Psihiatriskās palīdzības likums

Saeimas dok. Nr.5007; likumprojekts Nr.1408

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

2002. gada 1. oktobra sēdē akceptēts (prot. Nr.42, 32.§)

un 1. oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

 

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma darbības joma

Likums nosaka tiesiskās attiecības psihiatrijas jomā, lai nodrošinātu personas psihiskās veselības aizsardzību.

 

2.pants. Psihiatriskās palīdzības jēdziens

Psihiatriskā palīdzība ir specializēts veselības aprūpes veids, kas ietver personas (pacienta) psihiskās veselības izmeklēšanu atbilstoši indikācijām, psihisko traucējumu (psihiskās slimības, psihiskie traucējumi, personības un uzvedības traucējumi) diagnostiku, ārstēšanu, kā arī attiecīgās personas aprūpi un rehabilitāciju.

 

3.pants. Psihiatriskās palīdzības mērķis

Psihiatriskās palīdzības mērķis ir nodrošināt to pacientu autonomiju, kuriem ir psihiski veselības traucējumi, kā arī viņu veselības stāvoklim atbilstošu reintegrāciju sabiedrībā.

 

4.pants. Psihiatriskās palīdzības principi

Sniedzot psihiatrisko palīdzību, ievēro šādus principus:

1) personas autonomijas princips — personas tiesības lemt par savu dzīvi, tiesības uz personisko brīvību un izvēles brīvību;

2) taisnīguma princips — vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem saņemt psihiatrisko palīdzību valsts garantētajā apjomā neatkarīgi no dzimuma, rases, politiskajiem uzskatiem, sociālā stāvokļa un citām pazīmēm;

3) brīvprātības princips — psihiatriskās palīdzības nodrošināšana, pamatojoties uz pacienta vai viņa likumiskā pārstāvja lūgumu vai ar minēto personu piekrišanu, izņemot šajā likumā minētos izņēmuma gadījumus;

4) pieejamības princips — psihiatriskās palīdzības nodrošināšana sadarbībā ar primārās, sekundārās un terciārās veselības aprūpes sniedzējiem noteiktā veselības aprūpes teritorijā atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām;

5) atbilstības princips — psihisko traucējumu diagnostika, ārstēšana un pacienta rehabilitācija atbilstoši pacienta īpašajam stāvoklim un slimības pakāpei, nodrošinot pacientam iespēju saglabāt ierasto vidi un hospitalizējot viņu tikai tādā gadījumā, ja tas ir īpaši nepieciešams;

6) nepārtrauktības princips — psihiatriskās palīdzības sniedzēju sadarbība ar primārās, sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem un sociālās palīdzības institūcijām, lai nodrošinātu iespēju saņemt psihiatrisko palīdzību, kā arī psihiatriskās palīdzības nepārtrauktību;

7) informācijas konfidencialitātes un aizsardzības princips — informācija, kas iegūta, sniedzot psihiatrisko palīdzību, ir konfidenciāla. Šādu informāciju var izpaust tikai pacienta vai sabiedrības drošības interesēs Ārstniecības likumā noteiktajos gadījumos;

8) humānisma princips — psihiatriskās palīdzības sniegšana, nodrošinot cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.

 

 

II nodaļa

Pacienta tiesības un ierobežojumi

5.pants. Tiesības uz psihiatrisko palīdzību

(1) Pacientam ir tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu psihiatrisko palīdzību pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai saskaņā ar slimokases un ārstniecības iestāžu savstarpējiem līgumiem.

(2) Pacientam ir tiesības izvēlēties ārstniecības iestādi — psihiatriskās palīdzības pakalpojumu sniedzēju — un ārstu psihiatru (turpmāk — psihiatrs).

(3) Pacientam ir tiesības izvēlēties psihiatriskās palīdzības veidu, kā arī atteikties no psihiatriskās palīdzības, izņemot šā likuma 8.pantā minētos gadījumus.

 

6.pants. Tiesības uz pārstāvību

(1) Pacientam ir tiesības ar psihiatriskās palīdzības saņemšanu saistīto interešu īstenošanu nodrošināt pašam vai ar likumiskā pārstāvja palīdzību.

