Foto: A.F.I.

Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumu asociācijas priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš:

Var rasties kļūmīgs priekšstats, ka pie mums neko neražo un nekādi speciālisti nav vajadzīgi. Taču palūkosimies, kādi ir fakti. Lielākā Latvijas rūpniecības nozare ir pārtikas rūpniecība - 32,9%. Un tūdaļ nākošā - ar 19,1% no kopējā apjoma ir metāla, metāla izstrādājumu, mašīnbūves un iekārtu rūpniecība. Tai seko kokrūpniecība (18,4%), vieglā rūpniecība (9,5%) un citas nozares. Ja aplūkojam eksportu, tad mūsu produkcija ir 27% no kopējā rūp niecības produkcijas eksporta un ieņem otro vietu pēc kokmateriālu un to izstrādājumu eksporta. Tuvu pie 80% visas mūsu produkcijas tiek ražots eksportam.

Mūsu asociācijā ir pāri par 400 uzņēmumu, vairums no tiem, protams, ietilpst mazo un vidējo uzņēmumu grupā, bet, piemēram, “Liepājas metalurgs” ir Baltijas valstīs vienīgais metalurģijas kombināts un, daudz vai maz, ražo 500 tūkstoš tonnu velmējumu gadā. Pārsvarā tas ir armatūras tērauds. Atsākta arī stiepļu ražošana. Šobrīd “Metalurgam” ir sešu vai septiņu valstu sertifikāti, tā produkciju pērk Vācija, Anglija, Francija, Zviedrija, Amerika. Ar armatūras tēraudu mēs veiksmīgi konkurētajam pasaules tirgū. Kvalitāte ir ļoti augsta. Savā laikā Liepājas tērauds gāja ļoti svarīgām militārām būvēm Krievijā. Uzņēmuma entuziasti kopā ar austriešiem, vāciešiem, Maskavas Tērauda institūtu, kas ir viens no spēcīgākajiem Eiropā, strādā pie tehnoloģijas modernizācijas. Un galu galā dod darbu 5,5 tūkstošiem liepājnieku. Liepājā sekmīgi strādā “Hidrolats” - ražo hidrauliskos cilindrus galvenokārt Minskas traktoru rūpnīcai, bet piedāvā savu produkciju arī automobiļu ražotājiem. Notiek sarunas par industriālā parka veidošanu 42 hektāru platībā Liepājas Karostas teritorijā. Turpat netālu Aizputē otro elpu atguvusi “Kurzemes atslēga” - ražo durvju un logu furnitūru, durvju atslēgas.

Es nosaucu tikai pazīstamākos, bet uzņēmumi aug kā sēnes pēc lietus. Šī gada pirmajā pusgadā mūsu nozarē strādāja 21 tūkstotis cilvēku - kopš pagājušā gada beigām par tūkstoti vairāk. Ražošanas apjomi pēdējos gados pieaug vidēji par 10 līdz 15 procentiem. Mēs momentāli redzam sarosīšanos citās nozarēs. Tikko sāk attīstīties pārtikas rūpniecība, tai vajadzīgas konveijera lentes. Nevedīs taču tās no Malaizijas, jātaisa pašiem. Sarosās būvniecība - nepieciešamas metāla konstrukcijas, stiprinājumu elementi. Var teikt, ka metālapstrāde un mašīnbūvniecība ir visas rūpniecības bāze.

Bet nu ceļosim tālāk. Talsu “Tehnika” ražo kokapstrādes iekārtas, Auces “Tehnika” - arī, tā sadarbojas ar Dāniju un daudz ražo tai. Ventspils vairāk nodarbojas ar savu specifiku, taču “Ventspils ventilators” joprojām ir dzīvs. Tukumā “Komforts” ražo normālas, pasaules līmeņa apkures iekārtas ar programmēto vadību. Tādas uzstādītas daudzās rajonu katlu mājās.

Jelgavā “RAF” ir beigts, un es uzskatu, ka tas lielā mērā ir administratora nopelns. Administratoru institūcija Latvijas rūpniecībai ir nodarījusi tik drausmīgus zaudējumus, ka bezmaz vai katrs otrais būtu jāliek pie sienas. Es neredzu “RAF” milzīgajai, pamestajai teritorijai citu atdzimšanas iespēju kā veidot industriālo parku, kam tiek meklēti investori. Taču runāsim par to, kas ir dzīvs. Un dzīva ir “Jelgavas mašīnbūves rūpnīca” - viens no mūsu lielākajiem uzņēmumiem ar straujiem attīstības tempiem. Ražo automašīnu puspiekabes, metāla konteinerus un eksportē uz Vāciju. Viņi sagrābuši ap 20 procentiem no Vācijas tirgus. Ražo arī ļoti specifiskas un interesantas eļļošanas iekārtas velmēšanas stāviem - tās ir smalkas un precīzas lietas. Kad mašīnbūvnieki nopirka bankrotējušo Jelgavas Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcu, tās teritorijā uzsāka ražot metāla gultas, kas pasaulē pašlaik ir ļoti modē un pēc kurām ir liels pieprasījums - šeit, Jelgavā ar gultu ražošanu ienāca zviedri, bet gultas ražo arī vairāki citi mūsu nelielie uzņēmumi. Jelgavas rajonā vispār ir daudz jaunu uzņēmumu, arī ārzemju, bet Ozolniekos ir arī pašu “Geor”. Cepuri nost! Prieks pastaigāt pa Ozolniekiem. Nav nekādu tukšu, pamestu cehu, bijušās Meliorācijas rūpnīcas korpusi ir pilni, viss strādā.

