Veselības aizsardzības likums

Saeimas dok. Nr.5010; likumprojekts Nr.1411

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

2002. gada 1. oktobra sēdē akceptēts (prot. Nr.42, 34.§)

un 1. oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

 

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Veselības aizsardzības likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības veselības aizsardzības jomā, kā arī personas tiesības un pienākumus veselības aizsardzībā.

 

2.pants. Veselības aizsardzība

Veselības aizsardzība ir sabiedrības veselības, veselības veicināšanas un veselības aprūpes pasākumu kopums, lai nodrošinātu personas fizisku, garīgu un sociālu labklājību, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabisko pamatu.

 

3.pants. Tiesības uz veselības aizsardzību

(1) Tiesības uz veselības aizsardzību ir katrai personai un sabiedrībai kopumā. Katra persona, sabiedrība un valsts ir kopīgi atbildīgas par šo tiesību īstenošanu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

(2) Sabiedrība tiesības veselības aizsardzībā īsteno, veidojot sabiedriskās organizācijas sabiedrības interešu aizstāvībai, kā arī piedaloties normatīvo aktu projektu izstrādē un to sabiedriskajā apspriešanā.

(3) Tiesības uz veselības aizsardzību tiek nodrošinātas, savstarpēji sadarbojoties valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, citām juridiskām un fiziskām personām.

 

4.pants. Veselības aizsardzības politikas galvenie principi

(1) Valsts nosaka veselības aizsardzības politiku, un tā atbilst šādiem principiem:

1) veselības veicināšana un slimību profilakse ir veselības aizsardzības politikas prioritātes;

2) personas intereses un labklājība ir prioritāras (ja tās neierobežo citu personu tiesības), salīdzinot ar sabiedrības interesēm;

3) vienlīdzīgas tiesības uz veselības aprūpi normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ņemot vērā personāla, tehniskos un finansu resursus;

4) personai ir tiesības sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, ja tiek izpildītas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam normatīvajos aktos noteiktās prasības.

(2) Veselības aizsardzības politiku veido, apzinot sabiedrības intereses un ilgtermiņā plānojot sabiedrības vajadzības, ņemot vērā dzīves apstākļus, kā arī personāla, tehniskos un finansu resursus.

(3) Valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu nosaka proporcionāli veselības aprūpei piešķirtā valsts budžeta apjomam.

(4) Veselības aizsardzības politika ir saistoša ikvienam veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam.

 

5.pants. Atbildības sadalījums veselības aizsardzības nodrošināšanā

(1) Valsts Labklājības ministrijas personā:

1) izstrādā priekšlikumus veselības aizsardzības politikai, kā arī politikas plānošanas dokumentus veselības aizsardzības jomā un iesniedz tos apstiprināšanai Ministru kabinetā;

2) koordinē ar sabiedrības veselību, veselības veicināšanu un veselības aprūpi saistīto institūciju darbību valstī un nodrošina to metodisko vadību;

3) organizē un pārrauga veselības aizsardzībai piešķirto valsts budžeta līdzekļu administrēšanu;

4) ir atbildīga par veselības aizsardzības politikas īstenošanu, arī par starpministriju sadarbības koordināciju veselības aizsardzības politikas pasākumu nodrošināšanā;

5) izstrādā no valsts budžeta līdzekļiem finansētus projektus un programmas, kā arī sagatavo priekšlikumus par nepieciešamo institūciju veidošanu, lai nodrošinātu veselības aizsardzības politikas pasākumu izpildi.

(2) Valsts attiecīgās ministrijas personā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina izglītojamo profilaktisko veselības aprūpi un pirmās palīdzības pieejamību tās pārziņā esošajās izglītības iestādēs.

