No politehnikuma līdz Rīgas Tehniskajai universitātei

Klāt Baltijas pirmās tehniskās augstskolas 140.jubileja

Jānis Klētnieks, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Rīgas Tehniskās universitātes ēka Kaļķu ielā 1 2002.gada 20.oktobrī Foto: A.F.I.

Pirms 140 gadiem, 1862. gada 2./14. oktobrī, mācības uzsāka pirmā augstākās tehniskās izglītības mācību iestāde Baltijā – Rīgas Politehnikums. Dibināts vācu liberālo apgaismības ideju iespaidā un Baltijas augstāko kārtu dominēts, Rīgas Politehnikums lauza tehniskās izglītības militarizēto sistēmu, kāda valdīja cariskās Krievijas mācību iestādēs. Kā atzīmējis akadēmiķis Jānis Stradiņš, Rīgas Politehnikums bija augstākā mācību iestāde, kas kopā ar Tērbatas universitāti saistīja Krieviju ar Rietumeiropu. Politehnikums kļuva par progresīvu tehnisko ideju paudēju un zinātnisko atklājumu pārnesēju no Rietumu pasaules uz Baltiju un tālāk uz Iekškrieviju. Politehnikumam bija svarīga nozīme Rīgas pilsētas un Baltijas provinču saimnieciskās dzīves attīstībā. Tas izaudzināja saimnieciskajai dzīvei tik nepieciešamos speciālistus - akadēmiski izglītotus arhitektus, būvinženierus, mašīnbūvniekus, ķīmiķus, agronomus un komersantus. Augstāko izglītību Politehnikumā guva arī pirmie latviešu inženieri, agronomi un tautsaimnieki, vēlākie latviskās sabiedriskās dzīves veidotāji un tautas pašapziņas cēlāji.

Rīgas Politehnikums atšķīrās no citām Krievijas mācību iestādēm ar lielāku akadēmisko brīvību un augstu tehniskās profesionalitātes līmeni, kas bija cieši saistīts ar zinātnisko pētniecību un praktiskajiem pielietojumiem rūpnieciskajā ražošanā un lauksaimniecībā. Politehnikums pārņēma rietumeiropeisko izglītības sistēmu un mācību programmas. Studijām tika pieļauts priekšmetu apmācības veids, neturoties pie stingras kursu sistēmas. Tas studentiem deva iespēju brīvi izvēlēties specialitāti un neierobežoja viņu individuālo spēju attīstību. Tomēr ļoti stingras prasības pastāvēja eksāmeniem un diplomdarbu aizstāvēšanai.

Pirmais mācībspēku sastāvs tika komplektēts galvenokārt no gados jauniem docētājiem, kas nāca no vadošajām Šveices, Vācijas un Austroungārijas augstskolām. Viņi saglabāja ciešas saites ar šo valstu zinātniskajiem centriem un pārnesa uz Rīgas Politehnikumu tur gūtās zināšanas un pētniecības pieredzi. Neierobežoti savā akadēmiskajā darbībā, vairāki mācībspēki kļuva par ievērojamiem un plaši pazīstamiem zinātniekiem. Rīgas Politehnikuma slavu pasaulē iznesa ķīmiķi, vēlākie Nobela prēmijas laureāti V. Ostvalds, S. Arrēniuss, būvzinātnieki V. Riters, G. Langs, mašīnbūvnieki un mehāniķi L. Levickis, E. Hoijers, M. Grīblers, tēlotājas ģeometrijas un ģeodēzijas profesori A. Šells, A. Beks, tautsaimnieks E. Laspeijers, elektrotehniķis E. Arnolds un daudzi citi. Daļa mācībspēku nāca arī no Tērbatas universitātes, piemēram, matemātiķi G. Kīzerickis un P. Bols, lauksaimnieki K. Hēns, J. Zīverss, V. Knīrīms, tautsaimnieks K. A. Līventāls u.c.

