“Jaunajai valdībai nāksies ļoti, ļoti cītīgi strādāt”

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš intervijā Latvijas Radio vakar, 9. oktobrī

— Vispirms, lūdzu, izvērtējiet situāciju ārlietās mūsu valstī pēc 8.Saeimas vēlēšanām! It kā jau būtu skaidrs, ka ceļš uz Eiropas Savienību un NATO nav apdraudēts, un tomēr jums ir arī skatījums un vērtējums.

Māris Riekstiņš: — Es vēlētos jums piekrist, ka šis ceļš tiešām, manuprāt, nav apdraudēts, bet mums ir jāapzinās tas samērā sarežģītais laika grafiks, kurš ir mums priekšā gan attiecībā uz sarunām Eiropas Savienībā, kā arī attiecībā uz NATO paplašināšanās procesu. Es runāju šeit par diviem sammitiem, ko mēs gaidām, — tas ir 21.novembrī Prāgā attiecībā uz NATO paplašināšanos, kur, manuprāt, un man gribētos trīsreiz piesist pie koka saskaņā ar tradīciju, izskatās, ka viss iet ļoti labi un acīmredzot Latvija būs starp tām valstīm, kuras saņems uzaicinājumu pievienoties aliansei.

— Kas jums tā liek domāt?

M.Riekstiņš: — Par to man liek domāt gan tie signāli, kurus mēs saņemam, gan diplomātiem strādājot NATO dalībvalstīs, gan cilvēki, kas strādā Briselē NATO štāba mītnē, tā arī ļoti uzmanīgi sekojot līdzi starptautiskajiem masu medijiem.

Attiecībā uz Eiropas Savienību šeit, protams, tas process ir nedaudz sarežģītāks tāpēc, ka par virkni jautājumu Eiropas Savienībai joprojām nav formulēts viņu pašu viedoklis sarunām ar kandidātvalstīm, un šie jautājumi saistās gan ar finansēm, gan ar lauksaimniecību, ar jautājumiem, kas ir pietiekami jutīgi, arī daudz diskutēti pie mums Latvijā. Mēs sagaidām, ka tikai 25.oktobrī Eiropas Savienība par šiem jautājumiem varētu vienoties, un tad tikai īstās sarunas par šīm manis minētajām tēmām sāksies. Un mēs paturam prātā, ka Kopenhāgenas sammits vai šī valdību un valstu vadītāju tikšanās Kopenhāgenā notiek 12.decembrī. Tajā starpposmā starp 25.oktobri un 12.decembri visas kandidātvalstis ļoti, ļoti aktīvi strādās ar komisiju, dalībvalstīm par to, lai panāktu sev maksimāli veiksmīgus rezultātus. Nu, protams, mums tas sakrīt ar šo valdības veidošanas procesu. Jaunā valdība, kura, es ceru, tiks apstiprināta iespējami drīz pēc jaunās Saeimas mandāta apstiprināšanas, būs ļoti lielā laika deficītā, un nāksies ļoti, ļoti cītīgi strādāt.

— Vai jūs domājat, ka jaunā valdošā koalīcija varētu ienest arī kādas korekcijas uz vienu vai uz otru pusi?

M.Riekstiņš: — Es domāju, ka principiāli, kas saistās ar šiem stratēģiskajiem mērķiem, korekciju nebūs tāpēc, ka, ja mēs vērojam gan partiju programmas, gan arī tās izteiktās pozīcijas par šiem jautājumiem, es domāju, ka absolūtais vairākums no parlamentā ievēlētajām partijām atbalsta gan NATO paplašināšanos un Latvijas dalību NATO, tāpat arī Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Jautājums ir par nosacījumiem, un īpaši tas attiecas uz Eiropas Savienību. Manis jau minētā tēma, proti, par lauksaimniecību, par šīm ražošanas kvotām — tie būs tie jautājumi, pie kuriem politiķiem kopā ar ekspertiem būs jāstrādā. Tas būs gala rezultāts, kuru valdība nodos izlemšanai tautai, un tauta referendumā teiks savu vārdu — jā vai nē.

— Zaļie un zemnieki tomēr vairāk izvirza pretenzijas tieši lauksaimniecības jomā ceļā uz Eiropas Savienību, un zaļie un zemnieki arī būs valdošajā koalīcijā. Vai tas kādā veidā nebremzēs?

