Ja sacensībās uz starta stātos teritorijas

Par rajonu attīstības indeksu un aprēķināšanu

Profesori Oļģerts Krastiņš, Edvīns Vanags, pētniece Valentīna Locāne — “Latvijas Vēstnesim”

Sacensības gars laikam ir mūžīgs. Vēl nesenā pagātnē valdītāji daudz gaidīja no sociālistiskās sacensības. Īstenībā tā deva nelielas prēmijas uzvarētājiem, bet zaudētāji smīkņāja. Tagad sacensības ir daudz nopietnākas. Priekšvēlēšanu cīņās sacenšas politiskās partijas. Ja pēkšņi rastos iespēja visus šajās cīņās izdotos līdzekļus piešķirt medicīnai, problēma būtu atrisināta vismaz uz pāris gadiem. Bet nekā. Politiskā cīņa ir un būs pirmajā vietā. Sacenšas ierēdņi uz izsludinātajām vakantajām vietām, sacenšas uzņēmēji par valsts pasūtījumiem, zinātnieki — par projektu finansēšanu utt. Vienā gadījumā uzvara sacensībā sola lielus ienākumus uzvarētājam, citos — veseliem darbinieku kolektīviem. Vai savā starpā jāsacenšas arī teritorijām — rajoniem, pilsētām, pagastiem?

Sacensība uz … pēdējām vietām

Līdz šīm veiktie pētījumi par teritoriju attīstības vērtēšanas kritērijiem ir bijuši cieši saistīti ar tā saukto īpaši atbalstāmo reģionu noskaidrošanu un pamatošanu. Darbs sākās jau 1995.—1996. gadā; 1996.gada nogalē Ekonomikas ministrijas izveidotā darba grupa izstrādāja projektu “Par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu”, kuru akceptēja Ministru kabinets. Pēc šī projekta pamatnostādnēm Saeima 1997.gada 22.maijā pieņēma likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, un valdība izdeva vairākus no šī likuma izrietošus noteikumus. Pirmo reizi īpaši atbalstāmā reģiona statuss tika piešķirts 1997.gadā 84 teritorijām. Turpmākajos gados gan zinātniskais darbs, gan tā praktiskais pielietojums turpinājās un pilnveidojās. (Skat. Edvīns Vanags, Oļģerts Krastiņš, Valentīna Locāne, Inga Vilka. Īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanas metodikas pilnveidošana.— Statistikas un pārvaldes problēmas 2002.— R.:LSI, 2002.-40.-47.lpp.)

Vai rajoniem, pilsētām un pagastiem būtu jāsacenšas, lai nonāktu īpaši atbalstāmo reģionu sarakstā — tātad savas grupas saraksta lejasdaļā? Domājam gan, ka ne. Īpaši atbalstāmajām teritorijām tiek dotas zināmas priekšrocības, kas veicina to attīstību, bet ne noteiktas naudas summas pašvaldības darbinieku prēmijām vai algu pielikumiem.

Daudz patīkamāk ir atrasties saraksta augšdaļā. Tad ir līdzekļi, lai sarīkotu greznas jubilejas svinības un dažu minūšu laikā izšautu gaisā līdzekļus, kuri rakstāmi ar sešiem cipariem. Prieks gan pašiem šāvējiem, gan skatītājiem!

Izstrādājot metodiku īpaši atbalstāmo teritoriju noskaidrošanai, bija jāizstrādā vispārēja metodika teritoriju attīstības vērtēšanai.

Savācot vajadzīgos datus un realizējot attiecīgu programmu, noskaidrojās nevien ekonomiski vājākās, bet arī attīstītākās teritorijas un katras teritorijas vieta kopējā rangu tabulā.

Teritoriju attīstības pamatrādītāji

Pat tāda samērā neliela teritorija kā pagasts ir sarežģīts komplekss veidojums, ko veido tās iedzīvotāji, dabas resursi, infrastruktūra, kapitālieguldījumi u.c. Tādēļ teritorijas attīstības rādītājs var būt tikai sintētisks indekss, kas aprēķināts, sverot un sintezējot virkni pamatrādītāju. Pēdējie raksturo teritorijas attīstību katrs savā aspektā. Tos atsijājuši zinātnieki un praktiķi ilgstošā darba un tā rezultātu apspriešanas procesā, par ko runājām iepriekš.

Pašreiz rajonu attīstības indeksa sintezēšanai izmanto un var ieteikt izmantošanai šādus pamatrādītājus.

1. Iekšzemes kopprodukta vērtība, rēķinot vidēji uz vienu rajona iedzīvotāju gadā, latos. “No ražošanas puses iekšzemes kopprodukts aprēķināts kā visu ekonomiskās darbības veidu vai individuālo sektoru kopējās pievienotās vērtības… un produktu nodokļu …summa” (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.-R.: CSP, 2001.— 12.lpp.; tur var atrast plašākus metodikas paskaidrojumus).