Rīgas Politehnikuma pastāvēšanas 34 mācību gados (1862-1896) diplomus ieguva 1447 absolventi. Vairākās nozarēs, piemēram, ķīmijā un lauksaimniecībā, izveidojās atsevišķi zinātniskās pētniecības centri – fizikālās, organiskās ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas laboratorijas, Pētermuižas lauksaimniecības izmēģinājumu saimniecība. Tas veidoja ļoti augstu intelektuālo potenciālu, kas bija Baltijas provinču saimnieciskās dzīves virzošais spēks ar apmēram 35% no tehnisko speciālistu kopskaita cariskajā Krievijā kopumā. Rīga strauji attīstījās un rūpnieciskās ražošanas ziņā 19. gadsimta beigās ieņēma trešo vietu Krievijas impērijā.

1896. gadā Rīgas Politehnikumu pārveidoja par valsts mācību iestādi – Rīgas Politehnisko institūtu (RPI). Mācību procesu pārorganizēja uz Krievijas augstskolu prasībām un ar krievu valodu agrākās vācu valodas vietā. Palielinājās studentu pieplūdums no Iekškrievijas guberņām. RPI nācās saskārties ar Krievijas augstskolās valdošo birokrātiju, kas studentus orientēja sasniegt augstāku sabiedrisko stāvokli, nevis iegūt pilnvērtīgas zināšanas savam profesionālajam darbam. Studijās pieprasīja pāriet uz kursu apmācības sistēmu, kas kopumā pazemināja mācību vispārīgo līmeni.

Politehniskajā institūtā daļēji saglabājās iepriekšējais mācībspēku kontingents, ko pakāpeniski papildināja ar spējīgākiem absolventiem. Joprojām dominēja arī agrākais tehniskās filozofijas racionālais domāšanas veids, kas veicināja zinātnisko pētniecību. Izcilus sasniegumus RPI profesori guva ķīmijas nozarē. K. Bišofs izveidoja Krievijā pirmo stereoķīmijas centru, P. Valdens atklāja optiskās inversijas parādību un izveidoja elektroķīmijas nozari. Ap P. Valdenu pulcējās M. Centneršvērs, V. Fišers u.c. Ķīmijas tehnoloģijā panākumus guva M. Glāzenaps, E. Bricke. Matemātiķis P. Bols publicēja darbus kvaziperiodisku funkciju teorijā, K. Blahers siltumtehnikā, V. Keldišs izstrādāja projektus dzelzsbetona konstrukcijām. Studijās ienāca modernās disciplīnas, kā, piemēram, elektroķīmija, stereoķīmija, pilsētu plānošana un labiekārtošana, kuģu būve, gāzes dzinēji, lokomotīves, dzelzsbetona konstrukcijas un daudzi citi speciālie mācību priekšmeti. Tāpēc RPI absolventi tika augstu vērtēti kā labi speciālisti ne vien Baltijā, bet arī citās Krievijas guberņās. Pirms Pirmā pasaules kara, kad Rīgas industriālais un tirdzniecības potenciāls sasniedza maksimumu, RPI mācījās 2088 studenti. Kara apstākļos, 1915. gada vasarā, RPI evakuēja uz Maskavu, kur tas mācību darbu turpināja līdz 1918. gada pavasarim. Visā RPI pastāvēšanas periodā (1896-1918) augstskolu absolvēja 4749 audzēkņi, no kuriem gandrīz puse bija izglītoti agronomi un komersanti.

Cariskajai Krievijai sabrūkot, kara apstākļos izveidojušās pagaidu varas nespēja Rīgā atjaunot ilgstošas politehniskās studijas ne vācu izveidotajā Baltijas Tehniskajā augstskolā (1918.g. oktobris – 1919.g. janvāris), ne lielinieku Latvijas Augstskolā (1919.g. februāris – maijs).

Tikai nodibinot neatkarīgu Latvijas valsti, paši latvieši varēja izlemt savas tautas augstākās izglītības jautājumus. 1919. gada 28. septembrī Rīgā tika atklāta pirmā Latvijas valsts augstskola – Latvijas Universitāte (LU), kas vairs nebija tieša politehniskās izglītības turpinātāja, bet gan jauna tipa nacionāla augstskola ar latviešu valodu. Universitātē uzņēma studentus bez dzimuma vai tautības atšķirības.