(3) Rajonu pašvaldības:

1) piedalās valsts veselības aizsardzības politikas īstenošanā rajonā;

2) pārzina ar veselības aprūpi saistīto institūciju darbību un iesaista veselības aizsardzības pasākumos institūcijas, kuru darbība saistīta ar labklājību, sociālo drošību, izglītību, nodarbinātību, sportu un vides aizsardzību;

3) sadarbībā ar valsts institūcijām piedalās valsts veselības aizsardzības politikas veidošanā un plāno šīs politikas īstenošanu rajonā;

4) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina izglītojamo profilaktisko veselības aprūpi un pirmās palīdzības pieejamību tās pārziņā esošajās izglītības iestādēs.

(4) Pagastu un pilsētu pašvaldības:

1) ja nepieciešams, veido veselības aprūpes institūcijas pakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem;

2) sadarbībā ar citām institūcijām piedalās rajonā plānoto ar sabiedrības veselības aprūpi saistīto pasākumu īstenošanā;

3) ir atbildīgas par primārās veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanu attiecīgā pagasta vai pilsētas iedzīvotājiem;

4) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina izglītojamo profilaktisko veselības aprūpi un pirmās palīdzības pieejamību tās pārziņā esošajās izglītības iestādēs.

 

6.pants. Katastrofas un ārkārtas situācijas

Ministru kabinets izdod noteikumus par katastrofu medicīnas sistēmu valstī, nosakot kārtību, kādā katastrofu vai ārkārtas situāciju gadījumos Labklājības ministrija sadarbībā ar citām valsts institūcijām veic nepieciešamos ārkārtas pasākumus visu līmeņu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darbības koordinācijā neatkarīgi no to īpašuma un komercdarbības formas, kā arī kārtību, kādā ārkārtas pasākumos var iesaistīt jebkuru veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju.

 

 

II nodaļa

Veselības aprūpe

7.pants. Veselības aprūpe

(1) Veselības aprūpe ir pasākumu kopums, kas saistīts ar veselības nodrošināšanu, uzturēšanu un atjaunošanu.

(2) Veselības aprūpi regulē Ārstniecības likums, kā arī citi likumi un normatīvie akti.

(3) Ar veselības aprūpi saistīto pasākumu izpildi nodrošina veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs un citas veselības aprūpes sistēmas institūcijas.

(4) Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs ir ārstniecības iestāde, kura atbilst normatīvajos aktos noteiktām prasībām.

(5) Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūrplānus, nosakot racionālu veselības aprūpes struktūrvienību izvietojumu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izstrādā Labklājības ministrija un apstiprina Ministru kabinets.

 

8.pants. Veselības aprūpes sistēma

(1) Veselības aprūpes sistēmas uzdevums ir nodrošināt atsevišķu personu un visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību.

(2) Veselības aprūpes sistēmu veido valsts, pašvaldības un privātās veselības aprūpes institūcijas, kas sniedz veselības aprūpes pakalpojumus (ārstniecības iestādes un ārstniecības personas), veic veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju uzraudzību un administrē veselības aprūpei iedalītos valsts budžeta līdzekļus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

 

9.pants. Veselības aprūpes līmeņi

(1) Veselības aprūpi, ņemot vērā lietojamās tehnoloģijas un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju ārstniecības personu kvalifikāciju, organizē trijos līmeņos:

1) primārais līmenis — pirmais saskarsmes posms starp fizisku personu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kurā risina galvenās iedzīvotāju veselības problēmas, lietojot vienkāršas un izmaksu ziņā efektīvas medicīnas tehnoloģijas;

2) sekundārais līmenis — specializēta ambulatorā un stacionārā veselības aprūpe, kas orientēta uz neatliekamu un plānveida veselības aprūpi — ātru un kvalitatīvu diagnostiku, intensīvu ārstēšanu un rehabilitāciju, lai maksimāli ātri un kvalitatīvi panāktu pacienta izveseļošanos vai samazinātu slimības izpausmes līdz tādai pakāpei, kad turpmākā ārstēšana ir iespējama primārās veselības aprūpes līmenī;

3) terciārais līmenis — augsti specializēti veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nodrošina viens veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs vai ierobežots to skaits. Terciārajam veselības aprūpes līmenim raksturīgas viena vai vairākas šādas pazīmes: augstas tehnoloģijas, bīstamas slimības, augsta riska terapija, reti sastopamu slimību diagnostika un ārstēšana.

