Par Atmodas veterāna optimismu

Rakstnieks Vladlens Dozorcevs:

Foto: A.F.I.

Toreiz, pirms vienpadsmit gadiem, daudz kas likās vienkāršāk. Mēs tad nesaskatījām nopietnas problēmas, termiņi bija izplūduši, perspektīva - neskaidra. Vēlot jauno Augstāko Padomi, neviens ir iedomāties nevarēja, ka turpat degungalā ir janvāra, bet pēc tam augusta notikumi. Skaidrs bija tikai politiskais nolūks - jāizraugās vismazāk konfliktējošais valsts attīstības ceļš. Toreiz nebija precīzu priekšstatu par to, cik grūti būs. Apzinājās, ka vissmagākās būs restitūcijas, pensiju reformas, dzīvokļu problēmas. Bet neviens nestādījās priekšā, ka sabiedrība strauji kļūs nabadzīgāka, ka tā noslāņosies, ka tik daudz laika vajadzēs, lai nostiprinātos Eiropas standarti.

Ilgu laiku visu Latvijas politiku apēnoja pagājušā gadsimta smagais slogs. Tikai 20. gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka Latvijas stāvoklis vērtējams kā veiksme nevis kā drāma. Latvija neatrodas starp diviem dzirnakmeņiem, bet gan starp diviem milzīgiem tirgiem. Diemžēl, neizdevās pagātni atstāt 20. gadsimtā, arī šodien tā nosaka visu, kas saistīts ar pilsonību, valodu, ar pretenzijām pret bijušo saimnieku…

Pēc tam neziņas pilnā bezgalīgā likumu pārkārtošana: vai atjaunot Pirmās republikas likumdošanu vai tomēr veidot kaut ko principiāli jaunu? Pēc lielas buksēšanas palika pie jauktā modeļa. Traucēja likumu politizēšana. Protams, ka vajadzēja citādāku likumu par īpašuma atdošanu, bet, dzīvokļu reformu īstenojot, cilvēkus pārsteigušos milzīgos maksājumus izstiept laikā, padomāt par to, cik postošs vecajiem ļaudīm var izrādīties pensiju likums. Patiesībā visi Latvijas parlamenti nodarbojušies ar meklējumiem.

Nu jau gandrīz visi saprot, ka ES - tie būs ne vien plusi, bet arī zināmi mīnusi, turklāt - nopietnas saistības mūsu valstij. Taču, manuprāt, politiķi galu galā vienosies par iestāšanos ES. Vieni, cerot uz dāsnu investīciju plūsmu, citi - saskatīdami Eiropas Savienībā Latvijas drošības un politiskās stabilitātes garantu. Bet tādi kā PCTVL šajā struktūrā saskatīs demokrātijas nodrošinājumu, kas liks atteikties no izolacionistiskām, nacionālistiskām tendencēm. Latvija dzīvos citu valstu saimē pēc tās civilizētajiem likumiem.

Nedomāju, ka pie apvāršņa sabiezē mākoņi, un neredzu pamatu pesimistiskām prognozēm. Jaunais skatījums uz Latviju kā vidutāju, kā tiltu starp divām pasaulēm, ir diezgan izdevīgs, par to runā visa Eiropa. Nav daudzu tādu valstu, kuru ģeogrāfiskais novietojums būtu tikpat veiksmīgs kā Latvijai, un nav daudz valstu Eiropā, kas tikpat lielā mērā kā mēs būtu piemērotas tranzīta biznesam.

Ar skaidru prātu vērtējot īstenību, es palieku optimists. Lai kādas konfrontācijas arī rastos jaunajā parlamentā, pragmātisms arvien biežāk gūs virsroku, un bijušais, kas kā akmens guļ pie mūsu kājām, aizies pagātnē.

“ČAS”