Starptautiskā Konvencija par cīņu pret terorisma finansēšanu

Pieņemta ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas

1999.gada 9.decembra rezolūciju Nr. 54/109

Preambula

Šīs Konvencijas Dalībvalstis,

Atzīstot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķus un principus attiecībā uz starptautiskā miera un drošības saglabāšanu un labu kaimiņattiecību un draudzīgu attiecību un sadarbības veicināšanu starp valstīm,

Būdamas nopietni noraizējušās par terorisma aktu pieaugumu visā pasaulē visās tā formās un izpausmēs,

Atsaucoties uz Deklarāciju par godu Apvienoto Nāciju Organizācijas piecdesmitajai gadadienai, kas iekļauta Ģenerālās Asamblejas 1995.gada 24.oktobra rezolūcijā Nr. 50/6,

Atsaucoties uz visām svarīgākām Ģenerālās Asamblejas rezolūcijām šajā jautājumā, tajā skaitā 1994.gada 9.decembra rezolūciju Nr. 49/60 un tās pielikumu par Deklarāciju par pasākumiem starptautiskā terorisma apkarošanā, kurā Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstis svinīgi apstiprināja skaidru nosodījumu visiem terorisma aktiem, metodēm un darbībām, atzīstot tās par noziedzīgām un neattaisnojamām, neatkarīgi no tā, kur un kas tās būtu izdarījis, ieskaitot arī tās, kas apdraud draudzīgās attiecības starp valstīm un tautām un apdraud valstu teritoriālo integritāti un drošību,

Norādot, ka Deklarācijā par pasākumiem starptautiskā terorisma apkarošanā ieteikts valstīm steidzami pārskatīt esošos starptautiskos juridiskos nolikumus par terorisma novēršanu, apspiešanu un apkarošanu visās tā formās un izpausmēs, lai nodrošinātu visaptverošu tiesisku bāzi, kas aptver visus šī jautājuma aspektus,

Atsaucoties uz Ģenerālās Asamblejas 1996.gada 17.decembra rezolūcijas Nr. 51/210 3. daļas (f) apakšpunktu, kurā Asambleja aicināja visas valstis rīkoties, lai ar piemērotiem iekšējiem pasākumiem nepieļautu un apkarotu teroristu un teroristu organizāciju finansēšanu, neatkarīgi no tā, vai šī finansēšana ir tieša vai netieša ar tādu organizāciju starpniecību, kurām ir vai kuras apgalvo, ka tām ir arī labdarības, sociāli vai kulturāli mērķi, vai kuras arī ir iesaistītas tādās nelikumīgās darbībās kā nelegāla ieroču aprite, narkotiku kontrabanda un rekets, tajā skaitā arī personu izmantošana teroristisku darbību finansēšanai, un it īpaši apsvērt iespēju vajadzības gadījumā pieņemt normatīvus aktus, lai nepieļautu un apkarotu tādu finansiālo līdzekļu kustību, par kuriem ir aizdomas, ka tie paredzēti teroristu vajadzībām, nekādā ziņā neaizkavējot likumīgā kapitāla kustību, un intensificēt informācijas apmaiņu par šādu līdzekļu starptautisku pārvietošanos,

Atsaucoties arī uz Ģenerālās Asamblejas 1997. gada 15. decembra rezolūciju Nr. 52/165, kurā Asambleja aicināja valstis īpaši apsvērt tās 1996. gada 17. decembra rezolūcijas Nr. 51/210 3. daļas (a) līdz (f) apakšpunktos noteikto pasākumu īstenošanu,

Atsaucoties arī uz Ģenerālās Asamblejas 1998.gada 8.decembra rezolūciju Nr. 53/108, kurā Asambleja nolēma, ka Ad Hoc Komitejai, kas nodibināta ar Ģenerālās Asamblejas 1996.gada 17.decembra rezolūciju Nr. 51/210, jāizstrādā starptautiskas konvencijas projekts par teroristu finansēšanas apkarošanu, kas papildinātu esošos starptautiskos aktus,

Apzinoties, ka terorisma finansēšana ir nopietna problēma, kas attiecas uz visu starptautisko sabiedrību,

Norādot, ka starptautiskā terorisma aktu skaits un smagums ir atkarīgs no finansējuma, ko teroristi var iegūt,

Norādot arī, ka esošie daudzpusējie tiesību akti konkrēti nevēršas pret šādu finansēšanu,

Būdamas pārliecinātas par steidzamo nepieciešamību pastiprināt starptautisko sadarbību starp valstīm efektīvu pasākumu izstrādē un pieņemšanā, lai nepieļautu terorisma finansēšanu, kā arī tās apkarošanai ar tās izdarītāju vajāšanu un sodīšanu,

