No Lazdonas līdz pasaules diplomātu saloniem

Par Latvijas diplomātiem brāļiem Emīlu un Juri Vīgrabiem

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Vīgrabs: 1. Emils, diplomāts, dz. 27.5. 1887 Lazdonā, lauks. dēls. 1897 — 1905 studēja tbas Tērbatas, Freiburgas un Maskavas U, 1912 beidza Pēterburgas U, 1914 — 21 Krievijas un Ljas armijā, 1921 — 33 sekretārs dažādās Ljas sūtniecībās, 1933 — 38 Ārlietu M Baltijas nod. vadītājs, 1938 — 40 Ljas konsuls Karaļaučos. Kopš 1944 trimdā Francijā.

2. Juris (Georgs), iepriekšējā brālis, vēsturnieks, dz. 26.9. 1881 Lazdonā. 1904 beidza Tērbatas U teoloģijas fak., 1909—15 turpat studēja vēsturi un bij. vācu val. skolotājs ģimnazijā, 1917 — 22 skol. Tulā (Krievijā), 1922 — 25 Rigasche Nachrichten red., 1927 — 30 sūtniecības sekretārs Maskavā, 1933 — 36 Berlīnē, 1930 — 33 un 1936 — 39 Ārlietu M Rīgā, 1939 — 40 sūtniecības padomnieks Berlīnē, 1940 — 44 vācu val. lektors LU un 1946 — 49 BU; tagad dzīvo Vācijā.

Latvju enciklopēdija , 3. sēj. — Stokholma, 1953–1955, 2740.lpp.

Diplomāts Emīls Vīgrabs

Tā kā no Vīgrabiem te pirmais minēts Emīls, ar viņu arī sāksim stāstījumu par brāļiem diplomātiem. Muižas rentnieka dēls no Lazdonas, 1905. gadā absolvējis Rīgas ģimnāziju, būdams zinātvēlmes pilns, devās tālos ceļos — jaunais vidzemnieks studēja tiesības un vēsturi Tērbatas, Leipcigas, Freiburgas (Vācijā) un Maskavas universitātē, iekams 1914. gada 7. jūnijā saņēma Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes pirmās šķiras diplomu (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1667.l., 6.lp.; turpmāk — LVVA).

Visu Pirmo pasaules karu E. Vīgrabs pavadīja aktīvajā armijā. Militārais dienests turpinājās arī Latvijā, kur viņš atgriezās 1920. gada maijā. Robežsargu divīzijas virsleitnanta šineli varēja pakārt tikai 1921. gada rudenī.

Akadēmiska izglītība, labas svešvalodas (krievu, vācu, franču) un dzīves rūdījums acīmredzot bija tie faktori, kas pavēra ceļu uz prestižo Ārlietu ministriju: ar ministra Zigfrīda Meierovica 1921. gada 9. septembra pavēli Nr. 213 viņu iecēla par resora politiski ekonomiskā departamenta austrumu nodaļas II šķiras sekretāra v.i. ( ar sekretāru tolaik nesaprata tehnisko sekretāru, bet valsts ierēdni). Jau pēc mēneša v.i. tika noņemts, bet vēl pēc četriem mēnešiem E. Vīgrabu paaugstināja par I šķiras sekretāru (LVVA, turpat, 6. lp.).

Kad, kā saka, deguns ministrijā bija apsildīts, pirmo reizi vajadzēja doties darbā uz tuvējām ārzemēm — Lietuvu, kuru gan vēl bija neierasti par tādu saukt. Ar Z. Meierovica 1922. gada 3. jūlija pavēli Nr. 63 E. Vīgrabu iecēla par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā kaimiņvalsts toreizējā galvaspilsētā Kauņā. Nepilna gada laikā, kas tika pavadīts brāļu tautas zemē, pats nozīmīgākais darbs bija piedalīšanās konvencijas sagatavošanā par koku pludināšanu pa Daugavu, Lielupi un citām pierobežas upēm. 1923. gada 23. martā viņš saņēma pilnvaru parakstīt šo nozīmīgo dokumentu (turpat, 6. lp.).

Bet ceļš atkal bija zem kājām — Z. Meierovics 1923. gada 28. jūnijā izdeva pavēli Nr. 55, ar kuru E. Vīgrabu iecēla par otro sekretāru Latvijas sūtniecībā Vācijā (LVVA, turpat). Berlīnē gan izdevās ierasties tikai 10. augustā, jo kādu laiku vēl vajadzēja aizvietot Latvijas sūtni Kauņā Ludvigu Sēju.

Nepilns gads pagāja Vāczemē, un Z. Meierovics ar vienu no savām pēdējām pavēlēm 1925. gada 15. jūlijā (viņš aizgāja traģiski bojā tā paša gada 22. augustā) pārcēla E. Vīgrabu darbā par Latvijas sūtniecības pirmā sekretāra v.i. Maskavā (LVVA, turpat). Kālab tāda svaidīšana? Jādomā, ka pats galvenais iemesls bija diplomātu trūkums jaunajai valstij. Ārlietu ministrija šajā ziņā dzīvoja, tā teikt, no rokas mutē, un tāpēc vajadzēja pieredzējušākos darbiniekus mētāt no valsts uz valsti, no pilsētas uz pilsētu.

Pavadījis savas jaunības pilsētā nepilnu pusotru gadu, E. Vīgrabs, pildot kārtējā ārlietu ministra Kārļa Ulmaņa 1926. gada 7. decembra pavēli Nr. 131, atgriezās Rīgā, lai kļūtu par ārlietu resora austrumu nodaļas vadītāju. Ar austrumiem tolaik saprata galvenokārt lielo Rīteiropas kaimiņu Padomju Savienību, kas nebija no labākajiem robežniekiem. Bet sadzīvot vajadzēja, turklāt ne tikai sadzīvot, bet arī tirgoties. E.Vīgrabs bija to Latvijas tautsaimnieku, politiķu un diplomātu vidū, kuri izstrādāja un 1927. gada jūnijā noslēdza pirmo tirdzniecības līgumu ar PSRS.

Strādājot Maskavā un pēc tam vadot austrumu nodaļu Ārlietu ministrijā Rīgā, viņš labi iepazina ne tikai padomju politiku, bet arī ekonomiku. Viens no šīs kompetences publiskotajiem rezultātiem bija diplomāta apjomīgais raksts “Padomju Krievijas saimnieciskā dzīve” , kuru 1928. gadā publicēja žurnāls “Izida”. Šī apcere ir augstu vērtējama divējādā ziņā. Pirmkārt, tā bija viena no nedaudzajām šai tematikai veltītajām publikācijām Latvijā 20. gados. Otrkārt, E. Vīgraba raksts ir kritisks, taču nav, kā saka mūsdienās, politizēts vai ideoloģizēts. Tā pamatā ir tabulās ietvertu konkrētu statistikas datu objektīva, zinātniska analīze.

Ārlietu ministrs Antons Balodis ar 1928. gada 10. decembra pavēli Nr. 71 dienesta labā pārcēla E. Vīgrabu uz Parīzi par Latvijas sūtniecības pirmo sekretāru. Ministrija 1930. gada 20.martā uzdeva viņam pārzināt arī visas konsulārās un tirdznieciskās lietas Francijā (LVVA, turpat, 7.lp.).

Kad E. Vīgrabs ilggadējā sūtņa Parīzē (1926—1933) Viļa Šūmaņa vadībā bija iedziļinājies arī diplomātiskā darba finesēs, ārlietu ministrs Voldemārs Salnais 1933. gada 13. februārī uzticēja viņam vadīt vienu no svarīgākajām resora struktūrvienībām — Baltijas valstu nodaļu (LVVA, turpat, 8. lp.). Tas vienlaikus bija gan paaugstinājums, gan uzticība ieņemt visnotaļ komplicētu posteni. Vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Vācijā pie varas bija nācis nacisms ar visām no tā izrietošajām sekām, otrkārt, beidzot vajadzēja pielikt punktu ilgajam Baltijas valstu antantes veidošanas procesam. Kā vienā, tā otrā sakarā E. Vīgrabam bija ne tikai saspringti jāstrādā Rīgā, bet arī bieži jādodas komandējumos uz kaimiņvalstīm, vai nu vienam pašam, vai kopā ar ministru.

Diplomātam vajadzēja darboties Latvijas delegācijā muitas ūnijas priekšdarbu veikšanai ar Igauniju, pildīt savas valsts pārstāvniecības locekļa pienākumus sarunās ar Lietuvu par tirdzniecības līguma noslēgšanu, reprezentēt Latviju preču kompensācijas vienošanās parakstīšanai ar Poliju utt.

E. Vīgrabam 1933. gada augustā bija jāpavada V. Salnais braucienā uz Tallinu, kur pēdējais apspriedās ar savu igauņu kolēģi Jūliusu Seljamā. Šīs un turpmākās sarunas nepalika bez rezultātiem: 1934. gada 17. februārī V. Salnais un J. Seljamā parakstīja Rīgā Latvijas un Igaunijas savienības līgumu, uzlabojot un papildinot 1923. gada 1. novembra aizsardzības līgumu, kas bija slēgts uz desmit gadiem. E. Vīgrabs bija viens no jaunā dokumenta autoriem. Savienības līguma 1. pants paredzēja abu valstu ārlietu ministru periodiskas konferences vismaz divas reizes gadā, bet pēc vienas vai otras valsts pieprasījuma arī ārkārtējas konferences. 2. pants noteica, ka šo konferenču mērķis ir saskaņot abu valstu vispārējo politiku, apspriežot visus kopējos jautājumus. 3. pants paredzēja padomi abu valstu likumdošanas saskaņošanai ar tiesībām nodibināt atsevišķu komisiju saimniecisko problēmu apspriešanai. 4. pants noteilainca abu valstu pārstāvēšanu starptautiskās konferencēs uzticēt jauktai delegācijai, vienas valsts delegācijai vai delegātam. 5. pants paredzēja abu valstu diplomātisko un konsulāro pārstāvju darbības saskaņošanu ārzemēs iespēju robežās. 6. pants paredzēja arī citu valstu iespēju pievienoties šim līgumam, tā paplašinot savienības bāzi. Vienošanās autori bija strādājuši patiešām profesionāli, par ko liecina fakts, ka Latvijas Saeima līgumu ratificēja 1934. gada 23. martā, pretim balsojot tikai diviem deputātiem.

1933. gada decembrī Rīgā viesojās Somijas ārlietu ministrs A.Haksels. Viņa sarunas ar V.Salno, kurās piedalījās arī E.Vīgrabs, pēdējais aplūkoja 1934. gada 3. janvāra pārskatā.

Somi apsveica Latvijas un Igaunijas attiecību paplašināšanos, bet Lietuvas tuvināšanās mēģinājumus raksturoja tikai kā “interesantus”. Ministri vienojās par regulārām vizītēm, uzdodot arī saviem sūtņiem ārzemēs uzturēt ciešākus kontaktus, tāpat nodibināt tuvākus sakarus starp armiju ģenerālštābiem, pirms lielām konferencēm mēģināt saskaņot abu valstu pozīciju, attīstīt preses sakarus un organizēt redaktoru viesošanos.

E.Vīgrabs bija kopā ar V.Salno viņa vizītēs Stokholmā un Helsinkos 1934. gada janvārī. Par šo braucienu diplomāts publicēja rakstu Latvijas un Igaunijas biedrības mēnešrakstā. “No visa piedzīvotā Stokholmā,” raksta E.Vīgrabs, “visspilgtāki atmiņā iespiedās pieņemšana un brokastis pie karaļa Gustava V. Zviedrijas iemīļotais karalis tiešām jau no pirmā brīža atstāj visdziļāko iespaidu ar savu pārsteidzošo vienkāršību, atklātību, ar ko iezīmēta viņa izturēšanās un arī saruna un spriedumi.” Zviedrijas ārlietu ministra R.Sedlera rīkotajās vakariņās par godu Latvijas viesiem “piedalījās vai visas ievērojamākās personas valdībā, saimnieciskā dzīvē un politiskās aprindās”.

Arī Helsinkos, atcerējās E.Vīgrabs, “viss mūsu laiks bija jau iepriekš sadalīts starp oficiālām apspriedēm un pieņemšanām, rezervējot tikai pāris stundas pilsētas apskatei”. V.Salno vispirms pieņēma Somijas prezidents P.Svinhufvuds. Audiencei sekoja viņa rīkotās brokastis. Prezidents, rakstīja E.Vīgrabs, “šis sirmais tautas darbinieks, varētu teikt, iemieso somu tautas labākās īpašības, nosvērtību, pašapzinātību, bet reizē ar to atklātu sirsnību iepretim draugiem, — un mēs varējām sajust, ka viņš mūs par tādiem novērtē”.

Vakarā A.Haksela organizētajā pieņemšanā par godu V.Salnajam piedalījās valdības locekļi, diplomātiskais korpuss, ievērojamas sabiedrības personas, kopā ap 400 cilvēku. Raksta autora vērtējumā, “tā tiešām draudzīgā uzņemšana, kuru mēs visur atradām, vēl pastiprināja to labo iespaidu, ko mēs šeit guvām no ļaudīm, kurus satikām, un arī no pilsētas”.

V.Salnais, E.Vīgrabs un Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters Helsinkos vienojās ar somu ārpolitisko vadību apmainīties ar informāciju par politisko darbību un sakariem, kā arī saimnieciskajiem kontaktiem. Nolēma pastiprināt abu valstu militāro iestāžu sadarbību. Diplomāti uzskatīja, ka vismaz reizi gadā būtu jāorganizē abu valstu ārlietu ministru konferences. Nolēma veidot Latvijas un Somijas preses antanti.

Pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas saprašanās un sadarbības līguma parakstīšanas Ženēvā 1934. gada 12. septembrī, resp., Baltijas valstu antantes nodibināšanas, E.Vīgrabs publicēja jau minētā mēnešraksta, kas iznāca latviešu un igauņu valodā, 4. burtnīcā šim svarīgajam notikumam veltītu rakstu. Tas sākās ar vārdiem: “Doma par Baltijas valstu savienību ir tikpat veca kā Baltijas valstis pašas. Vairākkārt ir mēģināts stāties pie šīs domas realizēšanas un nav trūcis nopietnas gribas to panākt. (..) No sākuma Baltijas valstu sadarbības izveidošanā piedalījās visas Baltijas valstis, kuras pēc lielā pasaules kara atdalījās no bijušās Krievijas impērijas. “Taču beidzot tikai Latvija un Igaunija palika uzticīgas iesāktajam darbam, noslēdzot 1923. gada 1. novembrī aizsardzības līgumu, kuru nostiprināja, 1934. gada 17. februārī parakstot “Savienības organizācijas līgumu”. Pēdējais dokuments paredzēja iespēju tam pievienoties arī trešajām valstīm. Lietuva sekoja šim netiešajam aicinājumam un griezās pie Latvijas un Igaunijas ar priekšlikumu nodibināt ciešāku kopdarbību. Pēc sekmīgām sarunām Baltijas zemes noslēdza 12. septembra līgumu, “kas atrada jo siltu atbalstu ne tikai līgumslēdzēju valstu sabiedriskā domā, bet arī visā Eiropā”.

E.Vīgrabs uzsvēra: “Neapstrīdams, ka tāda savienība atzīstama vienīgi par drošības un miera nostiprināšanas faktoru Eiropas ziemeļaustrumdaļā un ar to arī visā Eiropā, kas nav vērsta ne pret vienu valsti”. Pēc viņa ieskata, līguma pamatā liktas divas domas, divi centieni: pirmkārt, veicināt miera uzturēšanu un nodrošināšanu un, otrkārt, attīstīt sadarbību savā starpā, saskaņojot savu ārpolitiku Tautu Savienības pakta garā un veicinot ciešāku saprašanos starp Baltijas valstīm plašākā nozīmē. Līgums šajā nolūkā nosaka vispirms triju valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, kā arī diplomātisko un konsulāro pārstāvju un delegātu sadarbību starptautiskās konferencēs. Tas paredz nokārtot miera ceļā, taisnības un patiesības garā visus tos jautājumus, kas varētu radīt pretešķības triju valstu starpā. Vēlreiz pasvītrojot apņemšanos veicināt Baltijas valstu tuvināšanos, līgums paredz iespēju tam pievienoties trešajām valstīm. Tādējādi lieku reizi atzīmēts, ka tam nepiemīt kaut kādas agresivitātes pazīmes. Publikācijas nobeigumā tās autors ar gandarījumu konstatēja, ka “visās trijās valstīs uz visnoteiktāko atzīta līguma nozīme, konsolidējot šo valstu politisko un arī saimniecisko stāvokli un ar to paceļot triju valstu svaru starptautiskā satiksmē”.

Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra K.Ulmaņa 1935. gada 30. aprīļa pavēli Nr. 27 E.Vīgrabu komandēja uz Kauņu, lai piedalītos Baltijas valstu ārlietu ministru otrajā konferencē (LVVA, turpat, 12. lp.). Konference vēlreiz deklarēja, ka “triju valstu solidaritāte paliek joprojām vienīgā un labākā drošība šo valstu sadarbība”, taču noraidīja Lietuvas priekšlikumu to konkretizēt ar vairāku Tautu Savienības statūtos paredzēto pienākumu minēšanu.

1936. gada maijā E.Vīgrabs bija Baltijas valstu ārlietu ministru ceturtās konferences dalībnieku vidū Tallinā. 19. jūnijā viņam atkal vajadzēja doties uz Igaunijas galvaspilsētu, lai piedalītos kaimiņvalsts ārlietu ministra, ilggadējā sūtņa Latvijā (1922–1928) Jūliusa Seljamā (1883) bērēs.

E.Vīgrabs 1937. gada aprīlī pavadīja ārlietu ministru V.Munteru viņa vizītē Helsinkos. Tur kopā ar somu ārlietu ministru Dr. R.Holsti tika nolemts turpināt abu valstu sadarbību politikas, saimniecības un kultūras laukā. Somi vēlējās tuvākas saites ar Igauniju un Latviju, bet ne ar Lietuvu.

Šajā gadā E. Vīgrabam bija jāpiedalās pat divās Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēs: 6., kas notika jūlijā Kauņā, un 7., kas sanāca decembrī Tallinā (LVVA, turpat, 9. lp.). Pirmā no tām uzsvēra Baltijas valstu turpmāko uzticību Tautu Savienībai. Nolēma turpināt neiejaukšanās politiku Spānijas pilsoņu karā, kopīgi uzstāties Tautu Savienībā un veidot tālāku sadarbību tieslietās. Otrās konferences dalībnieki oficiāli deklarēja Baltijas valstu apņemšanos turēties ārpus ideoloģiskām cīņām un uzticību starptautiskās drošības principam. Viņi vēlreiz uzsvēra, ka visus Baltijas valstu savstarpējos jautājumus var atrisināt draudzīgā un sadarbības līgumam atbilstošā garā.

E.Vīgraba diplomāta karjera beidzās diezgan negaidīti — pēc piecu gadu atrašanās Baltijas valstu nodaļas galvgalī Ministru kabinets 1938. gada 26. aprīlī iecēla viņu necilajā konsula amatā Karaļaučos Vācijā (LVVA, turpat, 13. lp.). Kāpēc? Jādomā, ka viņš šķita nepiemērots savā postenī autoritārajam režīmam un V.Munteram, kas 1936. gada jūlijā bija kļuvis par ārlietu ministru.

Nacistisko Vāciju, kura enerģiski gatavojās karam, diezin ko neinteresēja kontakti ar mazvalstu diplomātiem, kur nu vēl ar konsuliem. Par to cita vidū liecina E.Vīgraba 1939. gada 15. februāra vēstule savai priekšniecībai Rīgā, kurā viņš rakstīja, ka Karaļaučos konsulus “gandrīz nekur neaicina, ne uz izstāžu atklāšanu, ne ārzemnieku apciemojumu gadījumos, arī sporta sacīkstēs ne. Par to ir vairākkārt runāts (..) (no konsulu vecākā puses), bet nekas nelīdz. Šāda izvairīšanās no konsuliem stipri apgrūtina pēdējo darbību. Personas no vācu aprindām var satikt vienīgi viņu birojos vai arī aicināt tos pie sevim” (LVVA, turpat, 478. lp.).

E.Vīgrabs, pēc Latvijas okupācijas nodevis darba lietas Padomju Savienības konsulātam Karaļaučos, 1940. gada 3. septembrī atgriezās Rīgā, lai pēc četriem gadiem atkal dotos projām no dzimtenes. Šoreiz trimdā, no kurienes — Francijas — vairs nebija lemts atgriezties. Emīls Vīgrabs miris 1965. gadā.

 Diplomāts un zinātnieks Juris Vīgrabs

Pirmizglītību ieguvis ģimenē, Juris 1899. gadā absolvēja Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju. Ceļš, tāpat kā daudziem latvju jaunekļiem, veda uz autoritatīvās Tērbatas universitātes autoritatīvo teoloģijas fakultāti, kuru centībnieks no Lazdonas pabeidza 1904. gadā ar cand. theol. grādu. Vai nu nepatika mācītāja talārs, vai nebija vakances, bet J.Vīgrabs par profesionālu garīdznieku nekļuva. Nolicis eksāmenu un ieguvis arī vācu valodas un literatūras virsskolotāja tiesības, viņš strādāja Pēterburgā krievu ģimenēs un Tērbatas Aleksandra zēnu ģimnāzijā (1909–1913), uzrakstot vairākus metodiskus darbus par šā priekšmeta pasniegšanu (tos izdeva Valtera un Rapas apgāds Rīgā). Līdztekus skolotāja darbam J.Vīgrabs studēja vēsturi Tērbatas universitātē un 1913./1914. mācību gadā Leipcigā, gribēdams iegūt doktora grādu. Taču visu izjauca karš, kad arī jaunajam censonim bija jākļūst par zaldātu. Tomēr 1916. gadā Tērbatā paspēja vēl iznākt viņa grāmata krievu valodā “Baltijas vācieši”.

Pēc karu un revolūciju juku perioda J.Vīgrabs kādu laiku pasniedza vācu valodu un vēsturi padomju Krievijas skolās, varēdams atgriezties dzimtenē tikai 1922. gadā. Viņš bija sava veida poliglots, jo bez vai visiem latviešiem zināmās krievu un vācu valodas pietiekami pārvaldīja arī franču, angļu, itāļu, latīņu, grieķu un senebreju valodu (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 1668. l., 332. lp.; turpmāk — LVVA). Acīmredzot tāpēc J.Vīgraba pirmā darbavieta dzimtenē bija vācu avīze “Rigasche Nachrichten”, kur viņš vadīja Rīgas, pēc tam Latvijas iekšpolitiskās dzīves nodaļu, pats rakstīdams par Saeimas un valdības darbu, latviešu dramatisko teātru izrādēm un dienas aktualitātēm. Taču viņa lielā mīlestība bija un palika vēsture. J.Vīgrabs uzrakstīja ievadu G.Merķeļa grāmatas “Latvieši” jaunizdevumam vācu valodā un 20. gadu vidū sāka vākt dokumentus un materiālus par Vidzemes zemnieku tiesisko stāvokli 18. gs. pirmajā pusē. Valsts arhīvs tos izdeva divās daļās 1927. un 1930. gadā.

Jādomā, ka pat ar sirsnīgu nodošanos savas tautas pagātnes izzināšanai iztikt tomēr nevarēja, tāpēc J.Vīgrabs 1927. gada 23. martā uzrakstīja lūgumu ārlietu ministram Fēliksam Cielēnam, kurā bija teikts:

“Pagodinos griezties pie Jums, augsti godātais ministra kungs, ar lūgumu pieņemt mani Ārlietu ministrijas dienestā. Ziņas par mani var sniegt sekošas personas: prof. E.Felsbergs, notārs J.Kreicbergs, Saeimas deputāti O.Nonācs, E.Morics un R.Bīlmanis.

Pielikumi: 1) dzīves un izglītības gaitas apraksts, 2) Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātes 1904. gada 10. decembrī izdotais kandidāta grāda diploms ar 97. numuru (norakstā).” (LVVA, turpat, 359. lp.)

Ārlietu ministrija lūdza minētajiem kungiem atsūtīt savas atsauksmes par reflektantu. Tās bija pozitīvas. R.Bīlmanis rakstīja: “Par viņu kā personību varu teikt vislabāko. Ārlietu resora darbībā viņš varētu būt vietā.” E.Morics: “Zinu viņu kā spējīgu valodnieku (?—R.T.) un zinātnieku, kurš sarakstījis vairākas grāmatas. (..) Es esmu pārliecināts, ka Vīgraba kungs pelna pilnu uzticību arī politiskā ziņā.” J.Kreicbergs: “Godīgs, apzinīgs un nosvērts cilvēks. (..) Darba spējīgs un čakls darbinieks publicistikā un žurnālistikā.” (LVVA, turpat, 363.–365. lp.)

Turpmāk — vēl