— Veronika Strēlerte

Pie tēlnieka Viļņa Titāna veidotā pieminekļa — Veronikas Strēlertes dēls Pāvils Johansons un dzejnieks Andrejs Eglītis

Dziesmas ar Veronikas Strēlertes dzeju dzied Pāvils Johansons

Literāri muzikālais vakars “Aicinājums”, kas 9. oktobrī notika Jāņa Akuratera muzejā Rīgā, ievadīja dzejnieces Veronikas Strēlertes 90 gadu jubilejas pasākumus.

Veronika Strēlerte (Rudīte Johansone) dzimusi Dobelē 1912. gada 10. oktobrī. Otrā pasaules kara pēdējā dienā dzejniece atstāja Kurzemes degošo krastu un bēgļu laivā devās pāri jūrai. No sava mūža 82 gadiem viņa tikai 32 gadus nodzīvoja Latvijā, pārējos — Zviedrijā, kur 1995. gada 6. maijā aizgāja Aizsaulē. Izpildot dzejnieces pēdējo vēlēšanos, viņas pelnu urna tika guldīta Latvijas zemē dzimtās pilsētas kapsētā. Ceļš uz mājām bija iestaigāts jau krietni agrāk. Vēl padomju laikos, kad Veronikas Strēlertes dzeja bija noslēpta dziļi specfondos un viņas vārds šķita nolemts aizmirstībai, Rīgas ielās varēja sastapt tūristi Rudīti Johansoni. Viņas dzejoļi izplatījās rokrakstā. Arī dziesmās, ko dziedāja un spēlēja dzejnieces dēls Pāvils Johansons.

Veronikas Strēlertes 80. dzimšanas dienas sarīkojums 1992. gadā notika Latvijas Nacionālajā teātrī. Stāvot uz skatuves gaismas lokā, viņa ar apgarotu cildenumu lasīja savus dzejoļus. Lapiņas, uz kurām tie bija uzrakstīti, negribēja turēties rokās un kā balti putni lidinājās ap dzejnieces trauslo augumu. Šo neaizmirstamo ainu atgādināja režisors Haralds Ulmanis, piesakot Ievas Mūrnieces dzejas lasījumu. Fonā skanot mūzikai, aktrise sveču liesmiņu mijkrēslī ieveda klausītājus Veronikas Strēlertes dzejas dārzos. Dzejniece nebija daudzrakstītāja. Latvijā pirms kara iznāca divi dzejas krājumi — “Vienkārši vārdi” un “Lietus lāse”, Zviedrijā — četri: “Mēness upe”, “Gaismas tuksneši”, “Žēlastības gadi” un “Pusvārdiem”. “Mēness upi”, kas iznāca 1945. gadā un bija pirmā trimdā izdotā latviešu dzejas grāmata, 1997. gadā atkārtotā izdevumā laida klajā apgāds “Pils”. Atmiņās par tikšanos ar Veroniku Strēlerti un pārdomās par viņas dzeju dalījās filoloģijas doktors Viesturs Vecgrāvis.

“Vārdi pie klusuma sliekšņa” — tā bija nosaukts atceres sarīkojums Rakstnieku namā, ko vadīja filoloģijas doktors Jānis Zālītis. Viņš Veroniku Strēlerti raksturoja kā smalku liriķi, kas lasītājam māca ieklausīties klusumā, sadzirdēt nepateikto, tikko nojaušamo, un atgādināja, ka viņa bija arī esejiste, augsti profesionāla atdzejotāja, žurnāliste, kritiķe un redaktore. Šai vakarā dzeja skanēja Olgas Dreģes un Marinas Janaus priekšnesumā.

No tava plašuma lai prāts man mācās

Un mana sirds no debess vizmainās,

Kur satek mākoņi, bet atkal izmainās,

Ka visas puses reizē neapmācas.

Tie ir Veronikas Strēlertes mīlestības vārdi dzimtajam Zemgales novadam. Dobeles kapsētā, kur apglabāti viņas vecāki un tuvinieki, dzejniece vēlējās rast mūža mājas. Sestdien, 12. oktobrī, te tika atklāts tēlnieka Viļņa Titāna veidots piemineklis.

Piemiņas brīdi dzejnieces atdusas vietā ievadīja Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja galvenā fondu glabātāja Anna Egliena:

— “Cilvēki, kas dzīvojuši pirms mums, ir paveikuši daudz, bet nav noveduši līdz galam visu. Tomēr pret viņiem jāizturas ar dziļu cieņu un viņi jāgodā līdzīgi dieviem. Kāpēc gan man gara pacilāšanai nevērties dižu cilvēku attēlos un nesvinēt viņu dzimšanas dienas? Kāpēc man viņus allaž godam nepieminēt? Tādu pašu godbijību, kādu esmu parādā saviem skolotājiem, esmu parādā arī šiem cilvēkdzimuma skolotājiem — tik daudz laba sācējiem. Es viņus bijīgi godāju un, dzirdot šos dižos vārdus, vienmēr atspirgstu.” Pirms diviem gadu tūkstošiem Seneka šos vārdus ir teicis savam draugam Lucīlijam, un šie vārdi nav zaudējuši savu nozīmi. Lai godinātu Veroniku Strēlerti 90. dzimšanas dienā un ar dziļu cieņu viņu pieminētu, esam sanākuši kopā. Lai atgādinātu paši sev, ka mums ir svarīgi viņu atcerēties. Veronika Strēlerte savu sakāmo ir pateikusi — gan vienkāršos vārdos, gan pusvārdos, gan tekstos, gan zemtekstos. Viņa ir atstājusi savas zīmes laikmeta rakstos. Nu mūsu ziņā — lasīt, izzināt un izjust, minēt pusvārdu mīklas un saskatīt arī to sejas pusi, ko nerāda spogulis. Godbijīgi, uz pirkstu galiem pietuvoties tai gaismai, tam noslēpumainajam brīnumam, kas nāk pretī un ir izsakāms divos vārdos: VERONIKA STRĒLERTE.