Ir vienojušās par sekojošo:

1. pants

Šajā Konvencijā:

1. “Līdzekļi” nozīmē jebkāda veida mantu, ķermenisku vai bezķermenisku, kustamu vai nekustamu, kā arī jebkādas formas juridiskus dokumentus vai aktus, tajā skaitā elektroniskus vai digitālus, kas apliecina īpašumtiesības uz vai citas tiesības uz šādu mantu, ieskaitot bankas kredītus, ceļojuma čekus, bankas čekus, maksāšanas uzdevumus, akcijas, vērtspapīrus, parādzīmes, čekus, akreditīvus, bet neaprobežojoties ar tiem.

2. “Valsts vai valdības objekti” nozīmē jebkādus pastāvīgus vai pagaidu objektus vai transporta līdzekļus, kurus izmanto vai kuros uzturas valsts pārstāvji, valdības, likumdošanas institūciju vai tiesu institūciju locekļi, kā arī valsts vai jebkuras citas publiskas valsts institūcijas vai organizācijas amatpersonas vai darbinieki, vai kādas starpvaldību organizācijas darbinieki vai amatpersonas sakarā ar viņu oficiālajiem pienākumiem.

3. “Ienākumi” nozīmē jebkādus līdzekļus, kas iegūti vai iegādāti, tieši vai netieši ar kāda 2. pantā minētā nodarījuma izdarīšanu.

2. pants

1. Jebkura persona šīs Konvencijas izpratnē izdara noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona ar jebkādiem līdzekļiem, tieši vai netieši, nelikumīgi un apzināti sagādā vai savāc līdzekļus ar mērķi, lai tie tiktu izmantoti vai zinot, ka tie tiks izmantoti, pilnīgi vai daļēji, lai izdarītu:

(a) darbību, kurā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, kas noteikts un definēts vienā no pielikumā minētajiem līgumiem; vai

(b) jebkādu citu darbību ar nodomu izraisīt nāvi vai nodarīt smagus miesas bojājumus kādai civilpersonai vai kādai citai personai, kas aktīvi nepiedalās karadarbībā bruņota konflikta gadījumā, kad šādas rīcības mērķis pēc tās būtības vai konteksta ir iedzīvotāju iebiedēšana vai valdības vai starptautiskas organizācijas piespiešana veikt kādu darbību vai atturēties no tās.

2. (a) Iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās aktu, Dalībvalsts, kura nav kāda pielikumā minēta līguma dalībvalsts, var paziņot, ka šīs Konvencijas piemērošanā attiecībā pret doto Dalībvalsti attiecīgais līgums tiek uzskatīts par neiekļautu pielikumā, kas minēts 1. daļas (a) apakšpunktā. Šāds paziņojums zaudē spēku tūlīt pēc attiecīgā līguma spēkā stāšanās šajā Dalībvalstī, kura par to paziņo depozitārijam;

(b) Kad Dalībvalsts vairs nav kāda pielikumā minēta līguma dalībvalsts, tā var izdarīt paziņojumu attiecībā uz šo līgumu, kā noteikts šajā pantā.

3. Lai kāda darbība tiktu uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar 1. daļu, nav nepieciešams, lai līdzekļi būtu reāli izmantoti tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, kas minēts 1. daļas (a) un (b) apakšpunktos.

4. Jebkura persona izdara noziedzīgu nodarījumu arī tad, ja tā mēģina izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas minēts šī panta 1. daļā.

5. Jebkura persona izdara noziedzīgu nodarījumu arī tad, ja šī persona:

(a) kā līdzdalībnieks piedalās tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas minēts šī panta 1. vai 4. daļā;

(b) organizē vai vada citas personas tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, kas minēts šī panta 1. vai 4. daļā;

(c) sniedz noteikta veida palīdzību kādas personu grupas, kas darbojas ar kopīgu mērķi, viena vai vairāku tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai, kas minēti šī panta 1. vai 4. daļā. Par tādu palīdzību tiek uzskatīta rīcība, kas veikta ar nodomu un kas tiek izdarīta:

(i) vai nu ar mērķi veicināt šīs grupas noziedzīgās darbības vai noziedzīgos mērķus, kur šādas darbības vai mērķi ietver ar šī panta 1. daļā minēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; vai arī

(ii) zinot par šīs grupas nolūkiem izdarīt kādu šī panta 1. daļā minētu noziedzīgu nodarījumu.