(2) Primārā, sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes pakalpojumus sniedz koordinēti, ievērojot pēctecību un nepārtrauktību.

 

10.pants. Medicīniskās tehnoloģijas

Veselības aprūpes sistēmā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas apstiprina labklājības ministrs.

 

11.pants. Profesionālā izglītība

(1) Iespēju iegūt profesionālo izglītību personām, kas sniegs veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošina profesionālās vidējās izglītības un augstākās izglītības iestādes, īstenojot atbilstošas valsts akreditētas izglītības programmas.

(2) Tālākizglītības iespējas specializācijai vai kvalifikācijas paaugstināšanai personām, kuras sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošina izglītības iestādes un apmācīttiesīgās ārstniecības iestādes Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Veselības aprūpes institūcijas rada piemērotus apstākļus darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanai un uzturēšanai.

 

12.pants. Veselības aprūpes finansēšana

Veselības aprūpes finansēšanu regulē atsevišķs likums.

 

13.pants. Citas ar veselības aprūpi tieši nesaistītas darbības, kas var ietekmēt vai ietekmē personas veselību

Ministru kabinets nosaka atbildīgās institūcijas un kārtību, kādā veicama šādu ar veselības aprūpi tieši nesaistītu darbību uzraudzība un kontrole:

1) bioloģisku produktu uzkrāšana un izplatīšana;

2) pārtikas preču un izejvielu ražošana;

3) medicīnisko ierīču ražošana, realizācija un uzstādīšana;

4) zāļu un farmaceitisko produktu ražošana un izplatīšana;

5) pacientu transportēšana;

6) citas normatīvajos aktos noteiktās darbības, kas var ietekmēt vai ietekmē personas veselību.

 

 

III nodaļa

Pacienta tiesības un pienākumi

14.pants. Pacients

Pacients ir persona, kas saņem veselības aprūpes pakalpojumus.

 

15.pants. Pacienta tiesības

Pacientam ir tiesības:

1) veselības aprūpes sistēmas ietvaros brīvi izvēlēties veselības aprūpes pakalpojumus un to sniedzējus;

2) lemt par piedāvāto veselības aprūpes pakalpojumu pieņemšanu vai noraidīšanu, izņemot likumā noteiktos gadījumus;

3) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saņemt valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus, arī neatliekamo medicīnisko palīdzību;

4) tikt profesionāli ārstētam, izmantojot atbilstošus līdzekļus, izturoties ar cieņu, kā arī ievērojot humānisma un konfidencialitātes principu;

5) pieprasīt konfidencialitāti, ja informācija par viņa veselību var ietekmēt privāto dzīvi;

6) būt informētam par savu veselības stāvokli, iespējamiem alternatīviem aprūpes veidiem un veselības stāvokļa prognozi;

7) saņemt jebkuru dokumentētu informāciju, kas saistīta ar viņa veselību, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus, kas var būt pamatoti tikai ar viņa paša vai sabiedrības drošības, labklājības un tikumības interešu aizsardzību;

8) atteikties no pilnīgas informācijas iegūšanas par savu veselību;

9) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu;

10) iesniegt sūdzības saistībā ar viņam sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem normatīvajos aktos noteiktā kārtībā;

11) likumā noteiktajā kārtībā brīvprātīgi apdrošināt iespējamā veselības aprūpes dēļ veselībai nodarītā kaitējuma risku;

12) likumā noteiktajā kārtībā saņemt atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu;

13) veidot sabiedriskās organizācijas savu interešu pārstāvībai un aizsardzībai, kā arī sadarbībai ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem.