Latvijas Universitāte nacionālās inteliģences veidošanā īstenoja tehnisko un humanitāro zinātņu vienotības ideju. Tās mērķis bija nostādīt augstāko izglītību uz zinātniskiem pamatiem, lai tā kalpotu latviskās kultūras un valsts labklājības uzplaukumam. Scientiae et Patriae – “Zinātnei un Tēvzemei” – bija Universitātes vadmotīvs. Četrās tehnisko nozaru fakultātēs – Arhitektūras, Inženierzinātņu, Ķīmijas un Mehānikas - uz jaunas zinātņu attīstības pakāpes tika īstenots iepriekšējā gadsimtā izvirzītais politehniskās izglītības augstais mērķis – “sniegt studentiem visaptverošas zinātniski pamatotas teorētiskās zināšanas un ievadīt viņus savas nozares praktiskajā darbā”. Tādējādi LU pārņēma tehniskajā izglītībā stabilizējušos eiropeiskos ideālus. Tika nodibinātas un uzturētas zinātniskās saites ar ārvalstu universitātēm un pētniecības centriem. Mācībspēki piedalījās starptautisko profesionālo organizāciju rīkotajos kongresos, dažādās konferencēs. Spējīgākie studenti papildināja savas zināšanas ievērojamākos ārzemju pētniecības centros.

Valsts piešķīra Universitātei plašu autonomiju un sniedza lielu finansiālu atbalstu. Saeima apstiprināja LU satversmi, kas noteica tiesības un pienākumus. Lai gan studijas bija par maksu, studējošo kopskaits bija liels. Dažus gadus tas pārsniedza 8,5 tūkstošus. Tehniskajās fakultātēs studējošo skaits bija virs 2000, no tiem diplomus ieguva ap 35% studentu. Lai arī nepastāvēja lielražošana, kāda bija līdz Pirmajam pasaules karam, Latvijā attīstījās atsevišķas specializētās nozares, kā, piemēram, elektrotehniskā rūpniecība ar radio, sakaru tehnikas un pat lidmašīnu, mazformāta fotoaparātu u.c. ražošanu.

Zinātnē lielu ieguldījumu deva arhitektūras profesori E. Laube, P. Kundziņš, E. Štālbergs, inženierzinātņu profesori M. Bīmanis, A. Tramdahs, A. Buholcs, R. Pāvels, P. Pāvulāns. Pasaules skanējumu ieguva profesora A. Vītola pētījumi hidroloģijā un N. Rozenauera darbi mehānismu kinemātikā. Ķīmijā vadošā pētniecības nozare bija fizikālā ķīmija, kur profesors M. Centneršvērs kopā ar M. Straumani izveidoja Baltijas korozonistu skolu. Ievērojami sasniegumi tika gūti arī rentgenogrāfijā (A. Ieviņš), analītiskajā ķīmijā (E. Iegrīve), silikātu tehnoloģijā (E. Rozenšteins, J. Eiduks) un citās nozarēs.

Padomju okupācija 1940./1941. mācību gadā sāka LU studiju procesa pārkārtošanu atbilstoši PSRS augstskolu prasībām un mācību programmām. Universitāti pārdēvēja par Latvijas Valsts universitāti (LVU). Iepriekšējo pārvaldes autonomiju likvidēja un pakļāva komunistiskās partijas kontrolei un vadībai. Tehniskajās fakultātēs priekšmetu sadalījumu un apjomu vecākajos kursos praktiski tomēr vēl nepaguva izmainīt. Daudzus studentus un mācībspēkus skāra komunistiskā režīma represijas.

Sekojošais nacistiskais okupācijas režīms un kara apstākļi jūtami iedragāja studiju gaitu. Augstskola ieguva Rīgas Universitātes nosaukumu. Mācības, eksāmenu kārtošana, diplomdarbu izstrādāšana un aizstāvēšana notika sasteigtos termiņos, to noteica obligātais iesaukums leģionā. Kara beigās gandrīz 2/3 mācībspēku devās trimdā. Vēlāk, izklīstot pasaulē, daudzi inženieri, kas izglītību bija ieguvuši LU, cēla tās prestižu ar savām zināšanām, ieņemot atbildīgus amatus ražošanā un zinātniskajā pētniecībā.

