Par Mārupītes zaļo miera ostu

Vides aizsardzības kluba Mārupītes nodaļas vadītāja dramaturģe Lelde Stumbre:

Mārupītes piekrastes teritorijas savdabība balstās ne tikai uz ainavas īpatnībām un arhitektonisko unikalitāti, bet arī uz pavisam konkrētiem cilvēkiem. Agrāk šī vieta lielākoties bijusi vai nu nelielu muižiņu un lauksaimnieciski apstrādātu zemju mājvieta, bet, plešoties Rīgas pilsētai, kļuva par tīkamu vietu vasarnīcu būvēšanai Māras ezera krastos, un pēdējos simts gados tā izveidojās par romantikas apdvestu vietu visdažādākajiem kultūras darbiniekiem - rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem.

Patlaban Mārupītes nodaļa ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu veic sīku apzināšanas darbu, lai apkopotu ziņas par to dažādo radošo profesiju pārstāvjiem, kuri dzīvojuši un strādājuši šīs upītes tuvumā, un, protams, atstājuši mums savus gara darbus, veltītus šai skaistajai vietai. Un tādu patiesi bijis daudz - gandrīz simts radošo profesiju pārstāvju! Kaut vai dižais mākslinieks Ludolfs Liberts, Francisks Varslavāns, Ansis Cīrulis, Valdis Kalnroze, Emīls Melderis, Biruta Delle ar savu audzēkņu studiju “Zemūdene”, tēlnieki Ojārs Feldbergs un Indulis Ranka, kurš, spītējot pilnīgi neiedomājamiem šķēršļiem, tomēr izveidojis Mārupītes tēlnieku parku. Un vēl vesela krāšņa literātu plejāde - Jānis Akuraters, Ojārs Vācietis, Dagnija Zigmonte, Ilze Binde, Alberts Bels, Jānis Rokpelnis. Pametis Rīgas centru, savās mājās netālu no Mārupītes atgriezies operdziedātājs Kārlis Zariņš.

2001. gada vasarā, vērojot straujo būvniecību un upītes izmisīgo cīniņu pret tās piemēslošanu, galu galā tika izveidota VAK Mārupītes nodaļa ar vienu vienīgu mērķi - panākt pilsētas parka statusa piešķiršanu Mārupītes piekrastes zaļajai zonai. Lai nebūtu ne mazāko iespēju iznīcināt kaut centimetru no šīs zonas, kas diemžēl rūk arvien mazāka. Mūsdienās tas notiek strauji un neglābjami. Nav pat iespējams izsekot un noskaidrot, kad atkal kādi koki tiek nocirsti, krūmi brutāli izzāģēti un milzīgas smilšu kravas aizber Mārupītes attekas, kas kādreiz kalpojušas par novadgrāvjiem, lai upītes apkārtnē neveidotos purvi, bet pavasaros un rudeņos neapplūstu tuvāko māju pagrabi. Tagad tas viss notiek, bet, kā jau tas parasts, neviens šajos procesos nav vainojams.

Šopavasar nodaļa savus spēkus apvienojusi ar tēlnieku grupu, kuri nodibinājuši savu fondu “Ulamule”. Arī viņi ieinteresēti Mārupītes piekrastes sakopšanā un uzturēšanā. Un kopīgi tika rakstīta vēstule Rīga domei ar lūgumu piešķirt šai teritorijai pilsētas parka statusu. Nu tas ir gandrīz noticis. Rīgas domes Vides komiteja izskatījusi šo jautājumu un nolēmusi šo lūgumu atbalstīt.

Patiešām - solis ir sperts. Mārupītes nodaļa kopā ar jaunizveidoto tēlnieku grupas fondu nu jau ar daudz lielāku entuziasmu varētu tiešām īstenot senloloto projektu - izveidot šajā teritorijā dabas parku, kurā tiktu saglabāts Mārupītes krastu īpatnējais reljefs, daudzveidīgā augu valsts, bet cilvēki ar savu saudzīgo roku palīdzētu ainavai veidoties. Parka projekta ietvaros paredzēts izveidot visdažādākās vietas pie Mārupītes, kas domātas aktīvai un varbūt ne tik aktīvai atpūtai, īpašas vietas gadskārtu svinēšanai, soliņus pasēdēšanai, bērnu laukumus un celiņus sportam - velosipēdistiem, slēpotājiem un tūristiem.

Jā, te varētu būt arī pilnīgi jauni Rīgas tūrisma maršruti, izveidojot takas un celiņus, pa kuriem ejot ar kultūras ceļvedi rokās, varētu uzzināt ne mazums jaunumu par šo Rīgas nomali. Ja tas viss izdotos un tiktu īstenots, mēs būtu gandrīz simtprocentīgi pārliecināti, ka pazustu arī nelikumīgo atkritumu izgāztuvju vietas un pavasara talku dienās varbūt vajadzētu tikai sagrābt pērnās lapas un salasīt vējā kritušos zarus. Bet Rīga būtu ieguvusi vēl vienu skaistu, īpatnēju parku un varbūt nepazaudētu savas zaļās pilsētas oreolu.

“VIDES VĒSTIS”