(2) Nepilngadīga pacienta vai rīcībnespējīga pacienta ar psihiatriskās palīdzības saņemšanu saistīto interešu īstenošanu nodrošina viņa likumiskais pārstāvis.

(3) Ja psihiatriskā palīdzība nepieciešama pacientam, kuram nav likumiskā pārstāvja, ārstniecības iestādes pienākums ir sazināties ar atbildīgajām institūcijām (bāriņtiesām) un informēt tās par nepieciešamību norīkot pārstāvi.

(4) Ārstniecības iestādes pienākums ir, ja nepieciešams, palīdzēt pacientam sazināties ar likumisko pārstāvi.

 

7.pants. Tiesības uz informāciju

(1) Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no psihiatra informāciju par slimības diagnozi, prognozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par iespējamām alternatīvām ārstēšanas metodēm.

(2) Pacientam ir tiesības iepazīties ar visiem dokumentiem, kas saistīti ar viņa veselību, un saņemt izrakstus no tiem, izņemot šā panta ceturtajā daļā minētos gadījumus.

(3) Izrakstiem no dokumentiem, kas saistīti ar pacienta veselību, jābūt noformētiem tā, lai tie nekaitētu pacienta un citu personu interesēm. Izrakstu psihiatrs pēc pacienta lūguma izsniedz triju darbdienu laikā.

(4) Šā panta otrajā daļā minētās pacienta tiesības var tikt ierobežotas, ja informācijas pieejamības dēļ var rasties draudi pacienta vai citu personu interesēm. Lēmumu katrā konkrētā gadījumā pieņem psihiatrs, izdarot par to atzīmi pacienta reģistrācijas kartē.

 

8.pants. Pacienta tiesību ierobežojumi, kas saistīti ar psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas

(1) Psihiatriskā palīdzība bez pacienta piekrišanas var tikt sniegta tikai tādā gadījumā, ja pacienta uzvedība ir bīstama viņa dzīvībai un veselībai vai citu personu dzīvībai un veselībai vai ir tiesas lēmums par pacienta piespiedu ārstēšanu.

(2) Psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas sniedz, ievērojot nosacījumu, ka pacients un sabiedrība no tās gūst labumu.

(3) Psihiatriskā palīdzība bez pacienta piekrišanas tiek sniegta, pamatojoties uz psihiatra lēmumu šā likuma 19.pantā noteiktajā kārtībā.

 

9.pants. Tiesības pārsūdzēt psihiatra lēmumu

Ja pacients vai viņa likumiskais pārstāvis nepiekrīt šā likuma 7.panta ceturtajā daļā, 8.panta trešajā daļā, 10.panta trešajā daļā, 13.panta otrajā daļā un 22.panta trešajā vai sestajā daļā minētajam psihiatra lēmumam, viņam ir tiesības psihiatra lēmumu pārsūdzēt Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā. Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā.

 

 

III nodaļa

Hospitalizēto pacientu tiesības un to ierobežojumi

10.pants. Hospitalizēta pacienta tiesības un to ierobežojumi

(1) Hospitalizētam pacientam ir tiesības:

1) sazināties un tikties ar tuviniekiem, apmeklētājiem un citiem pacientiem;

2) sazināties, izmantojot tālruni, pasta pakalpojumus un citus sakaru veidus;

3) nosūtīt un saņemt vēstules (vēstules nedrīkst lasīt citas personas);

4) iegādāties un saņemt sadzīvei nepieciešamos priekšmetus;

5) noteiktu laiku būt vienatnē;

6) veikt rituālas darbības, nekaitējot citu personu interesēm;

7) pilnveidot zināšanas, lasīt, sportot un citādi izmantot brīvo laiku;

8) saņemt audiovizuālo informāciju;

9) veikt ar sociālo un darba rehabilitāciju saistītas darbības, piedalīties kultūras pasākumos, kā arī saņemt individuālu atbalstu reintegrācijas problēmu risināšanā.

(2) Kārtību, kādā nodrošina šā panta pirmajā daļā minētās pacientu tiesības, nosaka ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumos.