Pēdējā pusotra gada laikā Latvijas ražotāji sākuši iepirkt modernas iekārtas, līdz tam gan bija pilnīga stagnācija. Bet nu ir mazliet atspērušies un var domāt par savas ražotnes modernizāciju. Bet šausim tagad pāri Latvijai uz Latgali, Rīgu atstājot uz beigām, jo Liepāja un Daugavpils šobrīd ir interesantākas par Rīgu. “Ditto pievadķēžu rūpnīca” - normāli strādā! Tas ir viens no retajiem uzņēmumiem, kurš nopirka vācu uzņēmumu. Nevis otrādi. Līdz ar to viņi nopirka Vācijas tirgu. Pamatelementus ražo Daugavpilī, montē Vācijā. Vai “Zieglera mašīnbūve”, kas ražo lauksaimniecības tehniku - zāles pļāvējus traktoriem. Mātes uzņēmums ir Vācijā, filiāles Čehijā. Šoruden sāk pārvest daļu uzņēmuma no Vācijas uz Daugavpili. Vācijas tirgus jau viņiem ir, tagad mēģina palēnām virzīties uz austrumu pusi. Pagājušā gadā atvēra iecirkni, kur sāka ražot kabeļus un savienojumus autorūpniecībai, visādas smalkas elektrotehniskas lietas. “Lokomotīvei” ir tik daudz pasūtījumu, ka vīri teikuši: “Gandrīz nevaram pavilkt!” Ir grūti uzņemt apgriezienus pēc tam, kad ražošana ir bijusi sašaurināta. Dūšīgi elektroinstrumentus ražo gan Daugavpils “Dauer”, gan Rēzeknes “Rebir”. Viņi sadarbojas.

Rēzeknes slaukšanas aparātu ražotāji ļoti veiksmīgi konkurē ar pasaulē slavenām firmām. Viņi orientējas uz tirgu un ražo gan lielfermām, gan sīkzemniekiem. Pat slaukšanas aparātus kazām.

Rīgu vissāpīgāk ķēra visai dīvainā valdības politika attiecībā pret rūpniecību. Kādi tik attīstības modeļi Latvijai tika prognozēti, tikai ražošana tur nebija paredzēta. Kad nu saprata, ka nacionālais kopprodukts bez rūpnieciskās ražošanas aug pārāk lēni, tad - nu ja, nu ja… Pēc neatkarības atgūšanas mēs neļāvām aizvest nevienu fabriku, visas pārņēmām valsts jurisdikcijā. Pēc tam daudzas noveda līdz bankrota procedūrai, iecēla administratoru, un pāri palika gruvešu kaudze. Vai vajadzēja censties iznīcināt Rīgas Vagonbūves rūpnīcu tad, kad tai jau bija pasūtījumi? Es redzu tikai vienu iemeslu - tā stāvēja ceļā vāciešiem, kuriem jau 1992. gadā bija gatavs elektrovilciens Krievijai, bet krieviem patika lētākie Rīgā ražotie - mūsu Vagonbūves rūpnīca savulaik taču saražoja 95% no visiem bijušās Padomju Savienības piepilsētas elektrovilcieniem. Krievi Piemaskavā, Demihos atvēra jaunu rūpnīcu, uz turieni pārcēlās daudzi speciālisti no Rīgas - var teikt, ka Demihu vilcienu uztaisīja rīdzinieki. Paldies Dievam, pateicoties savu entuziastu necilvēcīgam pūlēm, mūsu vagonu rūpnīca izdzīvoja un tagad tajos trīs uzņēmumos, kas izvietojušies tās teritorijā, atkal strādā vairāk nekā 500 cilvēku. “Vairogs - M” specializējies augstas kvalitātes metālkonstrukciju ražošanā, gatavo mastus, arī mobilajiem telefona sakariem. “Rīgas vagonbūves rūpnīca” atjauno elektriskos pasažieru vilcienus Latvijai un, izmantodama Krievijas un Ukrainas “rīvēšanos”, draudzējas ar ukraiņiem.

