Par puisīti no somu Sammati pagasta

Eliass Lenrūts (1802–1884)

Sammati ir mazs pagasts Rietumsomijā. Tur ir daudz akmenskalnu, ezeru un mežu. Tur ir ļoti skaista daba, tikai cilvēku tur dzīvo maz un tie ir nabagi, tāpēc ka klinšainajos kalnos aug maz labības.

Baltezera malā ir maza Paikari māja. Tajā pirms ilga laika dzīvoja kāds vīrs ar savu sievu. Viņiem bija septiņi bērni, pieci dēli un divas meitas.

Kādā svētdienas rītā, kad ceturtais dēls bija jāved uz baznīcu kristīt, izcēlās liela sniega vētra, tāda, ka debesis ar zemi griezās kopā.

“Rīta,” teica mazistabnieks savai māsai, kas bija nākusi viņam palīgā, “ej tu ar bērnu baznīcā, es esmu izmežģījis kāju un tāpēc nevaru.”

Rīta nebaidījās no vētras un gāja uz baznīcu, ar kažokādās ievīstītu bērnu uz rokām. Kad Rīta bērnu aiznesa pie mācītāja, tas jautāja: “Kādu vārdu dot zēnam?” Un tikai tad Rīta atcerējās, ka nebija prasījusi vecākiem bērna vārdu. “Nu,” teica mācītājs, “ko tur tik daudz, šodien kalendārā ir Eliass; liksim Eliass.” Tā viņu kristīja par Eliasu. Rīta pārnāca mājās un stāstīja, kā bija gājis, tad vēl smejoties teica: “Kas tad par to, varēja kristīt viņu arī par Tuisku (tuisku — somiski ir vētra, sniegputenis).” Mazistabnieks, neraugoties uz savu nabadzīgo dzīvi, bija priecīgs un jokdaris. Viņš pat sapnī nevarēja iedomāties, ka šajā vārdā ir paredzējums un ka viņa dēls būs liels pravietis Somijā, tāpat kā Eliass jūdu tautai.

Māja bija maza. Jo lielāks auga bērnu bars, jo nabadzīgāks palika maizes rieciens. Bet būdas vīrs ar sievu bija čakli un paļāvās uz Dievu, kas arī kraukļa bērnus baro. Vīrs pats prata mazliet skrodera amatu. Kad dēli izauga tik lieli, ka varēja palīdzēt mājas darbos, tad viņš ziemā sāka staigāt apkārt, šūdams drēbes.

Pie mājas, gandrīz pie paša tās sliekšņa, auga liela priede, ko sauca arī par Lielpriedi. Tur zēni labprāt kāpa augšā. Tas tad bija vīrs, kas tika visaugstāk. Kādu dienu būdnieks redzēja priedē četrus zēnus. Trīs vecākie lielā priekā rāpās cits par citu augstāk. Ceturtais zēns Eliass sēdēja zemāk, muguru atspiedis pret priedi un lasīja.

Paikari lauku māja Sammati ciemā, kas atrodas ap 75 km uz rietumiem no Helsinkiem, ir Eliasa Lenrūta dzimtā māja. 1889. gadā valsts to ieguva savā īpašumā un tā kļuva par muzeju. Ekspozīcijā var apskatīt arī Eliasa Lenrūta šūpuli un somu kanteli, kuru viņš mēdza spēlēt

“Klausies, Eliass,” teica tēvs, “vai tad tu negribi mēģināt kāpt augstāk šajā pasaulē? Ko tu tur dari?”

“Lasu katehismu,” atbildēja dēls.

“Vai jau vari?!” brīnījās tēvs. “Tev taču vēl nav seši gadi. Kāp labāk zemē, es mācīšu tev šūt svārkus.”

Eliass nokāpa zemē un iemācījās sadiegt kopā svārku gabalus. Bet, kad tas bija izdarīts, viņš kāpa atkal kokā lasīt.

Sešu gadu vecumā viņš zināja visu katehismu no galvas. Pātaros mācītājs un ciema ļaudis viņu apbrīnoja.

“Klausies, būdas tēv,” teica mācītājs, “šo puiku jums vajadzētu sūtīt skolā.” “Es nespēju,” teica tēvs.