(3) Šā panta pirmajā daļā minētās pacienta tiesības var tikt ierobežotas, pamatojoties uz psihiatra lēmumu, tikai tādā gadījumā, ja pacienta uzvedība ir bīstama viņa dzīvībai un veselībai vai citu personu dzīvībai un veselībai. Psihiatra lēmums tiek reģistrēts pacienta reģistrācijas kartē.

 

11.pants. Hospitalizēta pacienta darba terapija

Hospitalizēta pacienta darba terapija ir brīvprātīga, un to izmanto tikai ārstnieciskiem mērķiem, lai nodrošinātu pacientu reintegrāciju sabiedrībā.

 

12.pants. Hospitalizēta pacienta tiesības uz vienlīdzīgu veselības aprūpi

(1) Hospitalizēta pacienta veselības aprūpes apstākļi hospitalizācijas laikā nedrīkst būt sliktāki par veselības aprūpes apstākļiem personām, kuru hospitalizācijas iemesli ir citas slimības.

(2) Hospitalizēta pacienta ārstēšanas režīmu nosaka psihiatrs, cenšoties pēc iespējas mazāk ierobežot pacienta intereses.

 

13.pants. Nepilngadīga pacienta tiesības

(1) Nepilngadīgiem pacientiem papildus šā likuma 10.pantā minētajām tiesībām ir arī šādas tiesības:

1) nepilngadīgu pacientu drīkst hospitalizēt tikai ar viņa vecāku (aizbildņu) piekrišanu, izņemot šā likuma 8.pantā minētos gadījumus;

2) hospitalizējot nepilngadīgu pacientu, vienam no vecākiem (aizbildņiem) ir tiesības atrasties ārstniecības iestādē kopā ar viņu.

(2) Lēmumu par nepilngadīga pacienta ārstēšanu pieņem psihiatrs, kurš konstatē slimības pazīmes un vispārējo veselības stāvokli.

 

 

IV nodaļa

Institūcijas un personas, kas nodrošina psihiatrisko palīdzību

14.pants. Institūcijas, kas nodrošina psihiatrisko palīdzību

Psihiatrisko palīdzību sniedz ārstniecības iestādes, kuras atbilst obligātajām prasībām, kas noteiktas attiecīgajām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām.

 

15.pants. Personas, kas nodrošina psihiatrisko palīdzību

(1) Psihiatrisko palīdzību nodrošina sertificēti psihiatri ar augstāko medicīnisko izglītību un atbilstošu kvalifikāciju, citas ārstniecības personas ar noteiktu kvalifikāciju, kā arī psihologi un sociālie aprūpētāji.

(2) Personai ar psihiskiem traucējumiem specifisku palīdzību un aprūpi nodrošina ārstniecības personas, sociālie darbinieki un citi darbinieki, kuri mācību procesā ir apguvuši speciālas iemaņas un ieguvuši attiecīgu kvalifikāciju.

(3) Ārstniecības persona, kas nav sertificēta psihiatrijā, var strādāt psihiatrijā tikai sertificēta psihiatra vadībā.

(4) Psihiskās saslimšanas diagnozes noteikšana un lēmuma pieņemšana par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas ir tikai sertificēta psihiatra vai psihiatru konsilija kompetencē.

 

16.pants. Psihiatra neatkarība, sniedzot psihiatrisko palīdzību

(1) Sniedzot psihiatrisko palīdzību, psihiatrs ir neatkarīgs un lēmumu pieņem, pamatojoties uz pacienta veselības stāvokli.

(2) Ja psihiatra viedoklis nesakrīt ar psihiatru konsilija atzinumu, viņš ir tiesīgs sniegt atsevišķu atzinumu. Psihiatra atsevišķo atzinumu pievieno medicīniskajai dokumentācijai (pacienta reģistrācijas kartei).

 

 

V nodaļa

Psihisko veselības traucējumu diagnostika un ārstniecība

17.pants. Psihisko veselības traucējumu diagnostika

(1) Diagnoze, kas saistīta ar psihiskiem veselības traucējumiem, tiek noteikta, ņemot vērā objektīvus datus par pacienta veselības stāvokli. Diagnoze nevar pamatoties tikai uz personas uzvedības nesaskaņu ar vispārpieņemtām morāles, kultūras, politikas un reliģijas normām vai citiem iemesliem, ja tie nav saistīti ar pacienta psihes traucējumiem.

