Par rajonu attīstības indeksu un aprēķināšanu

Profesori Oļģerts Krastiņš, Edvīns Vanags, pētniece Valentīna Locāne — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” 10.10.2002., Nr. 146

Nefinansu investīciju apjoma ziņā, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, visiem citiem rajoniem tālu priekšā ir Rīgas rajons, gandrīz divkārši apsteidzot otrās vietas ieguvēju — Valmieras rajonu. Ļoti maz investēts Alūksnes, Rēzeknes, Krāslavas, Liepājas rajonā (1.tabulas 5.aile).

5. Demogrāfiskā slodze ir “… rādītājs, kas raksturo bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecību pret darbspējīgajiem iedzīvotājiem” (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.-R.:CSP, 2001. — 173., 26.lpp. Par iedzīvotāju vecumsastāvu, arī teritoriālā skatījumā plašu materiālu sniedzām rakstā “Zeme ir tik veca, cik veci tās iedzīvotāji”. — “LV” 2002.g. 21.jūnijā, Nr.94. un 26.jūnijā, Nr.95).

Kā redzams 1.tabulas 6.ailē, vismazākā demogrāfiskā slodze ir Rīgas rajona iedzīvotājiem, bet vislielākā — Rēzeknes. Taču šie rādītāji rajonos nav tik atšķirīgi kā iepriekš minētie. Demogrāfiskie procesi un stāvokļi ir daudz stabilāki, arī teritorijā, nekā ekonomiskie un sociālie.

6. Ekonomiski aktīvo uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem raksturo mazās uzņēmējdarbības aktivitāti. Par ekonomiski aktīviem tika “uzskaitīti uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, kas ražoja produkciju vai sniedza pakalpojumus” (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.—195.lpp.).

Arī ar šo rādītāju priekšgalā izvirzās Rīgas rajons, sekojot Valmieras un Cēsu rajonam. Vismazākā aktivitāte vērojama Daugavpils un Rēzeknes rajonā (1.tabulas 7.aile).

7. Iedzīvotāju skaits jeb blīvums uz 1 km2 ir klasisks ekonomiskās ģeogrāfijas rādītājs. Tradicionāli uzskata, ka lielāks iedzīvotāju blīvums raksturo augstāku attīstības līmeni, kaut gan pārmērība šeit nav vēlama. Vislielākais iedzīvotāju blīvums ir Rīgas un Ogres rajonā, bet pusneapdzīvots izskatās Ventspils rajons (1.tabulas 8.aile).

8. Par svarīgu rādītāju teritoriju attīstībā uzskatām teritoriju pievilcības indeksu, ko aprēķina kā pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņas pēdējo piecu gadu laikā, rēķinot uz 100 iedzīvotājiem jeb procentos pret iedzīvotāju skaitu pēdējā gada 1.janvārī. Arī šim jautājumam veltījām atsevišķu rakstu ( “Par teritoriju pievilcību, caurbraucot un paliekot uz dzīvi”. — “LV”, 2002.g., 6.augustā, Nr.113, un 9.augustā, Nr.114).

Ir pavisam maz rajonu, kas pēdējos piecos gados ir spējuši palielināt savu iedzīvotāju skaitu (Ventspils, Rēzeknes, Rīgas), bet visdramatiskāk savus iedzīvotājus ir zaudējis Ludzas rajons (1.tabulas priekšpēdējā aile). Iedzīvotāju skaita samazināšanās gandrīz vai visos rajonos ir saistīta ar vispārēju iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī. Pēdējo savukārt izraisa liels mirušo skaita pārsniegums pār dzimušo skaitu.

Visi līdz šim minētie rādītāji ir lietoti rajonu attīstības vērtēšanai, lai noteiktu īpaši atbalstāmo rajonu kandidātus iepriekšējos gados. Šajā rakstā pirmo reizi rajonu attīstības indeksu aprēķiniem izmantojām jaunu rādītāju.