Kad ciema ļaudis nebeidza par zēna lielām spējām brīnīties, tad vecāki lika drusku maizes kulītē, bunduli sviesta, otru bunduli sālītu reņģu un sūtīja dēlu uz Tammisāri skolu. Sammati visi runāja somiski, bet Tammisāri skolā viss bija zviedriski. Zēnam bija grūti, bet uz priekšu tomēr bija jātiek. Viņš tika arī, jo bija čakls. Drīz viņš zināja katehismu zviedriski no galvas. Mājās maizes, sviesta un reņģu ilgam laikam nepietika, un puisītim skolā iešana bija jāpārtrauc. Viņš tur iet dabūja tikai pāris gadu. Tā tas ir bijis daudziem nabadzīgiem zēniem pasaulē.

“Labāk kļūsti arī tu par skroderi un nāc man līdzi,” teica tēvs. Mazais Eliass smagi nopūtās, jo viņam labāk gan patika grāmatas. Taču viņš bija paklausīgs, rāms un zinātkārs. Viņš gāja tēvam līdzi no sētas uz sētu, sēdēja uz galda, kā skroderiem bija parasts. Viņš šuva tik čakli, ka pirksti sāka sāpēt. (..)

Bet, kad viņš viens pats devās lielā mežā vai airēja mazo laivu pa Baltezeru zvejojot vai vēroja stāvus akmenskalnus, kas atspoguļojās dziļi ūdenī, un kad rīta saule apzeltīja priežu galotnes, tad viņam prātā nāca savādas domas. Vai tu, kas nu lasi stāstu par Eliasu, nezini, ka vienatne ir visu lielo domu māte? Zēnam likās, it kā viņš dzirdētu visas dabas sirdspukstus un prastu lasīt viļņu skaistās dziesmas. Kad vējš šalca priežu galotnēs, viņš it kā dzirdēja sensenas, sen jau aizmirstas teikas. Katrs sila paugurs viņam kaut ko stāstīja. Zvaigznes teica: “Te dzīvo Dievs!” Ikviens gaiši zaļais egļu dzinums, kas cēlās no mežu sūnām, teica: “Te ir tēvzeme!” Šie divi vārdi laida dziļas saknes zēna sirdī, un viņš tos nekad neaizmirsa.

Kad zēns atgriezās no šīm gaitām un tēvs sacīja: “Salāpi ciema saimniekam bikses!”, Eliass sāka raudīt. “Kāpēc tu raudi?” jautāja tēvs. Dēls klusēja, tikai raudāja. Beidzot puisēns atteica, ka viņš labāk mācītos, nekā šūtu. “Es runāšu ar mācītāju,” teica tēvs.

Mācītājs sacīja: “Sūtiet dēlu Turku skolā, tur viņš iemācīsies vairāk nekā Tammisāros.” Tēvs lietu labi pārdomāja. Viņš apspriedās ar ciema ļaudīm un dabūja nelielu palīdzību. Tagad viņš varēja sūtīt dēlu uz Turku.

(..) Tajos laikos visur bija jāmācās tikai latīņu vai zviedru valodā. Somu valodā varēja mācīties tikai ābeci un katehismu.

Zēnu izmēģinājumam paņēma zemākajā klasē, kur viņš kopā ar citiem skolēniem mācījās latīņu un zviedru valodu. Cik tur bija jābūt čaklam, cik bija jāiztur! Beidzot sāka veikties, un zēns šajā skolā mācījās trīs gadus.

Tad tēvam beidzās iekrājumi, un Eliasam ar smagu sirdi bija no skolas jāšķiras. Viņš sāka atkal kā skroderis kopā ar tēvu staigāt no sētas uz sētu. Nu viņš jau bija izaudzis par lielu garu puisi. Viņš bija arī labs amatnieks. Kā īsts zellis viņš patstāvīgi prata šūt tiklab garus mēteļus, kā arī svārkus.

Kādu svētdienu viņš baznīcā satika mācītāju. Viņš iztaujāja, kā tad veicas ar mācībām. Eliasam bija jāsaka mācītājam taisnība, ka viņš nu studējot šķēres, adatas un gludināmo dzelzi. “Ko tu pļāpā!” brīnījās mācītājs. “Lūdz tēvu, lai viņš tev ļautu nākt svētdienas pievakarēs pie manis. Es mācīšu tev latīņu valodu.”

Tēvs labprāt laida Eliasu pie mācītāja mācībās. Nu viņš svētdienas pievakarēs, kad tika brīvs no skrodera amata, gāja pie mācītāja un mācījās latīņu valodu. Darbdienas rītos viņš piecēlās stundu agrāk un vakaros gāja stundu vēlāk gulēt par citiem. Šai laikā viņš nodevās savām mācībām. Tādējādi Eliass tika tik tālu, ka pēc diviem gadiem mācītājs viņam teica: “Nu tu vari doties uz Porvo mācīties.”

