Par varoņiem, ar kuriem lepoties

Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Dr.habil.hist. prof. Aivars Stranga:

Ne vienu reizi vien katram no mums ir nācies sastapties ar stereotipiem - nepamatotiem, pārāk vispārinātiem, bet tomēr ar kādu patiesības devu. Arī, kā parasti, par latviešiem: vai nu kā čekistiem un Ļeņina sargiem (bet vai 1918. gadā 70% čekas komisāru nebija latvieši?), vai nu kā ebreju šāvējiem un fašistiem (bet vai Vagulāna, Tidemaņa un Arāja bandas neveica prātam neaptveramus noziegumus?). Vai pie šo stereotipu dzīvīguma neesam arī paši vismaz daļēji vainojami, negodādami pienācīgi tos daudzos tautiešus, kuri vienmēr palika uzticīgi brīvības, demokrātijas un cilvēcības ideāliem?

Liktenis pret mūsu zemi un tautu bijis reti nežēlīgs; kopš 1939. gada noziedzīgā Ribentropa-Molotova pakta mūsu dzīve bija tirānu rokās, un viņi dzīvību nevērtēja augstu. Taču tas, kā mēs reaģējām uz tirānu atnesto traģēdiju, bija mūsu pašu rakstura, mentalitātes, gribas jautājums. Viena tendence iezīmējās jau 1940. gada 17. jūnijā, valsts bojāejas brīdī. To iemiesoja gan padomju tanku bučotāji un daudzie kolaboracionisti, gan tie, kuri naivi cerēja, ka, pielienot okupantiem, viņi kalpos tautas interesēm.

Taču bija arī citi, kuri, ja arī nepretojās burtiski, tad arī nepakļāvās garīgi, nesadarbojās un neloloja ilūzijas - nesadarbošanās ir pieejama katram un vienmēr. Jau 1940. gada 5. jūlijā, kad daudzi redzami sociāldemokrāti bija gandrīz neapturami, piedāvājot savu roku okupantiem, Dr. P. Kalniņš, Saeimas legālais priekšsēdētājs - tuvā nākotnē viens no LCP vadošiem darbiniekiem, kategoriski noraidīja kolaboracionismu, paziņojot, ka pēc pēdējās padomju agresijas 1919. gadā komunisti patiešām ir mainījušies - taču nevis uz labu, kā daudzi cerēja Latvijā: “(..) viņi ir iemācījušies labāk maukt nagus (..)”. Studenti, skolnieki, nacionālie partizāni (piemēram leitnanta Simsona vadībā pie Valmieras) pierādīja, ka latviešiem ir arī drosme un griba pretoties okupācijai.

Vēl spilgtāk un traģiskāk šīs divas pretējās tendences parādījās nacistu okupācijā, kura nomainīja padomju, radot unikālu situāciju Eiropā, - īsā laikā mūsu tautai nācās piedzīvot trīs okupācijas citu pēc citas.

1942. gadā latviešu patrioti - Konstantīns Čakste, kapteinis K. Upelnieks, diplomāts Ludvigs Sēja, ģenerālis Jānis Kurelis, tautsaimnieks A. Aizsilnieks u.c. - sāka veidot organizāciju, kuras mērķis bija nevis kalpot okupantiem, bet cīnīties par lielajiem 18. novembra ideāliem - brīvību, neatkarību un demokrātiju. Patrioti 13. augustā nodibināja Latvijas Centrālo padomi, apvienojot visus, kam bija gods un drosme. LCP ideāli bija brīva, parlamentāra Latvija Rietumu demokrātijas saimē.

Aicinot celt pieminekli LCP vadītājam Konstantīnam Čakstem, mēs gribam vienlaikus aicināt uz plašāku diskusiju par mūsu vērtību sistēmu, uz stingrāku apliecinājumu tam, ka esam pieauguši un pašapzinīgi, ka mēs noraidām kolaboracionismu un antidemokrātiju, ka esam gatavi - sirdī, dvēselē, domās - būt Eiropas demokrātiju saimē. Tas ir arī mudinājums dažādos veidos godināt tos, ar kuriem varam būt lepni, un ar lepnumu par viņiem stāstīt katram - Jāni Čaksti un Zigfrīdu Meierovicu, Žani Lipki un nacionālos partizānus, disidentus un otkazņikus, Gunāru Astru un studentu Iļju Ripsu, kurš protestēja pret padomju iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā.

Mums ir, ar ko lepoties!

“DIENA”