Daudz ko tomēr varēja izdarīt savādāk. Esmu daudz bijis kaimiņos Igaunijā un Lietuvā, arī bijušajās tā saucamās sociālisma nometnes valstīs. Nupat atgriezos no Čehijas, rudens izstādes Brno. Lielākajā daļā valstu valdības mēģināja amortizēt triecienu uzņēmumiem, kad tie zaudēja Austrumu tirgu. Pie mums notika pilnīgi otrādi. Kad 90. gadu sākumā vēl bija valsts pasūtījums un uzņēmumi dzina prom savu produkciju uz Krieviju, naudu pretī nesaņemot, protams, radās parādi. Ne tikai piegādātājiem, bet arī nodokļu parādi. Mums nevienu nodokļu parādu nenorakstīja, tieši otrādi - bija sistēma, lai gada laikā nodokļu parāds vismaz dubultotos. Tādā veidā tika iznīcināta lielākā daļa uzņēmumu, un tiem, kas izdzīvoja, ir lielā mērā jāpateicas savai vadībai, kas spēja veikt šo brīnumu.

Arī tagad mūsu rūpniecībai nav viegli ietikt Rietumu tirgū. Mēs jau astoņus gadus piedalāmies Hanoveras mesēs. Pirmajā gadā tur bija izbrīns - kas tas par putnu? Otrajā gadā - skat’ tik, tie vēl ir dzīvi! Trešajā gadā - var jau pieiet parunāties. Nu mūs pazīst, nu mums ir pastāvīgie partneri un klienti. Pagājis ilgs un sāpīgs periods. Viss būtu gājis straujāk, ja varētu nomainīt psiholoģiju. Vēl pirms diviem gadiem man viens rūpnīcas direktors rakstīja: “Kāpēc valsts mums nenodrošina tirgu?” Mēs taču bijām pieradināti tikai ražot. Bet viss mainās arī šajā ziņā. Salaspilī nelaiķa Ieviņa institūtā (“Silava” - “LV”) ir radīts uzņēmums “Baltrotors”, taisa rotorus kokmateriālu pacēlājiem un iekrāvējiem, ļoti precīzas lietiņas. Palielina savus ražošanas apjomus par 30-50% gadā. Ir pārstāvniecības Zviedrijā, Vācijā, visā Eiropā, arī Amerikā un Kanādā. Prieks skatīties, kā viņu jaunās meitas strādā starptautiskās izstādēs. Prot valodas, iet kā tanki!

Lielie flagmaņi ir vai nu sadalījušies vairākās specializētās daļās kā Dīzeļrūpnīca - “Rīgas dīzelis Instruments”, “Rīgas dīzelis Agregāti”, vai, kā “Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca”, kas tagad ir pilnīgi privāts uzņēmums un vēl turpina restrukturēties, turpina ražot elektroiekārtas RVR, Demihiem, Ukrainai un pagājušajā gadā atjaunojusi arī savu pulvermetalurģijas ražotni. Vai arī pārcēlies uz citu vietu kā Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, kas tagad saucas “Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca Āzene”. Pēc mēslu ārdītājiem bija milzīgs pieprasījums un pēc speciāla pasūtījuma tos uztaisa arī tagad, bet galvenā produkcija ir traktoru piekabes, kuras var gāzt uz trim pusēm.

Stāsts par “VEF” ir īpašs, no manas nozares tur nav daudz - “VEF-REC”, kas izveidots no bijušā mehāniskā un remontu ceha un ražo kokapstrādes darbgaldus un hidroturbīnas mazajām spēkstacijām. Kontrolpakete pieder amerikāņiem. Tajā teritorijā ir arī somu uzņēmums, kurā mūsu konstruktori izstrādā ļoti sarežģītas nestandarta tehnoloģiskās iekārtas. Krustpils ielā ir tīrs latviešu uzņēmums ar itālisku nosaukumu “Peruza”, kur bijušie “VEF” konstruktori ražo sarežģītas iekārtas pārtikas rūpniecībai. “Vai jums ir kāda problēma?” Aizejiet, “Peruza” uztaisīs, ko vien jums vajag. Augstas tehnoloģijas iekārtas ražo “Dambis”, bijušais “Komutators”, bet arī tam ir problēmas, kaut vai sakarā ar mobilo telefonu ražotņu lejupslīdi Zviedrijā, jo tur viņiem bija liels pasūtījums. Interesants uzņēmums ir “Kokarde” - bijušais krievu armijas “Arsenāls”, kurā pie Māras dīķa remontēja automātus un citus ieročus. Tagad tur uz modernām iekārtām ražo ārkārtīgi plašas nomenklatūras metāla produkciju, galvenokārt “Otto” katalogam.

Un, gods un slava, - “Sidrabe”, bijušais Vakuumpārklājumu birojs, kuru tā ilggadējais vadītājs Edgars Jadins pratis spodrināt patiešām sidraba spožumā - katrs agregāts un tehnoloģija ir unikāla, galvenie produkcijas noņēmēji ir Amerikā un Japānā.

“ZINĀTNES VĒSTNESIS”