, ka viņš nav zinājis, ko dara.

V.Vīķe–Freiberga: — Es uz šo lietu skatos kā visai dīvainu un interesantu. Es domāju, ka tā lieku reizi liek zem jautājuma zīmes mūsu tiesiskās valsts stingros pamatus.

— Bet saprotiet, Mottes kungs ir ļoti daudziem iedevis dzīvokļus.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā nu tas liekas.

— Tāpēc viņš arī tik izteiksmīgi smējās "Panorāmā".

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš ir bijis ļoti tālredzīgs kungs.

— Jūs bijāt Dānijā, kur runājāt par informācijas tehnoloģiju attīstības projektu. Vai jūs šajā jautājumā klausījāt savam vīram vai devāt viņam vadošus norādījumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Mans vīrs darbojas Latvijas informācijas tehnoloģiju apvienībā, viņš ir tās prezidents. Tajā ir pārstāvēta ļoti liela grupa dažādu ekspertu un firmu. Viņiem bija savas atsevišķās tikšanās ar Dānijas kolēģiem. Viņiem notika ļoti precīzas tehniskas sarunas. Man kā prezidentei bija ļoti nozīmīga saruna ar Ministru prezidentu Rasmusena kungu. Mēs runājām par iecerēto projektu, par starptautisku informācijas tehnoloģiju koledžu Rīgā, kas tiktu veidota ar Latvijas valsts un Dānijas valsts un abu valstu uzņēmēju līdzdalību. Šīs iestādes uzdevums būtu izglītot mūsu studentus, sākot jau ar nākamo rudeni. Te mūsu intereses sakristu ar dāņiem. Viņiem ir divas šādas koledžas, kas nespēj izglītot pietiekami daudz tehnisku darbinieku, kuri nepieciešami valsts attīstībai. Viņu jaunieši vairāk orientējas uz humanitārām zinātnēm. Latvijā uz katru pieejamo vietu ir trīs kandidāti. Mēs varētu piedāvāt speciālistus, taču mums ir vajadzīgi līdzekļi, lai šādu iestādi veidotu. Šķiet, ka sarunas bija nedaudz iestrēgušas. Dāņiem šķita — kādēļ viņiem ir jāatbalsta izglītība Latvijā par savu nodokļu maksātāju naudu? Taču pēc manas sarunas ar Rasmusena kungu viņš paziņoja, ka Dānijas valdība atbalstīs šo projektu. Tas būs starptautisks, tajā varēs izglītoties arī dāņu jaunieši. Speciālisti, kas tur tiks izglītoti, kalpos visa Baltijas jūras reģiona attīstībai. Tas, protams, interesē Dāniju.

— Mums ir ļoti daudz vēstuļu par pieminekļiem. Kāda dāma raksta, ka jūs negribat Ulmaņa pieminekli. Jūs kādā intervijā esot salīdzinājusi Ulmani ar Ļeņinu.

V.Vīķe–Freiberga: — Man tā ir pirmā dzirdēšana.

— Kāda ir jūsu attieksme pret Ulmaņa pieminekli, jo daudzi uzskata, ka jūs esat pret to.

V.Vīķe–Freiberga: — Es jau tiku skaidrojusi, ka, manuprāt, būtu svarīgi valstī izstrādāt vadlīnijas, pēc kādiem principiem mēs celtu valstiska mēroga pieminekļus. Piemēram, citās valstīs ir ļoti stingri izstrādāti principi, kādas personas attēlot pastmarkās. Es domāju, ka tikpat nopietni būtu jāizturas arī pret pieminekļiem. Sevišķi ar mūsu sarežģīto pagātni mums būtu ļoti nopietni jāizvērtē, kam mēs ceļam un kam neceļam pieminekļus. Un, ja to darām, tad kur šos pieminekļus izvietojam. Es nedomāju, ka te vajadzētu ļauties kaut kādai haotiskai pašplūsmai.

— Bet kas šo sarakstu sastādīs, vai Saeima?

V.Vīķe–Freiberga: — Saeima varētu noteikt galvenās vadlīnijas par valstiski nozīmīgu pieminekļu celšanu. Pilsētām municipālā līmenī, protams, būtu tiesības pašām lemt, ko izvietot savos parkos un dārzos.

— Ko jūs domājat par to, ka piemineklis represētajiem atrastos Esplanādē?

V.Vīķe–Freiberga: — Te atkal ir vajadzīga sistemātiska procedūra, pēc kuras tiek pieņemti šādi lēmumi. Gaumes ļaudīm ir atšķirīgas. Kas vienam patīk, otram nepatīk, bet trešam ir vienaldzīgs. Vai to atstāt Rīgas domes ziņā vai uzskatīt, ka Esplanāde nepieder tikai Rīgai. Rīga ir īpašs gadījums, jo tā pārstāv visu valsti, un pieminekļa celšana Rīgā nedrīkstētu būt tikai Rīgas domes kompetencē, būtu jāiesaista visa Latvijas sabiedrība.

— Jums nav sava viedokļa?

V.Vīķe–Freiberga: — Manam viedoklim šeit nav nozīmes. Būtiski ir tas, kā mēs šo jautājumu varētu atrisināt principiāli.

— Amālijas kundze jums jautā, vai jūs šajā pavasarī esat zemē ielikusi kādu sēkliņu?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ļoti to būtu gribējies, bet man tam nav bijis laika.

— Bet jums taču ir dārznieks.

V.Vīķe–Freiberga: — Dārznieks mūs ir pametis un tiek meklēts jauns. Bet tā jau nav mana rezidence, tas ir valsts īpašums. Taču es pieņemu, ka viņš iestādīs dāliju un citus gumus, ko es jau esmu iegādājusies. Man pašai ar savām rokām to izdarīt, baidos, ka nebūs laika. Lai gan tā man ļoti pietrūkst.

— Pavasaris ir garš. Prezidentes kundze, nopērciet kādu podiņu un ielieciet kādu sēkliņu.

V.Vīķe–Freiberga: — Podiņi man ir.

— Paldies, un stādiet sēkliņas!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV’"diktofonā