Puisis devās uz Porvo, iekļuva skolā, mācījās un cieta badu. Tēvs un māte nespēja viņam nekā cita atsūtīt kā vien pašausto vadmalu, no kā viņš pats pašuva sev drēbes. Bet viņam bija kaut kas jāēd un jādzer. Starplaikos viņš staigāja pa ciemiem un dziedāja, lai iegūtu maizes riecienu un rudzu sieku. Mājās visi bija dievbijīgi, tur Eliass bija mācījies daudz skaistu baznīcas dziesmu. Viņš prata arī citas dziesmas. Dziesmas vienmēr bija bijušas viņam mīļas. Labus cilvēkus aizkustināja nabadzīgā mācekļa dziedāšana, un viņi labprāt deva viņam kaut ko ēdamu. Kad viņš visu saskaitīja, tad par lielu izbrīnu viņš redzēja, ka dziedot ir sapelnījis trīsdesmit mucas rudzu. (..)

Labi arī tas. Nu bija laiks, kad nebija jācieš bads. Eliass dzirdēja, ka Hemēnlinnā vajadzīgs zēns par aptiekāra palīgu. Ko tad citu, viņš devās turp un kļuva par aptiekāru. Tur viņš mācījās pagatavot pulverus un pilināmās zāles. Pamazām vien viņš bija iemācījies tāpat kā citi derīgo provizora amatu.

Eliass bija iekrājis nelielu naudas summu, devās uz Turku un iekļuva augstskolā. Viņš bija divdesmitgadīgs puisis, kas bija mācījies paļauties uz Dievu un savu darbu. Vai tad nu viņš būtu spiests atkal badoties?

Iekļuvis augstskolā, tūlīt viņš sāka mācīt mazākos zēnus un tā pelnīja sev dienišķo maizi. Darba gan bija daudz. Kad sešas vai astoņas stundas dienā bija kalis slinkajiem puikām latīņu valodu galvā, vairs nebija nekāda gribēšana un arī varēšana mācīties. Uz priekšu tomēr bija jātiek, un Eliass tika arī. Pagāja gan septiņi gadi, kamēr šis students zināja visu, kas bija jāzina, lai nokārtotu kandidāta eksāmenus.

Viņš kļuva par godājamu un lielu vīru, kāds Somijā nekad nav bijis. Viņš bija dakteris, rakstnieks, profesors, garīgo dziesmu dzejotājs un valodu pētnieks. Bet tas vēl nav viss: no viņa iznāca vīrs, kas tālos zemes nostūros meklēja un atrada šīs senās, skaistās, citur jau sen aizmirstās dziesmas, kas ir somu tautas visvecākā piemiņa no seniem laikiem. Viņš tās lika kopā un kā dāvanu deva tautai. Tā viņš atdeva tautai atpakaļ tās senatni. Ar šo dāvanu viņš deva tautai jaunu dvēseli dzīvošanai un rādīja nākotni. Diezin vai Somijā ir kāda nabaga būda, kur Kalevalas savācēja vārds nebūtu pazīstams un mīļš. Diez vai plašajā pasaulē ir tāds nostūris, kur viņa slavējamais eposs mācītos cilvēkos nebūtu pazīstams un ar apbrīnu lasīts? Kad viņš diezgan lielā vecumā nomira, tad pie viņa kapa sanāca gan bagātie, gan nabagie atdot pēdējo godu.

Viņš turēja sevi tikai par Dieva un tautas kalpu. Tāpēc svētdienās, kad mācītājs nebija ieradies Sammatos, viņš turēja dievkalpojumu. Viņš ir dzejojis daudzas dziesmas somu dziesmu grāmatai. Viņš klusu palīdzēja daudziem nabagiem un bija labs ar visiem. Tāpēc viņam nebija neviena ienaidnieka, bet daudz, ļoti daudz draugu. Par šādu vīru var kļūt katrs zēns, lai gan ne katrs var iegūt tik lielu godu kā Eliass. Ja tu vēl gribi zināt arī viņa vārdu, tad pateiksim tev arī to: šis vārds ir no Paikari mazās mājiņas gājis pāri visai pasaulei. Katrs vējš to ir teicis Somijas eglei, priedei un bērzam, katrs vilnis jūrā un ezerā ir to teicis savam krastam, katra māte to ir teikusi savam bērnam; paaudze, kas patlaban dzīvo, teiks to nākamajām paaudzēm. Sammati puisītis bija Eliass Lenrūts.

Zahari Topelius

No lībiešu valodas tulkojis Tenu Karma