3. pants

Šī Konvencija nav piemērojama gadījumos, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts vienas valsts robežās, kad iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs ir šīs valsts pilsonis un atrodas šīs valsts teritorijā un nevienai citai valstij nav pamata saskaņā ar 7. panta 1. daļu vai 7. panta 2. daļu piemērot jurisdikciju, izņemot gadījumu, kad ir iespējams piemērot 12. līdz 18. panta noteikumus.

4. pants

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai:

(a) savos nacionālajos normatīvajos aktos 2.pantā minētos noziedzīgos nodarījumus paredzētu kā kriminālnodarījumus;

(b) noteiktu, ka šie noziedzīgie nodarījumi ir sodāmi ar atbilstošiem sodiem, ņemot vērā šo nodarījumu smagumu.

5. pants

1. Katra Dalībvalsts, saskaņā ar saviem nacionālajiem tiesību principiem, veic nepieciešamos pasākumus, lai varētu pieprasīt atbildību no juridiskas personas, kas atrodas tās teritorijā vai ir organizēta saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem, kad kāda persona, kas ir atbildīga par šīs juridiskās personas vadību vai kontroli, atrodoties šajā amatā, ir izdarījusi kādu 2. pantā minētu noziedzīgu nodarījumu. Šī atbildība var būt krimināla, civila vai administratīva.

2. Šāda atbildība iestājas, neierobežojot to fizisko personu kriminālo atbildību, kas izdarījušas šos noziedzīgos nodarījumus.

3. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās juridiskās personas, kuras saskaņā ar augstāk minēto 1. daļu ir pakļautas atbildībai, tiktu pakļautas efektīvām, proporcionālām un atturošām kriminālām, civilām vai administratīvām sankcijām. Šādas sankcijas var ietvert arī naudas sankcijas.

6. pants

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, tajā skaitā vajadzības gadījumā pieņemot arī nacionālos normatīvos aktus, lai nodrošinātu, ka noziedzīgās darbības šīs Konvencijas izpratnē nekādos apstākļos netiktu attaisnotas politisku, filozofisku, ideoloģisku, rasu, etnisku, reliģisko vai citu līdzīgu apsvērumu dēļ.

7. pants

1. Katra Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ja:

(a) šis noziedzīgs nodarījums ir izdarīts šīs valsts teritorijā;

(b) šis noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz kuģa klāja, kas kuģo ar šīs valsts karogu, vai lidmašīnā, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā bijusi reģistrēta saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem;

(c) noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis šīs valsts pilsonis.

2. Dalībvalsts var nodibināt savu jurisdikciju pār jebkuru šādu noziedzīgu nodarījumu, ja:

(a) noziedzīgs nodarījums bijis vērsts pret vai tā rezultāts ir tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšana, kas minēts 2. panta 1. daļas (a) vai (b) apakšpunktā, un izdarīts šīs valsts teritorijā vai pret tās pilsoni;

(b) noziedzīgs nodarījums bijis vērsts pret vai tā rezultāts ir tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšana, kas minēts 2. panta 1. daļas (a) vai (b) apakšpunktā, pret šīs valsts vai valdības objektu citas valsts teritorijā, tajā skaitā arī pret šīs valsts diplomātiskajām vai konsulārajām pārstāvniecībām;

(c) noziedzīgs nodarījums bijis vērsts pret vai tā rezultāts ir tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšana, kas minēts 2. panta 1. daļas (a) vai (b) apakšpunktā, kā mēģinājums piespiest šai valstij veikt kādu darbību vai atturēties no jebkādas darbības;

(d) noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis bezvalstnieks, kura pastāvīgā dzīvesvieta atrodas šīs valsts teritorijā;

(e) noziedzīgs nodarījums ir izdarīts lidmašīnā, kuru izmanto šīs valsts valdība.

3. Ratificējot, pieņemot, apstiprinot šo Konvenciju vai pievienojoties tai, katra Dalībvalsts informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par jurisdikciju, kuru tā ir nodibinājusi saskaņā ar 2. daļu. Ja tiek veiktas kādas izmaiņas, Dalībvalsts par tām nekavējoties informē Ģenerālsekretāru.

4. Tāpat katra Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem gadījumos, kad iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs atrodas tās teritorijā un netiek izdots kādai no Dalībvalstīm, kuras ir nodibinājušas savu jurisdikciju saskaņā ar 1. vai 2. daļu.

5. Kad vairāk nekā viena Dalībvalsts pretendē uz jurisdikciju pār 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, attiecīgās Dalībvalstis cenšas attiecīgi koordinēt savu rīcību, sevišķi attiecībā uz apsūdzības nosacījumiem un savstarpējās tiesiskās palīdzības veidiem.