M.Riekstiņš: — Es nedomāju, ka tas varētu bremzēt, jo, teiksim, ekspertu līmenī zinu, ka sarunu delegācija ļoti cītīgi strādā kopā ar lauksaimniecības organizāciju apvienību, konsultējas par to, kas ir Latvijas visbūtiskākās sfēras, par kurām mums ir jācīnās, un gala rezultāts, kā jau es saku, tiks nodots cilvēkiem lemšanai — vispirms valdība pieņems lēmumu, vai tas ir pozitīvs vai nav pozitīvs — panāktais rezultāts, un pēc tam referendumā visi Latvijas vēlētāji varēs izteikties, vai viņus šis rezultāts apmierina vai ne.

— Tad īstenībā, ja kādai no valdošās koalīcijas partijām ir arī vēlme pastiprināt tās prasības, ko Eiropas Savienība mums piedāvā — tas ir, mūsu valstij par labu —, tad tas tomēr būtu vērā ņemams, jo šīs partijas tad aizstāvēs kādu noteiktu iedzīvotāju slāni — zemniekus vai kādu citu.

M.Riekstiņš: — Protams, protams!

— Nu un tagad vēl par ārlietu ministru. Acīmredzot tas jau ir iezīmēts, ka notiks ārlietu ministra maiņa. Kā jūs raugāties uz šī brīža kandidatūru — Grigoriju Krupņikovu kā ārlietu ministru?

M.Riekstiņš: — Nu, varbūt man nebūtu īsti korekti tagad paust kaut kādus vērtējumus šajā sakarībā. Protams, ka man kā diplomātam, kā ierēdnim jebkurā gadījumā ir jāakceptē koalīcijas partiju viedoklis par Ministru kabineta sastāvu. Ja tas būs Grigorijs Krupņikovs, tad es domāju, ka ministrija ar viņu strādās vai viņa vadībā strādās.

— Bet priekšstats jums ir kāds?

M.Riekstiņš: — Protams, ārlietu dienesta darbiniekiem viņš nav nepazīstams, viņš ir aktīvi darbojies jautājumos, kas īpaši saistās ar NATO paplašināšanās tēmu, tā kā es domāju, ka viņam arī ir šajā ziņā savas iestrādes. Bet, nu, protams, par jaunā ministra darbu, lai kurš arī viņš būtu, vispirms vērtējumu sniegs ne tik daudz ierēdņi vai diplomāti — to sniegs cilvēki, kas vēros konkrētā ministra darbību, cik viņš veiksmīgi aizstāv valsts intereses ārvalstīs konkrētos jautājumos.

— Un vēl — kādas ir zīmes un atskaņas ārvalstu diplomātu vidū pēc 8.Saeimas vēlēšanām? Kas tad ir noticis mūsu valstī, kā vērtē šīs pārmaiņas, jo pārmaiņas ir diezgan lielas notikušas, mainās visa valdošā koalīcija, ministri mainīsies?

M.Riekstiņš: — Es domāju, ka ārvalstu diplomāti mūsu vēlēšanas vērtē no dažādiem aspektiem. Pirmkārt, viņi vērtē, vai šīs vēlēšanas ir noritējušas atbilstoši starptautiskiem standartiem un vai tās ir bijušas brīvas, vai nav bijuši kaut kādi pārkāpumi. Es domāju, ka uz šo jautājumu ir viennozīmīga atbilde — vēlēšanas ir bijušas saskaņā ar jebkuriem standartiem. Protams, tiek vērtētas valsts tālākās virzības perspektīvas, tātad skatās, kādas ir šīs partijas, kas nonākušas Saeimā, un tiek mēģināts analizēt, vai valsts nemainīs kaut ko fundamentāli savā politikā — gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā, un es domāju, ka tas vairāk interesē ārvalstu diplomātus, vai Latvija saglabās savu virzību uz manis jau agrāk minētajām eiropeiskām un transatlantiskām struktūrām.

— Nu, tur ārvalstīm bažu nav.