1944. gada rudenī padomju vara atjaunoja Latvijas Valsts universitāti. To izveidoja atbilstoši Maskavas augstskolu prasībām un mācību programmām. Universitātes dzīves faktiskā noteicēja bija LK(b)P CK, kas kopā ar represīvajām uzraudzības iestādēm veica mācībspēku komplektēšanu un atbrīvoja tos, kas neatbilda komunistiskās ideoloģijas prasībām. Tehniskās fakultātes, saglabājot savus agrākos nosaukumus, pārgāja uz diferencētām specialitāšu programmām, studijām piemērojot kursu sistēmu un obligātu nodarbību apmeklēšanas kārtību. Ar 1946. gadu atvēra krievu studentu plūsmas. Pēckara gados apstākļi bija ļoti smagi gan ideoloģisko pārmaiņu, gan arī kara postījumu dēļ. “Veco kadru” ideoloģiskās tīrīšanas rezultātā kardināli mainījās mācībspēku sastāvs. Universitāte tika pilnīgi atgriezta no rietumvalstu zinātnes pasaules. Daļa mācībspēku savu darbu savienoja vai pilnīgi pārgāja uz 1946. gadā nodibināto Zinātņu akadēmiju. 1951. gadā reorganizēja Inženierceltniecības un Ķīmijas fakultātes, mainot tām specialitāšu struktūru. Arhitektūras fakultāti likvidēja, iekļaujot arhitektūru kā specialitāti Inženierceltniecības fakultātē. Ķīmijas fakultāte turpināja sagatavot ķīmiķus teorētiskajā un tehnoloģiskajās nozarēs. Farmācijas nodaļu pārcēla uz jaunizveidoto Medicīnas institūtu. Mehānikas fakultāte sagatavoja mehānikas inženierus, tehnologus un elektronikas inženierus, un attīstīja mašīnbūves tehnoloģiju kā vienu no galvenajiem profilējošiem virzieniem.

1958. gadā, izpildot PSRS tautsaimniecības attīstības plāna prasības, republikas valdība uz LVU tehnisko fakultāšu bāzes izveidoja jaunu augstskolu – Rīgas Politehnisko institūtu. Jaunais RPI sāka mācības ar 3200 studentiem un 185 mācībspēkiem 5 fakultātēs – Arhitektūras un celtniecības, Elektroenerģētikas, Ķīmijas, Mehānikas un Neklātienes. RPI rīcībā nodeva ēkas Kaļķu (Ļeņina) ielā 1, Kronvalda bulvārī, Ausekļa ielā u.c. 1968. gadā uzcēla laboratoriju korpusu (Ļeņina 1a). Pakāpeniski tika izveidotas jaunas fakultātes – Automātikas un skaitļošanas tehnikas (1961), Radiotehnikas un sakaru (RSF) (1966), Inženierekonomikas (1966). Mehānikas fakultāti sadalīja Mehānikas un mašīnbūves, Aparātu būves un automatizācijas fakultātēs (1964). No Arhitektūras un celtniecības fakultātes (ACF) atdalīja Inženierceltniecības fakultāti (1979). Ķīmijas fakultāti pārdēvēja par Ķīmijas tehnoloģijas fakultāti (ĶTF).

Institūts strauji attīstījās, pieauga sagatavojamo specialitāšu skaits. Desmit gadu laikā studentu skaits palielinājās vairāk nekā 4 reizes, sasniedzot 14,5 tūkstošus. Masveida apmācība radīja ievērojamas grūtības mācību darbā, jo bija jāorganizē atsevišķas lekciju plūsmas vienādās disciplīnās latviešu un krievu valodā, kas radīja mācībspēkiem lielu pārslodzi, īpaši vispārīgo priekšmetu katedrās (augstākās matemātikas, fizikas). Mācību procesā grūtības sagādāja telpu trūkums, auditorijas bija izvietotas daudzās ēkās.