 

16.pants. Pacienta pienākumi

(1) Pacientam ir pienākums:

1) rūpēties par savu veselību;

2) ārstēties, ja viņa veselības stāvoklis apdraud paša vai citu personu veselību;

3) sadarboties ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem rūpēs par savu veselību;

4) cienīt citu pacientu tiesības;

5) veicot tiešos maksājumus vai izmantojot brīvprātīgo veselības apdrošināšanu, norēķināties par to veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu, kurus neapmaksā valsts;

6) ievērot veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju iekšējās kārtības noteikumus un ārstēšanas plānu.

 

17.pants. To pacientu aizsardzība, kuri nav spējīgi realizēt savas tiesības.

(1) Pacientiem, kuri pilnīgi vai daļēji nespēj realizēt savas tiesības, valsts nodrošina apstākļus, lai pacienti realizētu šīs tiesības ar pārstāvju palīdzību normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2) Ja saskaņā ar likumu nepilngadīgs pacients nav spējīgs piekrist vai nepiekrist ārstēšanai vai citai viņa veselības ietekmēšanai, nepieciešama viņa pārstāvja vai likumā noteiktas institūcijas atļauja.

(3) Šā panta otrajā daļā noteiktajos gadījumos nepilngadīgā pacienta viedokli ņem vērā atbilstoši viņa vecumam un brieduma pakāpei.

(4) Ja saskaņā ar likumu pilngadīgs pacients nav spējīgs piekrist vai nepiekrist ārstēšanai vai citai viņa veselības ietekmēšanai, nepieciešama viņa pārstāvja vai likumā noteiktās institūcijas atļauja.

(5) Šā panta ceturtajā daļā noteiktajos gadījumos pilngadīgu pacientu iesaista lēmuma pieņemšanā atbilstoši viņa veselības stāvoklim.

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums.

Veselības aizsardzības jomu reglamentējošā normatīvā bāze Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir veidojusies nesistemātiski, risinot konkrētas problēmas, kuras aktualizējušās dažādos laika periodos. Pašreiz normatīvajā bāzē iztrūkst saistošais posms starp Latvijas Republikas Satversmes 111.pantu “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu” un tādiem speciālajiem likumiem veselības aizsardzības jomā kā Ārstniecības likums, Farmācijas likums, Epidemioloģiskās drošības likums u.c. Arī 2001.gada 6.martā Ministru kabineta akceptētajā “Sabiedrības veselības stratēģija” paredzēts sagatavot un pieņemt sabiedrības veselības aizsardzībai nepieciešamos pamata likumus. Lai gan Latvija ir pievienojusies vairākām starptautiskajām konvencijām un atzinusi citus starptautiskos tiesību aktus veselības aizsardzības jomā, nav notikusi šo normu iekļaušana nacionālajā likumdošanā. Tā rezultātā pacienta tiesību normatīvais regulējums ir nepietiekams. Spēkā esošie Ārstniecības likums un likums “Par prakses ārstiem” vairāk reglamentē veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darbību, tiesības un pienākumus, mazākā mērā skarot aktuālos pacientu tiesību jautājumus kā vienu no cilvēktiesību sastāvdaļām. Pašreiz ir uzsākta starptautisko cilvēktiesību normu iekļaušana jaunizstrādātajos likumprojektos veselības aizsardzības jomā. Kā piemēru var minēt Eiropas Padomes Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu normu iestrādāšanu Veselības aizsardzības likumprojektā.