(2) Pacienta psihiskie veselības traucējumi nevar būt par pamatu viņa cilvēktiesību ierobežošanai.

 

18.pants. Psihiatriskā izmeklēšana

(1) Psihiatriskā izmeklēšana ir ārstnieciskās darbības, kuras veic, lai noteiktu, vai personai ir psihiski veselības traucējumi un vai ir nepieciešama psihiatriskā palīdzība vai aprūpe, kā arī lai lemtu par palīdzības veidu. Izmeklēšanu veic psihiatrs.

(2) Psihiatrisko izmeklēšanu, arī profilaktiskās apskates, izņemot šā likuma 8. un 19.pantā minētos gadījumus, veic pēc pacienta lūguma vai ar viņa piekrišanu. Nepilngadīgu un rīcībnespējīgu personu psihiatrisko izmeklēšanu, kā arī profilaktiskās apskates veic pēc viņu likumisko pārstāvju lūguma vai ar viņu piekrišanu.

(3) Psihiatra pienākums ir informēt izmeklējamo personu par tiesībām veikt psihiatrisko izmeklēšanu.

(4) Psihiatriskās izmeklēšanas rezultāti un pacienta psihiskais stāvoklis tiek aprakstīts medicīniskajā dokumentācijā (pacienta reģistrācijas kartē). Medicīniskajā dokumentācijā (pacienta reģistrācijas kartē) norāda arī apstākļus un iemeslus, kuru dēļ ir veikta izmeklēšana, kā arī pacientam sniegtās medicīniskās rekomendācijas.

 

19.pants. Drošības pasākumi, sniedzot psihiatrisko palīdzību

(1) Stacionārā psihiatriskā palīdzība, ierobežojot pacienta tiesības, ir pieļaujama tikai ārstnieciskos nolūkos, garantējot pacienta tiesības un likumīgās intereses, kā arī nodrošinot pacienta un citu personu drošību.

(2) Pacienta izolācija vai fiziska spēka lietošana stacionārā ir pieļaujama izņēmuma gadījumos tikai ar psihiatra rakstisku lēmumu.

(3) Ja pēc psihiatra atzinuma, izmantojot citas metodes, ir neiespējami novērst pacienta darbības, kas ir bīstamas viņa dzīvībai un veselībai vai citu personu dzīvībai un veselībai, lieto fizisko spēku vai pacientu izolē. Minētās darbības veic ārstniecības personu pastāvīgā kontrolē.

(4) Pacientu izolē vai fizisko spēku lieto pēc iespējas saudzīgāk, neaizskarot pacienta cieņu un godu, kā arī nenodarot kaitējumu viņa veselībai. Minētās metodes lieto iespējami īsāku laikposmu.

(5) Par fiziska spēka lietošanu, kā arī par izolācijas veidu un laiku ārstniecības persona izdara atzīmes medicīniskajā dokumentācijā (pacienta reģistrācijas kartē).

(6) Ja pacientu ievieto psihiatriskajā stacionārā pret viņa gribu, psihiatru konsilijs 72 stundu laikā izmeklē pacientu un pieņem lēmumu par turpmāko ārstēšanu. Konsilijs nekavējoties paziņo lēmumu pacientam vai viņa ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, — pārstāvim. Ja to nav iespējams izdarīt nekavējoties, tiekoties ar minētajām personām, viņām nosūta rakstisku paziņojumu un izdara par to ierakstu pacienta medicīniskajā dokumentācijā (pacienta reģistrācijas kartē).

(7) Ja persona psihisko traucējumu dēļ vai psihiskās slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās piespiedu atvešanu pie psihiatra veic policijas darbinieki saskaņā ar likumu “Par policiju”.