60. gadu beigās tika sākta jaunu mācību korpusu un kopmītnes celtniecība Ķīpsalā, uz kurieni pārcēlās RSF (1968), pēc tam ACF (1965–1968) un ĶTF (1983). 80. gadu vidū RPI izauga par lielāko augstskolu Baltijā. Studijas noritēja 11 fakultātēs, ieskaitot vakara un neklātienes, kur katrā mācījās 500-1200 studentu. Inženiertehniskie darbinieki tika sagatavoti 45 specialitātēs. Bija stabilizējies mācībspēku sastāvs ar pieredzējušiem docētājiem – 46 zinātņu doktoriem, 767 zinātņu kandidātiem. Tomēr republikā forsētā industrializācija, Vissavienības resoru diktāts, partijas virsvadība un citi faktori bija radījuši disproporcijas augstskolas dzīvē un izglītībā kopumā. Bija saasinājušies daudzi sociāli ekonomiskie apstākļi, to skaitā inženiertehnisko darbinieku zemās algas, dzīvokļu trūkums, pamatiedzīvotāju dzīves apstākļu ierobežošana u. tml. Institūtam nebija tiesību izlemt savas darbības un attīstības jautājumus. Akadēmiskās tiesības bija stingri ierobežotas, jo priekšmetu sadalījumu un stundu skaitu semestros reglamentēja Maskavā sastādītie specialitāšu mācību plāni. Pirmajos kursos 15–20% aizņēma sabiedriskie priekšmeti. Daļu mācību laika zaudēja ikgadējās ražas novākšanas kampaņās rudeņos. Zudumi bija arī militārās apmācības dēļ.

RPI savā 32 gadus ilgajā darbības periodā (1958–1990) zinātnisko pētījumu ziņā ierindojās vadošo PSRS augstskolu skaitā. Tika attīstītas daudzas jaunas zinātņu nozares. Neraugoties uz ideoloģiskajiem spaidiem, RPI beidza vairāk nekā 40 tūkstoši absolventu. Daudzi no viņiem bija apveltīti ar augstu intelektuālo līmeni un labām organizatoriskā darba spējām, kas vēlāk ļāva izvirzīties zinātnes, saimnieciskās un politiskās dzīves priekšpulkā. Tādējādi RPI nodrošināja inženiertehniskajās nozarēs paaudžu pēctecību un veica tehnisko zinātņu saglabātāja lomu. Tāpat kā pirmā Politehnikuma un Politehniskā institūta periodā (1862–1915), tikai citā laikmetā un atšķirīgos vēsturiskos apstākļos RPI absolventi atkal nodrošināja saimniecisko dzīvi, veicināja industrializācijas attīstību. Lai gan inženiertehniskos speciālistus bieži neizmantoja atbilstoši kvalifikācijai, tomēr iegūtā augstākā izglītība jūtami palielināja Latvijas iedzīvotāju intelektuālo potenciālu un cēla vispārīgo dzīves līmeni attiecībā pret citām PSRS republikām. Baltijas republikas bija attīstības priekšpulkā gan dzīves apstākļu ziņā, gan kultūras, izglītības un zinātnisko sasniegumu jomā.

Pārbūves laiks skaudri atsedza trūkumus augstākās izglītības sistēmā. Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas RPI jau uzsāka organizatoriskās izmaiņas, pārejot uz demokrātiskākām pārvaldes formām. To rezultātā 1990. gada martā RPI tika pārveidots par Rīgas Tehnisko universitāti (RTU).

RTU pastāvēšanas 12 gados studiju sistēmā radītas lielas izmaiņas, kas akadēmisko dzīvi pārveidojušas atbilstoši vispārīgi atzītām demokrātiskām izglītības formām, saglabājot augstskolas suverenitāti, kas tagad nostiprināta RTU satversmē. RTU paveikusi akadēmisko studiju programmu akreditāciju, un tai ir tiesības izsniegt valstiski atzītus diplomus. RTU ir kļuvusi par cienīgu pirms 140 gadiem izveidotās augstākās tehniskās izglītības mantinieci un tās turpinātāju nākotnē.

RTU rektora Ivara Knēta pārdomas par savu augstskolu, kā arī ieskats jubilejas svinībās — turpmāk