6. Nekaitējot vispārējām starptautiskajām tiesībām, šī Konvencija neizslēdz tādas kriminālās jurisdikcijas piemērošanu, kas šajā Dalībvalstī nodibināta saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

8. pants

1. Katra Dalībvalsts saskaņā ar saviem nacionālajiem tiesību principiem veic piemērotus pasākumus, lai iespējamas konfiskācijas nolūkos identificētu, atklātu, iesaldētu un izņemtu jebkādus līdzekļus, kas tiek izmantoti vai paredzēti 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai, kā arī šādos noziedzīgos nodarījumos gūtos ienākumus.

2. Katra Dalībvalsts saskaņā ar saviem nacionālajiem tiesību principiem veic piemērotus pasākumus tādu līdzekļu, kas tiek izmantoti vai ir paredzēti 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai, un šādos noziedzīgos nodarījumos gūto ienākumu konfiskācijai.

3. Katra iesaistītā Dalībvalsts var apsvērt iespēju noslēgt vienošanās par šajā pantā minēto konfiscēto līdzekļu regulāru vai uz gadījumu balstītu sadali ar citām Dalībvalstīm.

4. Katra Dalībvalsts apsver tādu mehānismu nodibināšanu, kas ļautu no šajā pantā minētajām konfiskācijām iegūtos līdzekļus izmantot kompensācijai 2. panta 1. daļas (a) un (b) apakšpunktos minēto noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem vai to ģimenēm.

5. Šī panta noteikumi tiek īstenoti, nekaitējot tādu trešo personu tiesībām, kuras darbojas labā ticībā.

9. pants

1. Pēc informācijas saņemšanas, ka tās teritorijā varētu atrasties persona, kas ir izdarījusi vai tiek turēta aizdomās par 2. pantā minētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, attiecīgā Dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai izmeklētu šajā informācijā minētos faktus.

2. Pārliecinājusies, ka apstākļi to apliecina, Dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, veic tādus attiecīgus pasākumus saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni kriminālvajāšanas vai izdošanas nolūkos.

3. Jebkurai personai, pret kuru tiek vērsti 2. daļā minētie pasākumi, ir tiesības:

(a) nekavējoties sazināties ar tuvāko atbilstošo tās valsts pārstāvi, kuras pilsonis ir šī persona, vai kurai kādu citu iemeslu dēļ ir uzdota šīs personas tiesību aizsardzība, vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, ar tās valsts pārstāvi, kuras teritorijā atrodas šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta;

(b) uz tās valsts pārstāvja apmeklējumu;

(c) saņemt informāciju par savām tiesībām saskaņā ar (a) un (b) apakšpunktiem.

4. 3. daļā minētās tiesības tiek piemērotas saskaņā ar tās valsts likumiem un noteikumiem, kuras teritorijā atrodas noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, ar noteikumu, ka šie likumi un noteikumi ļauj pilnībā īstenot 3. daļā minēto tiesību mērķus.

5. 3. un 4. daļu noteikumi nekaitē tās Dalībvalsts tiesībām, kura pieprasa iespēju piemērot savu jurisdikciju saskaņā ar 7. panta 1. daļas (b) apakšpunktu vai 2. daļas (b) apakšpunktu, uzaicināt Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju sazināties ar iespējamo noziedzīga nodarījuma izdarītāju un apmeklēt to.

6. Ja kāda Dalībvalsts saskaņā ar šo pantu ir apcietinājusi kādu personu, tā nekavējoties, tieši vai ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra starpniecību paziņo tām Dalībvalstīm, kuras nodibinājušas jurisdikciju saskaņā ar 7. panta 1. vai 2. daļu, un, ja uzskata to par nepieciešamu, arī citām ieinteresētajām Dalībvalstīm par šīs personas apcietināšanas faktu un apstākļiem, kas attaisno šīs personas aizturēšanu. Valsts, kura veic 1. daļā minēto izmeklēšanu, nekavējoties informē iepriekšminētās Dalībvalstis par saviem atklājumiem un norāda, vai gatavojas piemērot jurisdikciju.

10. pants

1. Gadījumos, uz kuriem attiecas 7. pants, Dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs, pienākums ir, ja tā neizdod šo personu, bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs nodarījums ir ticis izdarīts tās teritorijā, nekavējoties nodot šo lietu savām kompetentajām institūcijām kriminālvajāšanas uzsākšanai saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem. Šīs institūcijas pieņem savu lēmumu tāpat kā jebkura cita smaga nozieguma gadījumā saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem.