 

20.pants. Psihiatriskā izmeklēšana, lai noteiktu personas spējas

Psihiatrisko izmeklēšanu, lai noteiktu personas spēju atbilstību (derīgumu) dienestam valsts aizsardzības sistēmā, dienestam un darbam citos specializētos dienestos un noteiktos amatos, rīcībai ar paaugstinātas bīstamības avotiem, kā arī noteiktu personas psihiskā veselības stāvokļa atbilstību minēto dienestu prasībām un darbības veidiem, veic likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

 

21.pants. Tiespsihiatriskās ekspertīzes

(1) Tiespsihiatrisko ekspertīzi krimināllietās un civillietās veic psihiatriska profila ārstniecības iestādē, pamatojoties uz rakstisku pieprasījumu.

(2) Tiespsihiatrisko ekspertīzi veic neatkarīgs psihiatrs vai ekspertu komisija ne mazāk kā triju cilvēku sastāvā.

(3) Izdevumus, kas saistīti ar tiespsihiatrisko ekspertīzi, sedz ekspertīzes pieprasītājs.

(4) Kārtību, kādā veic tiespsihiatriskās ekspertīzes krimināllietās un civillietās, nosaka Ministru kabinets.

 

22.pants. Aktīvā ambulatoriskā psihiatriskā aprūpe un uzraudzība

(1) Aktīvo ambulatorisko psihiatrisko aprūpi vai uzraudzību var noteikt pacientam, kuram ir ilgstoši, hroniski psihiski traucējumi vai psihiska saslimšana, kura norit nelabvēlīgi, ar nestabilu, īslaicīgu uzlabošanos vai bez tās, kā arī ja saslimšanas izpausmes ir smagas, ar biežiem saasinājumiem un sociālu dezadaptāciju.

(2) Par aktīvas ambulatoriskas psihiatriskās aprūpes vai uzraudzības noteikšanu, kā arī uzraudzības pārtraukšanu lemj psihiatrs. Ja nepieciešams, var sasaukt psihiatru konsiliju.

(3) Psihiatra vai psihiatru konsilija motivētu lēmumu par aktīvas ambulatoriskas aprūpes vai uzraudzības noteikšanu pievieno medicīniskajai dokumentācijai (pacienta reģistrācijas kartei).

(4) Aktīva ambulatoriska psihiatriska aprūpe vai uzraudzība tiek pārtraukta, ja pacients izveseļojies vai ir vērojama ilgstoša, stabila psihiskās veselības stāvokļa uzlabošanās, kas liecina par pacienta pilnvērtīgu sociālu adaptāciju.

(5) Pēc aktīvas ambulatoriskas psihiatriskas aprūpes vai uzraudzības pārtraukšanas nodrošina konsultatīvi ārstniecisku psihiatrisko palīdzību pēc pacienta lūguma vai ar viņa piekrišanu.

(6) Aktīvu ambulatorisku psihiatrisku aprūpi vai uzraudzību var atjaunot saskaņā ar psihiatra vai psihiatru konsilija atzinumu, pamatojoties uz pacienta veselības stāvokli.

 

23.pants. Stacionārā psihiatriskā palīdzība

(1) Pacientu hospitalizē psihiatriskajā stacionārā, pamatojoties uz konstatētajiem psihiskajiem traucējumiem un psihiatra motivētu lēmumu par izmeklēšanas un ārstēšanas nepieciešamību stacionārā vai tiesas lēmumu, kā arī lēmumu par nepieciešamību veikt stacionāro psihiatrisko ekspertīzi.

(2) Nepilngadīgu vai rīcībnespējīgu pacientu stacionārā hospitalizē pēc pacienta vai viņa likumiskā pārstāvja lūguma ar viņu rakstisku piekrišanu, to noformējot šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā.

(3) Piekrišanu hospitalizācijai pievieno medicīniskajai dokumentācijai (pacienta reģistrācijas kartei). To paraksta pacients vai viņa likumiskais pārstāvis un psihiatrs.

(4) Eksperimentālās klīniskās ārstniecības metodes un psihoķirurģiju var lietot ar pacienta piekrišanu tikai ārstēšanas nolūkā, nodrošinot medicīnas ētikas komisijas pastāvīgu uzraudzību. Minētās metodes drīkst lietot tikai ar pacienta rakstisku piekrišanu, pamatojoties uz psihiatru konsilija lēmumu, kuru apstiprinājis ārstniecības iestādes vadītājs. Šīm ārstniecības metodēm jābūt atzītām medicīnas ētikas komisijā.