M.Riekstiņš: — Tur nav, un tad arī mēģina ārvalstu diplomāti, tāpat kā jebkurš Latvijas iedzīvotājs, analizēt, kāpēc rezultāti ir tādi, kādi tie ir, un bieži arī starptautiskos medijos tiek piesaukts, ka viens no iemesliem, kāpēc ir diezgan būtiskas izmaiņas šajā ievēlēto partiju sarakstā, ir tas, ka ir vairākas jaunas partijas, kas sevi pieteikušas kā ļoti gribošas cīnīties ar tādu jautājumu risināšanu kā likumdošanas sakārtošana, tieslietu sakārtošana, korupcijas apkarošana — tās ir tās tēmas, kas tika ļoti, ļoti aktīvi pieteiktas, un zināmā mērā iedzīvotāji arī to sagaida.

— Pēc dažām minūtēm Briselē sāks lasīt Eiropas Komisijas Progresa ziņojumu par desmit kandidātvalstīm Eiropas Savienībā. Bet mēs jau zinām, ka Latvijai tur nekas briesmīgs nebūs gaidāms, pārsvarā labas ziņas.

M.Riekstiņš: — Es domāju, ka Latvija tiešām var sagaidīt pozitīvas ziņas. Man ir diezgan sarežģīti šajā brīdī komentēt dokumentu, kurš vēl nav parādījies dienas gaismā. Eiropas Komisija to prezentēs Eiropas Parlamentam. Šobrīd zinām, ka Latvija tiks novērtēta šajā ziņojumā pozitīvi, Eiropas Komisija rekomendēs Eiropas Savienības dalībvalstu vadītājiem pieņemt lēmumu par jaunu valstu uzņemšanu, Latvija acīmredzot būs šo valstu starpā. Tāpat arī Progresa ziņojums, kā parasts, tradicionāli norādīs uz tiem deficītiem, kādi joprojām mums šeit pastāv, kas ir tās problēmas, pie kurām tiek sagaidīts, ka Latvija turpinās darbu.

— Jūs jau tā kā pieminējāt, drusku iezīmējāt.

M.Riekstiņš: — Es prognozēju, ka mēs varētu saņemt varbūt atsevišķas norādes, ka tiek sagaidīta aktīvāka darbība tieši tā sauktā trešā pīlāra jeb iekšlietu un tieslietu jomā, bet vairāk detaļu šobrīd es jums diemžēl nevaru pateikt. Šajā sakarībā mēs kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā pulksten piecos organizējam preses brīfingu, kur žurnālisti tiks iepazīstināti ar šo Progresa ziņojumu, Eiropas Komisijas Latvijā pārstāvis un mūsu sarunvedis Andris Ķesteris sniegs detalizētu Progresa ziņojuma vērtējumu.

— Tā nu mēs daudz runājam par to, ka Eiropas Savienība jau ir tepat mūsu durvju priekšā, un tomēr 19.oktobrī var būt ļoti liels klupšanas akmens, un tas ir referendums Īrijā — Īrija teiks jā vai nē Nicas līgumam, ratificēs vai ne. Izskaidrojiet šo situāciju, atgādiniet klausītājiem, kas ir Nicas līgums un kāpēc mums tas ir tik būtiski un svarīgi!

M.Riekstiņš: — Mums tiešām būtiski un svarīgi ir Īrijas vēlētāju pozitīvs balsojums šajā referendumā, jo, neratificējot Nicas līgumu, faktiski tiek ļoti, ļoti apdraudēts šis paplašināšanās process. Šobrīd Eiropas Savienībai, Eiropas Komisijai nav tā, ko viņi sauc par “Plānu B”, — ko darīt gadījumā, ja Īrijas balsotāji nobalsos pret šī līguma ratifikāciju. Par ko ir runa šajā līgumā? Šajā līgumā tiek pārskatītas atsevišķas Eiropas Savienības funkcionēšanas normas, faktiski pašreizējā funkcionēšanas kārtība tiek piemērota tam modelim, ja Eiropas Savienība paplašināsies līdz 25 valstīm, iespējams, tuvākajā nākotnē. Līdz ar to objektīvi ir tas, ka lēmuma pieņemšanas procedūrā nepieciešams izdarīt labojumus, jo viena lieta ir pieņemt lēmumus 12 vai 16 valstu starpā, vai pat 20 valstu starpā, un cita situācija ir 25 valstu starpā. Vairāki jautājumi, kas līdz šim ir tikuši lemti Eiropas Savienībā pēc vienprātības principa, tagad ir nodoti pēc kvalificētā vairākuma principa tieši Eiropas Savienības Ministru padomes līmenī. Līdz ar to tas nozīmē, ka valstis zināmā mērā papildus deleģē savu suverenitāti Eiropas Savienībai. Un Īrijai par šīs suverenitātes deleģēšanu ir vajadzīgs referendums un iedzīvotāju piekrišana.