9. Uzcelti mājokļi, rēķinot uz 100 iedzīvotājiem pēdējos desmit gados kopš 1991.gada. Arī šim rādītājam veltījām atsevišķu rakstu (Mājokļi veco līdz ar cilvēkiem. Cik būvējam jaunus? — “LV” 2002.g. 24.septembrī, Nr.136, un 26. septembrī Nr. 138).

Visaktīvākā mājokļu celtniecība ir notikusi Rīgas, Valkas un Valmieras rajonā, bet vismazāk uzcelts Liepājas rajonā (1.tabulas pēdējā aile).

Rādītājam piemīt trūkums, ka to var aprēķināt tikai pēc tautas skaitīšanas datiem. Ir maz cerību, ka to varēs atjaunot, aktivizēt, izmantojot citus avotus. Tādēļ pēc 3—5 gadiem eksperti varēs teikt, ka dati ir novecojuši un vairs neatspoguļo jauno situāciju. Tad no šī, mūsuprāt, svarīgā rādītāja vajadzēs atteikties.

Vai visi šie rādītāji ir vajadzīgi

No iepriekšējā bez tālākiem aprēķiniem tāpat skaidrs, ka uz attīstītākā rajona godu pretendē Rīgas rajons, bet pēdējās vietas paliks Latgales rajoniem. Tomēr statistikai patīk precizitāte, un par vietu sadalījumu rangu tabulas vidusdaļā bez turpmākiem vispārinājumiem neko nevar pateikt.

Vispirms atbildēsim uz jautājumu, vai iepriekš minētie rādītāji katrs nes neatkarīgu informāciju vai ir cieši savstarpēji saistīti. Pirmajā gadījumā katram no viņiem ir nozīme turpmākajā darbā, otrajā — pietiek ar dažiem vadošajiem rādītājiem, kuri netieši atspoguļo arī citos rādītājos ietvertos attīstības aspektus.

Rādītāju savstarpējo sakarību ciešumu raksturo ar korelācijas koeficientu, kurš var iegūt absolūtās vērtības no nulles, ja sakarību nav nemaz, līdz vienam, ja sakarības ir pilnīgas jeb funkcionālas. Pilnam priekšstatam aprēķina katra rādītāja korelācijas koeficientu ar visiem pārējiem un rezultātus sakārto šahveida tabulā, kuru sauc par korelācijas matricu (2.tabula).

Ņemot vērā rajonu skaitu, par statistiski nozīmīgām ar varbūtību 0,95 var atzīt sakarības, ja korelācijas koeficients pārsniedz 0,38.

Kā redzams 2.tabulā, lielākā daļa aplūkoto rādītāju ir saistīti statistiski nozīmīgi. Īpaši jāatzīmē sakarības starp iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielumu, iekšzemes kopprodukta vērtību un bezdarba līmeni. Tāpat ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits korelē ar nefinansu investīcijām un iekšzemes kopproduktu. Vērojamas arī citas zīmīgas sakarības.

Tomēr korelācijas koeficients nekur nesasniedz 0,9—0,95 vai vairāk, kas ļautu vērtēt, ka rādītāji dublē cits citu.

Ir dažas statistikas metodes (piemēram, daudzfaktoru regresijas analīze), kur 2.tabulā parādītie korelācijas koeficienti varētu būt pārāk lieli stabila sintezētā modeļa iegūšanai. Mēs lietosim vienkāršākas sintētiskā rajonu attīstības indeksa aprēķināšanas metodes, kur rādītāju neliela dublēšanās nozīmē vienīgi to, ka aiz viņiem stāvošie reālie faktori un apstākļi iegūst lielāku statistisko svaru. Šajā konkrētajā gadījumā tas var būt pat vēlams.