2. Normatīvā akta projekta būtība.

Satversmes 111. pantā deklarētās tiesības uz veselības aizsardzību un medicīniskās palīdzības minimumu valsts nodrošina ar veselības aprūpes palīdzību, organizējot vienotu veselības aprūpes sistēmu, ko reglamentē šis likumprojekts. Veselības aizsardzības likums kā vispārīgais likums sabiedrības veselības aizsardzības jomā, nosaka veselības aizsardzības jēdzienus un pamatprincipus, definē veselības aizsardzības pamatterminus, atspoguļo veselības aprūpes līmeņus — primāro, sekundāro un terciāro, nosaka veselības aizsardzības sistēmas dalībniekus, to tiesības un pienākumus, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus, to formas un darbības galvenos principus, veselības aizsardzības institūciju kompetences sfēras, kā arī nepieciešamos normatīvos aktus līdz šim nereglamentētiem jautājumiem. Veselības aizsardzības likums noteiks atsevišķu veselības aizsardzības jautājumu tiesisko regulāciju speciālajos likumos un Ministru kabineta noteikumos, piemēram, veselības aprūpes finansēšanu regulēs speciālais finansēšanas likums, veselības aprūpe valstī tiks organizēta, pamatojoties uz Ministru kabineta apstiprināto Valsts veselības aprūpes attīstības plānu u.tml. Likums iecerēts arī kā pamatdokuments pacientu tiesību aizsardzības jomā, kura normas atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām attiecībā uz cilvēka tiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā.

 

 

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi.

Likumprojekts paredz veselības aprūpes nozares paplašināšanu par veselības aizsardzības nozari, papildus iekļaujot sabiedrības veselību un veselības veicināšanu. Līdz ar to veselības aizsardzība tiks cieši sasaistīta ar citām tautsaimniecības nozarēm. Deleģējums Ministru kabinetam apstiprināt veselības aprūpes teritoriālās attīstības plānus nodrošinās veselības aprūpes attīstības saskaņošanu ar reģionālās attīstības plāniem un valsts investīciju programmu. Pašvaldību kompetences noteikšana realizēt veselības aizsardzības politiku administratīvajos reģionos veicinās pašvaldību līdzekļu piesaisti nozarei. Normatīvā akta ietekmē, attīstoties dažādiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, paplašināsies kvalitatīvu stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu klāsts reģionos — t.i., pacientiem būs iespēja saņemt viņiem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus tuvāk dzīvesvietai. Attīstoties veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, paredzams, ka palielināsies jaunu darba vietu skaits.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu.

Likuma un attiecīgo Ministru kabineta noteikumu ieviešanas rezultātā uzlabosies veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju iespējas sniegt ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumus brīvas un godīgas konkurences apstākļos, attīstot vienlīdzīgu konkurenci un ierobežojot tirgus koncentrāciju. Likuma ieviešanas rezultātā nav paredzama administratīvo procedūru vienkāršošana.

3. Sociālo seku izvērtējums.

Sociālās vides izmaiņas izpaudīsies kā veselības aizsardzības nozares struktūras sakārtotība, stabilitāte, tālākas attīstības prognozējamība. Pašvaldību atbildības palielināšana veicinās ciešāku sadarbību starp iesaistītajām valsts un pašvaldību institūcijām, integrācijas procesu starp veselības aizsardzību un sociālo palīdzību, kā arī radīs labvēlīgu vidi investīciju piesaistei. Pašvaldībām iesaistot sabiedrības veselības un veselības veicināšanas pasākumu realizācijā nevalstiskās organizācijas un citus interesentus, notiks plašāka sabiedrības iesaistīšana veselības aizsardzības politikas realizācijā.

4. Ietekme uz vidi.

Likuma pieņemšana veicinās vides sakārtotību atbilstoši veselības aizsardzības politikai. Likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt atbildīgās institūcijas un kārtību, kādā veicama kontrole pār darbībām, kas nav tieši saistītas ar veselības aprūpi, bet ietekmē vai var ietekmēt cilvēku veselību.