Iekšzemes kopprodukta vērtība pati par sevi ir sintētisks rajonu attīstības rādītājs, kurš ir viens no svarīgākajiem, varbūt pats svarīgākais pamatrādītājs kopējā attīstības indeksa veidošanā. Tomēr šim rādītājam piemīt arī virkne trūkumu, kāpēc to nevar izmantot kā vienīgo rajonu attīstības līmeņa novērtēšanai.

Iekšzemes kopprodukta vērtību pa rajoniem Centrālā statistikas pārvalde (CSP) aprēķina ar samērā lielu novēlošanos. Šī raksta sagatavošanas laikā mums bija pieejami tikai 1999.gada dati un provizoriskie 2000.gada dati. Daži eksperti var uzskatīt, ka šie dati jau ir novecojuši.

Iekšzemes kopprodukta vērtību neaprēķina atsevišķi par katru rajona pilsētu un pagastu, tādēļ to nevar izmantot šo teritoriju attīstības indeksa sintezēšanai.

Iekšzemes kopprodukta vērtību iegūst pēc sarežģītu statistisku aprēķinu veikšanas. Daļa no tiem ir saistīta ar diskutējamiem pieņēmumiem un ekspertīzes vērtējumiem, piemēram, par “ēnu ekonomikas” uzskaitīšanu iekšzemes kopprodukta vērtībā un tās apmēriem.

1999.gadā, kura datus izmantosim, iekšzemes kopprodukta vērtība, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju gadā, bija 1631 lats, bet rajonos, izslēdzot republikas pilsētas, — tikai 814 lati jeb puse no iepriekšējā. Uz šī samērā pieticīgā fona izceļas Rīgas, Valmieras un Dobeles rajons, kur minētais rādītājs pārsniedz 1000 latu. Vismazākā iekšzemes kopprodukta vērtība bija Rēzeknes, Ludzas un Preiļu rajonā (mazāk nekā 500 latu, 1.tabulas 2.aile).

2. Bezdarba līmenis, rēķinot bezdarbniekus procentos no darbaspējīgo skaita. Bezdarbnieka statuss ir formulēts sarežģīti: “…par bezdarbnieku atzīstam darbaspējīgs nestrādājošs Latvijas Republikas pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu, ir darbaspējas vecumā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā … un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā” (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.—53.lpp.).

Bezdarbs ir viena no smagākajām sociālajām problēmām valstī. Iedzīvotāju dzīves līmeņa pētījumi ir parādījuši, ka ģimenes ar bezdarbniekiem veido vienu no vistrūcīgāko un nabadzīgāko sociālajām grupām. Rādītāja trūkums — tas neaptver nereģistrētos bezdarbniekus un slēpto bezdarbu visās tā formās.

Bezdarbnieku skaits pieder pie operatīvās statistikas rādītājiem, tādēļ varam izmantot 2002.gada 1.janvāra datus, kas ņemti no Nodarbinātības valsts dienesta.

Vismazākais bezdarba līmenis ir atzīmēts Ogres, Rīgas, Saldus un Limbažu rajonā, kur tas nepārsniedz 5%, bet visaugstākais — Rēzeknes, Ludzas, Krāslavas, Preiļu un Balvu rajonā, kur pārsniedz 15% (1.tabulas 3.aile).

3. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielums, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, netieši raksturo iedzīvotāju ienākumus. Tiešie dati par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem pēc mājsaimniecību budžetu pētījumu rezultātiem rajonu skatījumā netiek izstrādāti. Datus par iedzīvotāju ienākuma nodokli iegūst no Valsts kases, un mēs šajā pētījumā varam izmantot 2001.gada datus.

Vislielākie iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji ir Rīgas un Ogres rajona iedzīvotāji, kuri gada laikā ir samaksājuši vairāk nekā 75 latus, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Samaksāto nodokļu summa nesasniedz 40 latus Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas, Daugavpils un Ludzas rajonā (1.tabulas 4.aile).

4. Nefinansu investīcijas, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju gadā, ir viens no ekonomiskās aktivitātes rādītājiem. Tajās “… ir ietverti ilgtermiņa nemateriālu ieguldījumi, dzīvojamās ēkas, citas būves un celtnes, ilggadīgie stādījumi, tehnoloģiskās mašīnas un iekārtas, pārējie pamatlīdzekļi un inventārs, kā arī pamatlīdzekļu izveidošana un nepabeigto būvobjektu un kapitālā remonta izmaksas” (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.—157.lpp.).

Turpmāk — vēl

Rajonu attīstības indeksa aprēķināšanai izmantotie rādītāji 1.tabula