Attīstības rādītāju standartizācija

1.tabulā uzrādītie rajonu attīstības rādītāji, kas šo procesu raksturo dažādos skatījumos, nav apvienojami, tos saskaitot, reizinot vai ar kādu citu vienkāršu darbību, jo tie ir izteikti dažādās vienībās: cilvēki, lati, procenti. Lai šos rādītājus tomēr apvienotu, sintezējot kopējo attīstības indeksu, vienkāršākā metode ir rādītāju standartizācija, atbrīvojoties no konkrētām mērvienībām.

Standartizāciju izdara ar formulu

kur attiecīgās pazīmes aritmētiskais vidējais (aprēķina vai nu kā svērto vidējo, vai divu absolūto lielumu attiecību);

s — standartnovirze, variācijas rādītājs, kuru aprēķina ar formulu ,

kur statistiskais svars, parasti iedzīvotāju skaits rajonā.

Standartizēsim bezdarba līmeni Valmieras rajonā. Faktiskais bezdarba līmenis (1.tabula) 5,9%, vidējais rajonos — 7,6, standartnovirze — 4,1. Līdz ar to

5,9 – 7,6

t=—————= –0,415

4,1

3.tabulā attiecīgajā rūtiņā uzrādīts 0,436, kas iegūts, standartizējot ar datorprecizitāti. Mēs aprēķinus izdarījām ar ļoti noapaļotiem starprezultātiem, pieļaujot diezgan lielu noapaļošanas kļūdu, kas tomēr nemaina rādītāja būtību.

Plašāk jāpaskaidro, ko nozīmē šādi standartizēti rādītāji. Var teikt, ka konkrētā rādītāja standartizētā vērtība, piemēram, bezdarba līmenis Valmieras rajonā, rāda, par cik standartnovirzēm šis rādītājs novirzās no vidējā. Valmieras rajonā šis rādītājs novirzās no vidējā par mīnus 0,436 standartnovirzēm (–436), tātad bezdarba līmenis ir mazāks.

Standartizēta rādītāja parastais variācijas apgabals ir no –3 līdz 3.

Tā kā konkrētajā gadījumā mazs bezdarba līmenis jāvērtē pozitīvi, bet liels — negatīvi, minētajā rūtiņā un visā ailē standartizētajiem rādītājiem zīmes mainītas uz pretējām — līdzīgi tas darīts ar demogrāfiskās slodzes standartizētajiem rādītājiem.

Ja konkrētais rādītājs ir robežās no –1 līdz 1, tad tas jāvērtē kā “normāls”, samērā tuvs vidējam, ar nelielu negatīvu vai pozitīvu niansi atkarībā no algebriskās zīmes. Valmieras rajonā bezdarba līmenis ir mēreni negatīvs. Veidojot kopindeksu, bezdarba standartizētajiem rādītājiem zīmes jāmaina uz pretējām, jo zems (negatīvs) bezdarba līmenis liecina par “labu” ekonomisko stāvokli, bet augsts (pozitīvs) — par “sliktu”.

Ja standartizētais rādītājs ir robežās no –1 līdz –2, stāvoklis jāvērtē kā slikts, bet, ja robežās no –2 līdz –3, — kā ļoti slikts. Savukārt rādītājs robežās no 1 līdz 2 liecina par labu stāvokli, bet robežās no 2 līdz 3 — par ļoti labu.

Ja standartizētais rādītājs ir mazāks par –3 vai lielāks par 3, tas jāvērtē kā ekstremāls. Parasti tas norāda uz kļūdām sākotnējos datos vai aprēķinos vai arī uz to, ka šī vienība (rajons) ļoti krasi izdalās no pārējiem, un nav ieteicams to ietvert kopējā datu masīvā.

Aplūkojot 3.tabulas 2.—10.ailes, redzams, ka ekstremālu vērtējumu ir ļoti maz. Kā ļoti atšķirīgs pozitīvā virzienā jāvērtē iedzīvotāju blīvums Rīgas rajonā un negatīvā nozīmē pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņas Ludzas rajonā. Citādi secinājumi ir līdzīgi tiem, kurus ieguvām no 1.tabulas un jau apspriedām iepriekš.