— Ja viņi nobalso, ka Eiropas Savienība ir paplašināma, tad viss aiziet savu gaitu. Un tomēr — ja notiek tas variants, ka Īrija otru reizi saka paplašināšanai nē ,— kas notiek ar Latviju?

M.Riekstiņš: — Es domāju, ar Latviju pašu jau nekas nenotiek, mēs sekosim līdzi, kādu risinājumu šajā konkrētajā jūsu piedāvātajā situācijā atradīs Eiropas Savienība. Man personīgi šķiet, ka Eiropas Savienībā viņi domā par šo “Plānu B”, lai gan viņi saka, ka viņi nedomā. Tas, ka viņi saka, ka nedomā, ir tīri taktisku apsvērumu dēļ, jo kas būtu pretējā gadījumā — ja viņi teiktu: “Mums ir, ziniet, viens plāns, ja gadījumā īri nobalso pret”? Tad, protams, leģitīmi būtu, ka īri teiktu: “Kur tad ir tas plāns? Parādiet mums to...”

— Un priekš kam vajadzīgs referendums?

M.Riekstiņš: — Es domāju, ka šobrīd varbūt nespekulēsim par to, kas būs tad, ja būs, — pagaidīsim 19.datumu. No ārpuses, ja kāds spiediens arī būtu uz Īrijas balsotāju, būtu tikai neproduktīvs. Ja mēs kaut ko lemtu savā referendumā par kādu jautājumu un kāds no ārpuses ļoti mēģinātu iestāstīt mūsu vēlētājiem, diez vai tas panāktu pozitīvu rezultātu.

— Un nu sarunas izskaņā es jums noteikti gribu pavaicāt par Amerikas Savienoto Valstu vēlmi karot pret Irāku, un ne tik daudz par Amerikas vēlmi karot, bet par mūsu Ārlietu ministrijas pozīciju, ja nu karš sākas.

M.Riekstiņš: — Ārlietu ministrijas pozīcija vai vispār valsts pozīcija, manuprāt, ir precīzi formulēta Valsts prezidentes runā Apvienotajās Nācijās pirms dažām nedēļām Ņujorkā, kur Valsts prezidente ļoti stingri norādīja uz to, ka starptautiskā sabiedrība nevar nekā nereaģēt uz to, ka viena valsts, konkrēti Irāka, pilnīgi ignorē starptautiskās sabiedrības un Apvienoto Nāciju, šīs organizācijas Drošības padomes rezolūcijas. Tas, protams, ir nepieņemami, jo mēs iestājamies par to, ka starptautiskās attiecības tiek veidotas uz līgumiem, uz principiem, uz starptautisko tiesību normām. Mēs redzam, ka Amerikas Savienotās Valstis vēlas panākt vēl papildu rezolūcijas pieņemšanu Apvienoto Nāciju Drošības padomē. Mēs sagaidām, ka šāda rezolūcija varētu tikt pieņemta un Irākā atgrieztos ieroču inspektori, kas izpētītu, cik tālu Irāka ir progresējusi negatīvā nozīmē šo masu iznīcināšanas ieroču ieguves vai ražošanas ziņā. Tad atkarībā no tā, kāds būs šo inspektoru darba rezultāts, Apvienotās Nācijas jau lemtu tālāk, kā rīkoties. Bet es vēlreiz pasvītroju — tas būtu ļoti vieglprātīgi, ja starptautiskā sabiedrība vienkārši atmestu ar roku un uzskatītu — nu, ziniet, tas ir ļoti tālu no mums, un tas mūs neskar! Mums ir jāskatās, kas ir Irākā noticis pēdējos gados. Mēs skaidri zinām, ka Sadams Huseins ir izmantojis jau masu iznīcināšanas ieroču komponentus pret savas valsts iedzīvotājiem, tā ka cerēt, ka viņš kādā brīdī nevar tos likt lietā arī pret citām valstīm vai citu valstu iedzīvotājiem — tas būtu ļoti, ļoti tuvredzīgi. Uz to nereaģēt starptautiskajai sabiedrībai arī, mūsuprāt, nebūtu pareizi.

— Un tās arī ir tās galvenās pamatbažas?

M.Riekstiņš: — Tās ir pamatbažas.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā