Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts:

Ar prāta spārniem lai ceļam Latvijas spēku

Rīgas Tehniskā universitāte atzīmē savas darbības pašus pirmsākumus, savu 140 gadu jubileju. Taču vienlaikus tā ir jubileja arī visai Latvijas augstākajai izglītībai, jo pirmo reizi pašreizējās Latvijas teritorijā tika izveidota augstākā mācību iestāde. Faktiski var uzskatīt, ka šī 19. gadsimta vidū radītā augstskola ir visu mūsu augstskolu alma mater. Augstāko izglītību šeit varēja iegūt ļoti vajadzīgās zinību jomās: inženierzinībās, mehānikā (mašīnbūvniecībā), arhitektūrā, mērniecībā, lauksaimniecībā, ķīmijā un pat komerczinībās. Tagad šajās jomās Latvijā darbojas gan valsts dibinātas, gan privātas augstskolas, it sevišķi komerczinību jomā. Inženierzinātnēs neapšaubāms līderis joprojām ir Rīgas Tehniskā universitāte.

Šāda studiju profilu daudzveidība bija par iemeslu tam, ka jaundibinātā augstskola, analoģiski Eiropā uzsāktajai tradīcijai, tika nosaukta par politehnisko, t. i., daudznozaru tehnisko augstskolu. Savos pirmsākumos tai tika dots tolaik populārais latīniskais nosaukums polytechnikum, kas gadu gaitā ir piedzīvojis dažādas transformācijas. Šeit var atzīmēt vēl vienu svarīgu faktu: Rīgas augstskola bija pati pirmā politehniskā augstskola cariskās Krievijas impērijā, kuras sastāvā toreiz bija iekļauta Latvijas pašreizējā teritorija. Slavenā Maskavas Tehniskā skola par augstskolu tika izveidota pēc dažiem gadiem.

Augstskolas rašanās bija cieši saistīta ar visām 19. gadsimta ekonomiskajām un politiskajām pārmaiņām Eiropā. Pateicoties dažādiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem, arvien ātrāk attīstījās rūpnieciskā ražošana, strauju uzplaukumu piedzīvoja dzelzceļa transports, tika būvēti jauni tilti un citas inženierceltnes. Tieši šajā laikā Rīga no slavenām tradīcijām bagātas tirdzniecības un amatniecības pilsētas sāka pārvērsties par tam laikam attīstītu industriālu centru, kur dzīvoja aptuveni 75 tūkstoši iedzīvotāju. Neapšaubāms šī procesa stimuls bija gan intensīvā dažādu preču plūsma caur Rīgas ostu, gan Rīgas cietokšņa mūru nojaukšana, kas veicināja jaunu rūpniecības uzņēmumu veidošanos Rīgas priekšpilsētās, gan arī vēlākā dzimtbūšanas atcelšana visā Krievijā, kas savukārt radīja jauna darba spēka pieplūdi tā laika fabrikās.

Rīgas Biržas komitejas pārstāvji kopā ar tirgotāju un amatnieku ģilžu progresīvākajiem pārstāvjiem saprata, ka šajos jaunajos apstākļos ir jānodrošina Rīgas konkurētspēja starptautiskajā tirgū, ir jāveido tehniskā inteliģence, jāizglīto cilvēki, kas būs spējīgi ne tikai strādāt ar jauno ražošanas tehniku, bet arī dot idejas tālākiem sasniegumiem.

Foto: A.F.I.

Ivars Knēts. Dzimis 1938. gada 17. septembrī Rīgā. Absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti (1961). Dr. habil. sc. ing., RTU rektors (no 1999), profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (no 1992), Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas īstenais loceklis (no 1999), Latvijas Augstākās izglītības padomes loceklis, Latvijas Zinātnes padomes loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta loceklis, Pasaules Biomehānikas padomes loceklis (no 1990), Latvijas Medicīnas akadēmijas Goda doktors (no 2000). Zinātniskā darba virzieni: cietvielu mehānika, kompozīto materiālu mehānika, biomehānika, bioloģisko audu mehānika, biomateriāli. Vairāk nekā 200 zinātnisko publikāciju autors, tostarp trīs monogrāfijas un seši patenti ārvalstīs.

Pamatojoties uz vairāku Vācijas ekspertu lietišķajiem padomiem, tika pieņemts vēsturiskais lēmums atbalstīt privātas politehniskas augstskolas izveidošanu un finansēšanu. Protams, bija vajadzīga arī oficiāla Krievijas Valsts padomes un paša cara atļauja augstskolas atvēršanai. Tā tika saņemta 1861. gada maijā. Pagāja gads, meklējot nākamos studentus, un tad arī noskaidrojās, ka viņu sagatavotības līmenis, lai spētu studēt, nav pietiekams. Līdz ar to 1862. gadā pirmie mācības sāka sagatavošanas nodaļas audzēkņi. Jāteic, ka studiju prasības Rīgas Politehniskajā augstskolā (Rīgas politehnikumā) bija ļoti augstas. Piemēram, pirmajā inženieru nodaļas izlaidumā 1867. gadā no desmit studijas sākušajiem augstskolu pabeidza tikai divi studenti. Interesanti atzīmēt, ka starp šīs pašas nodaļas 1868. gada izlaiduma arī diviem studijas beigušajiem inženieriem viena vārds bija Georgs (Džordžs) Armitsteds. Pēc daudziem gadiem, 1901. gadā, viņš kļuva par Rīgas pilsētas galvu, un tieši viņa darbības laikā Rīga kļuva par vienu no lielākajiem rūpniecības centriem cariskajā Krievijā.

Sākotnēji Rīgas Politehniskajā augstskolā mācības notika vācu valodā. Tas deva iespēju šeit strādāt daudziem Vācijas, Šveices un Austrijas zinātniekiem un mācībspēkiem. It sevišķi ietekmīgs bija Cīrihes Politehniskās augstskolas (tagadējās ETH Zūrich) absolventu un mācībspēku devums. Interesanti atzīmēt, ka šīs Šveices augstskolas 1868. gada absolvents Vilhelms Riters deviņus gadus sekmīgi strādāja par profesoru Rīgas Politehniskajā augstskolā, bet pēc atgriešanās Cīrihē kļuva par savas kādreizējās alma mater rektoru.

Vienlaikus ar jauno speciālistu gatavošanu Rīgas Politehniskajā augstskolā intensīvi attīstījās arī zinātniskā darbība. Neapšaubāmi, pats izcilākais Rīgas Politehniskās augstskolas zinātnieks bija Rīgā dzimušais profesors Vilhelms Ostvalds, kurš vēlāk, strādādams jau Vācijā, kļuva par Nobela prēmijas laureātu. Varam pieminēt tādus izcilus zinātniekus kā Augusts Teplers, Svante Arrēniuss, Karls Bišofs, Pīrs Bols, Maksimiliāns Glāzenaps, Pauls Valdens, Engelberts Arnolds un vēl daudzus citus, kuri nesa Rīgas vārdu plašajā zinātnes pasaulē.

Tomēr Krievijas impērijā arvien vairāk sāka izpausties rusifikācijas tendences. 1896. gadā Rīgas augstskola ieguva ne tikai jaunu nosaukumu — Rīgas Politehniskais institūts (RPI), bet par mācību valodu tika pasludināta krievu valoda. Tas izraisīja daļu vāciski runājošo Eiropas valstu mācībspēku aizbraukšanu no Rīgas. Taču augstskola joprojām skaitījās ļoti prestiža: tās beidzēji ieguva speciālu statusu un viņus neiesauca dienēt armijā.

Līdz 1912. gadam, kad RPI svinēja savu 50 gadu jubileju, augstskolā bija mācījies 9931 students. Daudzi no viņiem veidoja to talantīgo arhitektu, inženieru, lauksaimnieku un komercdarbinieku kopu, kas palīdzēja Rīgai šā gadsimta sākumā kļūt par Eiropas mēroga pilsētu, par vienu no lielākajām industriālajām pilsētām Krievijas impērijā pēc Maskavas un Pēterburgas. Jāpiemin, ka RPI absolventu vidū ir Polijas pirmskara Valsts prezidents Ignācijs Moscickis, Polijas armijas ģenerālis Vladislavs Anderss, Lietuvas Ministru prezidents Jozs Tūbelis un daudzas citas slavenības.

Viss mainījās, kad sākās Pirmais pasaules karš, — RPI 1915. gadā vispirms tika evakuēts uz Tērbatu, bet pēc tam uz Maskavu. Vācu okupācijas laikā, pēc Brestas miera līguma noslēgšanas, Rīgā sāka atgriezties gan bijušie RPI studenti, gan mācībspēki. Gandrīz pēc gada ilga sagatavošanās perioda, 1918. gada rudenī, RPI telpās darbu sāka vāciskā Baltijas Tehniskā augstskola. Lai gan mācību valoda atkal bija vācu valoda, daudzi RPI studenti atsāka studijas, par mācībspēkiem strādāja vairums bijušo RPI profesoru. Taču augstskola darbojās tikai pāris mēnešu. Šie bija vēsturiskie pārvērtību mirkļi: 1918. gada novembra sākumā Vācijā sākās revolūcija un tā kapitulēja karā, Latvija tika proklamēta par neatkarīgu valsti, Krievija lauza Brestas miera līgumu un sāka uzbrukumu Latvijai un Igaunijai.

Bijušie RPI studenti pēc studentu korporācijas “Talavija” biedra Alberta Brunera (vēlākā fabrikas “Furnieris” direktora) vadītās vispārējās studentu sapulces aicinājuma izveidoja Studentu rotu, kas ar kaujām pavadīja pirmo Latvijas valdību tās ceļā no Rīgas uz Liepāju. Rotā no 216 karavīriem 53 bija talavieši, bet 45 — seloņi. Par rotas komandieri bija iecelts selonis Nikolajs Grundmanis, bet pēc viņa traģiskās nāves šo pienākumu uzticēja RPI arhitektūras studentam Arturam Galindomam.

Īsajā padomju varas valdīšanas laikā (Rīgā — nedaudz vairāk par četriem mēnešiem, bet, piemēram, Ventspilī tikai pusotru mēnesi) viens labs darbs tomēr tika izdarīts: uz RPI bāzes tika radīta Latvijas Augstskola, kurā mācības pirmo reizi mūsu tautas vēsturē notika latviešu valodā.

Pēc P. Stučkas valdības padzīšanas 1919. gada maijā un galīgo attiecību noskaidrošanas ar vācu armiju jūnijā un jūlijā atkal sākās intensīvs darbs, lai atjaunotu studijas. Tika paziņots, ka Latvijas Augstskola bijušajās RPI telpās studijas jaunā kvalitātē atsāks 28. septembrī. Bijušās RPI fakultātes un daudzi tās mācībspēki iekļāvās Latvijas Augstskolas sastāvā un sākumā veidoja tās kodolu. Arī pirmie Latvijas Augstskolas absolventi bija kādreizējie RPI studenti, kas studijas jau bija sākuši vai nu pirms kara Rīgā, vai kara laikā Maskavā. 1923. gadā, kad Latvijas Republikas Saeimā tika apstiprināti Augstskolas jaunie statūti, tā ieguva lepno nosaukumu — Latvijas Universitāte.

Liels skaits RPI bijušo studentu pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kļuva par atbildīgiem Latvijas valsts darbiniekiem. Četri no viņiem ir bijuši ministra prezidenta amatā: Komercijas nodaļas 1911. gada absolvents Zigfrīds Anna Meierovics (1921—1923; 1923—1924), 1892. gada absolvents būvinženieris Jānis Pauļuks (1923), Lauksaimniecības nodaļas 1903. gada absolvents Hugo Celmiņš (1924—1925; 1928—1931) un Komercijas nodaļas absolvents Ādolfs Bļodnieks (1933—1934). Z. Meierovics, izņemot pāris mēnešus, bija ārlietu ministrs kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas līdz pat traģiskajai bojāejai 1925. gadā. RPI absolventi daudzkārt bijuši arī citu ministru amatos: finansu (5), satiksmes (3), tirdzniecības un rūpniecības (3), lauksaimniecības (7), izglītības (4), satiksmes un darba (5), ārlietu (2), iekšlietu (2), apgādes (2) un pat tieslietu (1) ministra amatā.

Arī atbildīgo Rīgas pilsētas galvas amatu gandrīz visu pirmās Latvijas brīvvalsts laiku ieņēma RPI absolventi: Alfrēds Andersons (1921—1928), Hugo Celmiņš (1931—1935) un Roberts Liepiņš (1936—1940). Latvijas Universitātes rektora amatā bija arhitekts Eižens Laube, būvinženieris Mārtiņš Bīmanis un ķīmiķis Mārtiņš Prīmanis. Arī admirālis Teodors Spāde, Latvijas Bankas dibinātājs Alfrēds Riekstiņš un Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents Paulis Lejiņš nāk no slavenās RPI saimes.

Pēc Otrā pasaules kara inženierizglītību joprojām varēja iegūt toreizējās Latvijas Valsts universitātes (LVU) sastāvā esošajās fakultātēs, taču studiju saturu jau noteica Padomju Savienības centrālās ministrijas. Lai panāktu lielāku un efektīvāku inženierizglītības attīstību, 1958. gadā no LVU tika atdalītas Celtniecības, Ķīmijas un Mehānikas fakultātes, atkal atjaunojot RPI. Vienlaikus “mehāniķi” sadalījās divās daļās, izveidojot Mehānikas un Elektroenerģētikas fakultātes. Kopā mācības RPI atsāka aptuveni 3000 studentu.

Turpmākie gadi saistās ar inženierizglītības prestiža strauju celšanos. 70. gados RTU jau kļuva par lielāko augstskolu Baltijas republikās — gandrīz visās galvenajās inženierzinātņu jomās, kā arī arhitektūrā un inženierekonomikā, 11 fakultātēs mācījās aptuveni 17 tūkstoši studentu. 80. gadu nogalē RPI ieguva augstāko kategoriju PSRS augstskolu klasifikācijā. Tas nozīmēja gan lielākas algas mācībspēkiem, gan papildu finansējumu zinātnei.

1990. gada 19. martā tika apstiprināts mūsu augstskolas jaunais nosaukums — Rīgas Tehniskā universitāte. Mainījās ne tikai nosaukums, bet arī mūsu studiju sistēma, tika ieviesti pavisam jauni, mūsdienu ekonomiskajiem apstākļiem atbilstoši studiju virzieni. Atjaunotās Latvijas Republikas apstākļos 1992. gadā sākām mācības jaunajās bakalaura un maģistra studiju programmās. Daudzas Eiropas valstis — Vācija, Francija, Itālija, Spānija — tikai tagad, 2002. gadā, sāk pāriet uz šo sistēmu, lai nākotnē nodrošinātu vienotu Eiropas izglītības telpu atbilstoši Boloņas konvencijas prasībām. Mēs ar savu pieredzi šajā ziņā jau esam soli priekšā. To apstiprina arī fakts, ka gan praktiski visas mūsu studiju programmas ir izgājušas starptautisko ekspertīzi un ir oficiāli akreditētas, gan arī RTU kopumā ir starptautisku ekspertu pozitīvi novērtēta un akreditēta Latvijas Augstākās izglītības padomē.

Mūsu līdzšinējā galvenā studiju struktūra sastāv no diviem līmeņiem. Pirmajā, trīs gadu ilgajā bakalaura studiju posmā, studenti iegūst gan labu bāzes izglītību, gan sāk jau nedaudz specializēties izvēlētajā studiju programmā. Sākotnēji šis studiju līmenis tika uzskatīts par starpposmu, kuram nav pabeigtas augstākās izglītības statusa, kaut arī pēc šo trīs gadu studiju beigšanas studenti saņēma diplomu par bakalaura grāda iegūšanu. Pēc tam studentam obligāti bija jāizvēlas: turpināt trīs gadus ilgas studijas maģistrantūrā, nākotnē orientējoties uz zinātnisko un akadēmisko karjeru, vai arī turpināt divus gadus ilgas profesionālās studijas, iegūstot inženiera, arhitekta vai ekonomista kvalifikāciju. Vienlaikus pastāvēja arī neatkarīgas četrus gadus ilgas inženierstudijas bez bakalaurantūras prasību izpildes.

Patlaban atbilstoši jaunajām prasībām akadēmiskajās studijās sākam pāriet uz trīs vai četru gadu ilgām bakalaura studijām ar sekojošām divus gadus ilgām maģistra studijām, turklāt katrs no šiem etapiem ir oficiāli pabeigts augstākās izglītības posms, un absolvents var meklēt savu vietu plašajā un sarežģītajā darba tirgū. Vienlaikus profesionālajās studijās arī attīstās jauna studiju sistēma: ne mazāk kā četri gadi ir vajadzīgi profesionālā bakalaura grāda un inženiera kvalifikācijas iegūšanai, bet tālāk ir iespējamas vienu līdz divu gadu studijas profesionālajā maģistrantūrā. Pēc maģistra grāda iegūšanas paveras ceļš uz doktorantūru un lielo zinātnes pasauli.

Patlaban RTU studijas dienas nodaļā notiek astoņās fakultātēs: Arhitektūras, Būvniecības, Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas, Elektronikas un telekomunikāciju, Enerģētikas un elektrotehnikas, Inženierekonomikas, Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas, Transporta un mašīnzinību fakultātē. Vienlaikus darbojas arī Vakara un neklātienes studiju departaments, kas uz fakultāšu bāzes nodrošina studijas strādājošajiem. RTU darbojas ne tikai Rīgā, tai ir filiāles arī Daugavpilī, Liepājā un Ventspilī.

Patlaban RTU studē aptuveni 12 500 studentu, no kuriem aptuveni 2000 savas studijas apmaksā paši. Sākot no 2002. gada, izglītības un zinātnes ministrs slēdz līgumu ar RTU rektoru par noteikta studentu skaita finansēšanu no valsts budžeta dotācijām gan par noteiktu absolventu skaitu, gan pa studiju jomām.

Diemžēl noteiktais valsts finansējums nodrošina studijas tikai 5795 bakalaurantūras un profesionālo studiju vietās, 1297 maģistrantūras vietās un 182 doktorantūras vietās. Tas nozīmē, ka aptuveni 3,2 tūkstošus studentu Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēki patlaban apmāca, nesaņemot par to nekādu finansējumu. Vienlaikus jāatzīmē, ka arī piešķirtais finansējums ir tikai aptuveni 60 % no tā nepieciešamā apjoma, kāds būtu jāsaņem atbilstoši Ministru kabineta 1999. gadā noteiktajam rīkojumam. Tiek solīts, ka finansējuma apjoms katru gadu nedaudz pieaugs, nepieciešamo līmeni sasniedzot 2012. gadā. Tas nozīmē, ka tikai pēc desmit gadiem katrs studējošais saņems to pilno valsts finansējumu, kāds nepieciešams kvalitatīvas izglītības iegūšanai. Pagaidām jāiztiek ar to, kas ir…

Par spīti visām grūtībām, aptuveni 600 cilvēku lielais RTU akadēmiskais personāls pašaizliedzīgi turpina darbu gan studiju nodrošināšanā, gan zinātniskā darba organizēšanā un izpildē. Tomēr arvien aktuālāks kļūst jautājums par akadēmiskā personāla atjaunošanu.

Straujā intelektuālo vērtību prestiža krišanās Latvijā, augstskolu mācībspēku un zinātnieku nelielās algas, niecīgās doktorantu stipendijas un nespēja atjaunot mūsdienu līmenim atbilstošas zinātniskās pētniecības iekārtas izraisīja atbilstošu kadru maiņu. Arvien vairāk augstas kvalifikācijas inženierzinātņu speciālistu meklē un atrod ļoti labi apmaksātu darbu ārzemēs vai bagātās ārzemju privātfirmās tepat, Latvijā. Arvien mazāk inženierzinātņu speciālistu vēlas turpināt ilgās un grūtās doktorantūras studijas un pētniecības darbu doktora zinātniskā grāda iegūšanai, jo tie nenodrošina pietiekamu ekonomiskās eksistences līmeni. Tieši tāpēc akadēmiskajā personālā iekļaujas maz jauno zinātnieku, un līdz ar to šā personāla vidējais vecums ar katru gadu pieaug par gandrīz vienu gadu, patlaban jau pārsniedzot 58 gadus.

Vienlaikus gan jāatzīmē, ka zinātnisko publikāciju skaits nesamazinās, it sevišķi pieaug referātu skaits dažādās starptautiskās konferencēs, veidojas aktīva starptautiskā sadarbība. Arvien vairāk RTU zinātnieku iekļaujas dažādās starptautiskās programmās un projektos.

Rīgas Tehniskās universitātes studentu un mācībspēku lielais kolektīvs savas augstskolas 140 gadu jubileju sagaida ar pārliecību, ka daudzo inženierzinātņu jomu tālākā attīstība Latvijā palīdzēs mūsu valstij pilnvērtīgi iekļauties nākotnes Eiropas Savienībā, veicinās inovatīvo darbību, dos iespēju veidot uz zinātni balstītu ražošanu un kļūt par pilnvērtīgiem informācijas sabiedrības locekļiem.