Analītisko attīstības indeksu nozīmības svari

Standartizētiem rajonu attīstības rādītājiem nav konkrētas mērvienības; precīzāk — tie visi ir izteikti standartnovirzēs no attiecīgo rādītāju vidējiem lielumiem. Tas zināmos statistikas uzdevumos ar zināmām atrunām ļauj viņus saskaitīt, atrast vidējos lielumus un izdarīt citas darbības.

Vienkāršākais vispārējais rajonu attīstības koprādītājs būtu iepriekš minēto deviņu standartizēto rādītāju summa (3.tabulas 2.—10. aile). Taču šādas summas variācijas apgabals vairs nebūtu no –3 līdz 3 kā atsevišķiem standartizētajiem rādītājiem, bet lielāks ar sarežģītākām īpašībām. Tādēļ aprēķinām atsevišķo standartizēto rādītāju vidējos lielumus katram rajonam un tādējādi iegūstam vispārējo attīstības indeksu kā atsevišķo analītisko indeksu sintēzi.

Var aprēķināt vienkāršo aritmētisko vidējo. Taču, apspriežot iepriekšējos šim pētījumam veltītos darbus, eksperti ir izteikušies, ka visiem aplūkotajiem analītiskajiem rādītājiem nav vienāda informatīvā nozīme rajonu attīstības vērtēšanā. Daži no tiem ir nozīmīgāki, citi mazāk nozīmīgi.

Tādēļ, rēķinot vidējo svērto vispārējās attīstības indeksu, katram standartizētajam analītiskajam rādītājam tiek piekārtots nozīmības svars, ko nosaka eksperti. Pēc tam svaru sistēmu centrē tā, lai svaru summa būtu viens. Tas atvieglo vidējo svērto aprēķināšanu, jo atkrīt dalīšana ar svaru summu.

Tā kā mēs šajā rakstā izmantojām agrāk nelietotu analītisko rādītāju “Uzcelti mājokļi pēdējos desmit gados, rēķinot uz 100 iedzīvotājiem”, agrāk lietoto rādītāju nozīmības svaru sistēmu vajadzēja nedaudz mainīt, un tā ir šāda (analītisko rādītāju nosaukumi doti saīsināti, iekavās — agrāk lietotie svari):

Vispārējais, sintētiskais attīstības indekss

Izmantojot iepriekš minētos analītiskos rajonu attīstības indeksus un to nozīmības svarus, vispārējais rajonu attīstības indekss tiek aprēķināts kā svērtais vidējais. Piemēram, Valmieras rajonam (datus skat. 3.tabulā):

3.tabulā attiecīgajā rūtiņā uzrādīts 0,773, kas iegūts, starprezultātus apstrādājot ar datora precizitāti.

Redzams, ka Valmieras rajonā visi analītiski attīstības rādītāji pozitīvi novirzās no vidējiem. Taču vislielāko ietekmi uz vispārējo attīstības indeksu dod iekšzemes kopprodukts, mājokļu celtniecība un liels aktīvo uzņēmumu skaits.

Atbilstošie vispārējie rajonu attīstības indeksi par visiem rajoniem ir atrodami 3.tabulas 11.ailē. Pirmajiem 11 rajoniem tie ir pozitīvi, pēdējiem 15 — negatīvi. Blakus ailē ir parādīti tādi paši indeksi, ja tos aprēķina ar “veco” metodi, neņemot vērā mājokļu celtniecību.

Rajonu attīstības indeksi dod iespēju visus rajonus sakārtot, ranžēt ekonomisk sociālās attīstības dilstošā secībā (3.tabulas priekšpēdējā aile). Kā redzams, pirmās trīs vietas ieņem Rīgas, Valmieras un Ogres rajons, trīs pēdējās — Ludzas, Rēzeknes un Balvu rajons

Šādu rajonu ranžēšanu var izdarīt arī vienkāršāk, kā to darīja iepriekšējos gados, aprēķinot rangus par katru analītisko rādītāju atsevišķi un šos rangus saskaitot.