“Cauri laikmetu pārvērtībām katrs savā veidā. Un tomēr ar lielu likteņu kopību, 60 gadu garumā divi izcili latviešu dzejnieki rakstīja katrs savas zīmes rakstos un laikmetā. Vienā gadā un vienā mēnesī dzimuši, vienā dienā — 1945. gada 8. maijā —, gan katrs savā laivā, atstājuši degošo Kurzemes krastu, lai sapņos un nomodā izrunātu Tēvzemes vārdu turpmākā mūža garumā.” Ar šiem vārdiem tika pieteikta Andreja Eglīša uzruna. Toreiz, 1995. gada vasarā, kad Stokholmā notika Veronikas Strēlertes izvadīšana, dzejnieks rakstīja:

“Kaut kas bij viņas rindās likts no Nemirstības dieva.

Tās nemirstīgas lasīs

nemirstīga latvju tauta,

Kaut sen vairs nebūs

rakstītājas pašas.”

Šo domu dzejnieks turpināja piemiņas brīdī pie pieminekļa: “Atceros, bērnībā mēs ar māti tumšajos rudens vakaros skatījāmies uz lielo zvaigžņoto debesjumu un māte sacīja, ka pie debesīm katram ir sava zvaigznīte. Redzēju arī, kā zvaigznes krīt, atstājot debesīs īsu gaismas zibsni. Es domāju, ka Veronika Strēlerte ir spoža zvaigzne mūsu dzejas debesīs, kas nekad nekritīs un neizdzisīs, kamēr vien dzīva būs latviešu tauta un latviešu valoda.”

Četrdesmit astoņus gadus ikdienas priekos un bēdās tuvu līdzās un nu jau astoto gadu ar viņas silto gaismu sevī dzejnieci turpina dēls Pāvils Johansons. Viņš piedzima Stokholmā, kur kopā ar ģimeni dzīvo arī tagad. Pāvils ir filozofijas maģistrs, strādājis par skolotāju un skolu vadītāju, trimdas periodikā publicējis stāstus un recenzijas, izdevis divus dzejoļu krājumus, sacerējis dziesmas ar Aleksandra Čaka un daudzu mūsdienu dzejnieku vārdiem, ko pats arī izpilda. Uz Veronikas Strēlertes 90 gadu jubilejas sarīkojumiem viņš ieradās kopā ar dēlu Niklāvu, kas Stokholmā ir būvdarbu vadītājs.

Mīļi uzlicis rokas pelēkajai akmens grāmatai, kuru tēlnieks izveidojis kā piemiņas zīmi dzejniecei, Pāvils atcerējās to grūto ceļu, ko viņam nācies noiet, līdz varējis atvest mātes pelnu urnu uz Latviju, un to lielo sirsnību, ar kādu tā tikusi šeit sagaidīta: “No vārtiem līdz pat šai kapa vietai ceļu klāja baltas ziedlapiņas, un pretim plūda čella skaņas. Tās manī vibrējušas visus šos gadus. Un vibrē joprojām.” Atgādinājis, ka māte ik vakaru viņam dziedājusi šūpuļdziesmu, Pāvils māmuļu silti ieaijāja ar to pašu dziesmiņu.

Piemineklis uzcelts ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu ciešā sadarbībā ar Pāvilu Johansonu un vislielāko Dobeles pilsētas atsaucību. Līdzās Aspazijai un Annai Brigaderei dižo zemgaliešu pulkā goda vietu ieņem Veronika Strēlerte. Cilvēks ceļ vietu, vieta godina cilvēku. Par to runāja Dobeles pilsētas galva Andris Elksnītis.

“Zūd aši brīnums, zīmes paliek ilgi” — šīs Veronikas Strēlertes dzejas rindas, ko tēlnieks iekalis akmens grāmatā, ir pēdējās dzejolī “Fēnikss”, kas 1935. gadā publicēts žurnālā “Daugava” un bija pirmais nozīmīgais dzejnieces talanta pieteikums. Ar šo dzejoli aktrise Ārija Stūrniece pabeidza arī dzejas kompozīciju, kas atceres brīdī ļāva izjust Veronikas Strēlertes mūzas spēku un daili.

Atceres pēcpusdienā Dobeles Kultūras namā no Veronikas Strēlertes radu pulka runāja arī literatūras zinātniece, filoloģijas doktore Astrīda Skurbe. Muzicēja un dzeju lasīja Pāvils Johansons. Veronika Strēlerte bija tuvu, tuvu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Gunārs Krauze — “Latvijas Vēstnesim”