 

24.pants. Sabiedriski bīstamu personu ar psihiskiem traucējumiem uzskaite

(1) Personas ar psihiskiem traucējumiem sabiedrisko bīstamību nosaka tiesa.

(2) Saskaņā ar tiesas lēmumu persona tiek ņemta sabiedriski bīstamu personu ar psihiskiem traucējumiem uzskaitē.

(3) Kārtību, kādā uzskaita sabiedriski bīstamas personas ar psihiskiem traucējumiem, nosaka Ministru kabinets.

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums.

Valstī nav likuma psihiatrijas jomā, kas nodrošinātu efektīvu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas nosacījumu īstenošanu. Spēkā esošā “Ārstniecības likuma” XI nodaļa “Psihiskās slimības” ir nepilnīga.

2. Normatīvā akta projekta būtība.

Psihiatriskās palīdzības likums regulēs sabiedriskās attiecības psihiatrijas jomā, kā arī nodrošinās cilvēktiesību ievērošanu personām ar garīgās veselības traucējumiem, tas iekļauts Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā. Psihiatrijas likums noteiks psihiatriskās palīdzības sniegšanas un saņemšanas kārtību, kā arī pilnībā nodrošinās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas psihiatrijas jomas īstenošanu.

 

 

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

 

 

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

 

 

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Nepieciešami grozījumi Ārstniecības likumā, svītrojot XI nodaļu “Psihiskās slimības”. Likumprojekts “Grozījumi Ārstniecības likumā” sagatavots un iesniegts Valsts kancelejā 2002.gada 27.maijā. Nepieciešami Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā notiek tiespsihiatriskās ekspertīzes krimināllietās un civillietās. Noteikumu projekta izstrāde sākta un plānota pabeigt līdz 2002.gada beigām. Nepieciešami Ministru kabineta noteikumi par sabiedriski bīstamu personu uzskaites kārtību. Noteikumu projekta izstrāde sākta un plānota pabeigt līdz 2002.gada beigām.

 

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām.

Likumprojekts atbilst Eiropas Padomes Konvencijai par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, Konvencijai par biomedicīnu un 1994.gada Pasaules veselības organizācijas deklarācijai “Par pacientu tiesību aizsardzības veicināšanu Eiropā”.

3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.

Psihiatrijas likums pilnībā atbilst minēto starptautisko tiesību aktos paredzētajām saistībām. Psihiatrijas likuma ieviešana nodrošinās pietiekamu pacientu tiesību, vienu no cilvēktiesību sastāvdaļām, normatīvo regulējumu.

4. Atbilstības izvērtējums.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

 

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijam konsultācijas ir notikušas.

Likumprojekta izstrādes gaitā notikušas konsultācijas ar Latvijas Psihiatru asociāciju, Latvijas Veselības aprūpes vadības speciālistu asociāciju, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centru.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta).

Konsultāciju rezultātā saņemti un likumprojektā iestrādāti priekšlikumi, galvenokārt jautājumos, kas skar pacienta tiesības — cilvēktiesības, psihiatriskās palīdzības pieejamību, psihiatriskās palīdzības bez piekrišanas ierobežošanu utt.

3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis.

Likumprojekts ir lasāms starptautiskajā tīklā “Internet”, kā arī apspriests ar nevalstiskajām organizācijām.

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Likumprojekta izstrādes laikā notika konsultācijas ar Kanādas Toronto Veselības departamenta darba grupu, Austrumeiropas komitejas Zviedrijas pārstāvjiem, Vācijas Oberfrankenas apgabala Baireitas psihiatrisko klīniku.

 

 

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas.

Jaunu valsts institūciju radīšana vai esošo paplašināšana nav nepieciešama.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu.

Sabiedrība par Psihiatrijas likumu tiks informēta Pasaules bankas projekta “Veselības reforma” ietvaros.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo.

Indivīdam likumprojektā noteiktajā kārtībā iespējams realizēt savas tiesības, iesniedzot prasību Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā un tiesā.

 

Labklājības ministra vietā — īpašu uzdevumu ministrs

sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām R.Zīle