2. Ja Dalībvalstij saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir atļauts izdot vai kā citādi nodot savu pilsoni ar noteikumu, ka šī persona tiks nosūtīta atpakaļ uz šo valsti soda izciešanai, kas piespriests tās tiesas vai izmeklēšanas rezultātā, kuru nolūkā tika pieprasīta šīs personas izdošana vai nodošana, un šī valsts un izdošanu pieprasījusī valsts ir vienojušās par šādu iespēju un citiem nosacījumiem, kurus tās uzskata par piemērotiem, šāda nosacīta izdošana vai nodošana ir pietiekama, lai anulētu 1. daļā noteikto pienākumu.

11. pants

1. 2. pantā minētie noziedzīgie nodarījumi tiek uzskatīti par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem tiek noteikta izdošana, jebkurā izdošanas līgumā, kas noslēgts starp jebkurām Dalībvalstīm pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās. Dalībvalstis apņemas iekļaut šos noziedzīgos nodarījumus tādu noziedzīgo nodarījumu kategorijā, par kuriem iespējama izdošana, visos izdošanas līgumos, kas turpmāk tiks noslēgti to starpā.

2. Ja Dalībvalsts, kura noteikusi, ka izdošana ir atkarīga no līguma pastāvēšanas, saņem izdošanas pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, pieprasījuma saņēmusī Dalībvalsts var pēc savas izvēles uzskatīt šo Konvenciju par juridisku pamatu izdošanai attiecībā uz 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Izdošana ir atkarīga no citiem noteikumiem, ko nosaka pieprasījumu saņēmušās valsts normatīvie akti.

3. Dalībvalstis, kuras nav noteikušas, ka izdošana ir atkarīga no līguma pastāvēšanas, savā starpā atzīst, ka 2. pantā minētie noziedzīgie nodarījumi ir iekļaujami tādu noziedzīgu nodarījumu kategorijā, par kuriem tiek noteikta izdošana, atkarībā no apstākļiem, kādus nosaka pieprasījumu saņēmušās valsts normatīvie akti.

4. Nepieciešamības gadījumā 2. pantā minētie noziedzīgie nodarījumi izdošanas gadījumos Dalībvalstu starpā var tikt uztverti tā, it kā tie būtu izdarīti ne tikai tajā vietā, kur tas noticis, bet arī to valstu teritorijā, kuras ir nodibinājušas jurisdikciju saskaņā ar 7. panta 1. un 2. daļām.

5. Visu Dalībvalstu starpā noslēgto izdošanas līgumu un vienošanos noteikumi attiecībā uz 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem uzskatāmi par grozītiem starp Dalībvalstīm, ciktāl tie ir nesavienojami ar šo Konvenciju.

12. pants

1. Dalībvalstis sniedz cita citai vislielāko palīdzību saistībā ar kriminālizmeklēšanu vai kriminālvajāšanu vai izdošanas procedūru attiecībā uz 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tajā skaitā palīdzību to rīcībā esošu tiesvedībai nepieciešamo pierādījumu iegūšanā.

2. Dalībvalstis nedrīkst atteikt pieprasījumu par savstarpējo tiesisko palīdzību, pamatojoties uz banku konfidencialitāti.

3. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts neizpauž pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts sniegto, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesas procesa paredzēto informāciju vai pierādījumus, kā arī neizmanto to citiem mērķiem, kā tikai pieprasījumā minētajiem, bez pieprasījumu saņēmušās puses iepriekšējas piekrišanas.

4. Katra Dalībvalsts var apsvērt iespēju nodibināt mehānismu informācijas vai pierādījumu, kas nepieciešami kriminālās, civilās vai administratīvās atbildības nodibināšanai saskaņā ar 5. pantu, apmaiņai ar citām Dalībvalstīm.

5. Dalībvalstis pilda savas 1. un 2. daļās noteiktās saistības saskaņā ar visiem to starpā noslēgtajiem līgumiem vai citām vienošanām par savstarpējo tiesisko palīdzību vai informācijas apmaiņu. Ja šādu līgumu vai vienošanos nav, Dalībvalstis sniedz palīdzību cita citai saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem.

13. pants

Neviens no 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem netiek uzskatīts par finansiālu noziedzīgu nodarījumu jautājumos par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību. Attiecīgi Dalībvalstis nedrīkst atteikt pieprasījumam par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību tikai tāpēc, ka tas attiecas uz finansiālu noziedzīgu nodarījumu.

14. pants

Neviens no 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem netiek uzskatīts par politisku noziedzīgu nodarījumu vai par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai politisku motīvu izraisītu noziedzīgu nodarījumu jautājumos par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību. Attiecīgi nedrīkst atteikt pieprasījumam par izdošanu vai savstarpējo tiesisko palīdzību sakarā ar šādu noziedzīgu nodarījumu tikai tāpēc, ka tas attiecas uz politisku noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu vai ar politisku motīvu izraisītu noziedzīgu nodarījumu.