Rajonu attīstības indekss dod daudz plašāku un pamatotāku informāciju par rangu tabulā tuvu stāvošo teritoriju attīstības atšķirībām. Piemēram, divu pirmo vietu ieguvēju atšķirība ir ļoti liela. Rīgas rajona attīstības indekss ir 1,745, bet Valmieras — tikai 0,773. Starpība ir 0,972 indeksa punkti. Turpretī ceturtās un piektās vietas ieguvēji — Saldus un Tukuma rajons — neatšķiras gandrīz vai nemaz. Viņu attīstības indeksi ir 0,285 un 0,277; starpība ir tikai 0,008 indeksa punkti, kurai var būt gadījums raksturs.

Nobeigums

Līdzīgi var vērtēt citas teritorijas: pilsētas un pagastus. Taču jāņem vērā dažas īpatnības. Piemēram, pagastiem nav zināma iekšzemes kopprodukta vērtība, toties var izmantot zemes kadastrālo vērtību.

Veiktā analīze pagaidām “taustāmu” labumu dod vienīgi tiem, kas nonāk saraksta lejasdaļā, tiem, kas augšdaļā, — vienīgi ceļ pašapziņu. Tomēr galvenais, mūsuprāt, ir samērā detalizētas pašvērtēšanas iespējas, izmantojot aprēķinu starprezultātus. Ir iespēja konstatēt, kur rajons uz vispārējā fona strādā un dzīvo sekmīgi un kur vērojama atpalicība un nepieciešama vadības iejaukšanās un atbalsts.

Ir skaidrs, ka laika gaitā analīzes metodika tiks vēl pilnveidota, ietverot tajā rādītājus, kas raksturo teritorijas infrastruktūru un tādas sasāpējušas sfēras kā veselības aizsardzību, izglītību, veco ļaužu aprūpi. Gaidām lasītāju priekšlikumus, ar kādiem statistikas skaitļiem šīs sfēras raksturot un izmērīt.

Aprēķinos nav ņemts vērā tāds fakts kā lielo republikas pilsētu klātbūtne. Ģeogrāfiski tās atrodas attiecīgo rajonu teritorijās, šajās pilsētās bieži ir izvietotas vadošās iestādes un lielāko uzņēmumu centri. Taču juridiski un arī statistiski šīs pilsētas atrodas ārpus rajona. Izmantojot analoģiju no astronomijas, lielā pilsēta rajonam ir kā tāds “melnais caurums”. No vienas puses, tā it kā nemaz nav, no otras, tā gravitācijas spēks ir milzīgs un izplatās tālu.

Grūtības rada tas, ka katras lielpilsētas klātbūtne ir specifika. Ja Rīga Rīgas rajonu pakāpeniski veido par savu priekšpilsētu, tad bagātās Ventspils ietekme uz savu pieguļošo rajonu ir maza. Virkne vērtēto rādītāju Ventspils rajonā ir pat negatīvi. Hipotētiski varētu pieņemt, ka Rīga attīstās daudzpusīgāk: ir lielie, mazie un vidējie uzņēmumi. Daudzi no tiem savu darbību izplata uz blakus rajonu teritorijām. Ventspils bagātība savukārt galvenokārt balstās uz lielo tranzītuzņēmumu ienākumiem, tiem nekādas blakus teritorijas nav vajadzīgas. Ja autori ir pareizi informēti, rajoni, caur kuru teritorijām iet naftas un citu “labumu” resnās caurules, par to saņem maz vai pat neko. Tikai ekoloģiskus draudus, ja “kas notiek”.

Nobeigumā sveicam uzvarētājus, bet mazāk veiksmīgajiem iesakām daudz negaidīt no solītajām teritoriālām reformām. Būs vien jāstrādā pašiem.

Rajonu attīstības rādītāju savstarpējās korelācijas koeficienti 2001.gadā

Rajonu attīstības indeksa un ranga aprēķināšana, izmantojot rādītāju nozīmības svaru