Par demokrātiju valdītāju kompetenci

Ņujorkas pilsētas universitātes Bruklinas koledžas prof. emeritus Uldis Bluķis (ASV):

Demokrātiju valdītāji ir valsts galva, parlamentārieši, ministri un viņu padomnieki, tiesneši. Valdīšana ir neparasti grūta profesija, jo tur nepietiek ar citās profesijās izplatīto šauro specializāciju. ANO Attīstības programma uzskata, ka galvenais šķērslis mazattīstīto valstu attīstībai ir nekompetence valdīšanā. Arī problemātiska, kaut labāka valdīšana ir vecās, pieredzējušās demokrātijās. Problēmas risina ar vēlēšanām - mēģina ievēlēt labākos valdītājus.

Kā nesen notikušajās vēlēšanās bija Latvijā? Kādus deputātus un kandidātus uz ministru amatiem vēlētāji gribēja 8.Saeimā? Prasības bija dažādas. Ideālistiskie vēlētāji kā pirmo prasīja pareizo tautas un valsts vadoni. Partijas piedāvāja jaunas vai vecas «lokomotīves». Godprātīgie prasīja izskaust korupciju. Partiju programmas piedāvāja morālās vērtības, īpaši godīgumu un atklātumu, arī iznīdēt korupciju. Retie pragmatiķi prasīja valsti valdīt kompetenti. Nedaudzas programmas piedāvāja «profesionalitāti» vai līdzšinējo valdīšanas pieredzi.

Ideālistu prasībai ir garāka vēsture nekā demokrātijai. Cilvēku ticība, ka viņu vidū ir dieviem līdzīgi ķēniņi, sāka vēsturi. Ticētāji parasti vadoņos pieviļas.

Ievēlēt godīgos un taisnīgos? Ko līdz ievēlēt godīgos un taisnīgos, kas nav kompetenti valdīt?

Pragmatiķu prasība pēc kompetentiem valdītājiem ir no trijām vismazāk dzirdētā, sarežģītākā, bet tās izpilde - daudzsološākā.

Modernizācija ir sarežģījusi valdīšanu. Valdītāju kompetence atšķirībā no valdību tehniskajām spējām pēdējos divos gadsimtos nav sistemātiski augusi. Valdības un politiskās partijas sola, bet solīto nespēj pildīt. Sola un nepilda ne tikai Latvijā. Maz pildīti ir valdību solījumi par ilgtspējīgu attīstību, doti Riodežaneiro attīstības un vides galotņu konferencē pirms desmit gadiem. Partijas vēlētājiem piedāvā nekompetentus kandidātus. Priekšvēlēšanu kampaņas nekompetentus kandidātus kārdina dot nepildāmus solījumus, pretējus valsts interesēm.

Valdību nepaveikto mēģina pārņemt bizness un nevalstiskās organizācijas (NVO).

Retie kompetentie valdītāji tādi ir kļuvuši pašmācības ceļā, savas zināšanas un mākas iegūstot no kompetentiem priekštečiem un pašu pieredzes. Kopš aukstā kara beigām ir trūcis valstsvīru, kas būtu kompetenti saskatīt ilgtermiņā veidojamo nākotnes pasauli.

Nākotnē kompetentus valdītājus sagatavos labās valdīšanas skolās, kas to darīs sistemātiskāk, nekā tas notiek pašmācībā. Skolas sagatavotu daudzpusēji izglītotus absolventus, kas spētu sekmīgi darboties sarežģītās, daļēji pārredzamās situācijās. Sistēmu lietotu valsts nākotnes scenāriju gatavošanai, kurus izmantotu īstenību respektējošu ilgtermiņa interešu atklāšanai un attiecīgas politikas izstrādāšanai. Scenāriji turētos iespēju robežās atšķirībā no partiju vai valdības programmām, kas parasti apraksta vēlmes un ignorē īstenās iespējas. Sistēmiskā pasaules mācība izmantotu jaunāko, ātri progresējošo zinātni, ieskaitot adaptīvo komplekso sistēmu teoriju, lemšanas metodiku, tīklu teoriju, datorsimulāciju.

Vinstons Čērčils 1947. gadā teica, ka demokrātija ir sliktākā no visiem valdīšanas veidiem, izņemot visus citus veidus, kas ir šad un tad izmēģināti. Valdīšanas skolas ar laiku demokrātiju padarītu mazāk sliktu, uzlabojot valdītāju kompetenci, ieskaitot godīgumu.

“DIENA”