15. pants

Nekas šajā Konvencijā netiek interpretēts kā pienākumu uzliekošs izdot vai sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību, ja pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij ir pietiekami nopietns pamats uzskatīt, ka pieprasījums par izdošanu vai savstarpējas tiesiskas palīdzības sniegšanu sakarā ar 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ir ticis izteikts tāda iemesla dēļ, lai vajātu vai sodītu kādu personu šīs personas rases, reliģijas, pilsonības, etniskās izcelsmes vai politisko uzskatu dēļ, vai arī ja šāda pieprasījuma izpildīšana kaitētu šīs personas stāvoklim kāda iepriekšminētā iemesla dēļ.

16. pants

1. Persona, kura ir apcietināta vai izcieš sodu vienas Dalībvalsts teritorijā, bet kuras klātbūtne tiek pieprasīta citā Dalībvalstī identifikācijai, liecības sniegšanai vai kādas citādas palīdzības sniegšanai, lai iegūtu pierādījumus 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanai vai apsūdzības izvirzīšanai, var tikt pārvietota, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

(a) šī persona labprātīgi dod savu apzinātu piekrišanu;

(b) abu valstu kompetentās institūcijas vienojas par tādiem noteikumiem, kādus uzskata par piemērotiem.

2. Šī panta nolūkos:

(a) Valstij, uz kuru šī persona tiek pārvietota, ir tiesības un pienākums turēt pārvesto personu apcietinājumā, ja vien valsts, no kuras šī persona tiek pārvesta, nav pieprasījusi vai noteikusi citādi;

(b) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvesta, nekavējoties īsteno savu pienākumu atgriezt šo personu tai valstij, no kuras šī persona tikusi pārvesta, saskaņā ar iepriekšējo vienošanos, vai arī saskaņā ar abu valstu kompetento institūciju citu vienošanos;

(c) Valsts, uz kuru šī persona tiek pārvesta, nepieprasa, lai valsts, no kuras šī persona tikusi izdota, uzsāk izdošanas procedūru šīs personas atgriešanai;

(d) pārvestā persona saņem kredītu soda izciešanai tajā valstī, no kuras tā ir tikusi pārvesta, par to laiku, kas pavadīts apcietinājumā tajā valstī, uz kuru tā pārvesta.

3. Ja Dalībvalsts, no kuras persona tiks pārvesta saskaņā ar šo pantu, tam nepiekrīt, šī persona, neatkarīgi no tās pilsonības, netiek vajāta vai apcietināta vai pakļauta jebkādiem citiem personiskās brīvības ierobežojumiem tās valsts teritorijā, uz kuru tā tiek pārvesta, sakarā ar noteikumiem vai apsūdzībām pirms tās aizbraukšanas no tās valsts, no kuras šī persona tika pārvesta.

17. pants

Jebkurai personai, kas ir apcietināta vai attiecībā pret kuru tikuši piemēroti kādi citi pasākumi vai veikta cita tiesvedība saskaņā ar šo Konvenciju, tiek garantēta taisnīga izturēšanās, ieskaitot arī visas tiesības un garantijas saskaņā ar tās valsts normatīvajiem aktiem, kuras teritorijā šī persona atrodas, un atbilstošos starptautisko tiesību noteikumus, tajā skaitā starptautiskās cilvēktiesības.

18. pants

1. Dalībvalstis sadarbojas 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, veicot visus iespējamos pasākumus, inter alia, nepieciešamības gadījumā pielāgojot savus nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu un apkarotu gatavošanos savas valsts teritorijā šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai ārpus to teritorijas, tajā skaitā:

(a) pasākumus, lai savās teritorijās aizliegtu visas tādu personu un organizāciju nelikumīgās darbības, kuras apzināti atbalsta, uzkūda, organizē 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu vai iesaistās tajos;

(b) pasākumus, kas pieprasa, lai finansiālās institūcijas un citu profesiju pārstāvji, kas iesaistīti finansu darījumos, veiktu visefektīvākos iespējamos pasākumus, lai identificētu savus regulāros vai nejaušos klientus, kā arī klientus, kuru interesēs tiek atvērti konti, un pievērstu īpašu uzmanību neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem un ziņotu par tādiem darījumiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie rodas no kriminālām darbībām. Šādos nolūkos Dalībvalstis apsver:

(i) tādu normatīvo aktu pieņemšanu, kas aizliedz kontu atvēršanu, kuru īpašnieki vai labuma guvēji nav identificēti vai nav identificējami, un tādu pasākumu veikšanu, kas liek šīm institūcijām pārbaudīt šo darījumu īsto īpašnieku identitāti;

(ii) attiecībā uz juridisko personu identifikāciju, pieprasīt, lai finansu institūcijas nepieciešamības gadījumā veiktu pasākumus šī klienta likumīgās eksistences un struktūras pārbaudīšanai, iegūstot vai nu no publiska reģistra, vai no paša klienta, vai no abiem šiem avotiem pierādījumus par inkorporāciju, tajā skaitā arī informāciju, kas attiecas uz šī klienta nosaukumu, juridisko formu, adresi, direktoru vārdus un noteikumus, kas nosaka šīs organizācijas veidošanas pilnvaras;

(iii) tādu normatīvo aktu pieņemšanu, kas uzliek par pienākumu finansu institūcijām nekavējoties ziņot kompetentajām institūcijām par visiem sarežģītajiem, neparasti lielajiem darījumiem un neparastiem darījumu veidiem, kuriem nav acīmredzama ekonomiska vai acīmredzama likumīga iemesla, nebaidoties uzņemties kriminālo vai civilo atbildību par jebkādas informācijas slepenības pārkāpšanu, ja tās ziņo par savām aizdomām labā ticībā;

(iv) pieprasīt, lai finansu institūcijas vismaz piecus gadus saglabā visus nepieciešamos datus par darījumiem gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.

2. Dalībvalstis arī turpmāk sadarbojas, lai nepieļautu 2. pantā minēto noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, apsverot:

(a) pasākumus, lai pārraudzītu, piemēram, visu naudas pārskaitīšanas aģentūru licencēšanu;

(b) iespējamos pasākumus, lai atklātu vai novērotu skaidras naudas fizisku pārvietošanu pāri robežām un tās pārvietotāju saziņas līdzekļus, pakļaujot tos stingrai drošībai, lai nodrošinātu piemērotu informācijas izmantošanu, un nekādā veidā netraucējot brīvu kapitāla kustību.

3. Dalībvalstis arī turpmāk sadarbojas 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, apmainoties ar precīzu un pārbaudītu informāciju saskaņā ar to nacionālajiem normatīvajiem aktiem un koordinējot veiktos administratīvos un citus pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, konkrēti:

(a) izveidojot un uzturot saziņas kanālus starp savām kompetentajām institūcijām un dienestiem, lai nodrošinātu drošu un ātru informācijas apmaiņu attiecībā uz visiem 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu aspektiem;

(b) sadarbojoties savā starpā, veicot izmeklēšanu sakarā ar 2. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, attiecībā uz:

(i) to personu identitāti, atrašanās vietu un darbībām, par kurām ir pietiekami pamatotas aizdomas, ka tās ir iesaistītas šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā;

(ii) finansu līdzekļu pārvietošanos saistībā ar šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

4. Dalībvalstis var apmainīties ar informāciju ar Starptautiskās kriminālās policijas organizācijas (Interpol) starpniecību.

19. pants

Dalībvalsts, kurā iespējamais noziedzīga nodarījuma izdarītājs tiek apsūdzēts, saskaņā ar saviem nacionālajiem normatīvajiem aktiem vai piemērojamajām procedūrām paziņo šīs tiesvedības galarezultātu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš to paziņo pārējām Dalībvalstīm.

20. pants

Dalībvalstis pilda savas šajā Konvencijā paredzētās saistības saskaņā ar valstu suverēnās vienlīdzības un teritoriālās integritātes principiem, kā arī principiem par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.

21. pants

Nekas šajā Konvencijā neietekmē citas valstu un personu tiesības, pienākumus un atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, sevišķi Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un citām līdzīgām konvencijām.

22. pants

Nekas šajā Konvencijā nedod tiesības Dalībvalstij uzņemties jurisdikcijas piemērošanu citas Dalībvalsts teritorijā vai tādu funkciju veikšanu, kas saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem ekskluzīvi ir otras Dalībvalsts institūciju kompetencē.

23. pants

1. Pielikums var tikt grozīts, pievienojot tam svarīgus līgumus, kas:

(a) ir atvērti visu valstu dalībai;

(b) ir stājušies spēkā;

(c) tos ir ratificējušas, pieņēmušas, apstiprinājušas vai tiem pievienojušās vismaz divdesmit divas šīs Konvencijas Dalībvalstis.

2. Pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā šādu grozījumu var ierosināt jebkura Dalībvalsts. Jebkurš priekšlikums par grozījumu jāiesniedz depozitārijā rakstiskā veidā. Depozitārijs paziņo par tiem priekšlikumiem, kuri atbilst 1. daļas prasībām, visām Dalībvalstīm un uzklausa to viedokļus par ierosināto grozījumu pieņemšanu.

3. Ierosinātais grozījums uzskatāms par pieņemtu, ja vismaz viena trešdaļa Dalībvalstu ne vēlāk kā 180 dienu laikā pēc tā izplatīšanas nav iesniegušas pret to rakstiskus iebildumus.

4. Pieņemtais pielikuma grozījums stājas spēkā 30 dienas pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas akta iesniegšanas visām tām Dalībvalstīm, kuras ir iesniegušas šādu aktu. Katrai Dalībvalstij, kura ratificē, pieņem vai apstiprina šo grozījumu pēc divdesmit otrā akta iesniegšanas, grozījums stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī Dalībvalsts iesniegusi savu ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas aktu.

24. pants

1. Jebkāds strīds Dalībvalstu starpā, kas saistīts ar šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un ko nevar atrisināt sarunu ceļā saprātīgā laika periodā, pēc vienas šīs Dalībvalsts pieprasījuma tiek iesniegtas arbitrāžā. Ja sešu mēnešu laikā pēc pieprasījuma par arbitrāžu Puses nespēj vienoties par arbitrāžas organizēšanu, jebkura no šīm Pusēm drīkst vērsties ar iesniegumu par šo strīdu Starptautiskajā Justīcijas tiesā, saskaņā ar šīs Tiesas Statūtiem.

2. Katra valsts šīs Konvencijas parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas laikā vai pievienojoties tai, drīkst paziņot, ka tā neuzskata 1. daļu sev par saistošu. Arī citām Dalībvalstīm nav saistoša 1.daļa attiecībā uz jebkuru Pusi, kura ir veikusi šādu atrunu.

3. Jebkura valsts, kura ir veikusi atrunu saskaņā ar 2. daļu, var jebkurā laikā atsaukt šo atrunu, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

25. pants

1. Šī Konvencija ir atvērta parakstīšanai visām valstīm no 2000. gada 10. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā.

2. Šī Konvencija ir pakļauta ratifikācijai, pieņemšanai vai apstiprināšanai. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

3. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts. Pievienošanās akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

26. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kura ratificē, pieņem vai apstiprina šo Konvenciju vai pievienojas tai pēc divdesmit otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas, Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts iesniegusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās aktu.

27. pants

1. Jebkura Dalībvalsts var izstāties no šīs Konvencijas, rakstiski par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Izstāšanās stājas spēkā pēc viena gada pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs saņēmis paziņojumu.

28. pants

Šīs Konvencijas oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, glabājas pie Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāra, kurš izsūta visām valstīm apliecinātas kopijas.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, savu attiecīgo Valdību pilnvarotie pārstāvji parakstījuši šo Konvenciju, kas tika atvērta parakstīšanai 2000. gada 10. janvārī Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā.

 

Pielikums

1. Konvencija par cīņu pret nelikumīgu gaisakuģu sagrābšanu, kas pieņemta Hāgā, 1970. gada 16. decembrī.

2. Konvencija par cīņu pret nelikumīgām darbībām, kas apdraud civilās aviācijas drošību, kas pieņemta Monreālā 1971. gada 23. septembrī.

3. Konvencija par noziegumu novēršanu pret personām, kas bauda starptautisko aizsardzību, arī pret diplomātiskajiem aģentiem un sodīšanu par šādiem noziegumiem, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā 1973. gada 14. decembrī.

4. Starptautiskā Konvencija pret ķīlnieku sagrābšanu, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā 1979. gada 17. decembrī.

5. Kodolmateriālu fiziskās aizsardzības Konvencija, kas pieņemta Vīnē 1980. gada 3. martā.

6. Protokols par cīņu pret nelikumīgu vardarbību lidostās, kas apkalpo starptautisko civilo aviāciju, kas papildina Konvenciju par cīņu pret nelikumīgām darbībām, kas apdraud civilās aviācijas drošību, kas pieņemts Monreālā 1988. gada 24. februārī.

7. Konvencija par prettiesisku darbību pret kuģošanas drošību apkarošanu, kas pieņemta Romā 1988. gada 10. martā.

8. Protokols par prettiesisku darbību pret nostiprinātu platformu drošību kontinentālajā šelfā apkarošanu, kas pieņemts Romā 1988. gada 10. martā.

9. Starptautiskā Konvencija par cīņu pret teroristu rīkotajiem sprādzieniem, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Asamblejā 1997.gada 15.decembrī.