Par mazo dzirnavu dzīvotspēju

Jēkabpils rajona Salas pagasta Boķu dzirnavu saimnieks Juris Boķis kategoriski nepiekrīt mazo dzirnavu īpašnieku viedoklim par situācijas bezcerību. Boķu dzirnavas ar savu darbību ir pierādījušas pretējo.

“Mani neviens nepiespiedīs pārtraukt malšanu. Ja to izdarīs tirgus situācija, izdomāšu citu naudas pelnīšanas veidu. Bet patlaban manas mazās lauku dzirnavas maļ graudus, kurus es pērku no “Kesko Agro”. Dzirnavu galvenais pastāvēšanas nosacījums ir pircēji. Savus rudzus un “Rēzeknes dzirnavnieka” maltos kviešu miltus es vedu uz maizes ceptuvēm Līvānos, Pļaviņās, Aizkrauklē un Rīgā. Tātad 140 kilometru rādiusā no dzirnavu atrašanās vietas. Stingri uzskatu: mazajām dzirnavām ir jāpārkārtojas, jāmeklē jauni tirgi. Agrāk, pirms desmit gadiem ļoti populāra un ienesīga bija pakalpojumu sniegšana zemniekiem, bet tagad ar to izdzīvot nevar, jo daudzi sīkie zemnieki ir izputējuši,” stāsta Boķu dzirnavu saimnieks.

Pirms aptuveni četriem pieciem gadiem, kad lielās dzirnavas strauji uzlaboja miltu kvalitātes rādītājus, pēc mazo lauku dzirnavu pakalpojumiem strauji samazinājās pieprasījums, jo tām ne vienmēr piegādāja visaugstākās kvalitātes graudus.

Lielie graudu pārstrādes uzņēmumi spiež mazās dzirnavas ne tikai ar miltu kvalitāti, bet arī ar cenām. Šajā rudenī lielražotāji atkal samazināja miltu cenas. Saimnieks atzīst, ka šajā rudenī šo lielo dzirnavu spiedienu izjūtot pirmo reizi.

“Pret lielo dzirnavu diktātu es varu cīnīties, vienīgi samazinot ražošanas izmaksas. No kaut kā būs jāatsakās. Patlaban es uzņēmumā veicu direktora un šofera pienākumus, ja vajadzīgs, aizvietoju melderi. Rezerves vēl ir, kaut gan tuvojas kritiskā robeža,” uzskata Boķu dzirnavu saimnieks. Viņš stāsta, ka naudas attīstībai nepietiekot, bet uzņēmuma un ģimenes vajadzībām tās esot pietiekami.

SIA “Boķi” bez saimnieka vēl strādā grāmatvede un divi melderi. “Mani gandarī vairākas lietas: pirmkārt, varu nodrošināt vairākas darba vietas laukos un neņemu nost darbu kādam Rīgā, un, otrkārt, nekad neesmu lūdzis nevienam palīdzību. Smagi strādājot, taupot, kur vien iespējams, ar dzirnavu biznesu izdzīvot var. Ar savu darbu esmu pierādījis, ka mazās dzirnavas laukos var darboties,” uzskata saimnieks.

“Diennaktī varu samalt piecas sešas tonnas graudu. Lai palielinātu ražošanu, dzirnavās noteikti ir jāveic radikāli pārkārtojumi. Pieņemsim, ka aizņemšos bankā naudu, nomainīšu iekārtas un sākšu ražot vairāk. Bet tad ir jāiekaro lielāka miltu tirgus daļa, kas, manuprāt, ir gandrīz neiespējami. Latvijā šis tirgus pamatā ir sadalīts. Otra iespēja varētu būt lauku tūrisms. Esmu saņēmis piedāvājumu, patlaban to vērtēju.”

Uzņēmuma šābrīža finanšu stāvoklis arī neliekot mainīt nodarbošanos, jo pavisam drīz tikšot dzēsts bankas aizdevums. Dzirnavu īpašnieks arī uzskata, ka SAPARD programmas nauda ir vairāk paredzēta lielajiem uzņēmumiem, nevis tādam mikrouzņēmumam kā Boķu dzirnavas.

“Ikdienā es nedomāju, cik perspektīvas ir manas dzirnavas un vai Eiropai būsim vajadzīgi. Esmu pierādījis skeptiķiem, ka mazās dzirnavas laukos var darboties. Pieļauju, tieši šo dzirnavu dabiskie materiāli un milti, kurus es ražoju, pavisam tuvā nākotnē var kļūt pat ļoti lielu vērtību,” saka J. Boķis.

“LAUKU AVĪZE”