 

 

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

(tūkst. latu)

Rādītāji	Kārtējais gads	Nākamie trīs gadi			Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada
	2002	2003	2004	2005
Veselības aizsardzības likums
1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos
Valsts budžets
Konsolidētā veselības aprūpes budžeta ieņēmumi	0,0	0,0	0,0	0,0	0,0
Pašvaldību budžets
Uz pašvaldību budžetu ietekmes nav.
2. Izmaiņas budžeta izdevumos
Valsts budžets
Konsolidētā veselības aprūpes budžeta izdevumi	0,0	0,0	0,0	0,0	0,0
Pašvaldību budžets
Uz pašvaldību budžetu ietekmes nav, jo likumprojektā ietverto normu par pašvaldībām deleģēto atbildību nosaka likums “Par pašvaldībām” 15. pants.
3. Finansiālā ietekme	0,0	0,0	0,0	0,0	0,0
4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai	0,0	0,0	0,0	0,0	0,0
5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

 

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Nepieciešami grozījumi Ārstniecības likumā. Precizētais likumprojekta variants “Grozījumi Ārstniecības likumā” ar reģ.Nr.TA–407 tiek iesniegts Valsts kancelejā vienlaicīgi ar Veselības aizsardzības likuma projektu.

Jāizstrādā:

Likums, kas regulē veselības aprūpes finansēšanas kārtību. Likumprojekts tiks izstrādāts un iesniegts Ministru kabinetā vienlaikus ar Veselības aizsardzības likuma projektu.

Likums, kas nosaka pacienta riska brīvprātīgu apdrošināšanu un veselībai nodarītā kaitējuma zaudējumu atlīdzināšanu. Likumprojektu plānots izstrādāt 2002.—2003.gadā.

Ministru kabineta noteikumi “Ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūras plāna izstrādāšanas un ieviešanas kārtību”. Noteikumu projekts izstrādāts un iesniegts Valsts kancelejā 2002.gada 3.aprīlī, reģ. Nr.TA–616.

Ministru kabineta noteikumi par valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimuma noteikšanas metodiku. Noteikumu projektu plānots izstrādāt 2002.gadā.

Ministru kabineta noteikumi par valsts garantētā veselības aprūpes pakalpojumu minimumu. Noteikumu projektu plānots izstrādāt 2002.— 2003.gadā.

Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā Labklājības ministrija sadarbībā ar citām valsts institūcijām veic nepieciešamos ārkārtas pasākumus katastrofu vai ārkārtas situāciju gadījumos. Noteikumu projektu plānots izstrādāt 2002.—2003.gadā.

 

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību.

Likumprojekts šo jomu neskar.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām.

Likumprojekts atbilst Eiropas Padomes Konvencijai par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, Konvencijai par biomedicīnu un 1994.gada Pasaules veselības organizācijas deklarācijai “Par pacientu tiesību aizsardzības veicināšanu Eiropā”.

3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas.

Ar Latvijas Pašvaldību savienību, Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta).

Projekts tika atbalstīts, konsultāciju rezultātā saņemtie priekšlikumi iestrādāti likumprojektā.

3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti, un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis.

Likumprojekts ir lasāms starptautiskajā datortīklā “Internet”, kā arī ar to ir iepazīstinātas nevalstiskās organizācijas un pašvaldības.

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Konsultācijas ar starptautiskkajiem konsultantiem nav notikušas.

 

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas.

Jaunu valsts institūciju radīšana vai esošo paplašināšana nav nepieciešama. Likumprojekta ieviešanai nepieciešama jaunu pašvaldību institūciju radīšana veselības aizsardzības nodrošināšanai valsts reģionos.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu.

Likuma ieviešanas mehānisms sabiedrībai tiks skaidrots Pasaules bankas projekta “Veselības aprūpes reforma” komunikāciju sadaļas ietvaros.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo.

Likumprojektā iekļautas no Ārstniecības likuma izslēgtās pacientu tiesības regulējošās normas, kas ir papildinātas ar efektīviem pacientu tiesību aizsardzības nosacījumiem. Tādējādi šī likuma pieņemšana paplašinās pacientu iespējas aizstāvēt savas aizskartās tiesības valsts pārvaldes institūcijās un tiesā. Likuma ieviešana nodrošinās arī to pacientu aizsardzību, kuri nav spējīgi realizēt savas tiesības.

Labklājības ministrs V.Jaksons